Vācu Reformātu baznīcas teologs Johans Filips Petri (1718-1792) bija pirmais,
kurš iesāka vilkt paralēli starp Daniela 9. nodaļas pravietojumu (par 490 gadiem) un Daniela 8:14 (2300 „vakariem un rītiem”).
1768. g. viņš izdeva brošūru par Daniela un Atklāsmes grāmatu pravietiskajiem skaitļiem.
Tajā viņš abus šos pravietojumus iesāka no viena gadskaitļa –
453 gadus pirms Kristus piedzimšanas.
Šis gadskaitlis neatbilst kalendāram. To Patri tā arī atzīmē un norāda, ka tas iesākas 453 gadus pirms uz šīs zemes piedzima Kristus, un ir zināms, ka Viņš ir dzimis pirms oficiāli kalendārā nospraustās ēras sākuma –
4. g.p.m.ē.
Līdz ar to Petri ieguva 1847 gadus pēc Kristus dzimšanas kā lielā 2300 „vakaru un rītu” pravietojuma piepildījumu.
Pēc mūsdienu kalendāra tas arī ir tas pats 1844. gads.
„Vakars un rīts” 1. Mozus grāmatas 1.nodaļā apzīmē diennakti.
Tādēļ pravietojumā par 2300 „vakariem un rītiem” Bībeles skaidrotāji, kā Petri, saredzēja pravietiskos gadus, jeb principu diena par gadu (2. Moz. 14:34).
Šis pravietisko periodu traktējums nebija svešs arī jūdu teologiem.
Tādēļ Talmudā ir izteikts lāsts pār to, kurš rēķina Daniela grāmatas pravietojumu laikus.
Kāpēc tā?
Jo šādi var izrēķināt, kad pirmo reizi bija nācis Mesija, un tas precīzi sanāk – Jēzus Kristus.
Daniela grāmatas 9. nodaļas
pravietojums par 70 nedēļām, jeb 490 gadiem,
bija pazīstams jau kopš baznīctēvu laika, to lietoja arī Luters, un tas ir iekļauts arī Romas katoliskās Baznīcas mācībā.
Akvīnas Toms rēķināja šos 490 gadus kopš Persijas ķēniņa Artaksērksa 457. g.p.m.ē. un ieguva Romas imperatora Tibērija 18 valdīšanas gadu, kad Kristus tapa sists krustā. Līdzīgi skaidrojumi ir arī protestantu pētījumos.
Arī 2300 „vakarus un rītus” jūdu teologi mēdza skaidrot kā gadus (Hakohens, Nahavendi, Saadia, Jerohams, Raši, Nahmanīds u.c.), tikai viņiem nebija skaidrs šī pravietojuma sākuma punkts.
Nahavendi, piemēram, šo pravietojumu iesāka ar Šilo izpostīšanu, citi – ar Jeruzalemes tempļa izpostīšanu.
Kopš Petri pētījuma vairāki, sevišķi, 19. gs. Bībeles pētnieki, sāka novietot abus šos pravietojumus (490 un 2300) līdzās.
Uz to skubina arī Daniela 8.un 9.nodaļas konteksts, kur eņģelis 9. nodaļā ierodas pēc Daniela lūgšanas, jo Daniēls nebija sapratis 8. nodaļas pravietojumu, un bija ārkārtīgi nobijies, jo plānoto 70 trimdas gadu vietā viņš bija sapratis, ka būs 2300.
Tas tiešām bija izmisums,
ko mēs lasām Daniela lūgšanā Dan. 9. nodaļā.
Tādēļ ierodas eņģelis, kurš Dan. 9:23 paskaidro parādību (senebreju val. – mareh), kura ir pieminēta Dan. 8:16.
Visa Daniela redzētā atklāsme (senebreju val. – hazon) Dan. 8:15 par 2300 „vakariem un rītiem” sevī ietver parādību (mareh) Dan. 9:23 par 490 gadiem.
Tādēļ Daniela 9. nodaļas pravietojums tiek „nolemts” jeb burtiski „nocirsts” (hatak) (Dan. 9:24).
No kā „nocirsts”?
No kaut kā lielāka.
No Daniela 8. nodaļas pravietojuma 2300 tiek „nocirsts” 490 .
No lielākā tiek “nocirsts”mazākais – no 2300 četri simti deviņdesmit.
Līdz tam pravietojums par 2300 „vakariem un rītiem” šķitis daudziem noslēpumains,
jo nebija vienotas izpratnes par tā starta punktu. Ja abus šos pravietojumus novieto līdzās un iesāk ar vienu gadskaitli,
kā to paredz abu šo nodaļu konteksts, tad tiek iegūta skaidrība.
Īzaks Ņūtons šos 2300 „vakarus un rītus” uzlūkoja kā gadus, jo nesaistīja tos ar ķēniņu Antiohu, kura valdīšanai 2300 neatbilst ne pēc dienu, ne pēc gadu skaita.
Viņam neatbilst arī laiks, ja šo skaitli dalītu pat uz pusi.
Kopš Petri daudzi uzskatīja šos 2300 par gadiem, tādēļ no 17. gs., sevišķi 19. gs., ir daudz pētījumu dažādās konfesijās par šo tēmu.
Viljams Kaninghems 1813. g. izdeva traktātu, kurā atsaucas uz pētījumu, kuru bija veicis šveiciešu astronoms Žans Filips Lois de Šeso (Cheseaux) 1754. gadā (skat. attēlu). Viņš bija salīdzinājis Mēness riņķojumu ar šiem pravietiskajiem periodiem un ieguva apstiprinājumu, ka tie sakrīt. Balstoties uz šo pētījumu Kaninghems veica secinājumu, ka pravietiskie gadi ir burtiski gadi.
Deviņpadsmitā gadsimta sākumā viens pēc otra sekoja daudz Daniela grāmatas pētījumi,
kuri bija vienoti savos secinājumos, ka laikā no 1843 līdz 1844 ir jāpiepildās lielajiem Daniela grāmatas pravietojumiem.
Eiropā drīzās Kristus adventes sekotāji bija sarosījušies krietni pirms Amerikas,
taču eiropieši bija vairāk individuālisti,
tādēļ nebija izveidojuši nevienu reliģisku kustību,
kura būtu apvienojusi šos Bībeles pētniekus.
Tādēļ Eiropā adventes kustība drīz vien apsīka, sevišķi pēc 1844. gada.
Šāda kustība izveidojās tikai ASV, kur līdz 1844. gadam izveidojās adventistu grupas, kuras pameta savas iepriekšējās baznīcas, un no tām vēlāk izveidojās Septītās dienas adventistu organizācija.
A. P.
Izmantota Edvīna Leroja Frūma grāmata „The Prophetic Faith of our Fathers”.