Elenas Vaitas pirmā atklāsme
(No Elenas Vaitas grāmatas “Agrīnie raksti” 2. nodaļas)
Kamēr mēs pie ģimenes altāra lūdzām, pār mani nāca Svētais Gars un man likās it kā es taptu pacelta augstāk un augstāk, tālu virs tumšās pasaules. Es atskatījos un meklēju adventistus pasaulē, bet nevarēju tos ieraudzīt. Tad kāda balss man sacīja: “Skaties vēlreiz, bet mazliet augstāk”. Es pacēlu savas acis un ieraudzīju kādu taisnu, šauru taciņu, kura bija uzcelta augstu pāri pasaulei. Pa to adventisti ceļoja uz svēto pilsētu, kas atradās taciņas galā. Aiz viņiem taciņas sākumā, bija spoža gaisma, kas bija “Pusnakts sauciens” , kā to man sacīja kāds eņģelis. Tā apspīdēja visu ceļu, un bija kāju gaišums, lai tie nekluptu. Kad tie savas acis turēja vērstas uz Jēzu, kas atradās taisni viņu priekšā un vadīja tos uz pilsētu, tad tie bija droši. Bet drīz daži no viņiem kļuva vāji un sacīja, ka pilsēta vēl ir tik tālu, un tie ir domājuši, ka daudz ātrāk varēs tajā ieiet. Bet Jēzus tos iedrošināja, [15] paceldams savu labo roku, no kuras izplūda godības pilna gaisma pār adventistiem, un tie sauca: “Aleluja!” Citi, neapdomīgi, nonicināja gaismu aiz viņiem un sacīja, ka tas neesot bijis Dievs, kas tos tik tālu izvedis. Aiz tiem izdzisa gaisma, un viņu kājas palika pilnīgā tumsībā; tie paklupa, pazaudēja Jēzu no acīm un nokrita no taciņas, zem viņiem esošajā tumšajā, ļaunajā pasaulē. Drīz mēs dzirdējām Dieva balsi, līdzīgu daudziem ūdeņiem, kas paziņoja Jēzus nākšanas dienu un stundu. Dzīvi palikušie svētie, pēc skaita144 tūkstoši, pazina šo balsi, turpretim bezdievīgie to uzskatīja par pērkonu un zemestrīci. Dievs, paziņodams laiku, izlēja pār tiem Svēto Garu un to vaigi sāka starot un Dieva godība atspoguļojās uz tiem, tāpat kā uz Mozu, kad viņš nonāca no Sinaja kalna.
Tie 144 tūkstoši visi bija apzīmogoti un pilnīgi vienoti. Uz viņu pierēm bija rakstīts: Dievs, jaunā Jeruzaleme, un Jēzus jaunais vārds, kuru saturēja kāda jauka zvaigzne. Par mūsu laimīgo, svēto stāvokli bezdievīgie kļuva ļoti dusmīgi, tie vētrainās dusmās gribēja gāzties pār mums un pielikt rokas, lai iemestu mūs cietumā; bet kad mēs Kunga vārdā pacēlām savas rokas, tie bezspēcīgi nokrita pie zemes. Tad šis sātana pūlis saprata, ka Dievs mīl tos, kas viens otram mazgā kājas un var sveicināt brāļus ar svētu skūpstu un tie noliecās pie mūsu kājām.
Drīz mūsu acis tika vērstas uz austrumiem, kur parādījās kāds mazs, tumšs mākonītis, gandrīz pus vīra plaukstas lielumā; mēs visi zinājām, ka tā ir Cilvēka Dēla zīme. Mēs visi ar dziļu pazemību raudzījāmies uz šo mākonīti, kā tas tuvodamies tapa arvien gaišāks, spožāks un krāšņāks, līdz kļuva par lielu, baltu mākoni. Tā pamats izskatījās kā uguns, pār to bija varavīksne, un to apņēma desmitiem tūkstošu eņģeļu, [16] kas mīlīgā balsī dziedāja; uz šī mākoņa sēdēja Cilvēka Dēls. Viņa mati bija balti un matu sprogas nokārās uz pleciem un uz Viņa galvas bija vairāki kroņi. Viņa kājas līdzinājās ugunij; Viņa labajā rokā bija ass sirpis, kreisajā – sudraba bazūne. Viņa acis bija kā uguns liesma, kas dziļi iespiedās Viņa bērnos. Tad visu sejas nobālēja, un tos, kas bija atmetuši Dievu, apņēma tumsība. Mēs visi izsaucāmies: Kas var pastāvēt? Vai mans apģērbs ir neaptraipīts? Tad eņģeļi beidza dziedāt, kādu laiku valdīja šaušalīgs klusums, un pēc tam Jēzus sauca: “Tie, kam šķīstas sirdis un rokas, pastāvēs; mana žēlastība priekš jums ir pietiekoša.” Tad mūsu sejas staroja un ikviena sirds piepildījās ar prieku. Eņģeļi atkal sāka dziedāt, kamēr mākonis pienāca vēl tuvāk zemei.
Kad Jēzus, ietērpts uguns liesmās nonāca mākonī, tad atskanēja Viņa sudraba bazūne. Viņš raudzījās uz svēto kapiem un, paceldams savas acis un rokas pret debesīm, sauca: “Uzmostaties! Uzmostaties! Uzmostaties! Jūs, kas guļat zemē, un ceļaties augšā!” Tad notika zemes trīce, kapi atdarījās un mirušie iznāca, ģērbti nemirstībā. Kad tie 144 tūkstoši pazina savus draugus tie sauca “Aleluja”, un tai pašā acumirklī arī mēs tikām pārvērsti un tapām aizrauti gaisā, pretī Kungam.
Mēs visi, mākoņa apņemti, tikām septiņas dienas nesti uz augšu līdz sasniedzām kristāla jūru, kur Jēzus iznesa kroņus un ar paša roku uzlika tos mūsu galvās. Viņš deva mums zelta kokles un uzvaras palmas. Tie 144 tūkstoši stāvot pie kristāla jūras izveidoja četrstūri. Dažiem no tiem kroņi bija ļoti krāšņi, kamēr citiem ne tik krāšņi. Daži bija apsēti ar zvaigznēm, kamēr citiem bija tikai dažas, taču ikviens ar savu kroni bija pilnīgi apmierināts. Visi [17] no pleciem līdz pat kājām bija ietērpti spožā, baltā apģērbā. Kad gājām pār kristāla jūru uz pilsētas vārtiem, ap mums bija eņģeļi. Tad Jēzus pacēla savu vareno, spēcīgo roku un, satverot spīdošajās eņģēs balstītos pērļu vārtus, tos atdarīja un uz mums sacīja: “Jūs esat savas drēbe mazgājuši manās asinīs, esat stipri turējušies par manu patiesību, nāciet iekšā!” Mēs visi iegājām iekšā un jutām, ka mums ir tiesības atrasties šajā pilsētā. Šeit mēs redzējām dzīvības koku un Dieva troni. No troņa izplūda dzīva ūdens straume, un abās straumes pusēs bija dzīvības koks. Katrā straumes pusē bija koka stumbrs no šķīsta un spīdoša zelta.
Sākumā domāju, ka redzu divus kokus, bet vēlreiz apskatoties sapratu, ka tie galotnē savienojas kā viens. Dzīvības koks stāvēja dzīvības upes abās pusēs. Tā zari nokarājās līdz pat tai vietai, kur stāvējām mēs; tā augļi bija koši un izskatījās kā zelts, maisīts ar sudrabu. Lai apskatītu šīs vietas godību, mēs visi pagājām zem koka un apsēdāmies. Tad, Dieva valstībā parādījās brāļi Fitčs un Stokmans, kas bija sludinājuši evaņģēliju un kurus Dievs iepriekš bija guldījis kapā, lai glābtu, un prasīja ko mēs esam piedzīvojuši pa to laiku, kamēr tie gulēja. Mēs mēģinājām pastāstīt mūsu lielākās grūtības, taču tās, salīdzinot ar to godību, kas bija ap mums, izskatījās tik niecīgas, ka negribējām par tām runāt un tikai izsaucāmies: “Aleluja, debesis ir viegli sasniedzamas!” Mēs aizskārām mūsu zelta kokles un aizskanēja viss debesu plašums.
Ar Jēzu priekšgalā mēs visi no pilsētas nokāpām uz zemi un uz kāda liela un augstu kalna, kas Kungu nevarēja panest un sadalījās divās daļās, izcēlās liels līdzenums. Tad mēs paskatījāmies uz augšu [18] un redzējām lielo pilsētu uz divpadsmit pamatiem, ar divpadsmit vārtiem, katrā pusē pa trim, un pa vienam eņģelim pie katriem vārtiem. Mēs visi izsaucamies: “Pilsēta, lielā pilsēta ir nonākusi, tā ir nonākusi no Dieva no debesīm”, un tā nolaidās uz klajumu, kur mēs stāvējām. Tad mēs no ārienes aplūkojām pilsētas brīnišķo iekārtojumu. Es tur redzēju jaukus namus kā sudrabs, kas atbalstīti uz četriem ar pērlēm greznotiem stabiem, kas bija brīnišķīgi pēc sava izskata. Tie bija svēto mājokļi; pie katra no tiem atradās zelta lievenis. Es redzēju kā daži no svētajiem, ieiedami namos, noņēma savus kroņus un nolika tos uz lieveņa. Tad tie gāja laukā un māju tuvumā sāka strādāt; bet ne tā kā mums šeit virs zemes jāstrādā, nē, nē! Brīnišķīgs gaismas stars atspīdēja pār visu galvām un pastāvīgi tie teica un slavēja Dievu.
Un es redzēju kādu citu lauku ar dažādām puķēm, un tās plūkdama es izsaucos: “Tās nekad vairs nenovītīs.” Tad es redzēju kādu klajumu, apaugušu ar brīnišķa izskata garu zāli, kas bija svaigi zaļa. Tā viļņojās laistīdamās kā sudrabs un zelts par godu ķēniņam Jēzum. Tad mēs pienācām kādam citam klajumam, kur redzējām dažādus dzīvniekus – lauva, jērs, leopards, vilks, tie visi, bija draudzīgi. Mēs gājām caur viņu vidu, un tie mums mierīgi sekoja. Pēc tam mēs iegājām kādā mežā, ne tādā tumšā, kādi pie mums, bet gaišā, pildītā ar spožumu. Koku zari viegli šūpojās, un mēs visi iesaucāmies: “Mēs dzīvosim tuksnesī bez bailēm un gulēsim mežos.” Mēs turpinājām iet caur mežiem, jo bijām ceļā uz Ciānas kalnu.
Tālāk ejot satikām kādu pulku, kas arī apbrīnoja šīs vietas godību. Viņu kroņi spīguļoja, drēbes bija šķīsti baltas un viņu drēbēs es pamanīju sarkanu vīli. Kad mēs tos sveicinājām, [19] es jautāju Jēzum, kas viņi ir. Viņš atbildēja, ka tie ir mocekļi, kas Viņa dēļ esot nokauti. To vidū bija neskaitāms bērnu pulks, kuru drēbēs arī bija sarkanā vīle. Ciānas kalns tagad atradās taisni mūsu priekšā un uz tā bija vēl septiņi citi kalni, uz kuriem auga rozes un lilijas. Es redzēju mazus bērnus kāpjam vai lidojam, jo kad tie vēlējas, tie izmantoja savus mazos spārniņus, lai uzlaistos kalnu galotnēs, kur tie plūca nekad nevīstošas puķes. Visapkārt dievnamam atradās dažādi koki, kas šo vietu padarīja vēl jaukāku. Buksusu, priedes, egles un eļļas koki, mirtes un granātābeles, vīģes koki noliecās no smagās auļu nastas – tas viss darīja šo vietu brīnišķi jauku. Kad mēs taisījāmies ieiet dievnamā, Jēzus savā maigajā balsī sacīja: “Tikai tie 144 tūkstoši lai ieiet šai vietā”, un mēs saucām: Aleluja!
Šis dievnams balstījās uz septiņiem stabiem, kas visi bija no spīdoša zelta, greznoti ar jaukām pērlēm. Tās brīnišķās lietas, kuras tur redzēju, nespēju aprakstīt. Ak, kaut es varētu runāt Kanaānas valodā, tad varētu vairāk pastāstīt par šīs, labākās pasaules godību. Es tur redzēju akmens galdus, kuros zelta platītēs bija iegravēti 144 tūkstošu vārdi.
Pēc tam, kad aplūkojām dievnama godību, mēs to atstājām, arī Jēzus mūs atstāja, noejot uz pilsētu. Drīz mēs atkal dzirdējām Viņa mīlošo balsi, kas sacīja: “Nāciet, mani ļaudis, jūs esiet nākuši no lielām bēdām, esiet darījuši manu prātu, esiet manis dēļ cietuši, nāciet pie vakarēdiena, es gribu apjozties un jums kalpot.” Mēs atkal saucām: Aleluja, godība! Un iegājām pilsētā. Un es redzēju kādu galdu no tīra sudraba, vairāku jūdžu garumā, bet mūsu acis to tomēr varēja pārskatīt. Es redzēju tur dzīvības koka augļus, mannu, mandeles, vīģes, granātābolus, vīnogas un daudz dažādu citu augļu. Es lūdzu Jēzu ļaut man baudīt šos augļus, bet Viņš sacīja: “Vēl nē. Tie, kas ēd no šīs [20] zemes augļiem, vairs neatgriežas atpakaļ uz zemi. Bet, ja tu esi uzticīga, tad tu drīz varēsi ēst no dzīvības koka un dzert no dzīvības ūdens, un tagad”, Viņš turpināja, “tev atkal jāatgriežas atpakaļ uz zemi un jāstāsta citiem, ko Es tev esmu parādījis.” Tad kāds eņģelis mani lēnām nonesa atpakaļ šinī tumšajā pasaulē. Dažreiz jūtos tā, it kā nevarētu vairs ilgāk šeit palikt, jo visas šīs pasaules lietas izskatās tik drūmas. Es jūtos šeit ļoti vientuļa, jo esmu redzējusi labāku pasauli. Ak, kaut man būtu spārni, līdzīgi balodim, lai spētu aizlidot un ieiet mierā!
Kad atmodos no atklāsmes, viss likās pārvērties; drūms plīvurs bija pār visu, ko uzlūkoju. Ak, cik tumša man izskatījās šī pasaule! Es raudāju atrazdamās atkal šeit un sajutu ilgas pēc Tēva mājām. Es biju redzējusi labāku zemi un nemīlēju vairs šo pasauli. Šo atklāsmi izstāstīju mūsu mazajā sapulcē Portlandē, un visi ticēja, ka tā ir no Dieva. Tas bija svarīgs brīdis, jo mūžības nopietnība dusēja uz mums. Vienu nedēļu vēlāk Kungs deva man kādu citu atklāsmi un atklāja man grūtības, kuras man būs jāiztur; kā man būs jāiet pie citiem un jāstāsta tiem, to ko Viņš man ir parādījis; kā man būs jācīnās ar milzīgu pretestību un jācieš smagas dvēseles mokas. “Bet”, sacīja eņģelis, “Kunga žēlastība būs ar tevi un tevi uzturēs.”
Pēc šīs atklāsmes es biju ļoti norūpējusies. Tajā laikā es biju tikai septiņpadsmit gadus veca un mana veselība bija ļoti vāja. Es zināju, kā daži caur paaugstināšanos bija krituši, un sapratu to, ja arī es paaugstināšos, Dievs mani atstās un es aiziešu pazušanā. Es gāju lūgšanā Kunga priekšā un lūdzu Viņu likt atbildību uz kādu citu. Es gulēju ilgu laiku uz sava vaiga, līdz atkal dzirdēju tos pašus vārdus: “Iepazīstini citus ar to, ko Es tev esmu rādījis.” [21]
Nākošajā atklāsmē es nopietni lūdzu Kungu, lai tad, kad man jāiet un jāstāsta citiem, ko Dievs man rādījis, Viņš mani pasargā no paaugstināšanās. Dievs man rādīja, ka mana lūgšana ir paklausīta, un tad, kad man draudēs briesmas paaugstināties, Viņš liks uz mani Savu roku un es tikšu vārdzināta ar slimību. Eņģelis man sacīja: “Ja tu uzticīgi nodosi tālāk tev dotos vēstījumus un pastāvēsi līdz galam, tad baudīsi no dzīvības koka augļiem un dzersi no dzīvības upes ūdeņiem.
Drīzumā izplatījās baumas, ka manas atklāsmes nāk caur mesmerismu (hipnozi) un daudzi adventisti ticēja un izplatīja šīs baumas. Kāds ārsts, slavens hipnotizētājs, man sacīja, ka manas atklāsmes rodas hipnozes rezultātā, ka es esmu viegli hipnotizējama un viņš man var dot atklāsmes. Es viņam sacīju, ka Dievs man atklāsmē ir rādījis, ka mesmerisms ir no ļaunā un izcēlies no bezdibeņa un drīz ar visiem saviem piekritējiem aizies šinī bezdibenī. Tad es atļāvu viņam pamēģināt mani nohipnotizēt, ja viņš to spēs. Vairāk kā pusstundu viņš visādi mēģināja to darīt, taču bez panākumiem. Caur ticību Dievam es spēju stāvēt pretī viņa iespaidam un viņš man nekādā veidā nevarēja kaitēt.
Pat tad kad atklāsmi saņēmu sapulces laikā, tad daži sacīja, ka tas ir kāds īpašs uzbudinājums un ka es tieku hipnotizēta. Tad es viena pati iegāju mežā, kur neviens, izņemot Dievu, mani nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt un nodevos lūgšanām; Dievs tur man dažreiz deva kādu atklāsmi. Tad es priekā stāstīju, to ko Dievs man atklājis, tur kur neviena cilvēciska būtne nespēj mani iespaidot. Taču daži sacīja, ka es pati sevi hipnotizējot. Es domāju, kā gan tas var būt, ka tie, kas ar pateicīgām sirdīm nāk pie Kunga, lai norādītu Viņa apsolījumus un panāktu svētīšanos, tiek apvainoti, ka stāvot zem hipnozes dvēseli postošā iespaida? Vai mēs lūdzam mūsu laipno Debesu Tēvu pēc maizes, lai tai vietā saņemtu [22] akmeni jeb skarpiju? Šāda rīcība ievainoja manu garu un piepildīja manu dvēseli ar mokām, kuras sniedzās gandrīz līdz izmisumam. Daudzi gribēja mani pārliecināt, ka Svētā Gara nemaz nav un, ka visi piedzīvojumi, kurus ir redzējuši svētie Dieva vīri, ir bijuši tikai hipnozes darbība jeb sātana apmānīšanas.
Tajā laikā Mainē valdīja fanātisma stāvoklis. Daži pavisam novērsās no darba un izslēdza no draudzes visus, kas šajā lietā un arī citās, nepieņēma un nepiekrita tiem uzskatiem, kurus tie turēja par reliģiskiem pienākumiem. Dievs man kādā atklāsmē parādīja šos maldus un sūtīja mani pamācīt Viņa maldošos bērnus, bet daudzi no tiem nepieņēma šo vēsti un sacīja, ka es pievēršos pasaulei. No otras puses mani apvainoja „vārda adventisti” un sacīja, ka esmu pārspīlētā sajūsmā; tiku nepatiesi uzskatīta par fanātisma vadītāju, ko es pastāvīgi centos apkarot. Dažas reizes tika noteikts Kunga atnākšanas laiks un šīs iedomas tika iegalvotas brāļiem, taču Kungs man rādīja, ka jāpaiet laikam, jo pirms Viņa nākšanas vēl jānāk lielajam bēdu laikam un, ka katrs cilvēku noteiktais laiks paies un tikai vājinās Dieva ļaužu ticību. Taču es tiku apvainota, ka esmu ļaunais kalps, kas savā sirdī saka: “Mans Kungs kavējas nākt.”
Visas šīs lietas smagi nospieda manu garu un apjukusi es tiku dažreiz kārdināta apšaubīt savus piedzīvojumus. Kādā rītā ģimenes lūgšanas laikā pār mani nāca Dieva spēks un es iedomājos, ka tā ir hipnoze un tam pretojos. Uzreiz kļuvu pilnīgi mēma un dažus mirkļus kļuvu pilnīgi nejūtīga pret visu apkārtni. Es redzēju, ka sagrēkoju, apšaubīdama Dieva spēku, un tādēļ esmu palikusi mēma, bet mana mēle atkal taps atraisīta, iekams būs pagājušas divdesmit četras stundas. Manā priekšā tika turēta tāda karte, uz kuras zelta burtiem bija uzzīmēti nodaļas [23] un panti no 41 Bībeles teksta. No atklāsmes atmodusies caur zīmēm lūdzu tāfeli uz kuras uzrakstīju, ka esmu mēma, ko esmu redzējusi un ka vēlos dabūt lielo Bībeli. Es paņēmu Bībeli un uzšķīru visas tās rakstu vietas, kuras biju redzējusi uz kartes. Visu dienu nespēju nevienu vārdu izrunāt. Nākošā rītā tika atraisīta mana mēle un dvēsele pildīta ar prieku, lai skaļi slavētu Dievu. Pēc tam es vairs neuzdrošinājos šaubīties un pretoties Dieva spēkam, lai arī citi domātu par mani, ko gribēdami.
1846. gadā, kamēr mēs uzturējāmies Fairhavenā (Masačusetas štatā), mana māsa, kas tanī laikā mani vienmēr pavadīja, māsa A., brālis G. un es braucām ar buru laivu apmeklēt kādu ģimeni Rietumu salā. Kad sākām braukt, bija jau gandrīz tumšs. Bijām nobraukuši tikai īsu gabaliņu un sacēlās vētra. Pērkons rūca, zibens laistījās un lietus gāzās uz mums straumēm. Izskatījās, ka bez Dieva žēlastības mēs aiziesim bojā. Es nometos laivā ceļos un saucu uz Dievu pēc palīdzības. Virs trakojošajiem viļņiem, kamēr ūdens sitās pār laivas malu un pār mums, es saņēmu parādību un redzēju, ka drīzāk okeāns izsīktu, nekā mēs aizietu bojā, jo mans darbs bija tikko iesācies. Kad pamodos no parādības, manas bailes bija pazudušas un mūsu mazā laiva bija priekš mums kā peldoša Bētele. “Advent Herald” izdevējs bija sacījis, ka manas atklāsmes nāk caur hipnozi (mesmerismu). Bet es jautāju, kā gan tādā laikā iespējama hipnozes? Br. G. bija aizņemts ar laivas vadīšanu. Viņš mēģināja laivu noenkurot, bet enkurs neturēja. Mūsu mazā laiva tika šurpu turpu mētāta un dzīta no vēja, bija tik tumšs, ka no laivas viena gala nevarēja [24] redzēt otru. Drīz pēc tam ieķērās enkurs un br. G. sauca pēc palīdzības. Uz salas atradās tikai divas mājas un kā pēc tam noskaidrojās, tad vienai no tām mēs bijām ļoti tuvu, taču tā nebija tā uz kuru sākotnēji ieplānojām doties. Visa ģimene, izņemot vienu mazu bērnu, kas bija dzirdējis palīdzības saucienu no ūdens, bija devusies pie miera. Taču drīz nāca viņa tēvs un mazā laivā viņš mūs izcēla malā. Nakts lielāko daļu mēs pavadījām slavēdami un teikdami Dievu par Viņa brīnišķīgo žēlastību.