Zemi ieskauj radioteleskopu tīkls, kas katru dienu pārskata kosmisko telpu. Viens no šo radioteleskopu uzdevumiem ir atrast saprātīgo būtņu signālus no citām planētām. Piemēram, Keplera projekta ietvarā jau ir atrastas vairāk nekā 1200 iespējamās planētas (http://kepler.nasa.gov/). Vai uz tām ir dzīvība?
Nobela prēmijas laureāts Enriko Fermi (1901-1954) ir izvirzījis hipotēzi, ko daži ir nodēvējuši par Fermi paradoksu. To var izteikt ar vārdiem: Pastāv acīmredzamā nesaskaņa starp augsto ārpuszemes civilizāciju eksistences iespēju un to eksistences pierādījumu iztrūkumu. (http://en.wikipedia.org/wiki/Fermi_Paradox)
Pēc pieņemtā laika kopš Lielā sprādziena, Fermi izskaitļoja tehnogēno civilizāciju skaitu un šis skaitlis ir 10 ar 43 nullēm. Tas ir neiedomājami liels skaitlis! No tā seko, ka jebkura civilizācija, kas būtu parādījusies kaut nedaudz „ātrāk” nekā mūsējā, mūs pārspēj. Enriko Fermi izvirzīja domu, ka “kosmisko brīnumu” neesamība mūsu Visumā pielīdzināma nullei! Tomēr šos brīnumus neviens nav pamanījis pat pēc ilgstošiem meklējumiem. Pat pretēji – ir atrasta Visuma klusēšana. Brīnumiem ir jābūt, bet tie nav atrasti – lūk kur ir paradokss!
Pats par sevi ir brīnums, un tam piekrīt arī zinātne, ka visi procesi Visumā ir virzījušies tā – lai uz Zemes parādītos saprātīgas būtnes. Taču vai mēs esam vieni paši Visumā?
Aresībo (ASV) radioteleskopa atklāšanas ceremonijas laikā 1974. gadā tika pārraidīta aptuveni 210 bitu lielā vēsts 2380 MHz frekvencē virzienā uz zvaigžņu sakopojumu Herkulesa zvaigznājā. Kosmiskā zonde Pioneer 11 ir pametusi Saules sistēmu un tajā ir plāksne ar vēstījumu citplanētiešiem. Pastāv cerība, ka šos signālus pēc daudz, daudz gadiem kāds saņems.
Zinātnieki meklē ārpuszemes civilizāciju darbības signālus. Taču nekas nav atrasts. Pēc zinātnieku domām mūsu Visums pastāv aptuveni 12 miljardus gadu. Mūsu tehnoloģiskā civilizācija ir attīstījusies nedaudz vairāk kā 100 gadus. Cik daudz ir atklāts un izgudrots šajā laikā! Cik daudz atklājumu vēl ir priekšā! Taču kādus atziņas augstumus var sasniegt civilizācija, kas ir par mums senāka? Ja tā ir simts tūkstošus gadus vecāka? Un miljonu gadu vecāka? Šajā laikā tehnogēno civilizāciju, kas būtu senākas par mūsējo, būtu jābūt milzīgs daudzums! Taču, kur tās ir?
Atrisināt Fermī paradoksu ir centušies dažādi:
Vieni pieņem, ka dzīvība uz Zemes ir unikāla. Nekur citus Visumā tā nav radusies, tādēļ Visuma klusums ir dabisks.
Otri iebilst, sakot, ka Saules sistēma neatšķiras no miljoniem citu planētu sistēmām, bet Zeme pēc astronomijas jēdziena ir tipiska planēta. Nav iemesla, lai dzīvība uz Zemes būtu unikāla.
Trešie saka, ka jebkuras civilizācijas tehnogēnā attīstības stadija ir īslaicīga – tā ilgst apmēram 2 gadsimtus, un tad tā izzūd, jeb tā pati sevi iznīcina.
Fiziķis Josifs Šklovskis (1916-1985) ir uzrakstījis grāmatu “Вселенная, жизнь, разум” („Visums, dzīvība, saprāts”, Maskava, Наука, 1987), kurā izvērsti risināja šo problēmu. Pēc Šklovska domām Visuma klusēšana ir izskaidrojama, ka civilizācijas iet bojā tehnogēno katastrofu dēļ, vai arī tās zaudē interesi par izzināšanu un degradējas. Savā grāmatā autors norāda uz 2030. gadu kā iespējamo mūsu civilizācijas tehnogēno galu, kad strauji iestāsies katastrofāla situācija (281.lpp.), taču autors uzskatīja, ka padomju zinātnieki spēs šo nelaimi savlaicīgi novērst.
Pēc Fermi paradoksa var izdalīt nākamo – vai saprāts rodas tikai tādēļ, lai izdibinātu esošo, un, kad tas to ir izdarījis, tad aiziet bojā? Vai saprāts ir tikai evolūcijas blakusprodukts un tās strupceļš? “Tātad eksperimentālais fakts, (..) ka supercivilizācijas un supersaprāts nepastāv, var liecināt par to, ka mūsu Visums ir pārāk vienkāršs, lai nodrošinātu Saprāta bezgalīgu attīstību. Ātri, dažu tūkstošu gadu laikā, izzinot visus dabas likumus, Saprāts izsmeļ savas iespējas un… izzūd. Paradoksāli, bet Saprāts rodas un izzūd viena un tā paša iemesla dēļ – mūsu pasaules vienkāršās uzbūves dēļ.” (A. Balklavs-Grīnhofs, Mūsdienu zinātne un Dievs, 33. lpp.) Taču – vai Visums paliek bez Saprāta?
Konstantīns Ciolkovskis (1857-1935) personiskā sarunā ir sacījis, ka dabas attīstībai agrāk vai vēlāk ir jānoslēdzas ar saprāta rašanos. (K. Циолковский, Грезы о земле и небе, Тула, Приокское издательство, 1986) Visums nevar palikt bez Saprāta! Ja visums ir bezgalīgs, tad saprātīgo citplanētu civilizāciju skaitam ir jābūt bezgalīgi lielam! Taču kur tās ir?
Mūsdienu zinātne uzskata, ka pasaule ir materiālistiska un tajā nav nekā cita kā tikai matērija. Visuma eksistence kopš lielā sprādziena tiek skaidrota bez Radītāja klātbūtnes. Mūsdienu zinātne ir ateistiska, tajā nav nevienas teorijas, ka Visumā varētu eksistēt kaut kas nemateriāls, ko varētu saistīt ar Radītāju. Zinātne nevar spriest par nemateriālo pasaules sastāvdaļu, jo zinātnes rīcībā nav līdzekļu, kas ļautu to pētīt, ko varētu apstiprināt ar vērojumiem un eksperimentiem.
Matērija eksistē laikā un telpā. Taču, kas ir laiks? Kāda ir laika būtība? Mums ir telpa ar trīs dimensijām vai vairākām? Sarakstīts daudz grāmatu par telpas daudzdimensiju jautājumu, ko var apstiprināt matemātiski. Tomēr šo grāmatu autori atzīst, ka reāli šīs dimensijas nav iespējams novērot.
Pieņemsim, ka Visums ir daudzdimensionāls un tā dimensiju skaits ir bezgalīgs. Ar zinātnisku eksperimentu palīdzību to nevar noskaidrot, kas notiek ceturtajā dimensijā, un ko vēl runāt par piekto un nākamo.
Telpa un laiks – tā ir redzamā Visuma nosacītā forma. Visumu veido bezgalīga materiālo un nemateriālo formu daudzveidība. Mūsu trīs dimensiju apziņa ir tikai pati zemākā pakāpe materiālās pasaules izzināšanā. Mums nav pat priekšstata par Visuma augstākajām atziņas pakāpēm. Tādēļ mēs arī ne esam spējīgi izmērīt un eksperimentāli pierādīt Supersaprāta klātbūtni Visumā. Paradokss. Visumā ir jābūt bezgalīgam skaitam saprātīgu civilizāciju. Tādēļ Visuma klusēšanu nav iespējams saprast!
Taču kādēļ cilvēki domā, ka Visums klusē?
Tiek meklēti signāli tehniskās darbības vai mākslīgo radiosignālu formā. Taču tie ir sevis paša – mums zināmo tehnisko atklājumu meklējumi. Problēma nav klusēšanā, bet gan tanī, kas tiek meklēts un kā tas tiek skaidrots.
Kur ir ārpuszemes saprāta eksistences pēdas? Viņiem jau sen būtu jābūt šeit. Kāpēc viņi sevi neatklāj? Viņi jau sen ir šeit! Pat vairāk – mēs esam iesaistījušies Visuma mēroga lielajā karā! Lai to saprastu, mums jāpaņem rokās Bībele.
Tur ir sacīts, ka bija karš Visumā. Tie, kas šajā karā zaudēja – kritušie eņģeļi ar sātanu vadībā, tika izolēti zemākajās dimensijās kopā ar visiem saviem lidojošajiem šķīvjiem. Kad Radītājs izveidoja Zemi un citas pasaules, sātans vēlējās tās piesavināties, taču nespēja to izdarīt tieši. Viņš kārdināja cilvēkus, bet viņa kārdinājumiem pakļāvās vienīgi Zemes iedzīvotāji – Ādams un Ieva. Šādi caur nepaklausību Radītājam Ādams un Ieva zaudēja varu pār planētu un to piepildīja katastrofas, nelaimes un nāve.
Vai Visums klusē? Bībelē sacīts, ka Radītājs neklusēja. Viņš gāja meklēt cilvēkus un iesāka cilvēces glābšanas plānu no sātana varas. Taču no cilvēka tiek prasīta ticība uz neredzamo Dievu, ticība uz Visuma Radītāju, kuru ne vienmēr var dzirdēt ar ausīm, ticība Grāmatai, kuru lika sarakstīt Pestītājs.
Šajā Grāmatā – Bībelē – mēs lasām par Ījaba ticību, kurš savā nelaimē vēlējās sadzirdēt Dievu, un viņš sadzirdēja. Mēs lasām, kā Dievs sadzirdēja Savas tautas vaimanas Ēģiptē, un to izglāba no verdzības. Mēs lasām, ka Dievs sadzirdēja Savas tautas kurnēšanu tuksnesī. Dievs dzirdēja arī Savas tautas lūgšanas. Mēs lasām par Mozus, Dāvida, Daniela, praviešu un apustuļu lūgšanām.
Vai tad Dievs klusē? Vai tad cilvēks vēlas Viņu dzirdēt? Un ļaudis sacīja Mozum: „Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim.” (2. Mozus 20:19) Dievs pasludināja Savus 10 baušļus un tos uzrakstīja. Ko izdarīja cilvēks? Tas sacīja – Dievu vairs nevar dzirdēt, un izņēma no bauslības otro bausli un sagrozīja ceturto. Vai tad Dievs to neredz?
“Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14) Nē, Jēzus nebija ieradies ar kosmisko kuģi, Viņš nav citplanētietis, bet gan pats Radītājs! Viņš stājās pretī sātana varai un glāba ļaudis no grēka varas. Visur, kur Jēzus nonāca, Viņš nesa cerību un dziedināšanu. Pretinieks centās pretoties un panāca Jēzus nogalināšanu, taču tieši šādi Jēzus spēja īstenot Savu cilvēces glābšanas plānu! Kristus ir augšāmcēlies un tagad to dzīvēs, kas tic uz Viņu, nāk pārmaiņas. Ticība uz Radītāju atnes dvēseles dziedināšanu no visa grēcīgā.
Vai Visums klusē?
“Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu.” (Ebrejiem 1:1-2)
Ļaudis saka: „Mēs gribam dzirdēt…”
Lūdzu – klausiet, ko jums saka Jēzus Kristus! Taču tie uzstādīja radioteleskopus uz tālajām galaktikām un līdzīgi kā jūdu rakstu mācītāji prasa „… no Viņa kādu zīmi no debesīm.” (Marka 8:11)
Mēs atrodamies cīņas laukā – un cīņa notiek par mūsu prātiem. Kam piederēs mūsu domas? Uz ko mēs lūkosimies? Kam mēs sekosim? Tas viss ir atkarīgs no mums pašiem. Mēs paši izvēlamies piederēt vienam no diviem garīgajiem spēkiem – sātanam vai Kristum.
“Pielūkojiet, ka jūs nenoraidat to, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kuri atmeta to, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no tā, kas ir no Debesīm. Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad Viņš pasludinājis, sacīdams: “Vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis.” Bet vārdi “vēl vienreiz” norāda uz satricināmā pārvēršanu, ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināms.” (Ebrejiem 12:25-27)
Laika galā būs tikai divu ļaužu grupas. Viena stāvēs zem Kristus karoga kā tauta, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību, bet otra – zem sātana karoga – kā Dieva bauslības pārkāpēji. Kristus ir apsolījis atnāk Otro reizi, lai paņemtu pie Sevis visus Savus izglābtos ļaudis. Tur Debesīs izglābtie dziedās jaunu dziesmu Visuma Radītājam par godu. Būs liela līksmība. Tad vairs neviens nesacīs, ka Visums klusē.
Andris Pešelis.