Latviešu tulkojumos Jāņa 1:18 pastāv šāda daudzveidība lasījumos:
(1965) “ Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēvs krūts, tas mums to ir darījis zināmu”
(Glika) “Dievu neviens nekad nav redzējis: tas vienpiedzimušais Dēls, Tēva klēpī būdams, tas mums to ir stāstījis”
(Jaunais tulk.) “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis”
Kā tad īsti ir: vienpiedzimušais Dēls vai vienpiedzimušais Dievs?
Sengrieķu manuskriptu lasījumos ir šāda daudzveidība vārdiem Jāņa 1:18:
1.Textus Receptus: hō monogenēs huios (vienpiedzimušais dēls)
Manuskripti: Aleksandrijas kodekss, Ēfraima kodeksa labojumā, kodeksi: E, F, G, H, K, M, S, U, V, W, X, G, D, Q, L, P, Y, 063, vairākums kursīvu manuskriptu, senlatīņu a, aur, b, c, e, f, ff2, l, q un sīriešu tulkojumi, latīņu Vulgāta, armēņu tulkojums.
Angļu versijas: KJV, NKJV, RSV, ESV (piezīmēs), NASB (piezīmēs), NIV (piezīmēs), TNIV (piezīmēs), NET (piezīmēs) u.c.
2.Westkota/Horta un Nestles/Alanda texts: monogenēs theos (vienpiedzimušais Dievs)
Manuskripti: Sinaja, Vatikāna un Ēfraima kodeksi, L, P66, P75 un daži citi. Koptu tulkojums.
Angļu versijas: NKJV (piezīmēs), RSV (piezīmēs), NRSV, ESV, NASB, NAB, NIV, TNIV, NEB (piezīmēs), REB, NET, NLT un citas
Lasījumu „Vienpiedzimušais Dēls” savos rakstos lieto baznīctēvi (R-D apzīmē A. Roberts, Dž. Donaldson “A Select Library of Nicene and Post Nicene Fathers”; ANF apzīmē Philipp Shaff “Ante-Nicene Church Fathers”):
Irenejs “Pret ķeceriem” 1:427, 489 (R-D), Tertualiāns “Pret Praksiju” 3:611 (R-D), Hipolīts “Pret Noetus” 5:225 (R-D), Antiohijas koncila lēmums (Trad, 113), Origēns “Pret Celsiju” 4:460 (R-D), Arhelaus “Disputs ar Manus” 6:205 (R-D), Aleksandrijas Aleksandrs “Ariāņu ķecerība” 6:292, 297 (R-D), Hilārijs “Trīsvienība” 9:73, 84, 95, 113 (ANF), Atanāsijs “Pret ariāņiem” 4:382, 439, 443, Bazils Lielais “Vēstules” 8:274 (ANF), Jeruzalemes Kirils “Cat. Lectures” 7:46 (ANF), Naciances Gregors “Oratorijas” 7:307 (ANF), Ambrozijs “Vēstules” 10:437 (ANF). Baznīctēvi to izmantojuši savos darbos un tā ietverta arī Nīķejas (344. g.) ticības apliecībā.
Taču lasījumu „Vienpiedzimušais Dievs” lieto baznīctēvi:
Irenejs “Pret ķeceriem” 1:491 (R-D), Aleksandrijas Klements “Stromata” 2:463 (R-D), Origēns “Jāņa” 10:343 (R-D), Atanāsijs “Pret pagāniem” 4:26 (ANF), Bazils Lielais “Gars” 5:9, 11 (ANF), Nisas Gregors “Pret Eunomiusu” 5:102, 104, 125 (ANF).
Latīņu Vulgātā ir rakstīts: “unigenitius filius” (viendzimušais dēls). Vārds unigenitius dod iespēju interpretācijai, ka Dēls ir unikāls, neatkārtojams, vienīgais no šāda veida. Luters šo frāzi Jāņa 1:18 tulkojis: “der eingeborene Sohn” (vienpiedzimušais Dēls). Spāņu Bībelē (Reina-Valera) tā tulkota: “el unigenito Hijo”. Krievu valodā sinodālajā tulkojumā: Единородный Сын (vienpiedzimušais Dēls).
Filips Komforts spriež, ka lasījums „vienpiedzimušais Dēls” esot vēlākā laika labojums labskanībai, jo lasījums „vienpiedzimušais Dievs” ir sarežģīts un nekur citur Bībelē tāds nav lietots. Komforts par to spriež šādi tādēļ, ka manuskripti, kuri satur „vienpiedzimušais Dievs”, pēc laika ir vecāki par Textus Receptus lasījumu „vienpiedzimušais Dēls”.
Leons Moris komentāros par Jāņa evaņģēliju saka, ka jūdu acīs Mozus tika uzlūkots kā cilvēks, kurš ir redzējis Dievu, kas nevienam citam nav bijis ļauts, taču pretstatā viņam Jēzus ir Viņu atklājis (eksegēsato – īpašības vārds pagātnē, kuru veido divi vārdi eks – no, iz, un hēgeomai – sacīt, vest uz priekšu. No šī vārda izceļas svešvārds ekseģēze, kas apzīmē atklāšanu, izskaidrošanu caur mācīšanu), kas ir daudz vairāk kā tikai redzējis. Var pat sacīt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Tēva ekseģēze.
Lai gan rakstu vieta norāda, ka „neviens nav redzējis Dievu”, tomēr 2. Moz.24:9-11, Jes. 6:5, Ec. 1:26-28 norāda, ka daži Viņu ir redzējuši. Protams, ikdienā Dievu redzēt nav iespējams un cilvēks nevar palikt dzīvs Dieva godības tuvumā (2. Moz. 33:20, Jāņa 6:46). Pat pravieši ir redzējuši kaut ko no Dieva godības, atklāsmes vai sapņus, tomēr tā bija tikai atblāzma, kas neatklāj dievu visā pilnībā. Tikai Jēzus Kristus ir veicis šādu atklāsmi. Kā to ir piezīmējis Žans Kalvins, ka vārdi „neviens Viņu nav redzējis” norāda nevis uz fizisko redzi, bet gan to, ka Dievs mājo nepieejamā gaismā un Viņu nav iespējams iepazīt kā tikai caur Kristu. Kad Kristus iemiesojās, Viņa iepriekšējā godība tika apslēpta, taču tā atklājās darbībā un mācībā. Kristus liecināja par Dieva godību un atklāja, kāds ir Dievs, kādi ir Viņa nolūki, nodomi un plāni attiecībā uz cilvēku.
Brūss Mecgers lasījumu „vienpiedzimušais Dievs” nodēvē par Aleksandrijas tradīcijas kļūdu, kas ir ieviesusies pārrakstīšanas laikā, kad saīsinājumu ΥC uzrakstīja kā ΘC. Raiderboss šo lasījumu nosauc par sarežģītu un Jānim netipisku, kas motivē izvēlēties Textus Receptus lasījumu „vienpiedzimušais Dēls”. Barnabas Lindars raksta, ka tikai Dievs var atklāt pats Sevi. „Vienpiedzimušais Dievs” norāda uz Jāņa 1:1, kur Vārds un Dievs ir viens un tas pats. Šo svarīgo domu Jānis cenšas atklāt saviem lasītājiem.
Lai nu kā, bet te, lai saprastu šo rakstu vietu, ir jāvadās pēc pašas Bībeles, īpaši Jaunās Derības, konteksta.
Literatūra:
Barret C. K. “The Gospel According to St. John”, Philadelphia: The Westminster Press, 1978.
Comfort W. Philip “New Testament Text and Translation Commentary”, Carol Stream, Illinois: Tyndale House Publishers Inc., 2008.
Metzger M. Bruce “A Textual Commentary on the Greek New Testament”, United Bible Societies, 1994.
Lindars Barnabas, „The Gospel of John”, Grand Rapids, Michigan: William Eerdmans Publishing Company, 1972
Morris Leon, „The Gospel According to John”, Grand Rapids, Michigan: William Eerdmans Publishing Company, 1995.