Latviešu Rīgas 8 draudze.
Rīgas 7. draudze vispirms ir dibināta kā 8. draudze 1934. g. 22. decembrī, Torņakalnā. Sākotnēji draudzes reģistrācija Garīgo lietu pārvaldē tika liegta (1935. g. 13. februārī), aizbildinoties, ka Rīgā jau ir septiņas nelielas adventistu draudzes, taču vēlāk to tomēr piereģistrēja.[1] Draudze tika izveidota, lai paplašinātu draudzes darbību vēl neapgūtajās pilsētas daļās.
Draudzē dibināšanas brīdī bija 69 draudzes locekļu, kas sanāca no citām Rīgas draudzēm, pamatā no Rīgas I draudzes. Tā tika uzticēta Arvīdam Čolderam. Viņam par palīgu norīkots Jānis Dimants un Lūcija Čoldere. Par draudzes vecāko iecelts Kārlis Kurts, bet par sabatskolas vadītāju Roberts Lainis.[2] Rīgas 8. draudzes statūtus parakstīja: Kārlis Kurts, Arvīds Čolders, Jāzeps Seņavskis, Anna Riekstiņa un Jānis Dimants.[3]
Draudzes dibināšanas sapulci iesāka ar dziesmu „Teici to Kungu”. Sapulce notika Rīgā Jelgavas šosejā 22.[4] Turpmāk tās draudzes sapulces notika telpās Vienības gatvē 50. Draudzes sapulces bija labi apmeklētas, sevišķi evaņģelizācijas sapulces.
Draudzes sapulces muzikālo daļu un kori vadīja Anna Dreimane. Viņa spēlēja arī harmoniju. Sabatskolā pastāvēja 6 grupas un jauniešu grupa.
1935.g. beigās draudzē bija 82 draudzes locekļi. Draudzes vecākais Kārlis Kurts.[5] Draudzē aktīvi darbojās bērnu skola, kuru vadīja skolotāji: I. Medne, A. Dreimane un Jānis Dimants.[6]
- gada sākumā draudzē bija 120 draudzes locekļi.[7]
- g. draudzes vecākais Kārlis Kurts, viņa vietnieks un draudzes mantzinis Jānis Kubašs, rakstvedis Natālija Buša, sabatskolas vadītājs Jānis Dimants.[8]
Veco draudzes locekļu siltā atmiņā palikusi E. Andriņa, kas kalpoja šajā draudzē, uzkopa telpas, dziedāja korī, palīdzēja pasākumos. Kad tika nodibināta bērnu grupa, viņa gatavoja bērniem pusdienas. Ar smaidu un laipniem vārdiem pavadīja apmeklētājus.[9]
Draudze mācītāja Arvīda Čoldera laikā.
Rīgas 8. draudze pārdēvēta par Rīgas 7. draudzi.
Kopš 1937. g. Latvijas draudžu savienības grāmatvedībā un dokumentācijā Rīgas 8. draudze figurē nosaukumu Rīgas 7. draudze, jo 1937. g. vairs netika reģistrēta atsevišķi vācu Rīgas 7. draudze un tā tika apvienota ar Rīgas 8. draudzi. Lai saglabātos numerācija pēc kārtas, Rīgas 8. draudze kļuva par Rīgas 7. draudzi. 1937. g. draudzei tika pievienoti likvidētās Baldones draudzes locekļi.
Draudze Otrā pasaules kara laikā.
Mācītājs Jānis Birziņš kalpoja draudzē kara beigās un no šīs draudzes viņš aizgāja pasaulē, papildinot ateistu rindas.
1943.g. uz šo draudzi tika nosūtīts kā jaunais evaņģēlists Herberts Driķis. Viņam šī bija pirmā draudze. Sākotnēji viņam sanāca saskarties ar Birziņa celtajām intrigām, kuras tika saceltas draudzē, taču tās neko nebija devušas. Driķis organizēja Bībeles izpētes semināru un kristīja 7 personas, kā no Dieva bija izlūdzis.
Rīga, Vienības gatve 50.
Draudzes koris. Priekšā sēž Leonards Šaripovs, Jēkabs Šneiders, Justs Liepiņš.
Draudze pēckara laikā.
Rīgas 7. draudze bija pensionētā mācītāja Pētera Purmaļa pēdēja darba vieta pirms bojā ejas autokatastrofā Smiltenē.
Lūcijai Čolderei darboties draudzē palīdzēja mācītājs Ernests Klotiņš līdz 1949. g. viņu apcietināja. Jaunie draudzes locekļi turējās kopā ar veciem draudzes locekļiem, kopā rīkoja talkas, malkas skaldīšanu, dārzu ravēšanu. Draudzes locekļi ar roku vai uz rakstāmmašīnām pārrakstīja rīta sveicienus un sabatskolas materiālus. Draudzkopji ar tiem regulāri apmeklēja draudzes locekļus, kopīgi mācījās Bībeli. Tas vienoja draudzi.
Šajā laikā draudzei pievienojās Justs Liepiņš. Klotiņš sapulcēs spēlēja uz vijoles melodijas nu draudze dziedāja dziesmas. Klotiņš ierādīja Justam kā diriģēt. Kad Klotiņu apcietināja, Justs, kuram tolaik bija 14 gadu, diriģēja draudzes kori.
Padomju gados draudze vasarā rīkoja kristību svētkus. Tie notika šādi: piektdienas vakarā kristības Kupalas ielā 9. Sestdien Mārupes „Bajāros” īpaši šiem svētkiem tika izgreznots siena šķūnis, vidū novietoti galdi. Pēcpusdienā kopā sanāca draudze un vienojās kopīgā maltītē un dziesmās.
1966.g. ciemos bija atbraukuši igauņu adventisti no Pērnavas draudzes. „Bajāros” ciemiņi tika uzņemti no piektdienas līdz svētdienai. Notika dziedāšana. Kādi no kaimiņiem un garāmgājējiem pat ir stāvējuši pie žoga un klausījušies, bet kāds bija pasūdzējies izpildkomitejā, ka adventisti „Bajāros” paši sestdienās nestrādā un citiem neļauj strādāt, jo tik skaisti dzied, ka gribot – negribot jāklausās. Milicija pēc šī pasākuma uzlika „Bajāru” saimniekiem Liepiņiem naudas sodu par kārtības traucēšanu (no Mainas Rodertes un Vitas Lefleres atmiņām).
Igauņi viesi “Bajāros”.
Sapulces telpa draudzes vajadzībām bija maza, tādēļ mācītāja Leonarda Šaripova laikā draudzes locekļi uz savu roku noorganizēja starpsienas nojaukšanu, kas telpu paplašināja. Par šo „nedarbu” sašutis bija arī draudžu savienības vadītājs Arvīds Čolders, kurš ļoti labi saprata, kādas sekas šāda rīcība varēja atstāt. Par laimi, vai ar Dieva iejaukšanos, no varas iestādēm represijas nesekoja un īres līgums netika uzteikts. Turpmāk paplašinātajā telpā tika rīkoti dziesmu dievkalpojumi, kas saliedēja un stiprināja draudzi, ienesa pacilājošu gaisotni. Sapulces telpas bija pārpildītas ar klausītājiem. Tas piesaistīja varas iestāžu uzmanību un Šaripovs zaudēja reģistrācijas apliecību.
Šajā laikā draudzei pastiprinātu vērību pievērsa padomju varas iestādes. Pie draudzes sapulces vietas durvīm stāvēja komjaunieši, kas centās atrunāt draudzes locekļus, sevišķi gados jaunākos, no reliģisko sanāksmju apmeklēšanas.
Torņakalna baznīcā.
Draudze Torņakalna baznīcā.
1961. gadā Dzīvokļu pārvalde draudzei anulēja telpu īri Vienības gatvē 50. Bija jāmeklē citas telpas, jo bez tām varas iestādes varēja likvidēt draudzi. Telpas ar valsts orgānu atļauju tika atrastas ev. luteriskās baznīcas telpās Torņkalna baznīcā. Sākot sapulces ev. luterāņu Torņkalna baznīcā, draudzes locekļi bija pateicīgi luterāņu mācītājam Augstkalnam par pretimnākšanu. Sadarbībā ar luterāņu draudzi šajā baznīcā tika ierīkota apkures sistēma, telpu remonti un maksāta īre valstij.
Draudzē tika tulkota un uz rakstāmmašīnām iespiesta garīgā literatūra. Pats mācītājs Linkevičs tulkoja un pārrakstīja adventistu garīgo literatūru, šajā aktivitātē iesaistīja draudzes locekļus. Draudzē pastāvēja bibliotēka. Linkevičam bija gudrība reabilitēt valsts varas acīs draudzes pūtēju orķestri. Viņa laikā „Bajāros” notika draudzes bērnu sanāksmes – tā sauktā Meža skola, kas tajos laikos skaitījās liels pārkāpums valsts varas skatījumā.
Sabatskolas aktivitātes varas iestādes centās kontrolēt un manīja pārkāpumus – draudzes locekļi uzdeva jautājumus un uz tiem tika sniegtas atbildes. Linkeviču pratināja Garīgo lietu pārvaldē, kāpēc pieļauj šādu vaļību? Linkevičs atbildējis, ka labāk lai draudzes locekļi runā uz vietas un tad var zināt, ko viņi domā, nekā viņi klusē draudzes sapulcē, bet pulcējas pa mājām un runā tur. Tam Garīgo lietu pilnvarotais bija spiests piekrist. Linkevičs aicināja sabatskolā kalpot jauniešus, organizēja varas iestāžu aizliegtos bērnu svētkus un jauniešu vakarus.
- g. draudzei pēc saraksta pievienoti atkārtoti likvidētās Baldones draudzes locekļi.[1]
Regulāri Torņkalna baznīcā draudze rīkoja koncertus, kas bija vienīgā padomju varas iestāžu atļautā evaņģelizācijas aktivitāte. Draudzē pastāvēja koris, kuru diriģēja Anna Stapāne, Justs Liepiņš, Arnis Sprūds, Alberts Sokolovskis, Elita Sokolovska, Alfons Mednis u.c. Tika svinētas draudzes jubilejas un dziesmu dievkalpojumi. Varas iestādes vēlējās panākt, lai draudzes sapulču laikā korī nedziedātu citu draudžu locekļi un, sevišķi, jaunieši. Šo absurdo aizliegumu pastāvīgi nācās pārkāpt, jo kora pilnīgam skanējumam bija nepieciešamas balsis, kuras bija citās draudzēs, bet nebija uz vietas. Vairākkārt draudzē ciemojās draudžu kori no Pērnavas un Tallinas. Pēc pasākumiem Linkeviču bieži vien izsauca uz pratināšanu Garīgo lietu pārvaldē, taču viņš spēja rast paskaidrojumu, kas neradīja pretestību no valsts varas pilnvarotajiem. Vienreiz gan Edvīnam Linkevičam tika atņemta reģistrācijas apliecība, bet to pēc kāda laika atdeva atpakaļ. Iemesls valsts varas pārstāvjiem nebija ilgi jāmeklē – draudzes locekļu aktivitāte. Neraugoties uz varas iestāžu valdošo ideoloģiju, draudze tomēr auga skaitā.
Draudzes dziedātāji regulāri pa nedēļas laiku pulcējās kopā mēģinājumos. Lai gan viņi nebija profesionāli dziedātāji, tomēr dziedāja no sirds, kas klausītājiem bija manāms. Mēģinājumu laikā dziedātāji dziedāja dažkārt līdz pagurumam, bet diriģents skubināja dziedāt vēl, ja bija manāma dziedājuma kvalitātes uzlabošanās. Justs Liepiņš bieži vien tad sacīja sev raksturīgu frāzi: „Pag, pag, nupat dziesma sāka elpot”. Tas nozīmēja, ka jādzied vēl.
Rīgas 7. draudze ne velti skaitījās visvairāk dziedošā no adventistu draudzēm Latvijā, jo katru piektdienas un svētdienas dievkalpojumu tajā skanēja vismaz četras kora dziesmas, bet sestdienas dievkalpojumos kā minimums astoņas dziesmas. Torņakalna baznīcas velvju akustika ļāva kora dziesmu izpildījumu pasniegt kā kaut ko īpašu.
Reiz kādā no koncertiem bija ieradušies arī Rīgas konservatorijas vadošie mācībspēki – Leonīds Vīgners, Haralds Mednis un Marģers Zariņš. Draudzes koris izpildīja vairākas dziesmas, to skaitā sarežģīto Hendeļa „Haleluja”. Pēc koncerta draudzes locekļi sarunājās ar mūzikas pasniedzējiem, jo sniegums šķitis nevainojams. Vīgners, protams, bija sadzirdējis vairākas kļūdas un tās neslēpa, taču arī apjautājās par dziedātājiem: „Kāda ir dziedātāju muzikālā izglītība?” „Viņiem nav nekādas izglītības, tie ir brīvprātīgie”. „Cik bieži jūs mēģiniet?” „Aptuveni reizi nedēļā”. Tad Vīgners sacīja: „Šādā gadījumā es savus vārdus ņemu atpakaļ”. Viņš nenoliedzami novērtēja dziedātāju spējas un entuziasmu, kam nebija muzikālas izglītības, bet bija vēlēšanās no sirds dziedāt Dievam par godu.
1986.g. Linkevičs savas kalpošanas pēdējos gados bieži vien neveselības dēļ nespēja veikt pilnvērtīgu kalpošanu. Arī draudzes locekļi bija izveidojuši divas nometnes, kuras savā starpā nespēja vienoties un viena no tām pat prasīja vadošajiem brāļiem Linkeviča nomaiņu. Taču valsts iestādes uzstāja, ka Linkevičam savā postenī jāpaliek, un draudzē brieda ateisma sistēmai vēlamā spriedze attiecībās. 1986. gadā mira Linkevičs.
Pie Torņakalna baznīcas ieejas.
Draudzes koris. Priekšā sēž Justs Liepiņš, Alda Medne, Edvīns Linkevičs, Alfons Mednis.
Draudzes koris.
Atmodas gados.
Vēl 1989. g. Torņakalna baznīcā notika Latvijas draudžu savienības kongresam veltīts koncerts. Tad 90.-to gadu sākumā, kad luterāņu draudzē mainījās mācītājs, draudze pārcēla savas sapulces uz Ojāra Vācieša ielu 4.
Rīgas 7. draudzes galvenā misijas aktivitāte bija koncerti un evaņģelizācijas sapulces. Draudzei pievienojās daudz jaunu cilvēku. Vairāki draudzes locekļi iesaistījās adventistu literatūras izplatīšanā. Draudze atbalstīja Latvijas draudžu savienības rīkotos Bībeles izpētes seminārus Rīgā un pēc tiem arī Rīgas 7. draudzei pievienojās jauni draudzes locekļi, kas dzīvoja tuvāk šīs draudzes sapulces vietai.
Draudzē 21. gadsimta pirmajos gados pastāvēja arī savs laikraksts „Mūsu Laiks”, kurā tika apskatītas ar Bībeli, Kristus nākšanas zīmju un veselību saistītas tēmas. Laikraksta redakcijā ietilpa Ansis, Maina un Aivars Roderti, Ojārs Incenbergs un Aija Grīnberga.
Latviešu Rīgas 7. draudzē kalpoja sludinātāji:
Kopš 1930. g. Klauss Hilvēgs, tad 1931.-1934. g. Edmunds Rooks. 1933.-1937. g. Alfrēds Mednis,
Ap 1939. g. Arvīds Čolders. 1940.-1942. g. Ernests Klotiņš. Kā palīgs evaņģēlists Jānis Dimants.
1942.-1947. g. Jānis Birziņš, tad 1943.-1944. g. Herberts Driķis. Periodiski Alfrēds Mednis.
1945.-1947. g. Pēteris Purmalis, tad 1945.-1956. g. Lūcija Čoldere.
1955.-1956. g. Īzaks Kleimanis. 1956.-1960. g. Leonards Šaripovs.
1961.- 1986. g. Edvīns Linkevičs. 1986.-1987. g. Voldemārs Ārmanis.
1987.-1991. g. Viesturs Reķis. 1991.- 1993. g. Alfrēds Jākobsons.
1993.-2000. g. Armands Bērziņš. 2000.- 2007. g. Ojārs Incenbergs.
2007.-2009. g. Olivers Siliņš. 2009.- 2017. g. Andris Pešelis.
2017.-2019. g. Daumands Sokolovskis. Kopš 2019. g. Āvo Štopis
Incenbergi.
Draudzes vecākie un amatpersonas:
Draudzes vecākie: Jēkabs Šneiders, tad Fricis Zariņš, Kārlis Kurts.
1937. gadā tika ievēlēta draudzes valde: Priekšsēdētājs: K. Kurts. Priekšsēdētāja biedrs Jānis Dreimanis (vec.). Sekretāre: L. Kukse. Kasieris un sabatskolas vadītājs: Jānis Kubašs. Par Baldones grupas vadītāju tika ievēlēts Jānis Baumanis.[2]
1940. g. tika apstiprināta šāda draudzes valde: Priekšsēdētājs: Jānis Baumanis. Priekšsēdētāja biedrs: Jānis Kubašs. Sekretārs: Viktors Āriņš. Kasieris: Jānis Kubašs. Mantzinis: Lība Kukse.[3]
Padomju gados un vēlāk dažādos laikos par draudzes vecākiem bija: Jānis Baumanis, Pēteris Purmalis, Edvīns Raudzēns, Jēkabs Šneiders (1956), Fricis Zariņš (1962), Pāvils Broks (1963-1965; 1969-1974), Eduards Leflers (1966-1968), Bruno Līcītis, Arnis Sprūde, Aleksandrs Grigorjevs, Armands Bērziņš, Jānis Geide, Konstantīns Rezņikovs.
Draudzes sapulces vietas:
Kopš draudzes dibināšanas Rīgā, Vienības gatvē 50. Tad no 1961. g. ev. luterāņu Torņakalna baznīcā Torņakalna 3/5. Sapulces notika katru sestdienu 10.00. Tad 90-to gadu sākumā luterāņu draudzē mainījās mācītājs, kurš nevēlējās saskarties ar adventistu izceltās Bībeles mācības jautājumiem no savas draudzes locekļu puses, tādēļ adventistiem tika lūgts meklēt sapulces vietu citur. Telpas atrada restaurācijas pārvaldē Jelgavas ielā 36, taču to lietošanas laiks bieži vien sakrita ar citiem pasākumiem, tādēļ atkal tika meklētas sapulču telpas. Tās atrada Ojāra Vācieša ielā 4, kur izīrēja zāli. 1996.g. ēkai mainījās pārvaldnieks, kurš pacēla telpu īri, kas paātrināja ieceri iegūt savas telpas.
Sapņa piepildīšanās
Vēl tālajos sešdesmitajos gados adventistu draudzes locekle bija redzējusi sapni, ka Rīgas ielās plīvo sarkanbaltsarkanie karogi.
Viņa nojauta, ka tā ir zīme, ka reiz laiki mainīsies.
Tādēļ viņa 1963. gadā testamentā novēlēja visu, kas viņai pirms nacionalizācijas piederēja, draudzes loceklei Paulīnai Auniņai.
Kad mira Tērauda 1972. gadā, Auniņa vēlējās, lai mantotais namīpašums un zeme Ģimnastikas ielā 43 nonāktu draudzes īpašumā, kas pēc ilgākas dokumentu saskaņošanas realizējās 1998. gadā. Sākotnēji nebija vienprātības, ka dotajā zemes gabalā būtu jāceļ dievnams. Bija doma rekonstruēt esošo ēku, meklēti citi zemes gabali, kas būtu tuvāk sabiedriskajām ēkām Rīgā. Vienu brīdi šķitis, ka dokumentus nebūs iespējams nokārtot līdz galam, jo Paulīnei Auniņai jau palika simts gadu. Kad visi dokumenti tika nokārtoti, Paulīnei Auniņai jau bija 103 gadi.
Auniņa mira 2000. gadā, sasniegusi 104 mūža gadus. Viņa nepiedzīvoja sapņa piepildīšanos, ka uz Annas Tērauds zemes būs uzcelts dievnams. Tā celtniecība iesākās tikai 2003. gadā, kad par draudzes mācītāju bija kļuvis Ojārs Incenbergs. 2004. g. nams tika pabeigts.
.
Dieva žēlastībā viņa nodzīvoja līdz 103 gadu vecumam, lai izpildītu uzticēto uzdevumu, un draudzei būtu savs nams.
Laikā, kad draudzē kalpoja mācītājs O. Incenbergs, tika pieņemts lēmums, ka draudzes nams tomēr ir jāceļ Ģimnastikas ielā 43.
2003. g. 6. jūnijā tika likts pamatakmens.
Pamatakmens likšana Ģimnastikas ielā 43. Pamatakmeni liek Latvijas draudžu savienības prezidents Viesturs Reķis 2003. g.
Mācītājs Ojārs Incenbergs kārtoja nepieciešamās formalitātes nama uzbūvēšanai, bet galvenie celtnieki bija Alberts Sokolovskis, Vladimirs Sanoks, Alfons Mednis, Aivars Roderts un citi.
Draudzes nama atklāšana uz 70 gadu jubileju 2004. g. 21. augustā.
Draudzes 75 gadu jubilejas pasākumā 2009. g. 5. septembrī draudzes nams tika iesvētīts.
Mācītāji, kas ir kalpojuši draudzē, kopā ar dzīvesbiedrēm. No kreisās: Bērziņi, Šaripovi, Incenbergi, Kleimaņi un Reķi.
Draudzes pēcpusdiena pēc atklāšanas dievkalpojuma.
[1] LVA 1448-2-114-3.
[2] LVVA 3014-1-23.
[3] AV 1940. nr. 4.
[1] LVVA 3014-1-428.
[2] AV 1935. g. nr. 2; un nr. 5.
[3] LVVA 3014-1-428.
[4] LVVA 1370-1-2606.
[5] LVVA 3014-1-435.
[6] AV 1935. g. nr. 6.
[7] LVVA 3014-1-21.
[8] LVVA 3014-1-435.
[9] AV 1999. g. jūnijs.