Dievs Sava Vārda uzrakstīšanai izmantoja senebreju un grieķu (koinē) valodas. Līdzko Bībeles Rakstu kanons tika pabeigts, šīs valodas “nomira”, tās “pārakmeņojās”, lai vairāk neattīstītos un tajās neienāktu nekādi jauninājumi. Tās sastinga un līdz ar tām Svēto Rakstu teksts, lai tas paliktu nemainīgs un saglabātos visos tālākos laikmetos. Vai tā nav Dieva vadība, lai mēs visās pretrunās, kuras nākotnē varētu izcelties, grieztos pie nemainīgā un mūžīgā Dieva Vārda? Šādi īstenojas Bībeles teksta saglabāšana un šāds ir evaņģēlija nemainīgais pamats. Vadoties no tā, tad arī jāveic Dieva Vārda tulkojumi visām tautām, lai visi dzird un lasa: “Un lai šie vārdi, ko Es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī” (5. Moz. 6:6). “Tad tas Kungs sacīja uz Mozu: raksti to par piemiņu grāmatā” (2. Moz. 17:14, Glika).
Vecās Derības Rakstu tapšanas īsa vēsture
Vecās Derības Rakstus sarakstīja laikā no 15. līdz 4. gs. p. m. ē. Šajā darbā piedalījās Dieva aicināti cilvēki, starp kuriem pats pirmais bija Mozus. Kā domā, viņš pierakstīja Ījaba grāmatu[1] un uzrakstīja visas piecas Mozus grāmatas.[2] Sākot ar viņu pamazām veidojās grāmatu kopa, ko mēs saucam par Bībeli. Tas bija Dieva un cilvēku kopīgi veikts darbs, kur šīs grāmatas iniciators, iedvesmotājs un pārraudzītājs tomēr palika tas Kungs. Viņš pats izraudzījās kanona plašumu un saturu, noteica tā lielumu un deva šiem Rakstiem autoritāti saukties par Dieva Vārdu.
Sākotnēji Rakstus glabāja līdzās derības šķirstam svētnīcas vissvētākajā daļā (5. Moz. 31:26). Israēlieši tos uzskatīja par Dieva Vārdu kopš tā uzrakstīšanas. Tos novietoja zem derības šķirsta vāka uz kura atradās ķerubu attēli. Tā Raksti atradās zem ķerubu attēlu spārniem, kur mēdza parādīties Dieva godības gaisma. Tā bija norāde, ka tie atrodas zem Dieva uzraudzības un apsardzības. “Es esmu nomodā par Savu vārdu, lai tas piepildītos,” (Jer. 1:12) sacīja tas Kungs. “Meklējiet tā Kunga grāmatā un lasiet: tur nekā netrūkst no sacītā, jo tā Kunga mute pavēlēja un Viņa Gars to veicis” (Jes. 34:16).
Kad pagāja krietns laiks pēc Mozus, Jozua, Samuēla un citiem Bībeles sarakstītājiem, no biežās Rakstu lietošanas un vecuma sāka bojāties materiāls, uz kā Raksti bija uzrakstīti. Pienāca laiks domāt par to materiāla atjaunošanu. Uzrakstītais bija precīzi jāpārraksta uz jauna materiāla, lai tā Rakstus precīzi saglabātu nākošajām paaudzēm. Pienākumus uzraudzīt svētnīcu, tās darbību un stāvokli Dievs uzticēja levītu ciltij. No levītu cilts Ārona dzimtas tika iecelti priesteri. Pārējie levīti rūpējās par to, lai svētnīca būtu uzkopta saglabāta. Novecojošās detaļas nomainīja ar jaunām, bet precīzi sekojot paraugam, kurš viņiem bija dots no Debesīm (2. Moz. 25:40). Jebkāds jauninājums tiktu uzskatīts par pārkāpumu Dieva acīs. Tas pats bija attiecināms arī uz Svēto Rakstu saglabāšanu. To saturam neko nedrīkstēja ne pielikt, ne atņemt (5. Moz. 4:2), bet, lai tie neietu zudumā materiāla neizturības dēļ, bija nepieciešams tos pārrakstīt. Šos pienākumus uzņēmās levīti un priesteri (5. Moz. 17:18). Tomēr ne visi levīti nodarbojās ar Rakstu pārrakstīšanu, jo viņu starpā pastāvēja pienākumu dalīšana svētnīcā, tādēļ pamazām veidojās rakstu mācītāju grupas jeb ģimenes, kuras paaudzēm nodarbojās ar Rakstu pārrakstīšanu un saglabāšanu (1. Laiku 2:55; 2. Laiku 34:12-13). Atkrišanas laikos mazinājās Rakstu popularitāte un līdz ar to arī to izplatība un pieejamība (2. Laiku 15:3), tomēr Dievs tos saglabāja nākamajām paaudzēm arī bez cilvēku rokām par liecību pret Savas tautas grēkiem kā gaismu, kas izgaismo tumsu (5. Moz. 31:26; 2. Laiku 34:15).
Bābeles trimdā pravietis Daniels lasīja Mozus grāmatas un Jeremijas grāmatu (Dan. 9:2, 11). Pēc trimdas rakstu mācītājs Ezra uzņēmās pienākumu lasīt Rakstus tautai (Neh. 8:1-9). Pastāv doma, ka Vecās Derības kanona apkopojumu esot veicis Ezra un Nehemija (2. Makabeju un 4. Ezras grāmatas), tomēr to apstiprinošie avoti nav īpaši uzticami. Vispārpieņemts uzskatīt, ka Vecās Derības Rakstu kanons ir izveidots pirms mūsu ēras. Tas ir ierobežots Svēto Rakstu grāmatu skaits, kurus var atzīt par autentisku, autoritatīvu un Dieva inspirētu Dieva Vārdu. Bībeles kanons ir Dieva dots un noteikts, lai ar tā palīdzību cilvēks spētu izvērtēt katru mācību, pieredzi un vērtības. Tas tad arī nosaka ticības un Dieva pielūgsmes standartus, kurus lasot mēs varam izprast Dieva gribu un nākt saskaņā ar Bībelē atklāto patiesību. Bībeles kanona izcelsme, tāpat kā pašu Rakstu izcelsme, nāk no to Autora – Dieva.
Šos pašus Rakstus Nācaretē lasīja Jēzus (Lūk. 4:16), sakot, ka tad Viņa lasītais Vārds tika piepildīts. Tas norāda, ka Dievs saglabāja Savu Vārdu līdz pat Jēzus dienām tieši tādu, kā to bija devis praviešiem, saviem kalpiem. Vai cita iemesla dēļ Kungs Jēzus būtu mācījis: “Stāv rakstīts” vai jautājis: “Kā tu lasi?” Viņš atsaucās uz Rakstiem kā uz nemainīgu autoritāti (Mat. 5:17-18) un aicināja tiem paklausīt: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva Vārda” (Lūk. 4:4, Glika), lai gan jau Viņa dienās nepastāvēja neviena Rakstu teksta oriģināla manuskripta. Ja kāds tomēr šaubās par Rakstu autentiskumu un kanonu, tad tādam Jēzus Kristus saka vārdus: “Ak jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!” (skat. Lūk. 24:25-26, 44); “Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis” (Jāņa 5:46). Ja Dievs Savu Vārdu saglabāja līdz Jēzus Kristus dienām, kāpēc gan Viņš tos nespētu saglabāt arī līdz mūsu dienām?
Vecās Derības kanons
Jau kopš sendienām Vecās Derības Raksti tikuši iedalīti trīs daļās: bauslība (Tora), raksti un pravieši. Šis iedalījums bija pazīstams Jēzus laikā, kad Jēzus saviem mācekļiem: “Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti” (Lūk. 24:27).
Sarežģītie politiskie apstākļi spieda senos israēliešus veidot Rakstu kanonu, lai atšķirtu Dieva iedvesmotās grāmatas no pārējās reliģiskās literatūras. Tāds laiks pienāca, kad senie israēlieši bija izsūtīti trimdā Bābelē. Tad pat ilgi noraidītie pravieši kā Jeremija un Ecehiēls kļuva atzīti, bet viltus pravieši noraidīti. Sarežģīts politiskais laiks bija grieķu ķēniņa Antioha Epifāna invāzijas un Makabeju sacelšanās laikā, kad Rakstu saglabāšana, un tieši Dieva iedvesmoto grāmatu saglabāšana, bija kļuvusi ārkārtīgi svarīga. Vēsturnieki ziņo, ka Jamnijas sinodē (90. g. pēc Kristus) jūdu rabīni apstiprināja Vecās Derības kanonu. Nevis pieņēma, bet apstiprināja, ka tāds jau eksistē. Lai gan pastāv šaubas par šīs sinodes autoritāti, cik plaša ir bijusi tās vara, tomēr šī sinode ir svarīga liecība, kas parāda, ka Vecās Derības rakstu kanons ir bijis atzīts kā eksistējošs fakts.
Šajā laikā bez Vecās Derības kanoniskajām grāmatām apritē ir bijušas arī tā sauktās apokrifu grāmatas, kas rosina debates par kanona noslēgtību vai arī piebildi, ka esot bijuši pat divi kanoni: Ēģiptes kanons ar apokrifiem un Palestīnas kanons bez tiem. Tomēr šis pieņēmums tiek noraidīts, jo tiek pieļauts, ka apokrifu iekļaušana Vecās Derības kanonā ir ēģiptiešu kristīgo baznīcu darbs, kas tos iekļāva grieķu manuskriptu kodeksos. Taču jūdi tos nekad nav atzinuši, pat Aleksandrijas Filo nekad nav atsaucies uz apokrifiem.[3] Apokrifi ir tikai grieķu valodā un senebreju valodā tie nav tulkoti.
Par piecu Mozus grāmatu kanoniskumu nav šaubu, jo tās kā īpaši svarīgas tiek izceltas jau Ezras laikā (Ezr 7:10), kas kļuva par likumdošanas pamatu no trimdas atgrieztajiem israēliešiem. Kā senākais kanonisko Vecās Derības grāmatu uzskaitījums ir saraksts, kurš atrodas apokrifu 4. Ezras grāmatas 14:44-48, kura ir sarakstīta ap 100. g. m. ē. Tajā ir minētas 24 Bībeles grāmatas. Bābeles Talmudā (Baba Bathra 14b), kurš ir tapis ap 70.-200. g. m. ē. tiek minētas piecas Mozus grāmatas, astoņas praviešu un vienpadsmit rakstu grāmatas. Kopā 24 kanoniskās grāmatas. Tās ir sekojošās: piecas Mozus grāmatas, Jozua, Soģu, Samuela, Ķēniņu, Jeremija, Ecehiēls, Jesaja un divpadsmit (tā sauktie “mazie pravieši”) praviešu grāmatas. Rakstos tiek iekļautas: Rutes, Psalmu, Ījaba, Salamana pamācību, Salamana Mācītāja, Augstās dziesmas, Raudu dziesmas, Daniela, Esteres, Ezras un Laiku grāmatas. Rutes grāmata tiek novietota pirms Psalmiem, jo pastāvēja minējums, ka tās autors ir Dāvids, jo šajā grāmatā ir minēti viņa senči. Ezras grāmatā tika iekļauta arī Nehemijas grāmata.
Divdesmit divas kanoniskās grāmatas esot bijušas minētas pirmā gadsimta grieķu valodas Jubilejas grāmatā, kura tiek minēta agrīno baznīctēvu darbos. Arī Jāzeps 1.gs.m.ē. (Pret Apionu 1:8) piemin 22 kanoniskās Vecās Derības grāmatas: piecas Mozus, 13 praviešu un 4 grāmatas, kuras satur dziesmas un padomus cilvēka dzīvei. Šo pašu skaitli min baznīctēvi Origēns un Hieronīms. Te svarīgi piezīmēt, ka vairākas no kanoniskajām grāmatām šajā laikā netika izdalītas atsevišķi, bet bija sapludinātas kopā, piemēram bija viena Samuela grāmata, bet vēl nebija izdalītas atsevišķi 1. un 2. Samuela grāmatas, bija Ezras grāmata, bet vēl nebija izdalītas atsevišķi Ezras un Nehemijas grāmatas.[4]
Jāpiebilst, ka tieši kristiešu baznīctēvi ir bijušie tie, kas Vecās Derības kanoniskajām grāmatām ir devuši secību, pie kuras mēs esam Bībelē pieraduši. Sardu bīskaps Melito ap 170.gadu apmeklēja Palestīnu, lai noteiktu Vecās Derības grāmatu identitāti un novietoja praviešu grāmatas tās saraksta noslēgumā. Baznīctēvs Origēns bija salicis Vecās Derības grāmatas tā, kā tās ir izvietotas Septuagintas kodeksos: vispirms piecas Mozus grāmatas, tad vēstures, dzejas un, visbeidzot, praviešu grāmatas. Šis Vecās Derības grāmatu sakārtojums labāk palīdz saredzēt atklāsmes attīstību par Mesiju, kura pilnīgāk parādās Jaunās Derības Rakstos.
Ap ceturto gadsimtu parādās atšķirības izpratnē par Vecās Derības kanonu, jo Rietumos Vecās Derības kanonā ietilpina arī apokrifus, kas tiek pārņemtas no grieķu Septuagintas izdevumiem, bet Austrumu baznīcas turpina pieturēties pie Vecās Derības kanona bez apokrifiem. Ap 16. gs. vairāki reformatori ierosina uzskatu, ka turpmāk protestantu Bībelēs ir jālieto Vecās Derības kanons bez apokrifiem. 1546. g. Trentas koncilā Romas katoliskās Baznīcas vadītāji izlēma piešķirt vairākiem apokrifiem atkārtoti kanonisko (deiterokanonisko) grāmatu statusu.
Parasti par Bībeles kanonu dēvē pilnīgu un pabeigtu Bībeles grāmatu kolekciju, kuru atzīst par autoritatīvu kopienas ticībai un sniedz principu klāstu ticīgo kopienas ikdienas dzīvei. Bībeles Vecā Derība sniedz stabilu tekstu un tās teksts spēj būt pielāgots, lai to interpretētu mūsdienu apstākļiem. Šis kanoniskais teksts uzrunā Dieva Vārda lasītājus un sniedz iespēju saredzēt kā tā vēsts ir tikusi piepildīta Jēzus Kristus dzīvē un mācībā.
Turpmākā Vecās Derības Rakstu saglabāšana un pārrakstīšana
Jēzus Kristus norādīja, ka Dievs uzticēja Rakstu saglabāšanu jūdiem (Jāņa 4:22; Rom. 9:3-6; 11:16). Jozefs Flāvijs (37-95 pēc Kristus), komentējot Vecās Derības Rakstu pārrakstītāju precizitāti, atzīmēja: “ Lai gan tagad ir pagājis tik ilgs laiks, tomēr neviens nav uzdrošinājies ko pievienot, paņemt nost vai mainīt kaut līdzskani”. Jau no dzimšanas jūdiem bija izveidota pret Svētiem Rakstiem tāda attieksme, ka viņi bija gatavi tos aizstāvēt līdz pat nāvei ticot, ka tās satur dievišķas pamācības.[5]
Rakstu pārrakstīšana ir kā stafete, kur viena paaudze nodeva Svētos Rakstus nākamajai. Senākos rakstu mācītājus sauca par tannaim (skolotāji), viņi akurāti pārrakstīja ne tikai Rakstus, bet arī mutisko tradīciju Mišnu (likumu pildīšanas komentārus), kur citēja Rakstus tuvu to oriģinālam skanējumam. Pēc viņiem sekoja ammoraim (mācītāji), kuri bez Rakstu pārrakstīšanas rakstīja arī Talmudu (Mišnas komentārus). Jāpiezīmē, ka viņi šo darbu veica akli, bet uzticīgi.[6]
Talmudā var atrast norādi, kā jāveic Rakstu pārrakstīšanu. Talmudisti (100-500. g. pēc Kristus) šīm norādēm rūpīgi sekoja:
- Rakstu ruļļa materiāls tika veidots no šķīsta dzīvnieka ādas un šīs ādas sagatavot drīkstēja tikai ebrejs,
- Sagatavotās ādu sloksnes kopā tika sastiprinātas ar šķīstu dzīvnieku dzīslām,
- Uz katras lapas tika izvietots noteikts skaits teksta rindu un kolonnu,
- Teksta kolonnas augstums no 48 līdz 60 rindām, katrā teksta rindā 30 burti,
- Visiem vārdiem bija jāatrodas uz vienas līnijas. Tekstā attālums starp burtiem diega platumā. Ja manuskriptā trīs vārdi nav uz līnijas, tad rokraksts tika atzīts par nederīgu,
- Tintei bija jābūt īpaši sagatavotai melnā krāsā, bez zaļā vai sarkanā tonējuma,
- Pārrakstot, katrs vārds bija jāsalīdzina ar oriģinālu un neko nedrīkstēja rakstīt pēc atmiņas. Lai nepielaistu kļūdu, pirms katru vārdu uzrakstīt, tas bija skaļi jāizrunā,
- Starp nodaļām attālums 9 burtu platumā, starp grāmatām attālums 3 rindu platumā,
- 5. Mozus grāmatai jānoslēdzas ar pilnu rindu,
- Uzsākot darbu, pārrakstītājam ir jānomazgājas un jātērpjas tradicionālās drēbēs,
- Nesākt pārrakstīšanu ar vārda Dievs uzrakstīšanu, pirms uzrakstīt vārdu Dievs (Elohim) ir jānotīra spalva, bet pirms uzrakstīt vārdu Dievs (JHWH) pārrakstītājam ir jānomazgājas,
- Kopijas teksta pārbaudei ir jānotiek ne vēlāk kā 30 dienas pēc tās pabeigšanas, ja vēlāk, tad pārrakstītais manuskripts tika atzīts par nederīgu,
- Ja tika atrasta viena pārrakstīšanas kļūda lapaspusē, kura nav novēršama, tad lapaspuse bija jāpārraksta, bet, ja tika atrastas trīs kļūdas manuskriptā, tad viss manuskripts tika atzīts nederīgs.[7]
Kā redzam, jūdi sargāja Rakstus daudz rūpīgāk, nekā mēs savus naudas makus. Tā piepildījās Kristus vārdi, ka ne Rakstu zīmīte, ne Rakstu galiņš nezudīs līdz viss tiks piepildīts. Ja tā nebija Dieva vadība pie Svēto Rakstu saglabāšanas, piepildot šos Kristus vārdus, tad visi šie iepriekš uzskaitītie noteikumi ir tikpat bezjēdzīgi, kā farizeju likumi.
Pēc talmudistiem 5.-6. gs. pēc Kristus sekoja masoreti (tradicionālisti), kuri teksta skanējuma saglabāšanas labā ieviesa patskaņu zīmes. Viņi bija vēl pedantiskāki par talmudistiem. Bez visa iepriekš uzskaitītā, viņi pārskaitīja katru rakstu zīmīti. Viņi zināja, cik burtu ir katrā grāmatā un nodaļā, kurš burts ir rindas vidū un kurš grāmatas vidū utt. Vecajā Derībā kopā ir 1152207 burtu, starp kuriem alef ir 42377, beth 38218, gimel 29537 utt. Rabi Akiba (m. 135. pēc Kristus) ir sacījis, ka teksta precīza pārrakstīšana ir siena, kas pasargā Toru.[8]
Ebreji vairāk par manuskriptu materiālu vērtēja uz tā uzrakstīto, tādēļ tieši šā iemesla dēļ, viņi necentās saglabāt vecos manuskriptus, bet pēc to pārrakstīšanas, tos novietoja īpašās glabātuvēs, ko sauca par genīzām, lai vēlāk tos sadedzinātu vai apglabātu tīrā zemē. Viņi uzskatīja, ka novecojis, netīrs vai saplīsis manuskripts dara negodu uz tā uzrakstītajam Vārdam.[9] Šī iemesla dēļ nav daudz seno Rakstu manuskriptu, jo ebrejiem kopija bija tikpat vērtīga kā oriģināls, ja tas ir precīzi pārrakstīts. Manuskripta vecums pēc ebreju uzskata nebija priekšrocība, bet gan tieši otrādi – tā nederīguma pazīme.[10] Mūsdienu zinātniekiem gan ir pilnīgi pretēja attieksme pret Rakstu manuskriptiem.
Vecās Derības pārrakstītāju precizitāte
Vecās Derības pētīšanai savu mūžu ir veltījis Dr. Roberts Vilsons (Wilson) (1856-1930). Viņš pārzināja 45 senās valodas un pārbaudīja katru Vecās Derības teksta burtu. Vilsons uzskatīja, ka masoretu teksts ir uzticams, tas ir pārrakstīts ar lielu rūpību un saglabāts līdz mūsu dienām tieši tā, kā sākotnēji Dievs to bija devis. Viņš secināja, ka mums ir pieejams tieši tāds pat teksts kā apustuļu dienās. Piemēram, viņš noraidīja domu, ka Daniela grāmata būtu jauna (tikai no 2.gs.p.m.ē.). Kā vienu no Vecās Derības uzticamības pierādījumiem viņš minēja tās tekstā sastopamos 27 pagānu un 10 ebreju ķēniņu vārdus, kuri mums ir zināmi gan no Vecās Derības teksta, gan no viņu pašu monumentiem vai dokumentiem. Šie Bībeles tekstā pieminētie vārdi praktiski neatšķiras no viņu pašu pieminekļu uzrakstiem vai senatnes dokumentiem, neraugoties uz tūkstošiem gadu pārrakstīšanas periodu. Šo ķēniņu vārdi ir: Arijohs, Amrafels (t. i. Hamurapi), Kedarlaomers un Tidals (1. Moz. 14:1), Ēģiptiešu faraoni – Šīšaks, Tirhaka, Neho un Hofra, Asīriešu – Tiglatpilesers, Salmanesers, Sargons, Senaharibs un Esarhadons, Babiloniešu ķēniņi – Nebukadnēcars, Merodahs Baladans, Evilmerodahs un Belzacars, Persiešu ķēniņi – Kīrs, Dārijs, Ahasvers un Artaksērkss, ap Israēlu esošo valstu ķēniņi – Hazaēls, Recīns, Hirāms, Etbaāls, Meša un Hadadēzers, ebreju ķēniņi – Omrijs, Ahabs, Jehus, Menahēms, Pekahs, Hozeja, Azarija, Ahass, Hiskija un Manase. Šie Bībelē pieminētie ķēniņi dzīvojuši laikā no 2000.-400. g. p. m. ē., viņi tekstā ir pieminēti atbilstošā hronoloģiskā secībā un viņu vārdi ir atbilstoši personām, kuras tie apzīmē. Ikviens matemātikas eksperts atzītu, ka šāda precizitāte nav iespējama, ja teksta sarakstītājiem nebūtu pieejamas faktu zināšanas, kuras smeltas no uzticamiem sava laika ziņojumiem.[11]
Šo piemēru der salīdzināt ar klasiskās vēstures hronikām. Piemēram, 3. gs. p. m. ē. Ēģiptiešu priesteris Maneto izveidoja 140 Ēģiptes ķēniņu sarakstu un no tiem mūsdienās pilnībā ir atpazīstami tikai 49. Vēsturnieks Ptolemajs savā “Kanonā” izveidoja 18 Bābeles ķēniņu sarakstu un pēc vairākkārtīgas pārrakstīšanas jaunākajos manuskriptos no tiem neviens nav uzrakstīts pareizi.[12] Arābu vēsturnieks Abulfeda, aprakstot pirms islama Persijas vēsturi, nosaucis tās Ahmenīdu līnijas ķēniņus: Kei-Kobad, Kei-Kavus. Kei-Hosru. Kei-Lorasps. Kei-Buštasfs, Kei-Ardeshir-Bahmans, Dara I un Dara II, kuru nokāva Aleskanders (t. i. Aleksandrs). Savā vēstures aprakstā Nebukadnēcaru viņš nosauca par Baktnosaru. Šajos piemēros mēs redzam gan pašu vēsturnieku attieksmi, precizitāti, gan arī pārrakstīšanas kvalitāti. Te var secināt sekojošo: ja Bībeles autori tik precīzi pieminējuši pagānu ķēniņu vārdus, kuri dzīvojuši dažādos laikos un 10 dažādās valstīs, uzrakstījuši tos pareizā hronoloģiskā secībā un šis pieraksts ir saglabājies līdz mūsdienām, vai tad arī viss pārējais nebūtu uzskatāms par uzticamu? Ja kāds apšauba Bībeles teksta precizitāti, tad tādam jāpastāsta par šiem Vecajā Derībā pieminētajiem ķēniņiem.[13]
Masoreta ben Naftaļa Vecās Derības teksts
Viens no pēdējiem masoretiem 8. gs. pēc Kristus bija Moše ben Dāvids ben Naftalis. Tieši šo masoretu tekstu ebreji lasīja un glabāja ebreju grautiņu, krusta karu un vajāšanu laikā viduslaikos. Ebreji viduslaiku Eiropā bija vienīgā ļaužu grupa, kas piekopa savādāku reliģiju nekā pārējie Eiropas iedzīvotāji. Viņi neļāvās pāriet katoļticībā, bet pārgājuši, slepenībā turpināja ievērot tēvu paražas. Tas izraisīja Romas hierarhijas dusmas. Romas pāvests Stefans VI (885-891) pasludināja ebrejus par Dieva ienaidniekiem, kurus jāsoda par Kunga Kristus nāvi. Ap Lieldienām bieži vien notika ebreju grautiņi. Ebreju Raksti bija ebreju rakstībā, kas viduslaiku māņticīgās tautas acīs izskatījās kā sātanistu burvju grāmatas. Tādēļ grautiņos īpaši tika meklēti ebreju Raksti, lai tos iznīcinātu. 1242. gadā pēc arhibīskapa pavēles Parīzē vien tika sadedzināti 24 vezumi ar ebreju rakstiem. 1290. gadā ebrejus padzina no Anglijas, 1306. un 1394. gados no Francijas. Vācu pilsētās viduslaikos tika ierīkoti īpaši ebreju kvartāli, saukti geto, un uz apģērba viņiem bija jāvalkā dzeltena zīme, kā arī īpaša cepure. Smags sods sagaidīja to ebreju, kurš atteicās to valkāt. Kad garām šīm ebreju apdzīvotajām vietām devās krusta karu gājēji, tur notika grautiņi. 1348.-1449. gados ebreji bija apsūdzēti burvestībā un lielā mēra izraisīšanā, jo viņi mazāk slimoja nekā pārējie. Tas būtu skaidrojams, ka ebreji ievēroja Bībeles higiēnas prasības, atturējās no nešķīstas barības un vairāk mazgājās, kas viduslaiku Eiropā bija neparasti. Spānijā ebrejus, kas inkvizīcijas spiesti pieņēma katoļticību, saukāja par “maranos”, tas ir “cūkām”, kuras pēc mazgāšanās (kristībām) atgriežas atpakaļ pie saviem dubļiem (jūdaisma). Viņi bija pastāvīgi spāņu inkvizīcijas klienti un viņu ķecerīgumu pat nebija vajadzīgs pierādīt, jo pietika ar izcelsmi. 1492. gadā ebrejus padzina no Spānijas, kas, starp citu, bija Kristofora Kolumba laiks. 1498. gadā viņus padzina no Portugāles.[14] Tomēr šādos sarežģītos apstākļos Vecās Derības Raksti ebreju valodā tika saglabāti līdz Renesanses laikam, kad atkal radās interese par ebreju valodu, rakstību un Vecās Derības Rakstu tekstiem.
Pirmo reizi Vecās Derības masoretu teksts ebreju valodā tika iespiests 1488. gadā Sončino (Soncino) Itālijā, kam sekoja izdevumi 1491/93. g. Neapolē un 1494. g. Breščijā. 1514/17. g. kardināls Himeness izdeva “Complutensian Poliglot” Bībeles izdevumu ar vairākām paralēlām valodām 6 sējumos. Četri no šiem sējumiem bija Vecā Derība ar paralēliem tekstiem ebreju, latīņu un aramiešu (Onkelos Targuma Pentatūhs) valodās. Pirmo rabīnu Bībeli 1516/17. g. izdeva Fēlikss Pratensis Daniela Bomberga izdevniecībā Venēcijā. Tai sekoja otrais izdevums 1524/25. gadā Venēcijā, Daniela Bomberga izdevniecībā. To pasūtīja Jakovs ben Haims un tā tika nosaukta par “Otro Rabīnu Bībeli”. Tās izdevuma teksts kalpoja par pamatu Lutera un citu reformatoru Vecās Derības tulkojumiem. Otrai Rabīnu Bībelei pirmo reizi tika pievienots pielikums, kurā bija masoretu teksta kritiskais aparāts jeb teksta variantu komentāri. Masoreta Ben Naftaļa teksts kļuva par standarta pamattekstu Bībeles Vecajās Derības tulkojumiem līdz pat 20. gadsimtam, Glika tulkojumu latviešu valodā ieskaitot, un to var saukt par Bībeles Vecās Derības teksta ebreju valodas Textus Receptus (latīņu val. – saņemto tekstu).[15] Tomēr, neraugoties uz acīmredzamo Dieva vadību un gādību Vecās Derības Rakstu saglabāšanā, mūsdienās tikai retais zinātnieks uzlūko masoreta ben Naftaļa tekstu kā autentisku Vecās Derības tekstu.
Štutgartes ebreju Bībele (BHS)
Mūsdienās Vecās Derības tulkojumos tiek izmantots standarta Štutgartes ebreju Bībele (BHS). Jau pieminētais Ben-Naftaļa Vecās Derības teksts nav vienīgais masoretu teksts. Vienlaikus ar Ben-Naftali ap 915. g. Palestīnā darbojās Mozes Ben-Ašers, kurš arī pārrakstīja masoretu tekstu, bet nedaudz citā lasījuma variantā. Tieši viņa virziena teksts līdz 1947. gada Kumranas atradumiem bija visvecākais pieejamais Vecās Derības manuskripts. Ben-Ašera teksts no Ben-Naftaļa teksta atšķiras 875 vietās,[16] un šīs atšķirības pārsvarā attiecas uz senebreju vārdu akcentiem un patskaņu vokalizāciju (deviņas desmitdaļas no kopējā skaita), izrunu un pareizrakstību. Spilgtākā atšķirība ir Ps. 22:17 lasījumos. Ben-Ašers bija iedalījis Vecās Derības tekstu pantos un viņa manuskripti – Ļeņingradas (B19A) un Alepo kodeksi – ir nedaudz vecāki par senāko Ben-Naftaļa manuskriptu – Codex Reuchliana (1105. g.).[17] Masoretu teksta pieņemtā forma nāk no Jakoba Haima izdotās Rabīnu Bībeles (Venēcija, 1524), kur viņš iekļāva arī dažādu lasījumu konkordanci variantiem, kas palika ārpus pamatteksta. Šī Bībele tiek atzīta par masoretu teksta Textus Receptus un līdz pat 20. gs. tā tika izmantota Bībeles Vecās Derības tulkojumiem, bet mūsdienās zinātnieki dod priekšroku individuāliem manuskriptiem, kā, piemēram, Ļeņingradas un Aleppo kodeksiem.[18]
Rūdolfs Kitels (Kittel) (1853-1929) un Pauls Kāle (Kahle) 1906. un 1912. gados izdeva ebreju Vecās Derības pamattekstu, balstoties uz Ben-Naftaļa tekstu. Tomēr 1937. gadā sekoja Albrehta Alta un Oto Eisfelda Kitela Biblia Hebraica (BHK) 3. izdevums, kurā Ben-Naftaļa teksta vietā jau tika izmantots Ben-Ašera 1008. gada Ļeņingradas manuskripta (B19a vai L) lasījumus. Šis manuskripts ir senāks par Ben-Naftaļa tekstu, tādēļ tiek uzskatīts par “precīzāku”, jo tas hronoloģiski ir tuvāks oriģināliem. Tas notika nacistu Vācijā 1937. gadā Štutgartē.[19] Vēlāk, balstoties uz Ben-Ašera tekstu, 1967/77. gados Kitela Biblia Hebraica tika vēlreiz revidēta un izdota Biblia Hebraica Stuttgartensia (BHS), kas kalpo par mūsdienu Vecās Derības pamattekstu Bībeļu tulkošanas darbā.[20] Šī izdevuma ievadā ir sacīts, ka šis teksts tapis kopīgā sadarbībā starp Vatikānu (Pontifical Biblical Institute, Rome) un Virtenbergas Bībeles biedrību (Štutgarte).[21]
Mūsdienu Bībeļu Vecās Derības tulkojumos un revīzijās tiek izmantots ne tikai Štutgartes Bībeles ebreju teksts (BHS), bet arī citi teksti:
Septuaginta (LXX) (Piemēram, angļu Bībeles Amerikāņu Standarta versijā (ASV), Jaunajā Starptautiskajā versijā (NIV) un Jaunajā Amerikāņu Standarta versijā (NASV) par labu Septuagintas lasījumiem ir veiktas teksta korekcijas), latīņu Vulgāta, Nāves jūras Raksti, Samāriešu Pentatūhs, Hieronīma citāti un viņa Psalmu tulkojums, Jozefa Flāvija citāti, seno ebreju rakstu mācītāju tradīcijas un piezīmes, Targumi (Vecās Derības teksta brīvi atstāstījumi).[22]
Kā lai mēs zinām, ka šīs zinātnieku veiktās korekcijas tiešām ir pareizas? Tamdēļ klāt ir pieaicināti Vatikāna pārstāvji un eksperti!
Reformatori, tulkojot Bībeles Veco Derību, izmantoja Ben-Naftaļa masoretu tekstu un nemaz necentās to harmonizēt vai koriģēt ar papildliteratūru. Lai gan mūsdienu tekstologi smīkņā par Ben-Naftaļa masoretu tekstu, sakot, ka tas ir pārāk “jauns”, mums nav iemesla no tā kaunēties, jo tas likts pamatā Reformācijas laika Bībeļu Vecās Derības tulkojumiem un arī latviešu Glika Bībelei.[23]
A. P.
[1] The Seventh-day Adventist Bible Commentary, 3:493, atsauce uz Talmudu (Baba Bathra, 14b, 15a).
[2] R. Wilson “A Scientific Investigation of the Old Testament”, 50-61.
[3] Lasor, Hubbard, Bush, Old Testament Survey, 600.
[4] Lasor, Hubbard, Bush, Old Testament Survey, 602-603.
[5] The Seventh-day Adventist Bible Commentary, 7:898, atsauce uz Jozefs Flāvijs “Pret Apionu” 1:8 [42]; Loeb. Ed., p. 179.
[6] J. Moorman “Forever Settled“, 9.
[7] Дж. Мак-Дауэл “Неоспоримые свидетелства”, 45, D. Waite “Defending the King James Bible”, 24-26.
[8] Дж. Мак-Дауэл “Неоспоримые свидетелства”, 48.
[9] J. Moorman “Forever Settled“,13.
[10] Дж. Мак-Дауэл “Неоспоримые свидетелства”, 45.
[11] R. Wilson “A Scientifical Investigation og the Old Testament”, 77-81, 87.
[12] R. Wilson “A Scientifical Investigation og the Old Testament”, 82-84.
[13] D. Fuller “Which Bible?”, 45, 55.
[14] С. Дубнов “Краткая история евреев”, 319, 332-362; L. Froom “The Prophetic Faith”, 2:204-205.
[15] Еврейская энциклопедия, 4:690-691; New Britannica, 14:761-762; The Oxford Dictionary of the Jewish Religion” 111; D. Waite “Defending the King James Bible”, p. 27.
[16] Dažādi avoti min dažādus skaitļus. D. Waite “Defending the King James Bible”, 27-28, The Oxford Dictionary of the Jewish Religion, p. 111; “Еврейская энциклопедия”, 4:159.
[17] New Britannica, 14:761-762.
[18] D. Waite “Defending the King James Bible”, 27-28, The Oxford Dictionary of the Jewish Religion”, 445.; “Еврейская энциклопедия”, 4:690-691.
[19] New Britannica, 14:761-762.
[20] D. Waite “Defending the King James Bible”, 27-28, Anchor Bible Dictionary, art. “Masoretic Text”.
[21] Biblia Hebraica Stuttgartensia Ievads, XII.
[22] D. Waite “Defending the King James Bible”, 32.
[23] Ibid., 32.