Kādus piecus gadsimtus pirms Kristus Glaukons debatēs ar Sokrātu apgalvoja sekojošo – ja nebūtu iespējams tapt pieķertam, tad taisns cilvēks rīkotos tāpat kā netaisnais. Viņš teica: “Mēs pieķertu taisno nozieguma vietā, tieši tāpat kā netaisno, jo visi cilvēki dabīgi vadās pašlabuma nolūku motivēti, ja vien viņi netiktu piespiesti rīkoties savādāk ar likuma palīdzību un nebaidītos pazaudēt savu reputāciju citu acīs.”
Lai pamatotu savu domu Glaukons izmantoja stāstu par Gigu, kurš ganīja ganāmpulku, kad zemestrīcē pavērās plaisa zemē un tur viņš ieraudzīja bronzas zirgu, kuram no ārpuses bija durvis. Gigus ielūkojās pa tām iekšā un tur ieraudzīja cilvēka mirstīgās atliekas ar zelta gredzenu pirkstā. Gigus paņēma šo gredzenu un gāja prom. Vēlāk, kad viņš sēdēja pilī, lai samaksātu savus nodokļus, viņš ievēroja, ka pagriežot gredzenu uz iekšpusi, viņš kļūst neredzams, bet pagriežot atpakaļ – atkal redzams. Atklājis šī gredzena lielo spēku, kas deva viņam iespēju paveikt visu, ko vien viņš vēlas neviena nepamanīts, ka Gigus rīkojās? Viņš paveda ķēniņieni, nogalināja ķēniņu un ieguva troni. Saskaņā ar Glaukonu, ja būtu divi šādi līdzīgi gredzeni, viens taisnam cilvēkam, bet otrs – netaisnam, nevienam no tiem “nebūtu tādas dzelzs gribas palikt pie tā, kas ir taisns un atturētu savas rokas, lai nepiesavinātos cita mantu.”
Lai arī negatīvs, tomēr Glaukona uzskats par cilvēka dabu izklausās nepatīkami patiess. Cik daudz cilvēku ir “labi” tikai tāpēc vien, ka baidās būt izstumti no sabiedrības vai saņemt sodu kā ļaundari par likumu pārkāpumu? Daudzi nekad nezog veikalos, bet izdziestot apgaismojumam visā pilsētā, daudzi no tiem izies ar precēm rokās caur izsistiem veikalu logiem. Ja tik daudz noziegumu notiek vietās, kur pastāv likumi, tad iedomājieties, cik daudz noziegumu notiks tur, kur likumu vairs nav!
Protams tehniski, ka var būt noziegums, ja nav likuma? Lai veiktu noziegumu, ir nepieciešams pārkāpt likumu. Noziegums pēc tā definīcijas pieprasa likuma esamību.
Tas pats arī ar grēku, ja Raksti saka, ka “grēks ir bauslības pārkāpšana” (1. Jāņa 3:4), tad grēks pieprasa likumu. Grēks nevar pastāvēt bez likuma ne vairāk kā jebkurš noziegums. Kā teica Pāvils: “Jo bauslība dod – grēka atziņu”(Rom. 3:20). Nav iespējams kaut cik saprotamā veidā runāt par grēku apejot likumu. “Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot.” (Rom. 7:7). Likums varēja pastāvēt bez grēka, kā, piemēram, pirms Lucifera neprāta, bet nekad otrādi.
Kāda ironija, ka daudz kristiešu, kuri dedzīgi apkaro grēku, ir tik atturīgi attiecībā uz bauslības izcelšanu. Grēks ir grēks tikai tādēļ, ka Dieva likums ir Dieva likums. Samazināt bauslību nozīmē samazināt grēku, mainīt bauslību nozīmē mainīt grēku, atcelt bauslību nozīmē atcelt grēku. Viens nevar tikt izmainīts, ja nemainās arī otrs. Mainīt likumus ir tas pats, kas mainīt noteikumus spēles vidū. Ja grēks ir izteikts bauslības terminos, tad manipulēt ar bauslību nozīmē manipulēt ar grēku, dzēst atšķirību starp labo un ļauno – un tā jau ir bīstama līnija, kuru šķērsot. “Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu” (Jes. 5:20).
Vai to atzīstam vai arī ne, bet apzinoties grēka realitātei, jāatzīst arī Dieva likumu realitāti. Likums ir tikpat reāls kā grēks un patiesībā likums aprij grēku, uzrāda to un dod tam eksistenci. Tādēļ, ka pastāv grēks, kurš ir tik ļoti pārņēmis cilvēces eksistenci, tad arī ir jābūt Dieva likumam, kuram jābūt pielietotam visam. Ja laulības pārkāpšana ir laulības pārkāpšana Spānijā, tad tā arī ir laulības pārkāpšana kongregacionāļu Masačūsetsā, Francijā un uz Jupitera mēnešiem, un tā ir laulības pārkāpšana tikai tādēļ, ka Dieva likums to tā nosaka.
Kas ir noziegums vienā valstī, tas var būt atļauts citā, jo cilvēku likumi ir pamatoti uz tradīcijām, kultūru un politiku. Dieva likums turpretim ir pāri par tradīcijām, kultūru un politiku. Dieva likums vienmēr pastāv, visur ar to pašu spēku un nekad nemainās. (Kā Dievs attiecas uz tiem, kuri pārkāpj Viņa likumu var atšķirties no vienas vietas citā, bet tas nenozīmē, ka pats likums var mainīties). Kas nav noziedzīgs var būt joprojām grēcīgs. Dieva likums paliek tas pats; cilvēka attieksme uz to ir darbība ārpus likuma mijiedarbības uz cilvēci.
Nīburs rakstīja: “Pravietiskā skatījumā ir atklāta reāla problēma, ka visa vēsture ir iesaistīta ilgstošā nepakļāvība Dieva likumam.”
Dēļ nepakļāvības šim likumam cilvēcei ir nepieciešams Glābējs. Grēks rada nepieciešamību pēc evaņģēlija, ja nebūtu grēka, tad nebūtu arī evaņģēlija, jo pēc tā nebūtu vajadzības. Labā vēsts ir tāda, ka mēs varam būt glābti pat neraugoties uz to, ka esam grēkojuši, bet mēs nevarējām grēkot bez likuma, jo savādāk nav jēgas runāt par evaņģēliju apejot likumu. Tie ir nedalāmi saistīti un nevar pastāvēt viens bez otra. Tikai likuma kontekstā mēs varam saprast evaņģēliju. Sludināt evaņģēliju bez likuma, nozīmē to pašu, kas ārstēt nezinot slimību. Kā lai ārsts izraksta zāles vispirms neizprotot, kas īsti kaiš slimniekam? Kā lai kāds sludina evaņģēliju vispirms nezinot, kas ir likums?
Dītrihs Bonhoffers rakstīja: “Šos divus nekad nevar šķirt… Nevar būt bauslības sludināšana bez evaņģēlija un evaņģēlija sludināšana bez bauslības… Visā baznīcas teiktajā pasaulei jābūt vienmēr kopā gan evaņģēlijam, gan arī bauslībai.”
“Bauslība un evaņģēlijs iet roku rokā. Viens papildina otru. Likums bez ticības uz Kristus evaņģēliju nespēj izglābt likuma pārkāpēju. Evaņģēlijs bez likuma ir neiedarbīgs un bezspēcīgs. Likums un evaņģēlijs ir pilnīgs viens veselums. Kungs Jēzus lika celtnes pamatu un liek tajā stūrakmeni ar saucieniem: “Žēlastība, žēlastība tam” (Cak. 4:7, par nožēlu latv. val. tulkojums šai rakstu vietai ir neprecīzs). Viņš ir mūsu ticības autors un tās pabeidzējs, alfa un omega, sākums un gals, pirmais un pēdējais. Abi kopā – Kristus evaņģēlijs un Dieva likums – rada nepārejošu mīlestību un ticību.” (E. Vaita).
Iespējams tieši šī iemesla dēļ Jesajas grāmata ir piesātināta ne tikai ar evaņģēliju, glābšanu un Dieva taisnību, bet arī ar bauslību jeb vēl tiešāk ar paklausību. No sākuma līdz beigām “evaņģēlija pravietis “ ir nelokāms attiecībā uz paklausību tieši tāpat kā par piedošanu caur evaņģēliju, kas ir pamatots uz piedošanu un žēlastību, bet nekad nav šķirts no paklausības. Tā vietā, lai noraidītu bauslību vai paklausību, evaņģēlijs noliek tos tiem paredzētā vietā. Protams, bauslība nespēj mūs izglābt, ne arī paklausība spēj mūs taisnot, bet tas nenozīmē, ka tādēļ bauslība un paklausība nav obligāta vai saistoša. Raksti liek glābšanu un paklausību saskaņā vienu ar otru un nepieciešamā vienotībā – nevis spriedzē vai pretrunā viena otrai. Viens palīdz noskaidrot, kas ir otrs, un tikai kopā, paskaidrojot vienam otru, evaņģēlijs un likums var tikt patiesi izprasts.
Likums un evaņģēlijs ir līdzīgi teikuma priekšmetam un izteicējam, par kuriem Kants ir teicis analītisku secinājumu (“lietaina diena ir ūdeņaina diena”). Evaņģēlijs pēc savas dabas nozīmē bauslību līdzīgi kā lietaina diena pēc savas dabas nozīmē ūdeni. Evaņģēlijs, kurš uzsver piedošanu bez bauslības, nav ne Jēzus, ne Pāvila vai Jesajas evaņģēlijs. Tas vispār tad nav evaņģēlijs. Jesaja atkārtoti uzsver šo apgalvojumu, rakstot par evaņģēliju, paklausību, grēku un Dieva likumu.
“Klausaities Tā Kunga vārdus, jūs Sodomas valdnieki, atver savas ausis mūsu Dieva baušļiem tu, Gomoras tauta!” (Jes 1:10).
“Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. Bet, ja jūs pretosities un nepaklausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo Tā Kunga mute to runājusi!” (Jes. 1:18-20).
“Bēdas tiem, kas velk pie sevis netaisnību ar melu saitēm un grēku kā ar ratu virvēm” (Jes. 5:18).
“Tādēļ, tāpat kā uguns aprij salmus un kā sakaltuši stublāji saplok liesmās, tā saplaks viņu sakne kā prauli, un viņu ziedi aizlidos kā putekļi, jo viņi ir atmetuši Tā Kunga Cebaota bauslību un nicinājuši Izraēla Svētā vārdu. Jo tā ir stūrgalvīga tauta, melkuļi bērni – bērni, kas negrib klausīt Tā Kunga baušļiem” (Jes. 5:24).
“Tas Kungs gan gribēja Savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu” (Jes. 42:21).
“Kas nodeva Jēkabu postam un Izraēlu izlaupīšanai? Vai ne Tas Kungs, pret kuru esam grēkojuši? Tie negribēja staigāt Viņa ceļus un neklausīja Viņa baušļiem” (Jes. 42:24).
“Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas“ (Jes. 55:7).
“Klausieties uz Mani jūs, Mana tauta, atveriet savas ausis, Manas tautas locekļi! Jo likumi un pamācība nāks no Manis, Savu taisnību Es gribu padarīt tautām par gaismu” (Jes. 51:4).
“Es izstiepju cauru dienu Savas rokas pret stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu” (Jes. 65:2).
Vēl vairākas rakstu vietas Jesajas grāmatā ir tamlīdzīgas. Pat Jesajam, kurš tik daiļrunīgi atklāj evaņģēliju, joprojām ir svarīga paklausība Dieva baušļiem. Ja evaņģēlija dēļ bauslība kļūst par izvēles jautājumu, tad arī paklausība un pat grēks pēkšņi kļūst par izvēles jautājumu, bet kurš tam noticēs? Evaņģēlijs neatceļ bauslību, bet tikai atņem tai spēku iznīcināt tos, kuri ir to pārkāpuši, jo, pieņemot Kristu ticībā, mēs tiekam apklāti ar Kristus taisnību – taisnību, kura pilnībā tika atklāta dzīvē, kura ievēroja likumu. Tādēļ bauslība nespēja ievainot Kristu. Viņš nekad nebija to pārkāpis, tādēļ tai nebija spēka Viņu nosodīt, kā to dara ar mums, kuri esam to pārkāpuši. Kristus pilnīgā pastāvēšana attiecībā uz likumu tiek dāvināta arī tiem, kuri pieņem Viņu ticībā.
“Vai tad mēs ar šo ticību atceļam Dieva likumu? Nekādā ziņā ne, mēs, – Dieva likumu nostiprinām” (Rom. 3:31).
Kā mēs nostiprinām likumu? Tādā nozīmē, ka bauslība, kura mūs ved pie Kristus un evaņģēlija, mums vairāk kā nekad parāda mūsu vajadzību pēc žēlastības, jo tikai caur ticību uz Kristu mēs varam būt glābti. Bauslība pastāvīgi tur mūsu priekšā vajadzību pēc žēlastības.
Būt glābtam no likuma izrietošajām grēka sekām nenozīmē, ka grēks tagad tiek atļauts vairāk, nekā saņemt piedošanu par noziegumu, lai brīvi turpinātu darīt to pašu noziegumu. Luters rakstīja: “Mūsu ticība uz Kristu neatbrīvo mūs no darbiem, bet gan no nepareiziem priekšstatiem par darbiem… ka glābšana esot iegūstama ar darbu palīdzību”. Saprotot, ka grēks ir izraisījis Lucifera krišanu debesīs, cilvēka krišanu virs zemes un Kristus nāvi pie krusta, pat nepieminot visas tās nelaimes, ciešanas un sāpes, kuras katra cilvēka būtne sastop šajā pasaulē – tad, lai arī ko evaņģēlijs nozīmētu, tas droši nenozīmē, ka mēs tagad esam brīvi turpināt to pašu lietu, kas ir nesusi mums tik daudz zaudējumu. “Ko lai nu sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne!” (Rom. 6:1-2).
Grēkus nožēlojošam kristietim viņa grēku likumīgās prasības ir samaksātas, tomēr šī grēka valdīšanas turpināšanās joprojām var izraisīt iznīcināšanu, jo tas ir velna līdzeklis, lai šķirtu cilvēku no Kristus glābjošās žēlastības. Mēs neticam, ka vienreiz glābts ir vienmēr glābts. Līdzībā par sējēju (Mat. 13.), Kristus vārdos par vārdu izdzēšanu no dzīvības grāmatas (Atkl. 3:5), Pāvila brīdinājums par dabīgo zaru izlaušanu dēļ neticības (Rom. 11.), Bībele māca skaidri, ka jaunpiedzimis kristietis var būt pazudis – un vieglākais ceļš šajā pazušanā ir turpināt ļaut savā dzīvē valdīt grēkam.
Tas nav tas pats, kas grēcīgā daba; mums visiem ir un arī būs sabojāta daba līdz pat pašai Kristus otrai atnākšanai. Tas arī nav tas pats, kas cīnīties ar iemantotām vai koptām vājībām; mums visiem ir kādi dzīves aspekti, kurus grūtāk kontrolēt vai gūt uzvaru nekā citiem. Tas nav tas pats, kas cīnīties ar rakstura trūkumiem; mēs visi esam dzimuši nepilnīgi, no nepienīgiem vecākiem nepilnīgā pasaulē ar tās visdažādākajām ietekmēm. Daudziem no mums tā nav sāpīga mūsu necienīguma un netaisnības apzināšanās Dieva priekšā.
Tā vietā tas ir, kad grēks valda, kad mēs kalpojam grēkam, kad grēks ir valdošais faktors mūsu dzīvēs, kad mēs pastāvīgi izvēlamies grēku Kristus vietā. Tad mums ir problēma – protams ne bezcerīga, ne arī tāda, kur Dievs nav darījis visu, lai nespētu atrast dziedniecību, ne tāda, kuru nevar labot – bet tomēr tā ir problēma. Ne tādēļ, ka Dievs negribētu piedot mums grēku, kurš valda mūsu dzīvēs (piedošanu Viņš jau ir sagādājis pie krusta), bet tādēļ, ka agrāk vai vēlāk šis grēks mūs tiktāl attālinās no Kunga, ka mēs nesaskatīsim vajadzību pēc patiesas šī grēka nožēlas, kur nu vēl to atmest.
Kurš kristietis nav piedzīvojis ko grēks dara ar mūsu attiecībām ar Kristu? Kurš nav sajutis grēka varu, kas spēj mums sagādāt tādu vainas sajūtu, ka esam pazuduši vai esam pārāk deģenerējušies, lai tiktu glābti? Kurš nav dzirdējis sātana čukstus, ka mēs neesam vēl tik taisni vai labi, ka Dievs nekad nevarēs piedot mūsu grēkus, īpaši tos, kurus esam darījuši atkal un atkal?
Būtisks jautājums ir sekojošais: kad kristieši piedzīvo šo atšķirtību, vainu un bezcerību? Kad caur žēlastību un Dieva spēku viņi pieķeras Viņa apsolījumiem par spēku pretoties kārdinājumam un iegūt uzvaru? Vai arī izvēloties nepadoties Kristum, neizvēloties ciest miesā (“kurš ir sācis ciest miesā ir mitējies no grēka” 1. Pēt. 4:1), viņi atļauj sevi pievilt grēkā?
Tas ir pēdējais, protams. Cik daudzi cieš milzīgu vainu vai izmisumu par glābšanu, kad caur Kristus žēlastību viņi spēj pastāvēt pretī miesas kārībām? Tas nav paraugs. Tā vietā bieži vien valda šaubas, vainas sajūta, izmisums un atšķirtība, kad cilvēki krīt grēkā, kad viņi pārstāj paļauties uz Dieva apsolījumiem (vai arī nekad nav tiem pieķērušies) un padodas kārdinājumam. Viņi padodas, kad sātans izmanto viņu grēku, lai atšķirtu viņus no Kristus.
“Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt, bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva” (Jes. 59:1-2).
Apraudāt mūsu grēcīgumu Dieva priekšā nav tas pats, kas kalpot grēkam līdz tas mūs atšķir no glābjošām attiecībām ar Viņu. Pirmais apzinās grēka realitāti mūsu raksturā un ciešāk pieķeras krustam; otrais ļauj grēkam aprīt mūs līdz mēs bēgam no krusta. Pirmais parāda mūsu vajadzību pēc evaņģēlija; otrs spēj neitralizēt visu evaņģēlija spēku mūsu dzīvēs. Cik dīvaini, ka tas pats grēks vienā gadījumā parāda mūsu vajadzību pēc krusta, bet citā – tas ir līdzeklis, kuru izmanto sātans, lai mūs piespiestu no tā bēgt.
Uzvara pār grēku vai paklausība Dieva likumam nav līdzekļi glābšanas sagādāšanai. Likumam ir jau par vēlu, lai darītu ko citu kā tikai nosodīt. Likums spēj mums parādīt, kas mums ir jādara, bet tas nekad nespēj mums dot spēku to darīt. Pārvarētais grēks nekad nevar būt glābšanas iemesls; glābšanai vienmēr var būt tikai žēlastībā tikai caur ticību.
“Te ir kas svarīgs, kas ir nepieciešams nopietnāk un atkārtoti pārdomāt, lai nostiprinātu prātos, ka kritušais cilvēks nevar neko iemantot ar saviem labajiem darbiem. Glābšana ir tikai caur ticību uz Jēzu Kristu,” raksta E. Vaita.
Tomēr paklausība Dievam un Viņa likumam, kad mēs kalpojam “jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom. 7:6), ir personiska kristīgās dzīves norāde, ka esam glābti. Līdzīgi kā paklausība nespēj mūs glābt, ne arī vairāk paklausības dara mūs “vairāk” glābtus. Pieaugšana žēlastībā nenozīmē, ka mēs esam vairāk glābti nekā pirms tam; augšana žēlastībā tā vietā nozīmē, ka mēs esam vairāk droši šajā glābšanā, staigājam tuvāk Kungam, atklājam aizvien vairāk Kristus raksturu mūsu dzīvēs un esam vairāk pārliecināti par to, kas ir labs un ļauns. “Bet pilngadīgajiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” (Ebr. 5:14).
Šis pēdējais punkts ir būtisks. Grēks – pat izsūdzēts, piedots un nožēlots – posta grēcinieku. Cik daudzu cilvēku dzīves tika sagrautas vai padarītas ārkārtīgi sarežģītas grēku dēļ, kurus jau ir apklājušas Kristus asinis? Dāvida slepkavība, laulības pārkāpšana, iekāre, meli tika piedoti acumirklī, kad viņš to nožēloja, tomēr sekas vēl ilgi lika sevi manīt.
Viens no briesmīgākajiem grēka efektiem, vai jau piedotam grēkam vai arī vēl nē, ka tas atņem grēciniekam uztveres spējas atšķirt ļauno no laba. Kristus mums ir sagādājis iespēju caur kuru mums var tikt piedots grēks, kuru darām atkal, atkal un atkal (kurš var saskaitīt šo reižu daudzumu?), bet paša šī grēka darīšana atkal un atkal iznīcina mūsu riebumu pret šī grēka grēcīgumu. Kurš sevi nav attaisnojis vai arī samierinājies kaut ko darot atkārtoti, kas agrāk ir licies pretīgs?
Šo efektu mēs redzam ne tikai kristīgajā, bet visā pasaulē. Tas ir princips, kā ir saslēgtas mūsu smadzenes. Piemēram dažus gadus atpakaļ Teksasā tika atlaisti no darba seši vidusskolas skolotāji, kuri savās matemātikas nodarbībās izmantoja neatļautus uzdevumus, kā:
“Džonijam ir AK – 47 ar astoņdesmit patronu aptveri. Ja viņš aizšaus garām sešas no desmit lodēm trīsdesmit reižu nospiežot gaili, cik vēl pāri paliks iespēju izšaut līdz būs jāapmaina aptvere?
Hosē ir divas unces kokaīna. Viņš pārdeva astoņu gramu lodīti Džeksonam par 320$ un divus gramus Billijam 85$ par gramu. Kāda ir vidējā ielas cena kokaīnam, ja viņš to nav sadalījis?
Rufuss ir sutinieris trim meičām. Ja viņš saņem maksu par katru sakaru 65$, cik sakaru katrai meičai ir nepieciešams, lai Rufuss spētu samaksāt 800$ par savu ieradumu ikdienas lietot kreku?”
Vai šāda veida jautājumi būtu ievietoti vidusskolas eksāmenu lapās desmit, divdesmit gadus atpakaļ? Protams nē. Mēs vienkārši esam pieraduši pie ļaunuma. Harper’s Magazine redaktors L. Laifāms, komentējot “tumšos” laikus, kad Holivudas kino vēl tika cenzēts, kad netīrās noveles tika mestas ārā, kad sekss bija kaut kas, “kas ir noticis tikai Francijā”, raksta, ka tagad pārmaiņas Amerikas sabiedrībā salīdzinot ar tām dienām “iespējams ir uz labāko pusi”. Bez tam tajā pat rakstā viņš turpina: “Jau daudzus gadus esmu dzirdējis daudz nostāstu, kuri pilni ar apmulsumu un zaudējumiem, bet neviens no tiem nav skumjāks par šo, kurš parādījās dzeltenajā presē par kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni, kura bija studente Leisī Tovnšipas skolā Oušenkountijā Ņūdžersijas štatā, kurai piedzima dēls viņas izlaiduma balles laikā. Mūzikas starpbrīža laikā viņa atstāja sarīkojuma telpu, dušas telpā dzemdēja zīdaini, ietina viņu tualetes papīrā, izmeta viņu atkritumu spainī, nomazgāja savas rokas, sakārtoja savu vakarkleitu un atgriezās uz nākošo deju.” Šķiet, Laifamam nav skaidrs, ka šī stāsta, kuru viņš nosauc par ļoti skumju, bēdīgais rezultāts nāk tieši no šīm morālajām pārmaiņām, kuras kā viņš pats nosauc “iespējams ir uz labāko pusi”.
Spitālīgie savus pirkstus zaudē nevis savas slimības dēļ, bet gan tādēļ, ka šīs slimības dēļ viņu nervi ir tiktāl sabojāti, ka viņi nejūt karstumu un asumus, līdz ar to viņi nespēj uzreiz novākt savus pirkstus no saskares ar tiem. Grēks, pat nožēlotais grēks, dara to pašu. “Iet pret savu sirdsapziņu nozīmē zaudēt spēju izšķirt starp ļaunu un labu”, raksta Grahams Maksvels.
“Sirdsapziņa! Sirdsapziņa! Dievišķais instinkts, nemirstīgā debesu balss”, raksta franču romantiķis Ž. Ruso. “Nemirstīgs vadonis nezinošai un ierobežotai būtnei; tagad zinošai un brīvai; nemaldīgais tiesnesis starp ļaunu un labu, kas dara cilvēku kā Dievu (“Jūs būsiet kā Dievs”)! Tevī pastāv cilvēka dabas augstdzimtība un morāle viņa darbībā.”
Tomēr sirdsapziņa pastāvīgi tiek nocietināta ar pārkāpumu palīdzību un nekas labāk nepārvērš mūsu smadzenes cementā kā grēks. Kurš nožēlos, izsūdzēs vai atteiksies, ja viņa sirdsapziņa vairs neko nesaka, ka tas ir grēcīgi? Grēks ir pieviļošs un kristiešus, kurus pārvalda grēks, pārvalda arī pievilšana, kas padara viņus atvērtus, lai atteiktos no glābjošām attiecībām ar Kristu, vai viņi to apzinās, vai arī nē. “Bet pamāciet cits citu katru dienu, kamēr vēl saka šodien, lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību” (Ebr. 3:13).
“Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu tur par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu?” (Jes. 5:20).
Grēks spēj mūs tā pievilt, ka atšķirība starp ļaunu un labu paliek ne tikai neskaidra, bet pat apgriežas otrādi līdz, kā raksta Jesaja, cilvēki nosauc ļaunu par labu un labu par ļaunu, tumsu par gaismu un gaismu par tumsu, rūgtu par saldu un saldu par rūgtu un ļaunums, un kurš ļaunumu, tumsu un rūgtumu, ja tas viņam šķiet kā labums, gaisma un saldums?
Mums ir dots, ka šie grēki mums var tikt piedoti, jo krusts ir uzņēmies šo problēmas risinājumu par visiem, vai mēs meklēsim šo piedošanu atkal un atkal no jauna, ja grēks pārvalda mūsu dzīves?… Tas paliek problemātiski. E. Vaita ir rakstījusi: ”Katrs grēcīgais apmierinājums tiecas notrulināt spējas un iznīcināt prāta un garīgo uztveri, ka Dieva Gars tad spēj atstāt tikai vāju iespaidu uz sirdi.” (Lielā cīņa, 474.)
Nav brīnums, ka tādēļ evaņģēlija pravietis Jesaja ir teicis tik asus vārdus par grēku, netaisnību un sacelšanos, tik ļoti aicinot uz paklausību bauslībai. Labās vēsts vidū par taisnošanu, Kristus salīdzinošos nāvi un Viņa aizvietošanu, viņš tomēr raksta:
“Bēdas šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši To Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa novērsušies” (Jes. 1:4).
“Bēdas bērniem, kas atkritēji,” saka Tas Kungs, “tie izpilda nodomu, kas nenāk no Manis; tie slēdz derību bez Manas piekrišanas un tā krāj grēku uz grēka” (Jes. 30:1).
“Taisnais aiziet bojā, un neviens to neņem pie sirds; patiess vīrs tiek aizrauts, un neviens to neievēro, jo taisnais tiek aizrauts, pirms ļaunums nāk…
Jūs turpretī panāciet drusku šurp, jūs zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un netikles dzimums! Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplešat savu muti un izkarat savu mēli? Vai jūs neesat atkritēju bērni, melu dzimums? Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās! Tu pārāk esi veltījis sevi gludajiem upes akmeņiem, tie tevi valdzināja, tu nesi tiem arī dzeramos un ēdamos upurus. Vai tas lai Man patiktu?” (Jes. 57:1, 3-6).
“Jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību. Neviens nemeklē taisnību, neviens negriežas pie tiesas pēc patiesības, bet balstās uz tukšiem niekiem un runā melus; tie staigā it kā grūti ar ļaunumu un dzemdē postu. Viņu audumi neder drēbēm, nedz viņu sietie un pītie darinājumi apsegai. Viņu darbi ir ļauni darbi, varmācība ir atkarīga no viņu rokām. Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asinis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums ir uz viņu ceļiem” (Jes. 59:3,4,6,7).
Neviens no šiem pantiem nav saprotams apejot bauslību. Tie nepārprotami parāda Dieva bauslības eksistenci, jo bez tā nebūtu neviena grēka, nebūtu netaisnības un pārkāpumu pret ko sludina Jesaja. “Pie likuma un bauslības, ja tie nerunās saskaņā ar to, tad viņos nav gaismas” (Jes. 8:20).
Tomēr dažus gadsimtus vēlāk Pāvils rakstīja: “Bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rom. 5:20). Te ir tas patiesības brīnums par ko runā Jesaja, ka grēka nosodījumu, netaisnības un sacelšanās vidū skan vēsts par glābšanu Kristū. Saausts kopā ar visiem brīdinājumiem, draudiem un aizrādījumiem paklausīt – patiesība pat arī tādēļ – Jesajas grāmata izstaro brīnišķīgus apsolījumus par glābšanas cerību Mesijā, jo tā ir vienīgā atbilde grēkam un nepaklausībai.
Grēks spēj pastāvēt arī bez evaņģēlija, bet nekad otrādi. Evaņģēlijs un grēks ir nepārprotami savstarpēji saistīti, jo vienīgā dziedināšana no grēka ir evaņģēlijs. Tad kāpēc Kungs tik ļoti uzstājas pret ļaunumu, ja to nav iespējams labot? Vienīgā lieta, ko ir iespējams darīt, jau ir paveicis Kristus. E. Vaita rakstīja: “Tad visiem kļūs skaidrs, ka bezgalīgi gudrais Dievs mūsu glābšanai nevarēja izdomāt nekādu citu plānu kā vienīgi to, kas prasīja Viņa Dēla dzīvību.” Tādēļ Jesaja tik ļoti ir par Kristu.
“Tādēļ Tas Kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls” (Jes. 7:14).
“Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: “Brīnišķais padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera lielkungs” (Jes. 9:5).
“ Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars, gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars” (Jes. 11:1-2).
“Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: “Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!” (Jes. 28:16).
“ Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis” (Jes. 49:16).
“ Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem” (Jes. 53:4-12).
“Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos” (Jes. 61:1-2).
Lai arī kāda īpaša situācija ir bijusi Jesajas laikā, tomēr grēka problēma ir universāla; pat arī neraugoties uz Mesiānisko pravietojumu specifiku un pielietojumu, arī Kristus salīdzināšanās ir universāla. Dziedināšana ir pietiekoši plaša un spēcīga, lai dziedinātu slimību, lai arī cik ķermenis būtu ar to pārņemts.
“ Pa kādu vietu jūs vēl vairāk lai sit, ja jūs jau tā arvien vēl jo vairāk kāpjaties projām? Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces, un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti; Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jes. 1:5-6).
Vēl Jesaja sniedz brīnišķīgu apsolījumu tiem, kas izvēlas Dievu, kuri izvēlas pagriezties prom no grēka, sacelšanās un pakļaut savas dzīves Dievam paklausībā Viņa baušļiem:
“Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā. “Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām. Jo, kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju” (Jes. 55:6-11).
Dieva domas nav mūsu domas, Viņa ceļi nav mūsu ceļi, jo mūsu domas nekad nespētu iztēloties glābšanas plānu, ne arī mūsu ceļi saskaņotos ar to. Mēs, grēcīgās, kritušās būtnes, varam ne tikai būt salīdzināti ar Dievu pret kuru esam tik smagi apgrēkojušies, bet arī būt šķīstīti no grēka un dzīvot paklausībā Dievam un Viņa baušļiem, kas ir doma, kuru mēs nekad nespētu no sevis izdomāt, kur nu vēl nest augļus. Tā vietā ir kāds, kurš mums to ir pateicis un arī tad mēs to apgūstam tikai ticībā, jo mūsu saprāts viens pats nav pietiekoši efektīvs un plašs, lai to uztvertu.
Evaņģēlijs skaistums ir tā neatliekamībā un ārpus mums esamībā; tā ir realitāte, kas ir izveidota atšķirti no cilvēces un tagad nes augļus cilvēcē; tā ir patiesība, kura ir realizēta atšķirti no cilvēku būtnēm (jo salīdzināšanās ir tikai Dieva darbs), bet izteikts un piedzīvots tikai viņos. Tas ir kaut kas, ko nespētu paveikt neviens cilvēks (tā tiešajā kontekstā) citiem cilvēkiem.
Evaņģēlija labā vēsts nav tikai par to, kas ir noticis pirmajā atnākšanā un kas notiks otrajā; tas skar to, kas noticis starp šiem notikumiem, jo tas pats spēks – kas ir lielāks par visas cilvēces spēkiem – atbrīvoja Kristu no kapa saitēm, lai mūs atbrīvotu no grēka verdzības. “Un ja jūsos mājo tā gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar savu garu, kas ir jūsos” (Rom. 8:11).
Caur Kristu mums pieder ne tikai brīvība no nosodījuma grēka dēļ, bet brīvība no grēka varas mūsu dzīvēs. Dievs nebūtu mūs aicinājis atmest grēku, ja tādas iespējas nepastāvētu un tāda pastāv, jo pārdabiskais spēks, kas mūsos mājo, dara to par iespējamu.
Līdzīgi Gigum arī mums ir dots pārdabisks spēks, bet Gigus to izlietoja, lai noliegtu bauslību, turpretī mums tas ir dots, lai mūs ne tikai novestu saskaņā ar bauslību, bet arī vest saskaņā ar augsto taisnīguma un svētuma standartu, kas pārsniedz bauslību – taisnīgums un svētums, kas nāk vienīgi no Tā, kurš ir teicis: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos” (Jes. 61:1-2). “Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena! Es zvērēju pats pie Sevis, taisnība izgāja no Manas mutes un vārds, kas paliek nesatricināms, proti, ka Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle! Vienīgi tai Kungā – tā liecinās – ir pilnvērtīga taisnība un spēks; un tie ies pie Viņa, bet paliks kaunā visi, kas Viņam tik naidīgi bija pretojušies. Viss Izraēla dzimums atradīs taisnību pie Tā Kunga un leposies ar to” (Jes. 45:22-25).
Tulkojis Andris Pešelis no K. Goldšteina grāmatas “By His Stripes”, 106-123. lpp.