Katra tauta raisās vaļā no citu tautu ierašām un patapinājumiem, bet cenšas to vietā izcelt savas tautas labos tikumus un aizmirstās gara kultūras bagātības. Valodnieki tīra valodu, atmetot visu svešo un liekot tā vietā daiļskanīgus vārdus, kas atbilst tautas gaumei un valodas garam.
Citādi tas ir reliģiskajā dzīvē. Rom. 10:12. Kaut gan katra tauta var Dievu piesaukt savā valodā, Viņu slavēt ar savu dzejnieku un komponistu dziesmām, tomēr 1. Kor. 8:6.
Kā visām tautām ir viens Dievs un viens Pestītājs no grēka, tā arī viena un kopīga morāles mēraukla – dekalogs, desmit baušļi. Jēk. 4:12.
Tādēļ ,ak ir viens Dievs, viens Pestītājs un viens Likumdevējs, tad Viņa likuma priekšraksti, kas ietverti 10 baušļos, saistoši ikvienam šīs zemes iedzīvotājam. Sal. Māc. 12:13.
Visas kristīgās tautas arī atzinušas desmit baušļu prasības un likušas savu likumu un morāles mācības pamatos, tikai ar dažiem grozījumiem. Šinī apcerējumā mūs interesē svētās dienas jautājums.
Dieva likums prasa septītās dienas svinēšanu. 2. Moz. 20:9-10. Septītā diena nevar būt katra nedēļas diena, jo Dievs ir sacījis, ka tā ir diena, kurā Viņš dusējis, kuru Viņš svētījis un iesvētījis. Septītā diena ir granīta plāksnē ar Dieva pirkstu ierakstītā radīšanas darba lielā piemiņas diena. Tā ir jau paradīzē dots iestādījums, lai visām nākošām paaudzēm vēstītu par spēcīgo un mīlestības pilno Radītāju. Šai dienai vienmēr jāatgādina patiesība, ka 2. Moz. 20:11.
Vai tauta var aizmirst sava karoga krāsas? Vai tā var aizmirst lielo gaviļu dienu, kad tika proklamēta viņas brīvība, neatkarība un patstāvība? Un ja arī tas varētu notikt, tad nekad nevar pazust diena, kura nozīmēta universa Radītāja godam. Jēzus saka”: Mat. 24:35; Lūk. 16:17. Dieva spēcīgā roka, kas jau gadu tūkstošiem ir saulei ceļu spraudusi, zvaigznes un planētas nesusi „ar savu spēcīgo vārdu”, ir skaitījusi arī dienu kārtību un glabājusi nedēļas iekārtu.
Tas pats Jēzus, caur ko Dievs visu radījis, tas pats Jēzus, kas dusēja radīšanas nedēļas septītajā dienā, atstāja debesis un nāca mūs pestīt. Viņš zināja, kura ir septītā diena. Viņš zināja, kura diena lemta atdusai un sevišķu svētību saņemšanai. Lūk. 4:16.
Arī astronomi un hronologi liecina, ka nedēļas kārtība ir izglabājusies negrozītā veidā. Lielbritānijas astronoms sers Franks W. Disons, kura vadībā ir Grinvičas zvaigžņu lūkotava, rakstīja 1932. g. 4. martā:
„Cik man zināms, daži kalendāra grozījumi nav ienesuši nekādas pārmaiņas septiņdienu nedēļas kārtībā, kas pastāvējusi kopš seniem laikiem. Tās grozīšana gan ir mēģināta franču revolūcijas laikā un Krievijā.”
Jūrniecības grāmatā „Nautical Almanac” 1931. gadam 740. lp. Pēdējā paragrāfā ievērojamais hronologs Dr. Foteringhams apliecina:
„Aplūkojot skaidros pierādījumus, jānāk pie slēdziena, ka septiņdienu periods tika skaitīts neatkarīgi no mēneša un jebkura cita astronomiskā laika. Kristīgajā draudzē tas ienāca no jūdu baznīcas.”
Bībele un zinātne arī šinī jautājumā vienprātīgi apliecina, ka nedēļas iekārta, kuru Dievs deva pasauli radot, uzglabājusies negrozīta līdz mūsu dienām. Nevienam nav iemesla šaubīties vai aizbildināties, ka tas nezin, kura ir septītā diena.
Kad nu esam pilnīgi skaidrībā, ka tagadējā sestdiena ir nedēļas septītā diena, kurā Dievs dusēja un kuru Viņš iesvētīja, tad atliek pārbaudīt iebildumu, vai šī diena domāta vienīgi jūdu tautai.
Ļausim runāt pašam svētās dienas Iestādītājam. Lai Viņš atbild, kam iecelta nedēļas septītā diena. Marka 2:27-28. Cilvēka dēļ ir radīta šī pasaule. Viņam par prieku un svētību. Viņam par prieku un svētību dota saule, zvaigznes un mēness, skaistā augu daba, dzīvnieku un putnu valsts. Dieva Dēls ir Kungs par šim lietām. Nevien pār šīm, bet arī pār sabatu. Kad radīšanas darbs bija pabeigts, daudzajām Dieva dāvanām pievienojās arī sabats. Ja mēs priecājamies par gaismu, sauli, puķēm, augļiem, ja tos uzskatām par Radītāja dāvanu visiem cilvēkiem, visām tautām, tad kādēļ lai noraidām septītās dienas svinēšanu un sakām, ka tā dota vienīgi jūdiem?
Paradīzē tika iesvētīts ne tikai sabats, bet arī laulība. 1. Moz. 1:27. Laulība ir paša Dieva svētīta iekārta. Tā uzglabājusies no paradīzes laikiem. Mēs to atzīstam, par to priecājamies un lūdzam par viņu Dieva svētības. Mēs nesakām, ka laulība dota tikai jūdu tautai, jo viens Dievs ir priekš visām tautām un viens likums un kārtība visiem ļaudīm. Kad deva sabatu, tad deva arī laulības iekārtu. Tas pats Dievs, kas iesvētīja dusas dienu, iesvētīja arī pirmo laulību.
Netaisni būtu sacīt, ka laulība dota žīdiem. Neprātīgi būtu apgalvot, ka tie cilvēki, kas dzīvo laulības kārtā, rīkojas kā žīdi. Bet kāda tiesība otru Dieva dāvanu – sabatu apzīmēt par žīdu svētdienu? Nav pareizi sacīt sabata svinētājam: „Tu dari kā žīds”.
Sabata svinētāju pusē ir Jēzus, mūsu Kungs un Pestītājs, ticības iesācējs un pabeidzējs. Strādājot namdara darbu līdz 30 dzīves gadam, Viņš svētīja sabatu. Arī pēc kristības Viņš to ievēroja, ko pasaules sākumā bija iestādījis. Lūk. 4:16. Ja es sabatā nolieku pie malas laicīgos darbus un eju kopā ar ticīgajiem dievnamā, lai mācītos Sv. Rakstus, tad daru, ko Jēzus darījis. 1. Jāņa 2:6. Sabata svinēšana ir tikpat kristīga, cik kristīga ir citu 10 baušļu turēšana.
Ernesta Klotiņa raksts.
1939. gada „Adventes Vēstnesis” nr. 4.