Fragments no E. Vaitas grāmatas “Laikmetu ilgas” nodaļas “Ticības pieskāriens”.
Ceļā uz vadītāja māju Jēzus ļaužu pūlī sastapa kādu trūcīgu sievieti, kura jau divpadsmit gadus bija cietusi no kaites, kas viņas dzīvi padarīja par nastu. Visus savus līdzekļus viņa bija iztērējusi ārstiem un zālēm vienīgi tādēļ, lai uzzinātu, ka ir neārstējama. Tomēr, dzirdot par Kristus dziedināšanas darbiem, viņas cerības atdzīvojās. Sieviete bija pārliecināta, ka tiktu dziedināta, ja vien varētu nokļūt pie Jēzus. Vārga un slima tā atnāca uz ezermalu, kur Viņš mācīja, un mēģināja izspraukties cauri pūlim, bet veltīgi. Vēlreiz tā sekoja Viņam no Levija Mateja nama, bet tomēr nespēja pie Viņa piekļūt. Viņu jau sāka pārņemt izmisums, kad, iedams cauri ļaužu drūzmai, Jēzus pats nonāca viņas tuvumā.
Bija pienākusi brīnišķa izdevība. Viņa bija lielā Ārsta tuvumā! Bet burzmā nevarēja ar Viņu parunāt, ne arī Viņu redzēt vairāk kā tikai īsu mirkli. Baidīdamās pazaudēt vienīgo izdevību atgūt veselību, viņa lauzās uz priekšu, pie sevis runādama: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Kad Jēzus gāja garām, tā pastiepās uz priekšu un paspēja aizskart Viņa drēbju malu. Tajā pašā mirklī viņa saprata, ka ir dziedināta. Šajā vienā pieskārienā bija koncentrēta visa viņas dzīves pārliecība, un sāpju un nespēka vietā tūlīt iestājās pilnīga veselība un spirgtums.
Ar pateicīgu sirdi viņa mēģināja izkļūt no pūļa, bet Jēzus pēkšņi apstājās un līdz ar Viņu arī ļaudis. Viņš pagriezās un, apkārt lūkodamies, jautāja cauri skaļajam ļaužu troksnim skaidri sadzirdamā balsī: “Kas Mani ir aizskāris?” Pūlis uz šo jautājumu atbildēja ar izbrīna pilniem skatiem. Tik lielā drūzmā, kad cilvēki viens otram spiedās virsū no visām pusēm, tas tiešām šķita dīvains jautājums.
Pēteris, vienmēr gatavs runāt, sacīja: “Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež. Un Tu saki: “Kas Mani aizskāris?” Bet Jēzus atbildēja: “Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” Pestītājs varēja atšķirt ticības pieskārienu no netīšas bezrūpīgā pūļa pieskaršanās. Tādu uzticību nevarēja atstāt bez atbildes. Viņš pazemīgo sievieti gribēja iepriecināt ar vārdiem, kas tai dzīvē kļūtu par prieka avotu, – ar vārdiem, kas Viņa sekotājiem būtu svētība līdz pat laika beigām.
Raudzīdamies uz sievieti, Jēzus lika saprast, ka zina, kas Viņu aizskāris. Jūtot, ka slēpšanās būtu veltīga, viņa trīcēdama iznāca uz priekšu un nokrita ceļos pie Viņa kājām. Ar pateicības asarām acīs viņa izstāstīja savu ciešanu stāstu un to, kā atradusi dziedināšanu. Jēzus laipni sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!” Viņš nepieļāva izdevību, lai māņticībā varētu apgalvot, ka dziedināšana notikusi, pateicoties vienkāršam pieskārienam Viņa drēbēm. Tas nenotika ārēji kontaktējoties ar Viņu, bet, pateicoties ticībai, kas paļāvās uz Viņa dievišķo spēku tā, ka varēja notikt dziedināšana.
Ziņkārīgais pūlis, kas cieši spiedās ap Jēzu, nejuta dzīvības spēku pieplūdumu. Bet, kad slimā sieviete izstiepa roku, lai aizskartu Viņu, ticēdama, ka tiks dziedināta, viņa juta dziedinošo spēku. Tāpat ir arī garīgajās lietās. Tikai runāt par reliģiju gadījuma pēc vai lūgt Dievu bez dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības ir veltīgi. Ticība, kas Kristu tikai teorētiski pieņem par pasaules Pestītāju, nekad nevar dziedināt dvēselei. Glābjoša ticība nav tikai patiesības atzīšana ar prātu. Tas, kurš grib iegūt pilnīgu izpratni, pirms parāda savā dzīvē ticību, nevar saņemt Dieva svētības. Nepietiek, ja ticam tikai mācībai par Kristu, mums jātic Viņam. Vienīgā ticība, kas mums var palīdzēt, ir tā, kas Viņu satver kā personīgo Pestītāju, pieņemot Viņa nopelnu par savējo. Daudzi iedomājas, ka ticība ir tikai uzskati. Glābjoša ticība būtībā ir darījums, kura rezultātā tie, kas pieņem Kristu, savieno sevi derības attiecībās ar Dievu. Īsta ticība ir dzīva. Dzīva ticība nozīmē spēka pieplūdumu un pieaugošu uzticēšanos, līdz dvēsele kļūst par uzvarošu spēku.
Dziedinājis sievieti, Jēzus vēlējās, lai tā atzīst saņemto svētību. Evaņģēlija piedāvātās dāvanas nav iespējams iegūt paklusām vai baudīt slepenībā. Tādēļ arī Kungs mūs aicina apliecināt Viņa laipnību. “Jūs esat Mani liecinieki, saka tas Kungs, ka Es esmu Dievs!” (Jes. 43:12*)