Šis nosaukums ir izcēlies no latīņu valodas un nozīmē svētie vārdi. Bībele ir sarakstīta senebreju un sengrieķu valodā. Sengrieķu valodas manuskriptos daži vārdi tiek apzīmēti kā svēti – nomina sacra – jo tie tiek attiecināti uz Dievu un tos apzīmē savādāk nekā visus pārējos vārdus. Tie mēdz būt saīsinājumi un virs tiem ir novilkta līnija, kas tos izceļ tekstā.
Brūss Mecgers savos darbos par Bībeles manuskriptiem min 15 šādus vārdus: Dievs, Kungs, Jēzus, Kristus, Dēls, Gars, Dāvids, krusts, Māte, Tēvs, Israēls, Glābējs, Cilvēks, Jeruzaleme un Debesis. Šie vārdi top par „svētiem”, ja tie tiek attiecināti uz Dievu.
Šo tradīciju bija aizsākuši jūdu pārrakstītāji (masoreti), kad par šādu „svētu vārdu” bija padarījuši tā saukto tetragramatonu – JHVH, Dieva vārdu (Jahve, Jehova?), kam klāt pievienojuši patskaņu apzīmējumus no vārda Adonai (Kungs). Tādēļ, savienojot līdzskaņus ar patskaņiem ir sanācis kas līdzīgs Jehova. Taču neviens nezina, kā šo „svēto vārdu” precīzi izrunāt, jo jūdi to neizrunā. Arī mūsdienās jūdu teologu darbos var redzēt šo tradīciju, kad vārds Dievs tiek saīsināts kā D-s (angļu: G-d, krievu Б-г).
Vecās Derības tulkojumā grieķu valodā – Septuagintā, arī ir vērojama šī tradīcija. Tur Dieva vārds (JHVH) nav tulkots, bet atstāts, kāds tas bija senebreju tekstā. Tikai tajos tulkojumu manuskriptos, kas ir 3-4. gs. pēc Kristus, var vērot, ka ir ienākusi tradīcija saīsināt „svētos vārdus” ar sengrieķu burtiem, kā tas ir arī Jaunās Derības manuskriptos.
Šī īpašā attieksme pret šiem „svētajiem vārdiem”, kāda ir bijusi redzama senajos manuskriptos nav saglabājusies mūsdienu Bībeles tekstā. Varbūt tas pat arī nav vajadzīgs, jo šķiet, ka šī īpašā „svēto vārdu” rakstīšanas tradīcija manuskriptos bija ieviesusies baznīctēvu laikā, bet tā nebija pirmajā gadsimtā. Šo vārdu savādāka ierakstīšana manuskriptos deva iespēju interpretācijai, misticismam.
Tomēr tā ir interesanta tradīcija.
Lūk šie saīsinājumi, tikai datorā man neizdevās novilkt līnijas virs vārdiem, kādi tie ir sengrieķu tekstā (pēc Brūsa Mecgera):
ΘΣ (nominatīvā), ΘΥ (ģenitīvā) – Θεός, Dievs
ΚΣ (nominatīvā), ΚΥ (ģenitīvā) – Κύριος, Kungs
ΙΣ (nominatīvā), ΙΥ (ģenitīvā) – Ἰησοῦς, Jēzus
ΧΣ (nominatīvā), ΧΥ (ģenitīvā) – Χριστός, Kristus
ΥΣ (nominatīvā), ΥΥ (ģenitīvā) – Υἱός, Dēls
ΠΝΑ (nominatīvā), ΠΝΣ (ģenitīvā) – Πνεῦμα, Gars
ΔΑΔ – Δαυὶδ, Dāvids
ΣΤΣ (nominatīvā), ΣΤΥ (ģenitīvā) – Σταυρός, krusts
ΜΗΡ (nominatīvā), ΜΗΣ (ģenitīvā) – Μήτηρ, Māte
ΠΗΡ (nominatīvā), ΠΡΣ (ģenitīvā) – Πατήρ, Tēvs
ΙΗΛ – Ἰσραήλ, Israēls
ΣΗΡ (nominatīvā), ΣΡΣ (ģenitīvā) – Σωτήρ, Glābējs
ΑΝΟΣ (nominatīvā), ΑΝΟΥ (ģenitīvā) – Ἄνθρωπος, Cilvēks
ΙΛΗΜ – Ἱερουσαλήμ, Jeruzaleme
ΟΥΝΟΣ (nominatīvā), ΟΥΝΟΥ (ģenitīvā) – Οὐρανός, Debesis
Tādējādi, daudzos manuskriptos, piemēram, vārds Jēzus Kristus tiek rakstīts šādi: ΙΗ ΧΡ.
A. P.