Labs koks nevar dot sliktus augļus, bet slikts koks nevar dot labu augļus.
To mēs lasām Kristus sprediķī, kas aprakstīts Mateja evaņģēlijā no 7:16. panta.
Vai neesat pamanījuši, ka grēks ir izzudis? Es nedomāju, ka tas būtu izzudis pavisam no pasaules, bet tas ir izzudis no sarunvalodas un masu medijiem. Izzudis vismaz tā sākotnējā nozīmē, bet, ja to lieto, tad to lieto alegoriski, citā nozīmē – ar pikanti erotisku nokrāsu kā, piemēram, saldkaislais grēks, mīļais grēks un tamlīdzīgi.
Savā grāmatā „Respektablais grēks” Džerijs Bridžs raksta, ka ASV vārdu „grēks” publiskajā runā 1953. g. pēdējo reizi izmantoja prezidents Eizenhauers. Kopš tā laika, kā autors saka, Amerikas tauta vairs „negrēko”, tā šo vārdu vairs nelieto un nezina, kas tas vispār ir „grēks”. Kā raksta autors, uzstājoties jauniešu auditorijās, kur nācies runāt par evaņģēliju, stāstīt, ka Kristus ir miris, lai mūs izpirktu no mūsu grēkiem. Tad jaunieši šeit viņa runu aptur: „Stop! Kas tas ir grēks?” Tiešām, no kā tieši Jēzus Kristus ir nācis mūs glābt? Nav jau tā, ka jaunieši nezinātu, kas būtu grēkot. Vairākums pasaules iedzīvotāju to labi zina un praktizē. Vienīgi viņi nesaredz grēkā neko ļaunu. Īsāk sakot, neredz problēmu – kāpēc Jēzum vajadzēja tā satraukties, iespringt, kaut kāda “nieka” dēļ un mirt pie krusta?
Jau padomju laikos vārdu „grēks” izmantoja kā vecvārdu, izsmejot reliģiju. Mūsdienu Latvijā šo vārdu nelieto pēc tā sākotnējās nozīmes līdzīgi, kā Amerikā. Mēdz teikt: „Vai tad tas ir kāds grēks?”, ja kāds vēlas sevi attaisnot. Tā tas notiek pasaulē…
Kā šī lieta attīstījusies Baznīcā? Izrādās, ka vārds „grēks” ir mīkstinājies arī Baznīcas leksikā. Kas ir grēks? Ātri var uzskaitīt, ko Baznīca nosoda: abortus, gejus, pievienošanos citas konfesijas baznīcai, vietām nosoda arī kontraceptīvu līdzekļus un tamlīdzīgi. Taču nesaredz lietas, kur pašas Baznīcas praksē Dieva Vārda prasības tiek ignorētas un Dieva desmit baušļi grozīti.
Kā ir ar adventistiem? Vai mēs esam imūni pret šīm tendencēm? Izrādās, ka nē. Staigājot pasaulē, mēs cenšamies nepiesavināties tās netikumus, bet nemanot pielīp tolerance un sapratne. Lūkojoties pagātnē, kā agrāk adventisti ievēroja sabatu, mūsdienu adventisti rausta plecus un saka: „Vai maz vajadzēja tik stingri?”
„Grēks ir netaisnība”, rakstīts 1. Jāņa 3:4, bet, šo domu turpinot, Jēzus saka: „Tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (Mat. 24:12). Netaisnība iet vairumā un mēs pie tā esam pieraduši. Protams, pastāv kliedzoši gadījumi, kurus nosoda pat pasaulē, taču starp kristiešiem plaukst daudzi netikumi, kurus vairs neviens neuzņemtos nosaukt par grēku. Piemēram: savtība, patmīlība, paštaisnība, nepateicība, nepacietība, skaudība, godkāre, ārišķība, grēks ar meli un tamlīdzīgi. „Mēs taču esam lieli grēcinieki”, tā vismaz mēs sevi cenšamies attaisnot, „un te neko nevaram padarīt …”. “Dievs mani pieņem, kāds es esmu, un ar to es esmu apmierināts!”…
Elenas Vaitas darbos (Liecības 5) atradu šādu domu – ja cilvēka sirds nav tikusi atjaunota, dzīvē nav bijis virziena maiņas, tad šāds cilvēks pieņem ārēju dievbijības formu, bet tās spēku neiepazīst. Šie ļaudis kalpo citu maldināšanai, lai darītu Kristus ceļu platāku un līdzenāku. Taču Dievs šo glābšanas ceļu nav ne paplašinājis, ne līdzinājis. Šis šaurais ceļš vēl joprojām ir pazemības, pašaizliedzības un uzupurēšanās ceļš – raupjais krusts, kas jānes, sekojot Kristum.
Dievbijības spēks atstāj draudzi, šī iepriekšminētā iemesla dēļ. Ļaudis zaudē izpratni par Dieva klātbūtni, neizjūt vajadzību pēc atkarības no Dieva, prātā nav domu par Dievu, iztrūkst lūgšanas un meklējumi pēc Dieva, nav slāpes pēc dzīvā Dieva Vārda.
Savādi, bet mūsdienās jārunā par dievbijības trūkumu kristīgajās draudzēs, to skaitā arī adventistu draudzēs.
Mēs dzīvojam ikdienišķu dzīvi, kurā ir steiga, stress, nogurums un pavisam nemanot esam zaudējuši dievbijības spēku. Mēs par to nedomājam, nerunājam. Šķiet, ka dievbijība ir kaut kas, kam būtu jārodas pašam no sevis. Taču tā nenotiek. Dievbijība pati no sevis nerodas. To nepieciešams izkopt.
Tā ir līdzīga krāšņam dārzam. Vai kādam ienāk prātā doma, ka šāds dārzs rodas pats no sevis? Nē! To iekārtošanai jāpieliek lielas pūles un laiks. Līdzīgi ir arī ar dievbijību.
Apustulis Pāvils savam māceklim Timotejam rakstīja: „Vingrinies turpretim pats dievbijībā, jo miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums” (1. Tim. 2:7-8). Tātad – treniņš. Tā ir nodošanās, gribas spēka pakļaušana, disciplīna, laika veltīšana Dievam.
Kamdēļ treniņš? Atceros, ka vienā no draudzēm kāds draudzes loceklis man reiz iebilda un sacīja, ka „galvenais ir tikai tikt iekšā, bet visi šie treniņi ir lieki, jo Dievs mūs mīl tādus, kādi esam!”
Atgādināšu, ka dievbijība pati no sevis neveidojas. Ja mans mērķis ir „galvenais tikt iekšā Debesīs”, tad te ir problēma ar motivāciju, sekošanā Kristum. To Dievs ievēro. Tas atgādina izpārdošanu, kad pirms veikala durvju atvēršanas, to priekšā nostājas liels ļaužu pūlis. Reiz TV rādīja kāda jauna apģērbu veikala atvēršanu, kur bija noteikums – pirmie 50 apmeklētāji, kas ienāks pa durvīm kaili, tiks apģērbti no galvas līdz kājām par brīvu. Rinda šī veikala priekšā izveidojās jau naktī. Kad durvis tika atvērtas, tad vīrieši un sievietes bez kauna, viens otru grūstīdami, skrēja iekšā pēc apģērba. „Galvenais tikt iekšā!” Vai ar Debesu Valstību būtu līdzīgi? Nez vai!
E. Vaita rakstīja (Liecības 1, [125]), ka reiz viņa redzēja skatu, kur eņģeļi svēra draudzes locekļu domas un intereses. Vienā svaru kausā eņģelis lika cilvēka domas par Dievu, Debesīm un Dieva gribu. Otrā svaru kausā viņš lika domas par pasaules lietām, ārieni, sevi. Bija redzams, ka svaru kauss ar domām par šīs zemes lietām strauji krita uz leju, bet kauss ar domām par Dievu, strauji cēlās augšup. Svērts un atrasts par vieglu! Eņģelim tika jautāts: „Vai šādi ļaudis var būt Debesīs?” Atbilde bija nē, nekad. Viņi velti cer būt glābti, ja neatgriezīsies un nenožēlos, lai saņemtu glābšanu. Kristus sacīja: „Es tevi izspļaušu no savas mutes” (Atkl. 3:16).
Dievbijības augšana iesākas ar atziņu, ka man nepieciešams būt saskaņā ar Dievu. Tāds bija, piemēram, Enohs (1. Moz. 5:24), kurš staigāja kopā ar Dievu un pēkšņi viņa vairs nebija, jo Dievs viņu bija ņēmis pie sevis. Enohs nepiedzīvoja nāvi, bet dzīvs tika uzņemts Debesīs. Kā tad notika viņa staigāšana ar Dievu? Viņš ik brīdi, staigājot savu dzīves ceļu, jautāja Dievam pēc padoma un vadības: „Kā man Tevi pagodināt?”, „Ko man tagad vajadzētu izvēlēties?”, „Vadi mani, Kungs”, „Ļauj man Tevi apliecināt” un tamlīdzīgi. Enohs staigāja pastāvīgā apziņā par savu atkarību no Dieva. Tas ir treniņš. Šādi aug dievbijība.
Kā raksta apustulis Pēteris: „Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību, jo, ja šīs lietas pie jums ir iet vairumā, jūs netapsiet kūtri nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā” (2. Pēt. 1:5-8).
Tas ir ļoti augsts ideāls, taču mēs neesam atstāti vieni. Kristus ir nācis, lai mums sniegtu savu palīdzību šī ideāla sasniegšanā. Tamdēļ nepieciešama dievbijības trenēšana un staigāšana kopā ar to Kungu ikdienas, ik brīdi. Sevišķi mūsdienu pasaulē, kur netaisnība vairojas un daudzos mīlestība izdziest. Kristus ir sagādājis līdzekli pret šīm negatīvajām tendencēm, lai mūs pasargātu ticībā glābšanai, kas atklāsies pēdējā laikā. Tādēļ dievbijība ir gudrības iesākums.
Andris Pešelis.