Tas ir svarīgs jautājums, bet ne tik svarīgs, kā citi.
Autors: Steve Case, “Adventist Review”
Attēli no “Adventist Review”
Nodarbības laikā skolotāja uzsver kādu domu, izmantojot kādu notikumu nesen redzētajā filmā. Lai gan tu apmeklē kino (ar apdomu), tu brīnies, vai skolotājas minētā filma maz ir skatīta video.
Svētrunas laikā mācītājs piemin zināmu stāstu par zelta teļa pielūgsmi pie Sinaja kalna. Mācītājs sniedz spilgtu ilustrāciju par neliela šāda teļa veidošanu no rotas lietām, kuras viņš redz katru sabatu. Tu saraujies, žēl, ka šodien uz sapulci neatnāca Gledisa, kura parasti sevi apklāj ar rotas lietām. Viņa būtu guvusi sev svētības no šīs piezīmes. Žēl, ka viņas nav, tu nodomā pie sevis, jo tikai viņa novērtētu manu skaisto jauno zīda šalli, kas tik labi papildina manu ārējo izskatu, un tā nav no metāla.
Pēc dievkalpojuma tu iesāc sarunu ar Teleja ģimeni, kura nesen ir pārcēlusies uz šo pilsētu. Viņi šķiet ir lielisks papildinājums jūsu draudzei. Teleja kungs ielūdz jūsu ģimeni pie sevis uz pusdienām sabata pēcpusdienā Olīvu Dārzā. Sabatā jūs neēdat sabiedriskajās ēstuvēs, taču šodien jūs neesat sagatavojies, lai ielūgtu Teleju ģimeni pie sevis mājās. Kā rīkoties?
Standartu jautājums
Jūs to esat dzirdējuši jau agrāk, bet tagad to sakāt paši: “Mūsu standarti slīd”. Šī jautājuma svarīgums kļūst lielāks, dzirdot, ka jaunieši, kas piekrīt draudzes standartiem, vēlas palikt draudzē. Ko tas nozīmē jūsu pašu bērniem? Kā ir ar jums? Vai jūs ticat un praktizējiet visus draudzes standartus, jeb jūs izvēlieties no tiem tikai dažus?
Iespējams, ka vislielākais nesaskaņu iemesls izceļas no pārpratuma starp principu un principa pielietojuma. Principi ir mūžīgi un tie ir pāri pār kultūras atšķirībām. Kas ir patiess vienai paaudzei vai ļaužu grupai, ir tikpat patiess nākamajai. Piemēram, lielākā daļa cilvēku daudzās kultūrās ļoti vērtē piedienību.
Tomēr piedienības princips ir teorētisks. Tā pielietojums ir jāparādās dzīvē. Piemēram, redzēt peldkostīmā pretējā dzimuma pārstāvi var tikt uzskatīts par nepiedienīgu vienas paaudzes pārstāvim, bet ne citas. Abas paaudzes var piekrist piedienības nozīmei, bet nebūt saskanēt tās pielietojumā. Mūsu kultūrā pieņemts, ka sievietes vienmēr apklāj krūtis, citās kultūrās sievietes tā nedara. Dažās kultūrās nepieļauj, ka publiski būtu redzamas pēdas, taču citās kultūrās visi ir basām kājām. Un visās šajās kultūrās viņi uzskata, ka ir piedienīgi.
Lai gan daži principu pielietojumi var būt tie paši no vienas paaudzes uz nākamo, no vienas kultūras nākamajā, mēs tos neuzskatām par mainīgiem pat mūsu mainīgajā sabiedrībā, kur šķiet vienīgā pastāvīgā lieta ir nemitīgās pārmaiņas. Kad ļaudis lasa Mal. 3:6 “Es esmu Kungs, Es nemainos”, nepārprotami, ka šis pants ir jāsaprot, ka “Kunga principi ir nemainīgi”. Jēzus pats ir mainījis principu pielietojumu, ka šis principa pielietojums paliek piemiņā kā svarīgs reliģisks notikums. Viņš mainīja Israēla bērnu Pashu uz kristiešu Piemiņas mielastu.
Principus ir nepieciešams pielietot. Teorētiskam ir jātop konkrētam, taču tam pašam nav jātop ielietam betonā. Daudz labāk ir meklēt principu universālismu un pieļaut to elastību īpašos gadījumos. (Protams, pāreja no principa uz pielietojumu prasa abstraktu domāšanu, kas nav iespējams bērniem pirms tie sasniedz pieaugušo vecumu. Tādēļ bērniem, kā arī dažiem jauniešiem un pieaugušajiem, pielietojumu ir jāpasaka priekšā, taču pati par sevi šāda domāšana nav garantēta arī tikai tādēļ, ka tie kļūst pieauguši.)
Uzmanības novēršana no ārējā uz motivāciju, kas ir aiz darbības, iespējams, ka ienestu vienveidību uzvedībā. Lai gan tas var būt vienīgais veids, kā cilvēki var iekļaut savā dzīvē to, kam viņi tic. To ir bīstami pieļaut, pat iedrošināt šo pieeju, taču vēl bīstamāk ir to nedarīt.
Kur mēs esam?
Bībelisko principu pielietojums dzīves veidam daudziem adventistiem ir kļuvis neskaidrs. Vairākas paaudzes ir mācītas un pēc atmiņas pielietojušas kādus noteiktus bībeliskus principus tā arī nespējot atklāt pašus šos principus, kuri veido šo pielietojumu pamatojumu. Kad ļaudis viņiem vaicā kāpēc, tiem, kas atminas tikai pielietojumu, nav apmierinošas atbildes. Tādēļ, ka laiki mainās, un vienas paaudzes pielietojums mūsdienās šķiet neadekvāts nākamajai paaudzei. Bībeles principam ir jāpaliek nemainīgam, bet pielietojums var mainīties. Tas ir aktualitātes jautājums.
Daudziem patīk īsas atbildes. Piemēram, viņi var jums jautāt, vai šī konkrētā muzikālā grupa, vai šī konkrētā dziesma, ir pieņemama. Vienkāršs jā vai nē var būt ātrs, tomēr tas nespēj vest jautātāju pie racionālas izvēles, kas būtu balstīta uz principa. Ja vien jautātājs ir gatavs salīdzināt savu personisko viedokli ar tavu izteikto pielietojumu. Līdz ar to, tev ir viegli iestrēgt strīdā par pielietojumu, tā arī netiekot dziļāk pie jautājuma saknes – principa. Tie, kas izplata “atbalstāmo mūziķu, filmu u.c. sarakstus”, baro seklas prasības pēc atbildēm, kuras ir balstītas uz nenobriedušu cilvēku domu atspoguļojuma. Pieļaut pielietojuma elastību prasa iecietību, kuru daži ir gatavi pieļaut, piemēram, lielās grupās kā adventistu akadēmijā vai koledžā, draudzē vai kādā citā ar draudzi saistītā grupā. Brīvības pieļaušana personiskai pielietošanai novērš vienādību, kas sniedz viltus iespaidu, ka visi domā vienādi. Tik ilgi, cik šāds uzskats tiek uzturēts, tikai daži uzdrīkstas šo domu vai motīvus aiz fasādes apšaubīt.
Pastāv potenciālas briesmas tendencē darīt pareizas lietas, bet ar aplamu motivāciju. Kā viena Persona bija sacījusi: “No ārpuses jūs izskatāties ikvienam labi, bet iekšpusē jūs esat pilni ar liekulību un grēku. Jūs šķīstāt kausa ārpusi, lai tā būtu bez vainas, bet no iekšpuses tu esi pilns ar savtību. Ja tu papriekš šķīstītu kausa iekšpusi, tad arī tā ārpuse taps šķīsta”[1]
Kā “šķīsts” adventists kopš bērnības, esmu atklājis, ka bībeliskie principi aiz dzīvesveida lietām ir daudz vairāk aptverošāki nekā to prasa draudzes standarti. Man jāatzīst, ka daži specifiski “tabu” nemaz nav slikti. Taču esmu arī atklājis, ka vairs nevaru piedalīties dažās “pieņemamās” aktivitātēs. Tas ir gandrīz tas pats, kā izvēle starp deviņpadsmitā gadsimta draudzes pieņemamo dzīvesveidu vai atbilstošu dzīvesveidu, atskaitoties Jēzum visās manas dzīves jomās.
Kas noticis ar jauniešiem?
“Slīdošo standartu” apkarotāji bieži vien fokusē savu uzmanību uz jauniešiem. Tiešām, izpētē ir atklāts, ka jaunie cilvēki (6-12. klase) datus uzrāda zemāk nekā pieaugušie visos 17 adventistu dzīvesveida standartos.
Lai gan daudziem tas ir paredzams, tomēr vispārsteidzošākais seko, kad vērtējuma attiecības starp jauniešiem un četrām pieaugušo grupām: vecākiem, skolotājiem, skolu administratoriem un mācītājiem – sakrīt virs 0.9 līmeņa. Tas nozīmē, ka šajā standartā, ko jaunieši apzīmē ar zemu (vai augstu) vērtējumu, līdzīgi vērtē arī pieaugušie. Līdz ar to varam secināt, ka “ābols no ābeles tālu nekrīt”.
Klāt pievienotā shēmā parādīts, ka gandrīz 100 procentu jauniešu piekrīt, ka nedrīkst lietot tabaku. Arī visas četras pieaugušo grupas tam piekrīt par 100 procentiem, kas paceļ kopējo vērtējumu līdz maksimumam. Pretstatā, ievērojiet, zemāko vērtējumu sakritību, īpaši, desmitajā lietā – televizora skatīšanos vai video. Pat kopā ņemot visas piecas aptaujāto grupas, kopējais vērtējums šeit nesasniedz minimumu.
Vai tas padara šīs atbildes par pareizām? Protams, ka nē. Piekritēju vairākums nenosaka patiesības ticamību. Ar šīs aptaujas palīdzību ir iespējams problēmu noteikt, nevis to novērst. Vislabākā pieeja ir veikt dialogu par šīm lietām nekā izlikties, ka mūsu mutvārdu tradīcija apliecina mūsu esošo ticību.
Ko darīt?
Daži svarīgi pamatjautājumi var novērst kādas emocionālas reakcijas, kamēr notiek diskusija par adventistu dzīvesveida lietām. Ja reiz tēma ir noteikta (piemēram, dejošana), apspriesties ar pārējiem un pierakstīt komentārus, jautājumus un ar šo konkrēto dzīvesveidu saistītās nesaistes. Tad sistemātiski noteikt atbildes, ko saņem par katru no tēmām, kas ir minētas debatēs. Pietiekoši ar 30-45 minūtēm, lai visam tiktu cauri, jo, ņemot ilgāk, nonākam blakus tēmās.
Šie divi soļi ļauj ļaudīm līdzdalīt savus jautājumus, atbildes, kā arī savu repertuāru. Kad ļaudis tiek uzklausīti, mest tiem virsū “pareizās atbildes” reti, kad noved, ka tās tiek pieņemtas un personiski pielietotas – ja vien tie jums izrāda savu piekrišanu.
Kad iesaistītās personas ir līdzdalījušas savas perspektīvas, tie var no jauna aplūkot bībeliskos principus. Identificējiet lietas, kurām trūkst atbilstošas atbildes. Pavadiet laiku ar Bībeli, lai ieklausītos, ko tā saka par šo tēmu. Raugāties plašāk nekā teksts piemin šo tēmu tikai vārdā. Piemēram, daži bībeliski principi par vīna dzeršanu var pat nesaturēt vārdu “vīns”. Daži ir atklājuši, ka grāmata “Vai mums ir jādejo?” ir lietderīga, lai atklātu adventistu standartu principus.
Pēc tam, kad bībeliskie principi ir identificēti, personām ir jāveic šī principa īstenojums savā dzīvē. Periodiski mums ir nepieciešams aplūkot atkārtot, kam mēs ticam, un kā to īstenojam dzīvē. Tas ir svarīgi vēl jo vairāk, ja pieaugam savā garīgajā dzīvē. Te labi var palīdzēt ticīgo mazā grupa, kurā varat būt atklāts un atbildīgs par šiem principiem jūsu dzīvē. Šiem ļaudīm nav jābūt policijas suņiem, bet gan pazemīgiem līdzceļotājiem, kam nepieciešams sagādāt iedrošinājumu un pleca sajūtu, lai jūs spētu izdzīvot to dzīvi, uz kuru esat aicināts un pārliecināts. Patiesībā, tā ir tā lieta, ko ir darījuši mūsu adventistu celmlauži.
[1] Pielāgots no Mat. 23:25-28