Matīss Kaudzīte un Andrejs Stērste savā grāmatā “Sēta un skola” 1900.g. rakstīja:
“Pirmā kristīgā Jūdu draudze Āzijā svētīja Kristus augšāmcelšanās svētkus vienā laikā ar Jūdu pasā svētkiem un noturēja to vakaru priekš tiem pasā maltīti jeb vakariņas, kā tas Jūdiem no Mozus bija mācīts.
Bet tie, kas no pagāniem bija palikuši par kristītiem, īpaši Romas kristītie, tie ieskatīja to piektdienu priekš lieldienām par lielu gavēšanas un grēku nožēlošanas dienu, tāpēc ka Kristus tai dienā bija miris, un tie nu atmeta pasā maltīti.
Arī tāpēc Romas kristīgie negribēja turēt ar Jūdiem vienādību, lai toreizējie Romas pagānu ķeizari viņus neuzlūkotu par kādu Jūdu ticības šķiru.
Šās abas kristīgās draudzes papriekšu atvēlēja viena otrai, svinēt šos svētkus pēc savas ieražas. Bet jau 196. gadā Romas bīskaps aizliedza svētīt lieldienas ar Jūdiem kopā un Āzijas kristītos norādīja par noklīdējiem šai ziņā.
Caur to izcēlās šķelšanās kristīto starpā. Bet Romas draudzei piekrita lielākais pulks.
325. gadā Nīķejas pilsētā Mazāzijā sapulcējās daudz kristīto bīskapu no zemju zemēm apspriest un izlīdzināt dažas ķildas un šķelšanās kristīto starpā.
Tad nu sprieda arī par kristīto svētdienām un svētkiem, kā un tad tie būtu turāmi. Kristītie īpaši gribēja šai ziņā šķirties pavisam no Jūdiem.
Svētdienu nosprieda svētīt pirmā nedēļas dienā, un nevis septītā, kā Jūdi to svētī.
Lieldienas nolika svētīt arī pirmā nedēļas dienā jeb svētdienā, un allaž tai svētdienā pēc tā pilnā mēness, kurš iekrīt pēc 21. marta mēneša dienas. Bet ja pilns mēness iekrīt minētā svētdienā, tad lieldienas svētki par nedēļu vēlāk.”
Tātad – nevis Dievs, bet gan kristīgā baznīca iecēla svētdienu sabata vietā pretēji Dieva desmit baušļiem.
Attēlos redzams Matīss Kaudzīte un Andrejs Stērste, un viņu sarakstītā grāmata, kura šeit tika citēta:
