Sabats ir vairāk kā tikai fiziska un prāta atdusa. Tas ir pat vairāk kā tikai pielūgsmes diena. Sabatam ir noteikta glābšanas nozīme – tas ir cieši saistīts ar mūžīgo evaņģēliju.
Jaunā Derībā bieži ir izmantots vārds “dusa”, lai aprakstītu labo vēsti par glābšanu, kura ir īstenota Jēzus Kristus svētajā dzīvē (Mat. 11:28; Ebr. 4:2-3). Kopš krišanas, šī apsolītā glābjošā dusa Kristū ir saistīta ar sabatu. Tādēļ lielākās Vecās Derības svētku dienas tika atzīmētas kā sabata atdusa – kas norādīja uz Mesiju un Viņa glābjošo identitāti.
Sabata nozīme Dievam
Sabats tulkojot nozīmē “dusa” un pats pirmais, ko mēs atklājam par to Vecajā Derībā, ka sabats pieder Dievam. Viņš sauc to par “Manu svēto dienu” (Jes. 58:13), “Mani sabati” (2. Moz. 31:13), “septītā diena ir Dieva tava Kunga sabats” (2. Moz. 20:10). Kopš sabats pieder Dievam, tas ir nebībeliski to nosaukt par “jūdu sabatu”. Jā, tas tika celts cilvēka dēļ (Marka2:27), bet tas nepieder cilvēkam – jūdam vai pagānam. Tas pieder Dievam.
Nākošais loģiskais jautājums: kāpēc Visvarenais Dievs, kuram nav vajadzīga atpūta, nošķīra septīto dienu kā īpašu atpūtas dienu? Bībeles atbilde uz to ir, ka Dievs nošķīra sabata dienu kā dusas dienu, lai tā apzīmētu Viņa pilnīgo un pabeigto radīšanas darbu (1. Moz. 1:31; 2:1-3; Ebr. 4:4). Šis fakts ir ļoti svarīgs mūsu evaņģēlija izpratnei.
Mums jāpatur prātā, ka šis sabats ir Dieva septītā diena un nevis mūsu. Dievam bija nepieciešamas sešas dienas, lai radītu visu uz šīs planētas. Tad Viņš nošķīra (svētīja) septīto dienu kā Savu sabatu (2. Moz. 20:11). Ādams un Ieva tika radīti sestās dienas noslēgumā (1. Moz. 1:26-31). Tādēļ Dieva septītā diena patiesībā bija cilvēces pirmā pilnā diena. Es vēlos paskaidrot, kāpēc man tas ir svarīgi, īpaši, kad apskatu sabatu mūsu glābjošā Kristus gaismā.
Dievs darbojās sešas dienas, lai radītu pasauli. Tikai tad, kad darbs bija pabeigts un pilnīgs, Viņš atdusējās (1. Moz. 2:1-3). Ādams un Ieva no savas puses neiesāka savu dzīvi ar darbu, bet gan pavadīja savu pirmo dienu atdusoties Dieva sabatā. Tikai pēc tās viņiem sekoja sešas darba dienas. Iesākumā cilvēce ieguva Dieva radīto darbu kā dāvanu un tikai tad cilvēce varēja priecāties par Viņa radību pārējās nedēļas laikā.
Līdzīgi kā radīšana arī glābšana iesākās ne ar kaut kā darīšanu, bet ar atdusu pilnīgajā un pabeigtajā Jēzus darbā – Viņa dzīvē un nāvē. Līdzīgi kā Ādams un Ieva pavadīja savu pirmo dienu sabata atdusā pirms paši iesāka ko darīt, mēs varam baudīt glābšanas svētību vispirms atdusoties pabeigtajā Jēzus taisnībā, kuru Viņš ir mums sagādājis. No šīs perspektīvas sabata atdusa ir kļuvusi par pamatu brīnišķīgai patiesībai par taisnošanu ticībā.
Kad Viņš nošķīra un svētīja sabata dienu, Dievs slēdza mūžīgās derības attiecības ar cilvēci – attiecības, kurās cilvēks vienmēr bija atkarīgs no Viņa. Tādēļ, kad Ādams un Ieva grēkoja, izvēloties pašu neatkarīgo ceļu un nebūt atkarīgam no Dieva, viņi lauza šo Dieva doto derību. Rezultātā viņi zaudēja patieso dusu, ko simbolizē sabats. “Vaiga sviedros tev būs savu maizi ēst” (1. Moz. 3:19). Jēzus nāca šai pasaulē, lai atjaunotu šo atdusu, kuru cilvēki zaudēja, krītot grēkā (Mat. 11:28). Darot to, Viņš atjaunoja sabata nozīmi. Lai saņemtu glābšanas labo vēsti, mums jāatgriežas pie pamatjautājuma par sabata atdusu, kura tika dota mūsu pirmvecākiem.
Jaunā Derība māca, ka caur Jēzu Kristu Dievs ir veicis radīšanu (Jāņa 1:3; Ef. 3:9; Kol. 1:16; Atkl. 3:14) un glābšanu (Jāņa 3:16-17; Rom. 3:24; 1. Kor. 1:30; Gal. 3:13; Kol. 1:14; Tit. 2:14; Ebr. 9:12; 1. Pēt. 1:18; Atkl. 5:9). Līdzīgi kā kristus pabeidza radīšanu sestā dienā un atdusējās septītajā, tā arī Viņš pabeidza glābšanu pie krusta un atdusējās septītajā dienā kapā (Jāņa 17:4, 19:30).
Bez tam, Kristus atjaunošanas darbs, kuru Viņš īstenos Savas Debesu kalpošanas beigās (1. Kor. 15:24-26; Ebr. 2:13) arī ir savienots ar sabatu (Jes. 66:22-23). Viņa atjaunošanas darbs būs pilnīgs, pabeigts darbs kā radīšana un glābšana. Tā mēs redzam, ka sabatam priekš mums ir trīskārša nozīme – radīšana, glābšana un atjaunošana.
Kristus ir mūsu Radītājs, Glābējs un Atjaunotājs, Viņam ir visas tiesības saukties par sabata dienas Kungu (marka 2:28; Lūk. 6:5; Atkl. 1:10). Kad jūdi noraidīja Viņu kā Mesiju, viņu sabata ievērošana zaudēja savu nozīmi. Tad Ebr. 4:9 ir teikts: “Tad vēl atliek svēta dusa (“sabbatismos” jeb sabata dusas ievērošana) Dieva tautai.” Sabata ievērošana, kas nav motivēta ar ticības atbildi Kristus pilnīgai salīdzināšanai pie krusta, ir viltojums un ir pielīdzināma vecās derības glābšanai ar darbiem.
Sabata nozīme cilvēkam
Dievs radīja pasauli caur Kristu mums par labu. Mēs neesam neko ieguldījuši radīšanā, bet mēs to saņemam kā dāvanu no Dieva. Lai gan sabats pieder Dievam kā mēs redzējām, Viņš to radīja līdzīgi kā pasauli mums par labu (2. Moz. 31:13; Ec. 20:12; Marka 2:27). Dievs nošķīra un svētīja sabata dusu, lai mums atgādinātu, ka Viņš ir mūsu mīlošais Gans un ka mēs esam no Viņa atkarīgi visās vajadzībās.
Tas ir nozīmīgi, ka Dievs radīja sabata derību ar cilvēci pirms krišanas. Tādējādi, ja Ādams un Ieva nekad negrēkotu, mēs turpinātu ievērot sabatu kā dusas dienu. Kad grēks ienāca pasaulē, tas sagrāva Dieva sākotnējo nozīmi sabata atdusai. Grēks ir sacelšanās pret mūsu atkarību no Dieva un pieprasa atkarību pašiem no sevis (Rom. 1:21; Fil. 2:21). Tādēļ, kad grēks mūs šķīra no Dieva (Jes. 59:2), sabats nevarēja palikt tādā pat nozīmē priekš mums. Cilvēce ieviesa pati savu dusas dienu – svētdienu. Tā nav līdzīga Dieva dusas dienai, jo cilvēku aizvietojuma diena nenorāda uz pilnīgo un pabeigto radīšanas un glābšanas darbu. To ir svarīgi saskatīt lielās cīņas pēdējo notikumu gaismā, kad notiks izšķirošā cīņa starp glābšanu ticībā, kura simbols ir sabats, un glābšanu ar darbiem, kā simbols ir cilvēku ieceltā svētdiena.
Sestajā dienā pie krusta Jēzus Kristus piepildīja pilnīgo un pabeigto glābšanu līdzīgi kā Viņš sestajā dienā pabeidza pilnīgo radīšanas darbu (Lūk. 23:54). Šādā veidā Viņš atjaunoja sabata dusu, kura tika dota Ēdenē, bet grēks to sabojāja. Tagad ikvienam, kurš pieņem evaņģēliju ticībā, atkal ir jāieiet Dieva glābjošā atdusā, kam zīme ir sabats (Ebr. 4:2-3, 2. Moz. 31:13; Ec. 20:12; Jes. 58:13-14). Kalna svētrunā Kristus skaidri mācīja, lai vispirms meklējam Debesu valstību un Viņa taisnību (kas ir caur ticību) un visas mūsu vajadzības taps apmierinātas (Mat. 6:33).
Citiem vārdiem, evaņģēlijs ir devis izeju no atkarības no sevis pašiem, kas ir visu problēmu avots, un ieeju atkarībā no Dieva, kas ir visa prieka un laimes avots. Viena lieta ir droša – mēs nevaram kalpot diviem kungiem, nevaram kalpot paši sev un Dievam vienlaicīgi (Mat. 6:24-34). Kad mēs ieejam Dieva atdusā, Viņa atdusas diena top par mūsu atdusas dienu. Tā ir ārējā zīme, ka esam izvēlējušies dzīvi tikai caur ticību. Ievērot sabatu izejot no ticības motivācijas ir patiesā sabata ievērošana.
Likums un sabats.
Pirms apskatām sabatu attiecībā ar Dieva likumu jāatgādina, ka Dievs nekad nav devis likumu kā glābšanas līdzekli (Rom. 3:28; Gal. 2:16). Šo kļūdu pieļāva jūdi, kas ir vecās derības pārpratums, kurš noveda nožēlojamā neveiksmē (Rom. 9:30-33; Ebr. 8:7-11). Tāpēc ikviens, kurš ievēro Dieva sabatu, lai taptu glābts, atkārto jūdu kļūdu un sagroza sabata dusas nozīmi. Kad mēs darām sabata ievērošanu par glābšanas nosacījumu, mēs vispār neieejam atdusā. Mēs nenorādām uz pabeigto un pilnīgo glābšanas darbu, bet tā vietā mēs sabatam dodam pretējo nozīmi Dieva iecerētajam, jo darām to par glābšanas līdzekli caur darbiem. Šāda sabata ievērošana ir bezjēdzīga.
Kā tad jāievēro sabats kristietim, kurš ir glābts žēlastībā tikai caur ticību vien?
Jaunā Derība un īpaši apustulis Pāvils māca, ka Dievs nekad nav devis likumu kā glābšanas metodi. Pirms Dievs deva Savu likumu uz Sinaja kalna, Viņš noteica:
“Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no klaušu nama” (2. Moz. 20:2). Dievs vispirms atpestīja Israēlu un tikai tad deva israēlam Savu likumu. Mozus pielietoja šo principu īpaši sabata ievērošanai (5. Moz. 5:15). Lai gan Dievs nav devis likumu kā glābšanas līdzekli, Viņš vēlas lai mēs uzskatām Viņa likumu kā kristīgās dzīves standartu (Rom. 13:8-10. Gal. 5:13-14; 1. Jāņa 5:1-2; 2. Jāņa 6).
Likuma ievērošanas patiesā motivācija Jēzus vārdiem ir mīlestība (mat. 22:36-40; Jāņa 14:15). Arī Vecā Derība tam piekrīt (5. Moz. 6:5; 4. Moz. 19:18). Mēs nespējam šo mīlestību izveidot paši no savas grēcīgās dabas, jo tā var būt tikai agape, kas ir Dieva uzupurīgā mīlestība, kura izplūst tikai no Dieva paša. Tādēļ Dievs dod šo mīlestību agapi kā Savu dāvanu caur Svēto Garu (1. Kor. 12:31; 13:13). Šo mīlestību Viņš mums nedod, lai tā atgrieztos pie Viņa atpakaļ, jo tad Dievs pats būtu egocentrisks. Tā vietā Dievs sniedz Savu nesavtīgo mīlestību, lai mēs to atspoguļojam uz citiem kā liecību par evaņģēlija glābjošo spēku pār egoismu (Jāņa 13:34-35; Rom. 5:5; 2. Kor. 5:14-15). Tāda ir likuma nozīme un šis likums tiek ierakstīts mūsu sirdīs (Ebr. 8:10).
Pirmie četri Dieva baušļi attiecas uz mūsu attiecībām ar Dievu, pēdējie seši – uz mūsu attiecībām ar tuvāko. Kopš agape nemeklē sava paša labumu (1. Kor. 13:5), kā lai mēs paklausām pirmajiem četriem baušļiem nedarot Dievu par egocentrisku? Mēs to darām atceroties, ka tas ir iespējams tikai caur ticību. Kad mēs paklausām pirmajiem baušļiem caur ticību, rezultāts ir jaunpiedzimšanas pieredze, un ar šo pieredzi nāk agapes mīlestības dāvana, kura dod iespēju ievērot pārējos sešus baušļus mīlestībā uz tuvāko.
Jaunā Derība maz runā par mūsu paklausību pirmajiem četriem baušļiem, jo visu, ko Dievs no mums vēlas attiecībās ar Viņu ir ticība (Jāņa 6:28-29; Ebr. 11:6; 1. Jāņa 3:23). Viņš vēlas, lai mums ir ticība, kas ir motivēta no sirds novērtējuma par Viņa lielo mīlestības dāvanu – Jēzu Kristu (Gal. 5:6). Tādēļ vienīgais veids kā mēs varam pieņemami ievērot ceturto bausli, sabata bausli, ir ticība – caur ticību ieiet Dieva atdusā. Šajā kontekstā sabats ir zīmogs taisnošanai ticībā.
Sabata – svētdienas pretīmstāvēšana
Patiesībā problēma nav tāda, kā to parasti domā – sabata turēšana pret svētdienas ievērošanu. Daudzi patiesi svētdienas ievērotāji kristieši mūsdienās pilnīgi atdusas Kristus glābšanā. Viņi ievēro nepareizu dienu, bet ar pareizu motivāciju. Līdzīgi daudzi patiesi sabata ievērotāji kristieši domā, ka sabata ievērošana viņus glābs. Viņi ievēro pareizo dienu, bet ar nepareizu motivāciju. Abi gadījumi ir jālabo un, ļaujot to darīt Svētajam Garam, Viņš mūs vadīs visā patiesībā (Jāņa 16:13).
Kad valstības evaņģēlijs tiks pasludināts visā pasaulē par liecību visām tautām (Mat. 24:14), tas polarizēs cilvēci divās nometnēs – ticīgie un neticīgie (1. Jāņa 5:19). Te būs tikai tie, kuri ir pilnīgi Kristus atdusā un tie, kuri pilnībā ir Viņu atmetuši. Gala laikā visi, kuri nāks zem Kristus karoga, pielūgs sabata Kungu, viņu sabata ievērošana būs kā ārējā zīme jeb taisnošanas zīmogs, kuru viņi ir ieguvuši ticībā kā Ābrahāmam apgraizīšana bija zīme par apstiprinājumu ticības taisnībai, kura viņam bija pirms apgraizīšanas (Rom.4:11).
Gala laikā tie, kuri apzināti pagriezīs muguru Dieva glābšanas dāvanai Kristū, pielūgs pūķi, kurš dod spēku zvēram (Atkl. 13:3-4). Viņi izcels svētdienu kā cilvēku atdusas dienu un pretstatu Dieva dusas dienai. Tātad noslēdzošā cīņa nebūs starp divām kristiešu grupām vai divām dusas dienām, bet gan divām pretējām glābšanas metodēm. Konflikts būs starp septītās dienas sabatu, kas apzīmē glābšanu tikai ticībā, un svētdienu, kas apzīmē glābšanu ar cilvēcīgām pūlēm.
Galvenā problēma, ko risina Bībele ir glābšana ticībā pret glābšanu ar darbiem. Rakstu vēsts centrā ir glābšana žēlastībā, kas īstenojas tikai caur ticību (Hab. 2:4; Rom. 3:28; Gal. 2:16; Ef. 2:8-9; Ebr. 10”:38-39, 11:1-40). Katras viltus reliģijas centrā ir glābšana ar darbiem. Senos laikos svētdiena bija ne tikai fiziskā un prāta atdusas diena cilvēkam, tā galvenokārt simbolizēja garīgo atdusu un pielūgsmi, kura ir pamatota uz pagānisko ticību saulei kā visu dievu dievam. Tas bija izplatīts uzskats Romas impērijā Kristus dienās. Kopš pašas tās iedibināšanas svētdienas atdusa ir pagānu izdomājums, kas apzīmē paštaisnību kā pretstatu Dieva sabatam, kas ir zīme taisnošanai ticībā. Šie divi pretējie glābšanas uzskati ir konfliktā kopš krišanas un tie nekad netiks samierināti.
Kad patiesais evaņģēlijs par taisnošanu ticībā taps pilnībā atklāts un sludināts visai pasaulei par liecību, ikviens tad veiks savu izvēli – par vai pret Kristu (5. Moz. 30:19-20; Jozua 24:13-15; Rom. 9:30-33; Fil. 3:3-9). No tā brīža sabats kļūs par Dieva zīmogu, kas apzīmēs taisnošanu ticībā. Svētdienas ievērošana tai pretstatā būs zvēra zīme, kas apzīmēs cilvēces noraidīšanu Dieva glābjošai žēlastībai Kristū (Atkl. 14:10-11). Kad tiks pasludināti likumi, kuri pasludinās svētdienu kā oficiālo pielūgsmes dienu, tas norādīs, ka pasaule apzināti un neatgriezeniski ir noraidījusi Dieva mīlestības glābšanas aicinājumu caur Viņa Dēlu.
Tā ir “izpostīšanas negantība” par kuru runāja Kristus (Mat. 24:15). Tie, kuri pastāvēs uz svētdienas ievērošanu, apzināti pretosies Dieva sabatam, piedzīvos pēdējās mocības, Dieva dusmas, kuras nav sajauktas ar žēlastību (Atkl. 14:9-11). Turpretī tie, kas stūrgalvīgi pieķersies septītās dienas sabatam, parādīs nesvārstīgu ticību Dievam. Viņi izies caur lielajam bēdu laikam un mazgās savas drēbes Jēra asinīs (Atkl. 7:14).
Daudzi kristieši ir samulsuši daudzos jautājumos par glābšanu tādēļ, ka nav līdz galam izprasta patiesā būtība pretīmstāvēšanai starp Dieva sabatu un cilvēku svētdienu. Tomēr, kad divas pretējās glābšanas metodes taps skaidri saskatāmas, tad arī tiks skaidri saredzama patiesā sabata nozīme. Tad sabata ievērošana kļūs par ticības pārbaudījumu.
Tajā laikā Dievs dos katram no mums žēlastību un drosmi pastāvēt par patiesību. “Tas, kas visu apliecina, saka: “Tiešām, Es nāku drīz.” Tiešām nāc, Kungs Jēzu! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar visiem” (Atkl. 22:20-21).
Galvenās domas:
- Sabats ir vairāk kā tikai fiziska un prāta atpūtas diena. Tas ir vairāk kā tikai pielūgsmes diena. Sabatam ir glābšanas nozīme un noteikta saikne ar evaņģēliju.
- Dievs nošķīra sabatu kā atdusas dienu, lai apzīmētu Viņa pilnīgo un pabeigto radīšanas darbu (1. Moz. 1:31, 2:1-3; Ebr. 4:4). Dievs atdusējās tikai tad, kad Viņa darbs bija pilnīgs un pabeigts. Ādams un Ieva no savas puses pavadīja savas dzīves pirmo dienu atdusoties Dieva sabatā. Tikai pēc tā viņi uzsāka savus darbus.
- Līdzīgi kā radīšana, glābšana iesākās ar atdusu pilnīgajā un pabeigtajā Kristus darbā – nedarot nekādus darbus.
- Līdzīgi kā Kristus pabeidza radīšanu sestajā dienā un atdusējās septītajā, tā Viņš pabeidza glābšanu pie krusta sestajā dienā un atdusējās kapā septītajā dienā.
- Kad pasaulē ienāca grēks, tas izjauca Dieva sākotnējo nozīmi sabata atdusai. Cilvēce sacēlās pret Dievu un pieprasīja atkarību tikai no sevis pašiem. Cilvēce pati sev iecēla citu atdusas dienu – svētdienu, bet šis aizvietojums nevar norādīt un pilnīgo un pabeigto radīšanas un glābšanas darbu.
- Lielās cīņas pēdējais konflikts notiks starp glābšanu caur ticību (ko simbolizē Dieva sabats) un glābšanu caur darbiem (ko simbolizē cilvēku svētdiena).
- Visi, kuri pieņem evaņģēliju ticībā, tiem atkal ir jāieiet Dieva glābjošā atdusā, kam sabats ir zīme (Ebr. 4:2-3; 2. Moz. 31:13; Ec. 20:12; Jes. 58:13-14).
- Ikviens, kurš ievēro sabatu, lai tiktu glābts, sagroza sabata atdusas nolūku. Ja mēs darām sabata ievērošanu par prasību, lai tiktu glābts, mēs neesam iegājuši atdusā. Mēs tad nevaram norādīt uz pabeigto, pilnīgo darbu. Mēs darām sabatu par līdzekli glābšanai caur darbiem jeb par nastu.
- Pēdējā konfliktā, cīņa nenotiks starp divām kristiešu grupām vai divām dusas dienām, bet gan starp divām pretējām glābšanas metodēm. Konflikts būs starp septītās dienas sabatu, kurš apzīmē glābšanu tikai caur ticību, un svētdienu, kura apzīmē glābšanu ar cilvēku piepūli.
Kad šīs divas pretējās metodes būs skaidri saredzamas, tad skaidri izcelsies patiesā sabata nozīme. Šajā laikā sabata ievērošana taps par ticības pārbaudījumu.