Viena nodaļa no Džo Krūza grāmatas „Creeping Compromises”.
Viena no visizplatītākajām un kļūdainākajām iebildēm, ko cilvēki ceļ pret reliģiju, ka tā esot par daudz ierobežojoša. Šajā visatļautības laikmetā, kad viss uzsvars tiek likts uz „dari, kas pašam tīk”, ir attīstījusies neprātīgas ietiepības attieksme. Šī attieksme ir iezagusies pat reliģijā. Draudzes locekļi un tie, kas draudzei nepieder, šķiet, ka tiecas pēc vienas un tās pašas lietas: reliģijas, kura neietekmē personiskās tiesības un brīvību. Rosinās aizdomas pret jebkuru mācību, kas pieprasa kaut ko „atmest.”
Līdzko šis liberālais gars aug stiprāks, daudzi draudzes locekļi kļūst aizvien vairāk un vairāk kritiski pret augstajiem draudzes garīgajiem standartiem. Acīmredzami samulsuši par aizvien augošo plaisu starp draudzi un pasauli, nevēloties būt apzīmogotiem ar zīmi – „īpašā” minoritāte, šie locekļi meklē kā attaisnot savu kompromisu kristīgo standartu jomā. Viņi bieži strīdas, ka draudze esot pārāk šaura un bauslībnieciska, ka daudz jauku cilvēku tiek atbaidīti no pievienošanās draudzei „tiesājošas noteikumu uzspiešanas” dēļ.
Ja šīs apsūdzības ir patiesas, tad ir nepieciešams veikt dažas pamatīgas pārmaiņas draudzes mācībā. Ja tās nav patiesas, tad mums izmisīgi ir nepieciešams zināt, kā kristīgās rīcības standartus atklāt to patiesajā bībeliskajā ierāmējumā. Citiem vārdiem, mums ir nepieciešams noskaidrot, vai šie noteikumi ir doti no Dieva vai no draudzes. Mums arī ir jānoskaidro, vai tie ir tiesājoši ierobežojumi, vai Dieva mīlošās pamācības mūsu pašu laimei.
Pretstatā populārajam dumpim pret jebkuru universālu personiskās rīcības likumu, mums ir nepieciešams apsvērt Bībeles faktus par kristīgu dzīvi kopumā un morāli īpaši. Cik šīs mūsdienu prasības pēc personiskās brīvības ir saderīgas ar Dieva Vārda standartiem? Pieņemsim, ka patieso Bībeles pozīciju var pasniegt tikai ar mīlestību un Debesu eņģeļa pārliecību. Vai tas ikvienam atvieglinātu pieņemt patiesību?
Skatieties. Mūžīgās dzīvības ceļš nav maigs, viegls, ar puķēm kaisīts. Jēzus to ir uzsvēris tik daudz tekstos, ka mēs nevaram būt tik akli, to neredzot. Viņš sacīja: „Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod” (Mateja 7:14). Viens no pirmajiem kristieša principiem ir pašaizliedzība. Kristus sacīja: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ” (Lūkas 9:23). Būt kristietim nozīmē pilnīgu pakļaušanos. Mūsu Kunga līdzība par pērli un tirgotāju atklāj, ka mums ir jābūt gataviem ieguldīt katru lietu, lai varētu iegūt mūžīgās dzīvības lielo balvu. Ja mēs atļaujam vienai lietai vai personai ienākt pa vidu mums un Kristus gribas izpildīšanu, mēs nevaram būt glābti.
Vai mēs neesam vainīgi cenas nolaišanā māceklībai, ka cilvēki nejūt, ka ceļš ir pārāk šaurs vai ierobežojošs? Jēzus sacīja: „Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis” (Lūkas 14:33). Bagātajam jauneklim Jēzus sacīja, ka viņam pietrūkst tikai viena lieta savai gatavībai Debesīm, taču šo vienu lietu viņš nevēlas dot. Viņam nepieciešams atteikties no savas bagātības, lai būtu glābts, taču viņš nevēlējās to atdot. Viņš kaut ko bija mīlējis vairāk par Kungu, un viņš aizgāja projām noskumis un pazudis. Kristus pozīcija šajā vietā bija tik stingra, ka Viņš pat sacīja: „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mateja 10:37). Es uzskatu, ka mums ir jāmeklē laipnākie, taktiskākie ceļi mīlestībā, lai pasniegtu Kristus prasības vīriešiem un sievietēm. Taču es arī ticu, ka tam nav nekādas nozīmes, kā tas tiek pasniegts, ja personai nav mīlestības uz Kungu Jēzu. Problēma nav vēstī. Kāda problēma var būt sludinātāja izraudzītajā veidā, kā viņš to pasludina, tomēr lielākā daļa problēmas ir paša kurnošā kristieša attieksmē, kurš jūtas dumpīgs pret patiesību, jo tā pieprasa pašaizliedzības pakāpi.
Atļaujiet man ilustrēt, kā personiskās jūtas un attieksme spēj pasaulē visu mainīt. Laulība ir visierobežojošākā cilvēka būtnes pieredze, kuru tā brīvprātīgi uzņemas šajā pasaulē, ja neskaita tās garīgo nodošanos Kristum. Vīrietis apsolās atteikties no savām iepriekšējām saistībām un praksēm. Viņš atsakās no brīvības satikties ar citām meitenēm un svinīgi solās saistīt sevi tikai ar vienu un vienīgo uz visu savu atlikušo mūžu. Līgava arī veic līdzīgu ierobežojošu solījumu un atsakās no visa kā cita, nododoties vīrietim sev līdzās. Laulību solījums bez šaubām ir viens no visšaurākajiem, stingrākajiem solījumiem, kuru jebkura cilvēku būtne veic sava mūža laikā. Ja ierobežojumi un noteikumi izraisa tik daudz problēmu, tad laulībai būtu jābūt visnožēlojamākai, nelaimīgākai pieredzei, kāda vien var būt. Taču tā nav! Tas ir vislaimīgākais notikums. Kāpēc? Kāpēc līgava ir tik starojoša, kad ceļas, lai solītu visu savu dzīvi līgavainim? Kā vīrietis var būt tik laimīgs, kad dod solījumu, kas ietekmēs viņa aktivitātes visā atlikušajā mūžā? Atbilde ir vienkārša. Viņi viens otru mīl. Tā ir viņu attieksme un jūtas vienam pret otru, ka veiktos ierobežojumus tie ar prieku pieņem.
Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši līgavu sūdzamies pēc ceremonijas? Iespējams, ka neviens nav dzirdējis viņu sakām sarūgtinājumā: „Tagad es vairāk nevaru tikties ar Džimu un Endiju. Tas nav godīgi. Valsts mani spiež būt uzticamam manam vīram. Šī laulību lieta ir tik ierobežojoša.” Nē, jūs to nedzirdēsiet. Tāpat jūs arī nedzirdēsiet jauno līgavaini sūdzamies, ka tagad viņa pienākumos ir atdot daļu no savas algas sievas atbalstam. Patiešām, likums prasa, ka viņam tas ir jādara, jo savādāk viņam draud ieslodzījuma sods, taču viņš pat nezina par šāda likuma eksistēšanu. Valsts likums pārliecina līgavu, ja viņa pārkāps laulību, taču viņa pat nedomā par šādu likumu. Viņi mīl viens otru un mīlestība maina visu. Viņi ir paklausīgi nevis tādēļ, ka baidās no soda. Viņi ir uzticami tādēļ, ka vēlas izdabāt personai, kuru viņi tik dziļi mīl.
Visnožēlojamākie vīrieši un sievietes šajā pasaulē ir tie, kuri ir precēti, bet viens otru vairāk nemīl. Tad tur ir bezmaz burtiski elle zemes virsū. Viņi ir saskaitušies un sūdzas par ierobežojumiem un sevis apspiešanu. Līdzīgā kārtā visnelaimīgākie draudzes locekļi visā pasaulē ir tie, kas laulājušies ar Kristu caur kristībām, un Viņu nemīl. Tie bieži vien rūgti apsūdz draudzi un tās vadītājus, ka tie viņiem uzspiež savu šauro un ierobežojošo reliģiju.
Taču vai šeit pie vainas ir reliģija vai sludinātāji? Kā bēdīgu faktu ir jāatzīst, ka šie cilvēki nekad nav iegājuši personiskajās uz mīlestību balstītās attiecībās ar visas patiesās reliģijas stūrakmeni. Daudzi no tiem ir mācījušies pareizos tekstus no Bībeles studiju kursa un tīri labi prot izskaidrot pēdējo dienu notikumu secību, taču tiem nav personiska tuvuma ar Jēzu Kristu. Kaut kur, un iespējams, ka visur, mācīšanas laikā tie nav iemācīti, vai arī nav izvēlējušies pieņemt, sirds reliģijas patieso pamatu. Tas nav noteikumu apkopojums vai doktrīnu saraksts, bet gan dziļa personiska iesaistīšanās mīlestībā uz cilvēku Jēzu Kristu.
Miljoniem kristiešu grūtības ir to motivācija, kādēļ tie ir draudzes locekļi. Viņiem pieder reliģija, kas palīdz izkļūt ārā no uguns. Viņi dara noteiktas lietas tikai tādēļ, ka tiem ir bail no uguns ceļa galā. Tie kalpo Kungam no bailēm, jo dreb tikai no domas, ka varētu būt iemesti uguns ezerā. Tādēļ nav jābrīnās, ka viņiem ir garas sejas un viņi ir nožēlojami! Kāda patiesības sagrozīšana! Kristiešiem būtu jābūt vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, pat vēl laimīgākiem nekā jaunlaulātie, kad tie iziet ārā no laulību ceremonijas! Kristiešiem ir jāmīl Kungs vēl vairāk nekā savs vīrs vai sieva.
Vai jums šķiet, ka nams var būt laimīgs, ja sieva pagatavo savam vīram viņa mīļāko ēdienu katru dienu tikai tādēļ, ka viņai ir bail, ka viņš var no viņas šķirties? Zemes attiecības sabruks zem šādas nastas. Viņa pagatavos šo ēdienu tādēļ, ka mīl savu vīru un vēlas viņam darīt patīkamu. Kad tuvojas sievas dzimšanas diena, mīlošais, kristīgais vīrs bieži vēro un ieklausās, lai pamanītu pazīmes, ko viņa sieva vēlētos dāvanā. Bieži vien viņa neatklāj, ko tieši viņa vēlas! Viņš labprāt pērk viņai dāvanu tādēļ, ka viņu mīl un vēlas viņai izpatikt. Līdzīgā veidā kristieši pētīs Bībeli katru dienu, lai atklātu veidu, kā izpatikt Kungam. Tāds pastāvīgi meklēs zīmes un norādes, kā izpatikt tam Vienam, kuru viņš mīl visvairāk. Divdesmitā gadsimta Bībeles tulkojumā mēs lasām šos vārdus: „Vienmēr centieties atrast, kas visvairāk patīk Kungam” (Efeziešiem 5:10). Kas par moto ikvienam kristietim! Tik tiešām, šī ir augstākā vēlēšanās tajos, kas mīl Kungu patiesi. Nav jābrīnās, ka Kristus sasummēja bauslības pirmo plāksni ar šādiem vārdiem: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis” (Mateja 22:37-38).
Patiesais iemesls, kādēļ daži kristieši ir saskaitušies un sūdzas par noteikumiem un stingrību ir tas, ka tiem ir tikai reliģija, kas tos dara nožēlojamus. Viņu kristīgās „pieredzes” sakopojums ir balstīts uz pastāvīgām cīņām, kā izpildīt noteikumus – centienos turēt baušļus. Protams, ka nav slikti paklausīt Dieva baušļiem, līdzīgi kā, ja vīrs paklausa valsts likumam, lai atbalstītu savu sievu. Taču, ja likuma prasības ir vienīgais iemesls, lai tiem paklausītu, tad kaut kas nopietni slikts ir noticis ar šādu kristieti vai vīru. Mīlestība paceļ likuma nastu un dara patīkamu to, kas varētu būt par nastu vai piepūli.
Trīs zēnu mātei bija lielas cīņas, lai panāktu labu saimniekošanu un tīrību. Kā jau lielākā daļa mazu zēnu, šie trīs pretojās noteikumiem par ausu mazgāšanu, matu ķemmēšanu un apavu tīrīšanu. Tā bija ikdienas kauja, kuru māte vinnēja tikai ar stingru autoritātes roku un spēku. Taču kādu dienu vecākais dēls, tikko kā pusaudzis, iznāca ārā no savas istabas kā nevainojamas kārtības modelis. Katrs matiņš šķita bija savā vietā un apavi kājās spīdēja līdz pilnībai. Māte gandrīz paģība. Nespēdama apspiest savu pārsteigumu un prieku, viņa gudri izšķīrās pagaidīt un vērot pēc iemesla šādam notikumu pagriezienam. Mīklas atminējumu nebija ilgi jāgaida. Nākošajā dienā māte uzzināja, ka kaimiņos ir pārcēlusies uz dzīvi jauna ģimene un tanī bija meitene. Iespējams, ka meitene nebija redzējusi Džoniju, taču viņš bija redzējis viņu un tas bija atstājis dziļu iespaidu. Mēs gan nesacīsim, ka tā bija mīlestība, kas mainīja viņa attieksmi pret labas saimniekošanas likumiem, taču nepārprotami viņš nebija sakopies bailēs no mātes piespiešanas.
Lieta ir tāda, ka kristīgo dzīvi veido ne tikai darīšana un nedarīšana. Pastāv ierobežojumi, lai būtu droši, šajās garīgajās laulībās, kādi pastāv arī fiziskajās laulībās. Taču šos ierobežojumus uzliek mīlestība, kura vienmēr un allaž meklē, kā izpatikt savas pieķeršanās objektam. Tie kristieši, kuri mīl Kristu ir pilni ar enerģiju, starojoši liecinieki, ka šis ir patiesas laimes ceļš. Par nožēlu pastāv liela draudzes locekļu grupa, kuri nožēlojami iztur to, kas būtu svētlaimē jāizbauda. Viņi ir pilni ar rūgtumu un sūdzēšanos, ka nedrīkst ēst, kas tiem garšo, vai apģērbt to, ko gribētos. Viņi vaino draudzi, ka tā ir viņus piespiedusi „atmest” tik daudz lietu. Viņu reliģija vairāk atgādina cilvēku ar galvassāpēm. Tāds nevēlas sev nocirst galvu, taču viņam sāp to paturot. Viņu nepriecīgā attieksme šķiet pieņem, ka viņu reliģija ir kādu drūmu sprediķotāju komitejas produkts, kurai ir nosliece sevī ietvert pilnīgi visus aizlieguma noteikumus, kuri spēj padarīt vīriešus, sievietes un jauniešus nelaimīgus.
Vai tas ir patiesi? Kādi garīgi principi veido mācību, kuru mēs dēvējam par kristīgajiem standartiem? Vai tas ir patvaļīgs draudzes likums, ka nevienam nav jāapmeklē teātris? Vai tas ir Dieva, vai cilvēka lēmums, ka dejošana nav atbilstoša kristiešiem? Kā ir ar krāsainas kosmētikas lietošanu un rotaslietām – vai tas Dievam ir patīkami vai tomēr nē? Patiesība ir tāda, ka ikviens mūsu ticības punkts un mācība ir pilnībā jābalsta uz Dieva gribas pildīšanas principa, kā tas ir atklāts Bībelē. Mīlestība uz Viņu vienmēr izraisīs jautājumu: kā man vienmēr atrast, kas vislabāk patīk tam Kungam?
Atbildi uz šo jautājumu var atrast Bībeles tekstu pantos, kuri sniedz norādes un skaidrus signālus, kā izpatikt Viņam un nevis sev. Šis ir vienīgais patiesi aktuālais jautājums, kas skar ikkatru aktivitāti vai praksi. Ko Dievs par to domā? Tas nav svarīgi, ko tas vai šis sludinātājs par to domā, vai arī tā vai šī draudze par to māca. Lielais vissvarīgākais jautājums ir šis: vai tas patīk vai nepatīk Kungam? Ja mēs atrodam tekstus, kuri atklāj, ka Dievs to neapstiprina, tad ar patiesajiem kristiešiem nav jāveic debates. Mēs mīlam Viņu tik ļoti, lai riskētu radīt Viņā nepatiku. Mūsu patikšanu būtu jāmeklē un jāīsteno lietās, kas patīk Vienam, kuru mīlam, un savās dzīvēs novēršam lietas, kuras Viņam nepatīk.
Kad ļaudis mīl viens otru, viņi viens otram nedraud un neizvirza ultimātus. Viņi pastāvīgi meklē ceļus, kā parādīt savu mīlestību un izpatikt viens otram. Tie, kuri piepilda pirmo un lielāko Kristus bausli, nejutīs nastu paklausīt. Dievs meklē tos, kuri būs jūtīgi uz mazākajām Viņa gribas norādēm. Viņam nav patikšana pie tādiem, kuri pastāvīgi ir jāgrūsta pie līnijas, ar bailēm no soda. Dievs saka: „Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci. Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis” (Psalms 32:8-9).
Daudzi kristieši ir „iemauktu un laužņu” sekotāji. Tie reaģē tikai uz draudiem un paklausa tikai bailēs no soda. Dievs saka: „Es vēlos jūs labot ar Manu skatienu.” Tikai tie, kas mīl Viņu augstāk par visu un vēro Viņa patikas pazīmes, atzīs labošanā mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Pētot Bībeli ar vienu nolūku – atklāt, kas Viņam patīk – viņi nekavējoties paklausīs vismazākajai Viņa gribas atklāsmei. Tā ir patiesās kristietības esence – sakārtojot ikkatru dzīves līmeni saskaņā ar Viņa atklāto gribu, mīlestības dēļ.
Ar šo nelielo fonu, kā darīt mīlestību par motivācijas faktoru, paceļot kristīgos standartus, mēs tagad esam gatavi ilustrēt, kā šis princips darbojās praksē. Lai gan mēs varētu izmantot jebkuru „uzvedības” standartu draudzē, mēs izvēlēsimies vienu, kurš rada visvairāk sūdzību – krāsaino kosmētiku un rotaslietas. Lielākā daļa uzticamo draudzes locekļu ir nolikuši malā mākslīgo rotājumu lietošanu, „jo tā saka draudze.” Tas ir vājš iemesls, lai kaut ko darītu kristīgajā dzīvē. Cerams, ka šīs nodaļas lasīšana sniegs skaidrojumus par draudzes pieņemtajiem noteikumiem šajā tematā, dodot ceļu personiskajai pārliecībai, kas balstīta uz mīlestību un izpatikšanu tam Kungam.
Sludinātāji atkārtoti ir saskārušies ar jautājumiem: „Kas slikts manam mazajam laulību gredzenam? Vai jums šķiet, ka Dievs mani atstās ārpus Debesīm tikai tādēļ, ka es valkāju šo rotaslietu?” Mana sirds daudzreiz ir bijusi samulsusi un satraukta dēļ šīs negatīvās pieejas kristietībai. Ievērojiet, ko jautājums netieši norāda. Jautātājs acīmredzami vēlas zināt, cik daudz viņš var paņemt sev līdzi un joprojām to lietot Debesīs. Viņa attieksme atspoguļo bauslībniecisku vēlēšanos darīt tikai tās lietas, kuras ir noliktas kā dievišķie „dari-to-jeb-savādāk” likumi.
Taču šī pieeja ir aplama, aplama, aplama! Patiess kristietis nejautās: „Cik daudz man būtu jādara, lai paliktu Dieva bērnam?” Tas drīzāk jautās: „Kā man izpatikt Jēzum, kuru es mīlu?” Tā ir pozitīvā pieeja, kas balstīta uz Dieva gribas meklēšanu jautājumos, un mīlot Viņu pietiekoši daudz, lai laimīgi paklausītu Viņa gribai, kā tas ir atklāts Bībelē. Reiz šis atvērtās sirds mīlošais priekšnoteikums ir pieņemts, tad atliek tikai meklēt Rakstos, lai atrastu Dieva gribas norādes par krāsainās kosmētikas un rotaslietu valkāšanu. To mēs tagad iesāksim darīt.
- Mozus 35:1-4 Dievs sacīja Jēkabam vest ģimeni uz Bēteli, kur viņiem bija jāparādās Kunga altāra priekšā. Tā Jēkabam bija īpaši svēta vieta. Viņa jaunības atgriešanās vieta, kur viņš sapnī redzēja debesu kāpnes. Taču pirms viņi varēja doties uz šo svēto vietu, Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem: „Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū” (2.pants). Acīmredzami ģimene, klīstot pa zemi, bija pieņēmusi kādus pagāniskos ieradumus. Pastāvēja noteikti pagāniskie objekti, kurus vajadzēja nolikt malā, pirms viņi devās augšup pie altāra. Lūdzu, 4. pantā ievērojiet šos objektus: „Un viņi nodeva Jēkabam visus svešos dievus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.” Soģu grāmatā 8:24 rakstīts, ka auskarus valkāja ismaēlieši. Konteksts stingri norāda, ka tie valkāja ornamentus par zīmi savai atkrišanai no patiesā Dieva. Trīsdesmit ceturtā nodaļa 1. Mozus grāmatā atklāj, ka Jēkaba dēli bija veikuši ļaunus grēkus, un Jēkabs nāca Dieva priekšā, lai veiktu svinīgu salīdzināšanos viņu un ģimenes labā. Tas bija sirds pārmeklēšanas un nožēlas laiks. Viss tika darīts, lai labotu kļūdas un atvērtu ceļu Dieva svētībām pār viņiem. Pagānu rotaslietu valkāšana tika atmesta kopā ar svešajiem dieviem. Auskari tika nolikti malā.
Līdzīgos apstākļos notika reformācija 2. Mozus grāmatas 33:1-6. Iepriekšējā nodaļā bija notikusi briesmīga atkrišana. Kamēr Mozus bija uz kalna, saņemot desmit baušļus, liels skaits israēliešu bija pielūguši zelta teļu, atnesot piemeklējumus un iznīcību, kas apdraudēja visu tautu. Mozus aicināja tos nožēlot ar šiem vārdiem: „Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību”(2. Mozus 32:29).
Nākamajā nodaļā Mozus devās uz svētnīcu, lai aizlūgtu Dieva priekšā par tautu, kura vēl aizvien bija rotāta ar pagāniskajiem rotājumiem kopš izdabāšanas un grēka dienām. Dievs deva pamācību Israēla atjaunošanai, kura sevī ietvēra drēbju apmainīšanu, līdzīgi kā iepriekš gadījumā ar Jēkabu un viņa ģimeni. Dievs sacīja: „Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums.” Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā” (2. Mozus 33:5-6).
Mums nav šaubu par Dieva attieksmi pret šīm rotaslietām. Dievs, kurš nemainās, viņiem sacīja šīs lietas noņemt un nostatīt sevi tiesai, lai atbildētu par savu atkrišanu. Tas bija kas vairāk kā tikai pārejoša interese piezīmēt, ka šis ierobežojums bija saistīts ar viņu ieiešanu Apsolītajā zemē. Dievs sacīja: „Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus,… bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu” (2. Mozus 33:2-3). Tas ir zīmīgi, ka tiem bija jānovelk nost savas rotas lietas, pirms tie varēja ieiet Apsolītajā zemē. Vai tam ir kas kopējs ar mums? Tik tiešām, tā ir. Pāvils mūs par to pārliecina 1. Korintiešu vēstulē 10:11, sakot, ka „viss tas viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika beigām.” Viņš salīdzina viņu Sarkanās jūras piedzīvojumu ar kristībām 2. pantā, un 7. un 8. pantā viņš atsaucas uz Israēla lielās atkrišanas piedzīvojumu 2. Mozus grāmatas 32. nodaļā, kad tie sev darināja zelta teļu. Tad nekavējoties viņš 11. pantā paskaidro, ka šīs lietas, kuras bija notikušas ar viņiem, ir „par brīdinājumu mums”. Tas var nozīmēt tikai to, ka Dieva rīcība ar viņiem to atkrišanas laikā ir dota, lai mūs kaut ko iemācītu. Viņa pavēle tiem novilkt rotaslietas pirms ieiešanas Kanaānas zemē ir pielietojama arī mums, pirms mēs ieejam Debesu Kanaānā. Šī paralēle kontekstā ir acīmredzama.
Pats agrīnākais pieraksts par krāsainās kosmētikas lietošanu ir atrodams 2. Ķēniņu grāmatas 9:30. Daudzi ir apšaubījuši izteikuma izcelsmi „nokrāsojies kā Jezebele.” Atbilde ir rodama šajā tekstā. „Bet, kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu, un skatīdamās izliecās pa logu.” Stāsts par slikto slavu mantojušo pagānu karalieni, kura bija likusi nogalināt simtiem Dieva praviešu, ir labi zināma Bībeles pētniekiem. Sasaistot šī paraduma bībelisko izcelsmi ar Jezebeli, droši met nesvētu ēnu pār šo praksi. Taču pēc brīža mēs redzēsim, ka krāsainās kosmētikas lietošana ir bijusi pagānu sieviešu un neuzticamu sieviešu droša zīme viscaur Bībeles tekstā.
Caur pravieti Jesaju Dievs ir devis vienu no visspilgtākajiem nosodījumiem rotaslietām, kādu vien var atrast Bībelē. Nekur citur mēs neatradīsim tiešāku un nepārprotamāku atklāsmi par Dieva jūtām pret rotaslietu valkāšanu. Jesajas 3:16 Dievs nerunā vispārīgi par rotaslietām, bet gan sniedz garu sarakstu ar lietām, kuras valkāja „Ciānas meitas.” Tad tagad ievērojiet, vai Dievs, kurš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi, ir gandarīts par šo lietu valkāšanu: „Tad vēl Tas Kungs saka: tādēļ, ka Ciānas meitas ir kļuvušas lepnas, staigā ar paceltu galvu un raida visapkārt nekautrīgus skatus un tipina sīkiem solīšiem, skandinādamas savu kurpju važiņas, tad Tas Kungs padarīs Ciānas meitām galvu pliku, un Tas Kungs atsegs viņu kaunumu. Tanī dienā Tas Kungs atņems viņām viņu rotas: kāju sprādzītes, pieres saites un pusmēnešus, auskarus, rokassprādzes un plīvurus, galvassegas, kāju un kurpju važiņas, arī skaistās jostas, smaržu trauciņus un amuletus, pirkstu gredzenus un deguna rotas” (Jesajas 3:16-21).
Tagad ieturēsim pauzi uzskaitījuma vidū un jautāsim: kā Dievs paņems projām visas šīs lietas? Nākamajā nodaļā, 4.pantā, mēs lasām: „Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu.” Nepalaidiet garām faktu, ka Dievs attiecas pret visiem šiem rotājumu objektiem kā „nešķīstumiem.” Turpmāk Viņš grafiski apraksta tos, kuri izdzīvos pēc rotaslietu „nomazgāšanas”: „Tanī dienā Tā Kunga jauno atvašu dzinums būs par glītumu un par godu un zemes auglis par lepnumu un jaukumu Israēla izglābtajiem. Tad Ciānā pāri palikušie un Jeruzālemē savu dzīvību paglābušie tiks nosaukti: Viņa svētie, visi, kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti” (Jesajas 4:2-3).
Ar drosmīgiem, skaidriem vārdiem pravietis atklāj Dieva nepatiku pret lepnuma izrādīšanu, valkājot rotaslietas. Pēc šo mākslīgo nieku nomazgāšanas, Dievs apraksta sievietes kā „piemīlīgas”, „svētas” un „skaistas.” Acīmredzams, ka Viņš nenovērtē skaistumu līdzīgā veidā, kā to darām mēs. Sievietes apvelk visas savas rotaslietas, lai padarītu sevi skaistas, taču Dievs saka, ka tā ir nešķīstība. Kad tās visas tiek nomazgātas nost, Viņš saka, ka tās kļūst piemīlīgas un skaistas. Nepalaidiet garām šīs patiesības lielo nozīmīgumu. Dievs izmanto vārdu „piemīlīgs”, lai aprakstītu Savu līgavu, draudzi. „Es pielīdzinu Ciānas meitu piemīlīgai un maigai sievietei” (Jeremija 6:2, burtiski no Karaļa Džeimsa angļu tulkojuma).
Lai pastiprinātu savu novērtējumu par šī lepnuma veidu pārdomām, Dievs veic šādu novērojumu: „Viņu nekautrīgā sejas izteiksme liecina pret viņiem, par saviem grēkiem tie runā atklāti, kā citkārt sodomieši, un tos neslēpj. Bēdas viņu dvēselēm, jo viņi paši sev dara ļaunu! ” (Jesaja 3:9). Nav pieļaujams vairs neviens jautājums par ārējo rotaslietu piemērotību. Viņu izrotātās sejas tika iekļautas uzpūtībā tādā mērā, ka Dievs izmanto sieviešu uzkrāsošanos kā piemēru stūrgalvīgai bezkaunībai.
Šajā vietā būtu labi piezīmēt, ka Dievs identificē gredzenus kā daļu no „Ciānas meitu nešķīstības.” Par kādiem gredzeniem tiek runāts? Pamatskolas beidzējs uzreiz sacītu: „Mans klases gredzens simbolizē, ka esmu skolas beidzējs. Es to nevalkāju kā rotaslietu. Dievs ir runājis par citiem gredzeniem.” Masonis aizstāvētu savu masoņu gredzenu ar tiem pašiem vārdiem: „Dievs nerunā par manu gredzenu. Tas tikai apzīmē manu piederību ložai.” Bez tam vēl ir gredzeni ar dzimšanas akmeni[1], saderināšanās gredzens un laulību gredzens – tiem visiem ir simboliska nozīme. Cik viegli attaisnot to vienu, kuru mēs valkājam, un norādīt, ka Dievs ir domājis par kādu citu. Taču kā mums zināt, ka Dievs nav runājis par to pašu, kuru tagad valkājam? Vai tā nav pašpaļāvība uzskatīt, ka Dievs veic izņēmumus tam vienam, kuru valkājam, tikai tādēļ, ka mēs nevēlamies to noņemt?
Turklāt, kāpēc mēs pētām Bībeli šajā jautājumā? Vai mēs necenšamies atrast, kas labāk patīk tam Kungam? Mums nav jāmeklē ceļi, kā apiet to, kas Viņam patīkams. Mūsu vienīgais nolūks ir atrast Viņa gribu, lai to izpildītu. Mēs Viņu mīlam tik ļoti, lai riskētu Viņam nepatikt. Šī iemesla dēļ patiesie kristieši nestrīdas par gredzenu veidu, ne arī meklē racionālus ceļus, kā rīkoties pretēji Dieva gribai. Lieciet malā visus gredzenus. Vai tas nav acīmredzams, ja viens simboliskais gredzens tiek aizstāvēts, tad arī visi pārējie simboliskie gredzeni tiek aizstāvēti? Mēs nekur neatrodam kaut vai vienu gadījumu Bībelē, ka būtu jāvalkā fiziskā laulības zīme. Laulības gredzena vēsture ir saistīta ar pagānisko saules pielūgsmi un pāvesta māņticību. Neviens arguments tā labā nav atsverams ar lielo iebildi, ka tas nav patīkami tam Kungam! Miesīgais kristietis var strīdēties, ka nav droši apgalvot, ka gredzena valkātājs būs pazudis. Taču Dievu mīlošais kristietis atbildēs, ka ir pietiekoši zināt, ka tas nepatīk mūs mīlošajam Draugam.
Starp citu, pastāv neskaitāmi vēsturiski pierādījumi par laulības gredzena valkāšanas pagānisko izcelsmi. Pēc tam, kad Džons Henrijs Ņumens pameta anglikānismu, lai vēlāk kļūtu par Romas katoliskās Baznīcas kardinālu, viņš uzrakstīja šos vārdus: „Lai ieteiktu pagāniem jauno reliģiju, Konstantīns tajā pārcēla ārējos rotājumus, kurus tie uzskatīja par savējiem. Nav nepieciešams iedziļināties tēmā, kuru protestantu rakstnieki čakli jau ir darījuši daudziem no mums zināmu. Tempļu lietošana un to veltīšana noteiktiem svētajiem… vīraks… sveces… svētais ūdens… procesijas… laulības gredzens, pagriešanās uz austrumiem, vēlāk tēli… tiem visiem ir pagāniska izcelsme, un tie ir svētīti caur pieņemšanu Baznīcā” (An Essay On the Development of Christian Doctrine, 373. lpp., autora uzlikts uzsvars).
Pravietis Jeremija , kā arī citi Vecās Derība rakstnieki, sniedza vēl vairāk padomu par to cilvēku tipiem, kas valkāja mākslīgos rotājumus. Dievs mudināja šos svētos vīrus pravietiski aprakstīt draudzi kā sievu. Kad Dieva ļaudis atkāpās, tad pravietis tos aprakstīja kā netikli vai neuzticamu sievu. Tādēļ mēs lasām šādu tekstus: „Bet tu, varmācību pārcietusī un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības! ” (Jeremija 4:30).
Caur Ecehiēlu Dievs savus atkritušos ļaudis Jūdā un Israēlā apzīmēja ar divām netiklēm Oholu un Oholibu. Viņu pārdrošais izrotāšanās apraksts saskan ar viņu rīcībās bezkaunību: „Tiešām, tās sūtīja pat ziņu vīriem, kam bija jāierodas pie viņām no tālienes, un, tiklīdz pie viņiem bija ieradušies sūtņi, redzi, tie nāca; viņu dēļ tu mazgājies, krāsoji savas acis, un greznojies ar rotām” (Ecehiēla 23:40).
Hozeja pauž to pašu domu, kad apraksta Israēla atkrišanu. Atkal neuzticība tiek apzīmēta ar izrotātām sievietēm. „Tāpat Es likšu viņai bargi sajust viņas Baala dievību godināšanai veltījamās svētku dienas, kad viņa nes tām kvēpināmos ziedojumus un grezno sevi ar pieres sprādzēm un kakla vijām un skrien pakaļ saviem mīļākajiem, bet Mani pilnīgi aizmirst, saka Tas Kungs” (Hozeja 2:150.
Atkal un atkal Bībele saista kopā krāsaino kosmētiku un rotaslietas ar grēku, atkrišanu un pagānismu. Kad tie atkāpās no tā Kunga, tie sev aplika rotaslietas, kuras, kā sacīja Jesaja, „atklāj to grēkus.” Nav trūkums pēc tekstiem, kuri pasludina patiesību skaidri un bez vilcināšanās – lielajam Debesu Dievam nepatīk šīs lietas un lieto tās, apzīmējot atkāpšanos no Viņa gribas.
Pievēršoties Jaunajai Derībai, attēls iegūst vēl asāku uzsvaru. Jānis Atklāsmes grāmatā apraksta sarkano grēka sievieti (simbolizē viltus baznīcu) greznotu „ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem” (Atklāsmes 17:4).
Kontrasts ar patieso draudzi ir parādīts Atklāsmes 12:1, kur skaistā sieviete ir tērpta saules godībā. Šī sieva tiek saukta par Kristus līgavu Atklāsmes 21:9. Ievērojiet, ka Kristus līgava nevalkā nevienu rotaslietu. Šie patiesās un viltus reliģiskās sistēmas veidi izceļ, kādu vērtējumu Dievs sniedz mākslīgajiem rotājumiem.
Divi noslēdzošie teksti ir no Pētera un Pāvila vēstulēm, kuri atklāj stingro, nemainīgo agrīnās draudzes uzskatu par šo praksi. Abi šie uzticamie ieņēma ietekmes pozīcijas starp mācekļiem, un to Gara pildītās vēstules atklāj neapšaubāmu apustuliskās draudzes viedokli. Pāvils raksta: „Tāpat arī sievas pieklājīgā uzvedībā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas nevis ar matu pīnēm un zeltu vai ar pērlēm vai dārgu uzvalku, bet ar to, kas pienākas sievām, kuras grib parādīt dievbijību, – ar labiem darbiem” (1. Timotejam 2:9-10).
Pēteris rakstīja līdzīgā veidā, izņemot to, ka viņš īpaši griezās pie kristiešu sievām, kurām bija neticīgi vīri. „Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi. Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs” (1. Pētera 3:1-4). Šie Pētera vārdi satur padomu ikvienai kristīgai sievai mūsdienu draudzē, un tie skar vienu no sarežģītākajām problēmām, ar kuru saskaras kristīgās sievas, kuru vīri nav kopā ar tām viņu ticībā. Cik tālu būtu jāiet ticīgajai sievai, lai izpatiktu savam neatgrieztajam vīram? Līdz kādai pakāpei viņai vajadzētu iziet uz kompromisu ar Dieva patiesību mazajās lietās, lai mājās visu noturētu mierā un, ja iespējams, mantotu savu vīru? Pētera padoms ir vienkāršs un skaidrs. Nepadoties kompromisam patiesībā un principos. Pat tad, kad sievai nav dota atļauja runāt savu ticību, viņa spēj mantot savu vīru ar savu „dievbijīgo skaidro dzīvi.” Citos tulkojumos tiek sacīts ar „rīcību” nevis „sludināšanu”.
Taču ievērojiet kā kristīgās sievas rīcība sevi atklās. Pēteris uzsver, ka viņa savu vīru mantos daudz drošāk, ja noliks malā ārējās rotas. Droši, ka Dieva Gars nojauš sievas dilemmu, kura jūt, ka viņai būtu vajadzīgs valkāt laulības gredzenu, lai izpatiktu savam vīram, lai gan viņa zina, ka tas nepatīk viņas Kungam. Šis teksts skaidri pasaka, ka Dievam ir jābūt pirmajam, un šāda izvēle darīs daudz vairāk, lai mantotu viņas vīru, nekā jebkurš cits ceļš. Simtiem evaņģēlistu un sludinātāju sniegtu liecību, ka tā ir patiesība. Sievietes, kuras apzināti ved savus vīrus uz ticību ir tādas, kuras ciešu turas pie Dieva Vārda standarta. Tās, kuras nemanto savus dzīvesbiedrus, ir tādas, kuras pazemina standartus mazajās lietās, lai būtu vairāk saskanīgas ar saviem neticīgajiem vīriem.
Tas var šķist pretrunīgi, taču praktiskos rezultātus ir iespējams parādīt. Tik ilgi, kamēr sieva nedzīvo saskaņā ar visiem savas ticības punktiem, vīrs izskaitļo, ka tie nav pārāk svarīgi. Viņu neaizrauj darīt kaut ko, kas nav pilnīgi saskaņā ar viņas jauko, kristīgo sievu. Taču, ja viņa pieņem stingru nostāju izpatikt Kungam vairāk nekā visam pārējam, pat nebaidoties no viņa nepatikas, vīrs būs dziļi iespaidots, ka šai „reliģijas lietai” ir jābūt svarīgai. Iespējams, ka viņš neko nesacīs par savām patiesajām jūtām. Patiesībā viņš var pat parādīt lielu neapmierinātību, taču pie sevis viņš jutīs respektu un apbrīnu par stingro, apzināto viņa sievas nostāju.
Šeit mums būtu jāaplūko sievu uzdotais jautājums, kuras nepiekrīt jautājumā par laulību gredzeniem. Tās saka: „Es nevēlos atteikties no sava laulības gredzena, jo tas norāda, ka esmu precējusies. Es lepojos par savu vīru. Es vēlos, lai visi zinātu, ka esmu precējusies. Man šķiet, ka laulība ir vissvētākā un nopietnākā lieta.” Šajos vārdos neviens nevar norādīt uz aplamību. Ikvienai sievai būtu jāmīl savs vīrs un būt ar viņu lepnai. Laulība ir svarīga un viņai būtu jāvēlas, lai visi zinātu, ka viņa ir laulāta. Taču pajautāsim šo jautājumu: vai cilvēka dzīvē ir kaut kas svarīgāks par laulību? Jā. Pastāv viena lieta, kas ir daudz svarīgāka par vīra vai sievas laulību, un tā ir laulība ar Kristu. Kristus mīlestības prasības ir vienīgās, kurām vienmēr būtu jābūt prioritātei pāri pār vīra vai sievas mīlestībai. Bībeles daudzo pierādījumu gaismā mēs esam atklājuši, ka rotaslietas mūs mīlošajam Kungam nav patīkamas. Tas ir tiesa, ka laulības gredzens visiem vēstīs, ka šī sieviete ir laulāta, taču tas liecinās arī ko citu. Tas apliecinās, ka šī sieviete ir izvēlējusies izpatikt savam vīram vairāk nekā Kungam Jēzum. Tas atklās, ka viņa ir likusi kādu augstāk par Bībelē atklāto Dieva gribu. Kā tāds, tas sniegs aplamu liecību pasaulei.
Daži var iebilst, ka šāds secinājums ir pārāk stingrs. Daži pat jūtas spiesti sacīt: „Tu tiesā un pārbaudi manu kristietību ar mazas lietiņas, gredzena vai rotas, palīdzību.” Nē. Šis nav tas gadījums. Tā ir Dieva mīlestība, kura tiek pārbaudīta, un Bībele skaidri atklāj šīs pārbaudes kritērijus. Šī pārbaude ne tikai iekļauj skaidri atklāto Dieva baušļu ievērošanu, bet arī aicinājumu nolikt malā visu, kas Viņam nav patīkams. Šeit ir pierādījums: „un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams” (1. Jāņa 3:22).
Lūdzu, nepalaidiet garām divas lietas, kuras patiesie kristieši vienmēr dara. Tie paklausa tiešām, acīmredzamām prasībām, kuras Dievs atklāj Savā likumā, taču viņi virzās arī tālāk, meklējot visu, lai Viņam izpatiktu. Citiem vārdiem, viņi paklausīs paskubinājumam: „Vienmēr centieties atrast, kas Kungam vislabāk patīkams” (Efeziešiem 5:10, angļu 20. gadsimta tulkojums). Jēzus bija ilustrējis un attēlojis šo dievišķo principu pats Savā dzīvē un mācībā. Viņš sacīja: „Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr” (Jāņa 8:29). Patvaļīgas pavēles ir acīmredzamas pat miesīgam cilvēkam, taču mazās lietas, kuras Dievam patīkamas, atklājas tikai kristieša mīlošajā sirdī, kurš pēta Vārdu, lai atrastu Viņa gribas pazīmes. Tas ir svinīgs fakts, ka tie, kuri taps glābti Kristus nākšanas dienā, tiek salīdzināti ar Enohu, kurš „neredzēja nāvi, un viņu neatrada, tāpēc ka Dievs viņu bija aizrāvis. Jo pirms aizraušanas par viņu ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis” (Ebr. 11:5). Pāvils apraksta godpilno Kristus atnākšanu 1. vēstulē Tesaloniķiešiem 4:16. Šajā pat tekstā viņš apraksta taisno mirušo augšāmcelšanos un taisno dzīvo pacelšanos augšā. Taču, runājot par šiem svētajiem, kuri būs gatavi pārcelšanai, Pāvils skubina: „topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu” (1. Tes. 4:1). Viena no šo atpestīto pazīmēm ir to vēlme visās lietās izpatikt tam Kungam.
Ieklausieties, ja jūs zināt noteiktas lietas, kuras Kungam ir patīkamas, taču jūs atsakieties to darīt, ko tad patiesībā jūs dariet? Jūs izpatīkat kādam citam augstāk par Kungu. Jūs varat sacīt: „Tas taču ir tik niecīga, sīka lieta.” Protams, tā ir niecīga lieta, taču mīlestību pārbauda un pierāda ar sīkām lietām, kuras mēs darām viens otram. Pajautājiet jebkurai mājsaimniecei, vai tā nav. Viņas vīrs uzdāvina viņai dzimšanas dienā veļas mašīnu un viņa to novērtē. Taču, ja viņš nedēļas vidū atnesīs mājās ziedus un sacīs: „Dārgā, atļauj man noslaucīt traukus tavā vietā,” tad jebkura sieva jums sacīs, ka tas ir vairāk nekā veļas mašīna. Kāpēc? Tādēļ, ka tas vairāk parādīs patiesās jūtas, darot sīkās lietas nekā lielās lietas, kuras vairāk vai mazāk tiek sagaidītas. Dievam ir labpatika, kad turam Viņa Desmit baušļus, taču patiesībā mēs parādām savu mīlestību ejot tālāk par baušļiem, izpatīkot Viņam sīkās lietās, kuras ir atklātas Bībelē.
Pareizais un nepareizais nekad nevar un nedrīkst būt mērīts ar daudzumu. Nevis grēka kvantitāte, bet gan tā kvalitāte ir vislielākā kristiešu problēma. Bībele atklāj faktu, ka krāsainā kosmētika, gredzeni un tamlīdzīgas lietas Kungam nav patīkamas. Dieva Vārds neatklāj, kāds noteikts daudzums krāsainas kosmētikas ir slikti, vai arī, kāds noteikts gredzena veids vai gredzenu skaits Viņam nav patīkams. Pat vismazākais Dieva atklātās gribas apzināts pārkāpums ir nopietns. Tas atklāj iekšēju sacelšanos pret to, ka Dievs būtu jāliek pirmajā vietā. Velna mīļākais izteiciens šodien: „Nedaudz ir viss kārtībā.” Tas bija Lata muļķīgais arguments, kad eņģeļi pavēlēja viņam bēgt kalnos. Viņš lūdza pēc atļaujas iet uz citu pilsētu, Sodomas un Gomoras tuvumā. Viņa arguments bija: „Tā ir tik maza” (1. Mozus 19:20). Vai jūs saprotiet, kāpēc viņš vēlējās iet uz citu pilsētu pēc tam, kad bija zaudējis pilnīgi visu Sodomā? Tieši šo pašu spriedelēšanu daudzi kristieši izmanto arī mūsdienās. Viņi debatē un spriež par gredzenu lielumu vai nepiedienības daudzumu.
Sātanam ir prieks dzirdēt, kad ļaudis cenšas izšķirt, cik daudz tie var pārkāpt Dieva gribu. Neaizmirstiet, ka ir svarīgs nevis novirzes lielums no Bībeles standarta, bet gan fakts, ka šeit ir novirze, kura norāda uz reālu problēmu. Soļa lielums nav pats svarīgākais, bet svarīgs ir šī soļa virziens.
Dažkārt sludinātāji tiek apsūdzēti, ka tie no laulību gredzena taisa lielu lietu, gaidot uz kristībnieku, ka tas to novilks pirms kristībām. Patiesībā pieredze rāda, ka gredzens nav problēma. Gredzens ir tikai simptoms daudz lielākajai problēmai – ka iztrūkst pilnīga nodošanās. Kad sirds ir nodevusies un Dievs ir iecelts dzīves pirmajā vietā , neviens atgrieztais cilvēks nepieļaus kaut mazākajai lietai nostāties ceļā, lai savienotos ar Kristus miesu kristībās. Kad mīlestība uz Kristu ir stiprāka par mīlestību uz sevi pašu, vai uz vīru, vai sievu, tad nekas nevar nostāties ceļā, pat vismazākais metāla gredzens.
Tagad mums ir jāaplūko cits Bībeles pierādījumu aspekts par šo priekšmetu, kuru daži uzskata par visvairāk motivējošu. Tas sniedz atbildi uz dažu cilvēku iebildumiem, kuri vēl aizvien nav pārliecināti, ka rotaslietas Dievam nav patīkamas. Noteiktā veidā tas nojauc pēdējo iebilžu nocietinājumu, kas aizstāv pat laulības gredzenu.
Pirms pievērsīsimies Pāvila daiļrunīgajai runai, atzīsim faktu, kurš ir labi zināms visiem, kuri ir iesaistījušies pilna laika dvēseļu mantošanas darbā. Tie, kuri uzstāj uz savu rotaslietu valkāšanu pēc tam, kad ir kļuvuši par draudzes locekļiem, kļūst atbildīgi par klupšanas akmeņu likšanu ieinteresēto dvēseļu priekšā. Gandrīz ikviens evaņģēlists vai sludinātājs spēj pastāstīt sirdi lauzošus stāstus par vīriem un sievām, kuri pagriezuši savas muguras gandrīz vai pie paša kristību baseina, redzot dažu draudzes locekļu nekonsekvenci. Pēc tam, kad tie ir bijuši mācīti pilnu Bībeles patiesību par kristiešu standartiem, šie kandidāti uz kristībām ir šokēti redzot draudzes locekļus, un dažkārt pat draudzes vadītājus, valkājam gredzenus vai citus rotājumus. Daudzi atkāpjas vīlušies un atsakās pievienoties draudzei.
Daži vēlas iebilst: „Viņiem nav tik daudz jāskatās uz cilvēkiem. Viņiem ir jāpieņem patiesība tikai tāpēc, ka tā ir patiesība.” Tas ir ļoti labi un pareizi, taču atcerieties, ka mums ir darīšana ar dvēselēm, kuras meklē apvedceļus apkārt Bībeles nepopulārajai vēstij. Tas ir mūsu darbs pacietīgi aizvērt visus apvedceļus un sniegt atbildes uz visām iebildēm, ka viņi beidzot pilnībā paklausa. Lieta ir tāda, ka šiem cilvēkiem ir visas tiesības sagaidīt draudzi praktizējam to, ko pati tā sludina. Daži neapzinīgi draudzes locekļi spēj sagraut sludinātāja darbu, ko viņš ar mēnešiem ilgām lūgšanām un kristību kandidātu apmācīšanu ir veicis. Tas nav pareizi, ka kādam būtu jākļūst par klupšanas akmeni otram.
Pāvils ir uzrakstījis vissvinīgāko brīdinājumu tiem, kuri atņem drosmi vienai dvēselei kristīgajā izaugsmē. „Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai” (Romiešiem 14:13). Jēzus ir runājis par šo pašu tematu, kad aprakstīja uz ļaunumu, kad kāds apgrēcina bērnu. Iespējams, šie vārdi mums sniegs ko vairāk, ja mēs tos lasīsim, domājot par bērnu sabatskolas skolotājiem. „Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā” (Mateja 18:6). Tie ir nopietni vārdi! Taču arī nodarījums ir ne mazāk nopietns – apgrēcināt bērnu, kurš pieņem skolotāju kā paraugu. Cik bieži mazas meitenes ir apšaubījušas Bībeles standartus pēc tam, kad bija redzējušas gredzenu uz mīļotās skolotājas rokas.
Kādā draudzē maza meitene bija pieķērusies bērnudārza skolotājai, kura valkāja laulības gredzenu. Draudzes dievkalpojuma laikā bērnam bieži vien atļāva sēdēt kopā ar šo skolotāju un viņas vīru. Tā kā pārim nebija pašiem savu bērnu, tad viņi bija laimīgi sēdēt kopā ar labas uzvedības mazu meiteni. Parasti viņa bija aizņemta ar dažādu lietu aplūkošanu skolotājas somā, taču, būdama pieķērusies, viņa bieži turējās pie skolotājas rokas. Kādu sabatu, svētrunas laikā, sieviete palūkojās uz mazo meiteni un ievēroja, ka viņa ir novilkusi nost viņas gredzenu un uzvilkusi to sev mazajā pirkstā. Nedaudz apmulsusi, viņa paņēma gredzenu un uzvilka to sev pirkstā atpakaļ.
Nedēļu pēc nedēļas, sev par lielu sarūgtinājumu viņa ievēroja, cik ļoti mazulis bija aizrāvies būt kopā ar viņas gredzenu. Viņa gredzenu glāstīja, mīļoja, bieži centās to novilkt nost, lai uzvilktu pati sev pirkstā. Mazās meitenes aizraušanās ar zelta aplīti kļuva par vecās sievietes rūpju iemeslu. Zinādama Bībeles mācību par rotaslietām, viņas sirdsapziņa bija nemierīga kopš tā laika, kad iesāka gredzenu valkāt. Tagad viņa nebija spējīga baudīt dievkalpojumu, kamēr centās novērst meitenes veltīgo uzmanību no mākslīgās rotas.
Visbeidzot viņa to vairs nespēja izturēt. Pārliecībā, ka viņa liek bērna ceļā klupšanas akmeni, viņa novilka apgrēcinošo gredzenu uz visiem laikiem. Vēlāk viņa savu piedzīvojumu pastāstīja sludinātājam un aprakstīja vainas sajūtu, kura bija viņu mocījusi, liekot kārdinājumu nevainīgas mazas meitenes priekšā.
„Taču es gredzenos nesaskatu nekā slikta. Kāpēc man būt liekulim un to ņemt nost, lai tikai kādu iespaidotu?” Uz šo jautājumu Pāvils atbild ar iznīcinošu efektu 1. Korintiešiem 8:1-13. Visa nodaļa ir veltīta problēmai par ēdiena upurēšanu elkiem. Agrīnā draudze bija nopietni sašķēlusies šajā jautājumā. Kristieši no pagāniem uzskatīja, ka tas ir aplami ēst šādu gaļu. Viņi atcerējās pārtikas ziedošanu elkiem par upuri. Pat, kļūstot par kristiešiem, viņi vēl joprojām uzskatīja, ka tas kaut kādā veidā sniedz atbalstu elkiem, ja ēd šādu barību. Taču, no otras puses, kristieši, kuri ienāca draudzē no jūdiem, uzskatīja, ka šo barību var ēst. Tā kā gaļa nebija „nešķīsta” un tirgū to tirgoja kopā ar citu gaļu, jūdu kristieši pirka to bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Spriedze abu grupu starpā kļuva tik stipra, ka Pāvils tai veltīja lielu daļu no 1. vēstules Korintiešiem 8. nodaļas. Ievērojiet viņa lēmumu par šo lietu: „Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs… Bet ne visos ir atziņa. Bet daži, līdz šim vēl pieraduši pie elkiem, uzskata to, ko viņi ēd, par elku upuri, un tas apgāna viņu jau tā vājo sirdsapziņu… Bet pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību. Jo, ja kas redzēs tevi, kam ir atziņa, elku namā pie galda sēžam, vai tad sirdsapziņa nepamudinās to, kas ir vājš, piedalīties elku upuru mielastā? Tavas atziņas dēļ pazūd tas, kas vājš ticībā, brālis, par kuru Kristus ir miris. Bet, ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu” (4-12. panti).
Šie ir lieliski panti ar garīgu skatu uz mīlestību tuvākajam, kas ir ar vēl lielāku spēku pielietojami uz tiem, kas jūtas brīvi valkāt gredzenus draudzē. Pielietojums kļūst stiprāks, jo rotaslietas Dievs nosoda, kamēr elkiem ziedotā gaļa nosodīta netiek. Tomēr Pāvils saka, ka šādas gaļas ēšana ir grēks, jo tā ir klupšanas akmens jeb šķērslis kādam citam. Līdzīgā kārtā kā gredzeni var kļūt par klupšanas akmeņiem līdzās esošajiem kristiešiem, mēs nevaram izvairīties no secinājumiem, ka šāda apgrēcība ir arī „grēks pret Kristu”.
Tas mūs atved atpakaļ pie mūsu galvenās šīs mazās grāmatas tēmas – mīlestības. Vienmēr, kad mēs aplūkojam kristīgos standartus no šī mīlestības un izpatikšanas Dievam, un mīlestības uz tuvāko, skatu punkta, mēs iegūstam to pašu rezultātu. Galvenā doma ir nolikt pašam sevi pēdējā vietā. Uz šādas mīlestības balstīta reliģija nebūs apmierināta tikai ar Desmit baušļu burta izpildi, bet gan katru dienu meklēs Dieva Vārdā pēc Dieva gribas norādēm. Kā to Jānis mums atgādina: „un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa, jo mēs turam Viņa baušļus un darām to, kas Viņam patīkams” (1. Jāņa 3:22).
Vai es varu jums pajautāt, ko jūs esat līdz šai vietai izlasījuši? Vai tas ir izraisījis šaubas par rotaslietu valkāšanu? Vai visu šo rakstu vietu pierādījumi, kuri ir atrodami visā Bībelē rosina domu, ka šī prakse ir atvērta jautājumiem? Kāds pāris man sacīja: „Mēs vēl neesam pārliecināti, ka Dievs mūs neielaidīs Debesīs, ja valkāsim šīs rotaslietas.” Es tiem jautāju: „Pat tad, ja jūs to nejūtat, jūs pazudīsiet, to valkājot. Vai tiešām tik daudz tekstu izraisa vēl jautājumu, ka šī prakse var būt Dievam pilnībā pieņemama?” „O, jā,” viņi atbildēja, „mēs nevaram sacīt, ka šī lieta nebūtu nedaudz miglaina.” Tad mans nākamais jautājums bija šis: „Kā jums šķiet, vai pastāv 10% iespēju, ka šī gredzena valkāšana varētu būt Dievam nepatīkama?” Nedaudz padomājot, abi piekrita, ka varētu būt vismaz tik liela iespēja, ka tas varētu būt apšaubāmi. Tad es jautāju tālāk: „Tagad, kad jums priekšā ir kristības un savas dzīves pilnībā ir jānodod Kungam Jēzum Kristum, vai jūs vēlaties pieļaut 10% iespēju neizpatikt Kungam, kurš jūsu labā ir atdevis visu Savu dzīvi?”
Lēnām viņi sāka novilkt nost savus gredzenus. „Nē,” vīrs sacīja, „mēs nevēlamies ne vismazākajā lietā Viņam neizpatikt. Mēs vēlamies iet visu ceļu kopā ar Jēzu. Līdz šim bija šaubas, taču tagad mēs Viņu attaisnojam savu šaubu dēļ.”
Necentīšos izlikties, ka šāda veida pakļaušanās būtu viegla. Jēzus ir sacījis: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ” (Lūkas 9:23). Sacīt sev „nē” ir tieši tas, ko mūsu Meistars runā. Viņš saka, ka ikvienam ir jāizcīna cīņa par kaut ko, ko paša „es” nevēlas pakļaut. Persona, kura nāk pie Kristus un mācās Viņa ceļus, aizliegs sevi. Tā sacīs „nē” kaut kam, ko visa tās būtne vēlas sev paturēt. To nozīmē sevis aizliegšana. Daži cilvēki izgāžas pārbaudījuma vienā lietā, pārējie – citā lietā. Esmu redzējis dažus, kuri nespēj aizliegt sevi naudas lietā. Paklausīt Dievam nozīmē atteikties no darba un samazināt atalgojumu, viņi nespēj sacīt nē savai mīlestībai uz naudu. Citiem ir jāatsakās no draugiem, lai sekotu Kristum, un viņi nav labprātīgi atteikties no saviem draugiem. Dažu ceļa priekšā ir ēstkāre, un viņi nevēlas atteikties no alkohola, tabakas un nešķīstās barības lietošanas, kā to prasa Bībele. Daži izgāžas pārbaudījumā par greznošanos un lepnumu. Viņi nevēlas aizliegt savu neapvaldīto lepnumu apģērbā.
Tas vienmēr ir interesanti vērot, kā patiesība izravē cilvēkus ārā no evaņģelizācijas pasākuma. Neviens neaiziet projām, līdz mēs sākam atklāt Dieva prasības pēc dzīves un prakses izmaiņām. Ja mēs nesludinām visu Dieva padomu, lielākā daļa klausītāju ar prieku atsauksies aicinājumam. Cīņa iesākas, kad patiesība izaicina dārgo sevis attaisnošanu. Pārbaudījums ar sabatu, desmito un ēšanas paradumiem trāpa pa kādu no elementiem sava „es” dabā. Daudzi izgāžas katrā no šiem punktiem. Taču ir savādi, ka vislielākās cīņas iesākas, kad Dievs skar personiskā lepnuma jomu. Iedomība ir dziļa un uzmācīga. Sevis mīlestībai piemīt tūkstošiem seju un tā sevi izrāda daudzos slēptos veidos.
Ievērojiet, ka velns līdzās visam pārējam izmanto tieši cilvēka „es” kā pēdējo izmisīgo cīņas lauku pret Dieva gribu. Tikai tie, kas mīl Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu, būs spējīgi un labprātīgi pakļauties Viņa prasībām par visiem 100%. Vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir tie, kuri neko neatstāj savā ceļā, kas traucētu izdabāt Dievam visās lietās.
Tas jau bija pieminēts, ka kristieši, kuri dzīvo, lai izdabātu Kungam, ir vislaimīgākie cilvēki pasaulē. Jēzus ir sacījis: „Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā. To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs” (Jāņa 15:10-11). Nav jābrīnās, ka pilnībā nodevušos kristiešus tik viegli atpazīt. No viņiem izstaro svētuma un prieka stari, kas pārveido pat to ārieni. Lai gan viņi ir nolikuši malā šīs pasaules rotaslietas, viņi ir apvilkuši Gara rotu, kura tos nepārtraukti identificē. Dažas sievietes jūtas izģērbtas pēc tam, kad tās ir nolikušas malā savas rotaslietas, taču ļoti drīz viņas pamana, ka Dievs mākslīgās rotas ir aizvietojis ar īstajām. Dāvids ir rakstījis: „Uzlūkojiet Viņu un tuvojieties Viņam priecīgi, tad jūs starosit, un jūsu sejas nepazīs pazemojuma” (Ps. 34:6).
Šis jaundzimušā kristieša „jaunais izskats” liek pasaulei brīnīties. Jo ikkatras, nost noliktās, ļaunās lietas vietā Dieva bērns saņem garīgu aizvietojumu. Kā Pāvils ir sacījis: „Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās” (Romiešiem 13:12). Ievērojiet, cik dramatiska šī apmaiņa var būt, ja tas sevī iekļauj personas apģērbu un rotaslietas. Kristus līgava saņem īpašu uzmanību. Jesaja kontrastē Dieva ļaužu laulību apģērbu ar pasaules apģērbu. „Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu kā līgavaini, kas sev uzliek priestera cepurei līdzīgu galvas rotu, un kā līgavu, kas mirdz un lepojas savu aplikto rotu košumā” (Jesaja 61:10). Kad mēs tiek salaulāti ar Kristu un ņemam Viņa vārdu, mums sevi nav jāgrezno kā pasaules līgavas un līgavaiņus. Mēs esam priecīgi būt tērpti „pestīšanas drānās” un „taisnības tērpā.” Tas apgaismo seju ar jaunu starojošu izskatu, kurš pārsteidz pasauli.
Šis svarīgais punkts ir jāsniedz uzmanīgi pārdomājot. Seja daudz ko izsaka par personas raksturu un pieredzi. Mūsu visspēcīgākā kristīgā liecināšana var kļūt vienīgi par mūsu starojošā ārējā izskata liecību. Viens no vispārliecinošākajiem argumentiem, kuru esmu dzirdējis pret krāsaino kosmētiku, ir balstīts tieši uz šo faktu. Labi pazīstamā katoļu autore Frensisa P. Kīza (Frances Parkinson Keyes) šādi izskaidro, kāpēc tā nekad „neuzlabo” savu seju vai matus ar mākslīgajiem rotājumiem. „Ceturtdaļa gadsimta atstāj lielas izmaiņas sievietes sejā bez dažām grumbiņām un nevēlamiem ielokiem ap zodu. Šī laika gaitā tā cieši iepazīstas ar sāpēm un baudu, prieku un bēdām, dzīvi un nāvi. Viņa ir cīnījusies un izdzīvojusi, kļūdījusies un guvusi sekmes. Viņa ir zaudējusi un atguvusi ticību. Rezultātā viņai būtu jābūt gudrākai, laipnākai, pacietīgākai un iecietīgākai nekā tad, kad viņa bija jaunāka. Viņas humora izjūtai būtu jābūt nobriedušākai, viņas skatupunktam tapušam plašākam, viņas simpātijām dziļākām. Tam visam būtu jābūt redzamam. Ja viņa cenšas dzēst laika zīmogu, viņa vienlaicīgi riskē iznīcināt pieredzes un rakstura zīmogu.” (Words of Inspiration, 198. lpp.).
Kāda svarīga patiesība ir šajā vēstījumā! Kristīgās sievietes sniedz liecību ar savas sejas izteiksmi. Taisnība, cieņa, šķīstība un klusa ticība uz Dievu – šie atribūti bieži vien skaidri tiek atklāti tikai no sejas vien. Iespējams, to ir domājis Jēzus, kad sacīja: „Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mateja 5:16). Garīgā gaisma un neizrotātās sejas starojums piesaista Jēzus Kristus reliģijai vairāk uzmanības nekā ducis svētrunu vai Bībeles stundu.
Mēs esam pavadījuši daudz laika jautājumā par mākslīgiem rotājumiem, lai parādītu, kā mīlestība ved pie Bībeles, lai meklētu, kas patīk tam Kungam. Mēs tikpat labi varam lietot arī citus kristīgo standartu piemērus. Šie paši principi sniedz motivāciju vienmēr meklēt kā Viņam izpatikt, kad ir darīšana ar dejošanu, filmām, azartspēlēm, ēšanu un ģērbšanos. To var skaidri parādīt, ka šie draudzes augstie standarti netiek balstīti uz kādas cilvēku darbības komiteju, bet gan uz Dieva atklāto gribu Viņa Vārdā.
[1] Angliski birthstone – tie ir dārgakmeņi, kuri apzīmē mēnesi, kad cilvēks ir dzimis.