“Tici un nebaidies!”, šādu pamācību Pāvelam bija iemācījis viņa vectēvs.
“Mūsu spēks un drošība ir Dievā!”, tā viņu pamācīja tēvs.
Pāvels nonāca militārajā dienestā Rumānijā, komunistiskās varas laikā. Tā kā viņš bija čakls, izveicīgs, izpalīdzīgs, laipns, tādēļ viņam uzticēja visvisādus darbus: krāsot lielo žogu, labot jumtu, iestiklot logus. Viss viņam padevās un Dieva svētība viņu pavadīja.
Taču Pāvels ievēroja sabata dienu, kā tas ir rakstīts Bībelē:
“ Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta” (2. Mozus 20. nodaļa)
To Pāvils ievēroja.
Visus darbus nedēļas laikā Pāvels paveica un pabeidza, bet sestdienās nestrādāja. Viņa komandieris ievēroja, ka sestdienās Pāvelu nekur nevar atrast. Kur viņš ir? To viņš nolēma izdibināt. Tika ievērots, ka Pāvels sestdienā ieiet tualetē un tur paliek visu dienu.
“Kur tu biji visu sestdienu? Ko tu tur tik ilgi dari tualetē?” Komandieris bija rupjš un mazizglītots cilvēks. Ja kaut kas nav bijis pa prātam, tā sācis kliegt un aurot skaļā balsī. Pāvels paskaidroja, ka tic Dievam un, kas ir sabats. Komandieris pat nevēlējās to dzirdēt. Sācis kliegt vēl skaļāk. “Kāda ticība Dievam armijā!?” Sācis lamāties ar rupjiem vārdiem.
“Mēs dzīvojam komunistiskā valstī, kur nav vietas ticībai Dievam! Es tev iemācīšu kā paklausīt pavēlēm! Ja nē, tad es tevi sapūdēšu cietumā! Tu tur sēdēsi 14 gadus!”
Pāvels uz to atbildējis mierīgi, cik varējis: “Dievs ir mans Aizstāvis un Viņš Sevi pagodinās!”
Komandieris tikai kliedzis un devis laiku vienu nedēļu līdz nākamajai sestdienai. Ja neklausīs, tad ar Pāvelu ir cauri, būs cietums.
Pāvels visu nedēļu lūdza Dievu, lai Viņš Sevi pagodina caur šiem apstākļiem, kurus viņš nespēj mainīt. Lai dod spēku pastāvēt līdz galam jebkuros apstākļos, kas nāks.
Nākamajā sestdienā komandieris neļauj Pāvelam noslēpties, bet liek karavīriem nostāties ierindā un izsauc Pāvelu priekšā. Tad pavēlē Pāvelam veikt visvisādus darbus: “Roc bedri!” Pāvels nerok. Tad seko jauna pavēle: “Gulties un lien uz vēdera!” Pāvels neko nedara un uz pavēlēm nereaģē. Komandieris ir ārprātā no dusmām par šādu nepaklausību. Pārskaities viņš rausta un stumda Pāvelu, bļauj, bet Pāvels neklusa. Kareivji ierindā arī sāk smīnēt par komandieri, vēro, kas būs.
Tad komandieris dod pavēli aizvest Pāvelu uz karceri, līdz kopā ar citiem komandieriem izlems, ko ar viņu darīt tālāk. Uz virsnieku sanāksmi sanāk kopā visi virsnieki un lemj, ko darīt ar Pāvelu.
Pa to laiku, nevienu nebrīdinot, armijas daļā ierodas pats ģenerālis. Viņš staigā pa teritoriju un nevar atrast nevienu virsnieku. Karavīri viņam parāda, ka virsnieki ir sapulcē. Ģenerālis ir pārskaities, ka neviena nav savās vietās. Kas te notiek? Visi izbailēs trīc: “Mēs te lemjam svarīgu jautājumu par kādu nepaklausīgu kareivi.”
Taču, kas var būt svarīgāks par ģenerāļa ierašanos? Tūdaļ pat sapulce ir jābeidz un jārāda ģenerālim padarītie darbi: “Vai esat izdarījuši visu, ko es jums biju pavēlējis?”
Komandieris steidzās rādīt padarīto.
“Pagājušo reizi es jums teicu, ka ir jākrāso lielais žogs. Vai tas ir izdarīts?”
Komandieris rāda, ka ir izkrāsots.
“Kas to ir darījis?”
“Goija”.
“Labi! Vai ir salabots jumts?”
Komandieris rāda, ka ir salabots.
“Kas to ir izdarījis?”
“Goija”.
“Labi! Vai ir iestikloti logi, kurus es jums toreiz parādīju?”
Komandieris steidzas rādīt.
“Kas to ir izdarījis?”
“Goija”, atbild komandieris.
“Jums noteikti vajadzētu padomāt, kā šim kareivim – Goijam – izteikt pateicību par labi padarīto darbu!”, sacīja ģenerālis, bet tad painteresējās: “Par ko jūs tur svarīgu lēmāt savā sanāksmē? Kuru jūs vēlaties sūtīt uz cietumu?”
“Goiju”, komandieris atbildēja ar vārgu balsi.
Ģenerālis neizpratnē.
“Viņš tic Dievam un sestdienās nestrādā. Neklausa pavēlēm”, taisnojās komandieris.
“Tic Dievam? Nu un tad?” noteica ģenerālis, “Rumānija ir pilna ar ticīgajiem! Lieciet viņu mierā! Labāk godalgojiet viņu par labi paveikto darbu!”
“Klausos!” vārgi ar sausu muti izdveš komandieris.
Kad ģenerālis aizbrauca, komandieris skrēja uz telpu, kur bija ieslēgts Pāvels, lai personiski atvērtu durvis. Bija ļoti laipns pret Pāvelu. Vaicāja: “Vai tu pazīsti ģenerāli? Vai viņš tev radinieks?” Pāvels atbildēja, ka nepazīst. Taču komandieris nav noticējis. Pret Pāvelu turpmāk viņš izturējās pazemīgi un iztapīgi, laipns un mīlīgs, jo uzskatīja, ka Pāvels tikai kautrīgi slēpj un neatklāj savu saistību ar ģenerāli. Taču te bija pagodinājis Sevi kāds lielāks par ģenerāli – tas Kungs, kurš nepameta Savu kalpu nelaimē.
Turpmāk uzturēšanās armijā Pāvelam mainījās kā diena pret nakti. Šis komandieris pret Pāvelu vienmēr izturējās laipni. Ja Pāvelam sabatā bija jādodas uz draudzi, viņš nelika šķēršļus, pat sagādāja Pāvelam transportu uz dievnamu. Tā Pāvels katru sestdienu tika aizvests un atvests no draudzes. Ja Pāvels vēlējās apciemot savus vecākus vai radus, komandieris katru reizi viņam ir devis brīvas dienas. Tā kā turpmākais dienests armijā izvērties ļoti labi, jo Ģenerāļa dēļ komandieris un pārējie virsnieki Pāvelu ļoti respektēja un nedaudz pat bijās.