Zinātne lūkojas uz diviem pretējiem virzieniem: uz neaptveramo Visuma telpu un uz atomu mikropasauli. No vienas puses zinātnieku prāti ir pievērsti mikrobiem, joniem, kvantiem, mērvienībām kā nanometri, mikrometri. Vēl sīkāk par Planka mērvienību ar pašreizējām zinātnes atziņām mērīt šķiet bezjēdzīgi, taču arī šo mērvienību, kā arī citas, var iedalīt vēl sīkāk. Te nav robežu, te ir bezgalība.
No otras puses Visuma bezgalīgie plašumi, kuriem nav robežu. Lai to izmērītu, izmanto mērvienību, kuru gaisma noiet gada laikā – gaismas gadus. Tas ir milzīgs attālums. Taču arī šī mērvienība ir par mazu, lai izmērītu visus attālumus, kuri iestiepjas miljardiem gaismas gadu plašumā. Tā tiešām ir bezgalība!
Nav iespējams iztēloties
Cilvēks atrodas starp divām bezgalībām un viņš ir diezgan daudz ko atklājis. Tomēr bezgalība kā tāda viņam nav pakļāvusies. Tā ir palikusi kā netverams jēdziens. Bezgalība, tāpat kā nulle, vienmēr ir biedējusi cilvēka iztēli, jo to nevar kontrolēt. Nulli var iztēloties – tas ir bankrots, kad nekā vairs nav, bet bezgalību? Šie divi pretējie punkti it kā „aprij” skaitļus un lielumus. Bezgalību nav iespējams piepildīt ar skaitļiem, kā arī nulli, jo tā nekad nesaka – pietiek! Visi mūsu resursi tiecas tuvoties nullei.
Mūsu galaktikas centrā atrodas tā sauktais melnais caurums, kas, saskaņā ar relativitātes teoriju, vienlaicīgi ir gan smaguma centrs, gan arī bezgalīga nulle. Zinātnieki cenšas iztēloties, kas ir melnais caurums, matemātiski to aprēķināt, tomēr tā paliek Visuma noslēpums. Tā vienlaicīgi apvieno gan nulli, gan bezgalību. Melnais caurums sevī iesūc visu, pat gaismu.
Nulle antīkajā pasaulē
Antīkajiem domātājiem nulles un bezgalības jēdzieni šķita nepanesami. Mēs esam dzirdējuši aforismu: daba nemīl tukšumu. Kaut ko līdzīgu ir sacījis Aristotelis. Viņš izgudroja Visuma modeli, kurā nav vietas ne nullei, ne bezgalībai. Visu telpu piepilda sfēras, bet aiz to robežām ir Dievs. Šis modelis tik ļoti noderēja Dieva eksistences pierādīšanai, ka to pieņēma Romas katoliskā teoloģija. Aristoteļa filozofija ir katoliskās sholastikas un viduslaiku pasaules uztveres centrā.
Senā Roma matemātikas attīstībai neko nepievienoja. Starp romiešu skaitļiem nullei neatradās vieta. Tās vienkārši nav, jo nulle nav nekas! Nullei vietas neatradās arī kalendārā kopš Kristus dzimšanas. Mums var šķist jocīgi, ka vientiesīgie mūki nebija spējuši izdomāt, ka kalendārs bez nulles nav precīzs, taču pajautāsim saviem laika biedriem – kad iesākās 21. gadsimts? Visi atbildēs, ka 2000. gadā. Kurš neatceras milleniuma atnākšanas svinības?! Tomēr jaunā gadsimta pirmais gads iesākās 2001. gada 1. janvārī. Paskaitiet paši. Vai arī, piemēram, kad piedzimst bērns, tad viņa vecumu skaita pa dienām un mēnešiem, taču viens gadiņš bērnam pienāk tikai pēc tam, kad viņš ir nodzīvojis vienu gadu. Uzreiz pēc tam iesākas viņa mūža otrais gads.
Nepatikšanas ar nullēm
Ar nullēm ir vienas vienīgas nepatikšanas. Tā ir ne tikai nulle budžetā, bet kas vairāk. Reiz ar nulli notika piedzīvojums kreiserim „Jorktauna” 1997. g., kad kuģa datorprogramma netika galā ar nulli, kura tur nonāca kļūdas dēļ. Nulle – tas taču nav nekas, tukšums, tomēr motors apstājās. Vajadzēja vairākas stundas līdz iedarbināja rezerves dzinēju, un kuģis nonāca ostā, kur remontā pagāja vairākas dienas. Nulle nav nekas, taču nulles dēļ tik daudz problēmu. Nulle nevienam nepatīk, taču tā gluži kā Goliāts nostājas pretī un mēs to saucam par ekonomisko krīzi.
Perspektīva – nulle vai bezgalība
Tomēr atgriezīsimies atpakaļ pie jautājuma par nulli un bezgalību. Senās Romas mākslā nebija apjoma perspektīvas, tas ir, viss tika attēlots plaknē. Šo praksi pārņēma Viduslaiku Baznīca, kad svētbildes tiek attēlotas plaknē bez perspektīvas projekcijas. Izpratne par to, ka ir nepieciešama telpiska perspektīva, nāca kā atklāsme Renesanses laikā. Tā bija kā revolūcija mākslā. Pateicoties projekcijas punktam, top iespējams parādīt telpas perspektīvu. Citiem vārdiem, mākslinieki nolika savā vietā nulli un bezgalību.
To var attiecināt arī uz Renē Dekarta izgudroto koordināšu tīklu. Ar to palīdzību iespējams attēlot telpiskus objektus, matemātiskus jēdzienus, kustības frekvenci. Koordināšu tīkls nedarbojas bez nulles, jo tā ir atskaites punkts un nosaka simetriju līdz bezgalībai, atdala plusu no mīnusa. Nulle ir centrā un no tās iziet asis bezgalībā.
Šī perspektīva salauza Aristoteļa dogmatikas čaulu un deva grūdienu zinātnes attīstībai. Velti prelāti centās pagriezt vēstures ratu atpakaļ, dedzinādami grāmatas un vajādami savādāk domājošos. Aizvien vairāk ļaužu savās sirdīs izjuta tukšumu un vēlējās to piepildīt ar nozīmi. Meklējot bezgalību, tie nonāca pie Bībeles, kas tos piepildīja un nostiprināja viņu skatu uz Debesīm.
Dabā ir atrasts tukšums
Evandželista Toričelli 1643. g. atklāja vakuumu, kad mērīja gaisa spiedienu. Vakuums ir tukšums, lai gan antīkie autori apgalvoja, ka daba nemīl tukšumu. Protams, vakuumu ir grūti saglabāt, tomēr kopš tā laika tas ir piesaistījis zinātnieku uzmanību. Kvantu mehānika piešķir vakuumam bezgalīgi lielu enerģiju. Rakstos ir sacīts, ka Dievs visu ir radījis no vakuuma tikai ar Sava Vārda spēku. Atomi ir enerģijas veidojumi. To pierāda atomsprādziens. Tomēr atomi veido cietus priekšmetus, tiem ir svars, lai gan tie ir radīti no nekā – no vakuuma ar Radītāja Vārda spēku.
Kas tad sprāga vakuuma?
Doma, ka pirms visa esošā ir bijis vakuums, mulsina zinātniekus vēl joprojām. Pastāv minējums par Lielo sprādzienu, kas esot izveidojis Visumu. Tomēr: kādā veidā vakuumā varēja izveidoties singularitāte, jeb kaut kas, kas varētu sprāgt? Mūsdienu zinātne meklē atbildes, jo Bībeles radīšanas stāsts to nepārliecina. Tādēļ tika būvēts lielais hadronu paātrinātājs.
Daži cenšas atbildēt uz šo jautājumu, apgalvojot, ka matērija ir mūžīga, ka tā mūžīgi izplešas un saraujas, lai atkal sprāgtu un izplestos. Tā mūžīgi. Tas atgādina mūžīgo dzinēju, tomēr zināmie fizikas likumi mūžīgo dzinēju nepieļauj. Drīzāk jau zinātne nonāk pie secinājuma, ka Visums izplešas, kas novedīs visu pie entropijas. Entropija ir matērijas spēja zaudēt enerģiju un izdzist.
Kāds ir pat sacījis, ka Visums izbeigsies nevis ar kliedzienu, bet gan ar šņukstu, kad pēdējais kvants atdos savu enerģiju un viss sastings 0˚ pēc Kelvina skalas (-270˚ C). Kad Bolcmans atklāja entropiju, šis atklājums viņu darīja grūtsirdīgu, jo viņš nojauta, ka viss šajā pasaulē izbeigsies ar nulli. Atklāto entropijas formulu Bolcmans lika iegravēt uz sava kapakmens, lai atgādinātu pēcnācējiem, ka viss noslēgsies ar entropijas uzvaru.
Kur tu biji?
Kad lasām Ījaba grāmatu Vecajā Derībā, tad pievēršam uzmanību Dieva un sātana dialogam par Ījaba taisnīgumu. Šķiet, ka Dievs rīkojas nepareizi, ka ļauj sātanam mocīt Ījabu. Tomēr, aplūkojot visu uzmanīgāk, cilvēkam vajadzētu saprast, ka te pastāv jautājums par Dieva vārdu patiesumu. Sātanam šķiet, ka Dieva sacītajiem vārdiem nav pierādījumu. Dievs deva iespēju šiem pierādījumiem atklāties. Te kā matemātikā runā par nulli un bezgalību.
Kas bija Ījabs? Nulle vai bezgalība? Kad Ījabs visu zaudēja, viņš sacīja: “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Ījaba 1:21). Dievs sacīja, ka Ījabs ir taisns, tas ir, viņam pieder bezgalība, tomēr Ījabam ciešanās šķiet, ka viņš ir nulle. Vai Dievs spēlējas ar cilvēkiem kā ar nullītēm? Vai Viņš piepilda šīs nullītes ar Sava Vārda pilnību un mūžību? Atbilde ir Bībelē.
Kad Ījabs bija izcietis tik daudz ciešanu, šķita, ka Dievam beidzot būtu viņam (un arī mums) jāpaskaidro, kas tad īsti bija noticis. Taču, kādi ir Radītāja vārdi? “Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi!” (Ījaba 38)
Kur tu biji? Kur tu biji pirms savas piedzimšanas? Mēs priecājamies par saviem bērniem, taču kur viņi bija pirms savas piedzimšanas? Viņi ir radīti no nulles. Dievs visu ir radījis no nulles. Tomēr viss nav nulle. Dievs ar Savu dzīvību apveltī visu, kas ir saskaņā ar Viņa Vārdu.
Es taču neesmu nulle !!!
Skolā mūs mācīja, ka “darbs no pērtiķa izveidoja cilvēku.” Ja tā ir patiesība, tad kas notiks ar skudru, jo tā strādā daudz vairāk par pērtiķiem, un vairāk par dažiem cilvēkiem arī! “Cilvēks ir pats sev radītājs”, apgalvo citi. Kāds cits vēl sacīs: “Es neesmu nulle! Man ir augstākā izglītība!”
Ko mums saka tas Kungs? “Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi” (1. Pēt. 1:24)
Kur paliek jaunības skaistums? Kur ir pagājušo gadsimtu gaišie prāti? Kur ir gudrie? Viss nonāk pie nulles – pīšļiem. Vai Bolcmanim bija taisnība par entropiju? Tīri matemātiski – jā, tomēr ne saskaņā ar Dieva nolūku.
Ja cilvēks ir radīts no pīšļiem, tad par ko notiek cīņa?
Ja reiz cilvēks ir radīts no pīšļiem, tad Tam, kurš viņu ir radījis, ir plāns un mērķis cilvēka dzīvei. Cilvēka radīšana notika pēc Lucifera sacelšanās. Dažiem šķiet netaisni, ka Dievs radīja cilvēku šīs briesmīgās būtnes klātbūtnē. Taču Dievam bija iecerēts plāns. Viņš būtu varējis likvidēt sātanu vienā brīdī, taču Viņš to neizdarīja, jo konflikta, lielās pretīmstāvēšanas būtību nevar atrisināt vardarbīgi. Tas ir jāatrisina reiz par visām reizēm, pašā saknē. Dievs ir mīlestība. Tādēļ Radītājs izlēma atrisināt šo problēmu ar nulles palīdzību! Tas ir līdzīgi, kā šahā mats karalim tiek izdarīts ar bandinieka palīdzību. Uzvarēt šādi šahā ir ļoti eleganti. Uzvarēt pretinieku ar nulles palīdzību ir ne tikai meistarība, bet arī pierādījums sātana pretenziju tukšumam, ka viņa apsūdzībām nav pamata. Kaut gan te ir nepieciešama svarīga piezīme – šai nullei ir jābūt pildītai ar Dieva mīlestību un atspoguļot Kristus rakstura līdzību.
Ar radības palīdzību Dievs atklāja Sava radītā Visuma priekšā Savu raksturu, visu, kas Viņam patīk, ko Viņš vērtē: harmoniju, mīlestību, saskaņu un mieru. Radība atmaskoja sātana nepamatotās apsūdzības. Radība atklāj, ka bez likuma un kārtības nevar pastāvēt Visuma pārvalde.
Mīlestību nav iespējams iegūt ar spēka un vardarbības palīdzību. Tādēļ šo konfliktu Radītājs nevarēja risināt ar spēku. Taču viltība un ļaunprātība nepieciešams uzvarēt ar Dieva Vārda atklāsmi caur radīto cilvēku.
Dievs no pīšļiem radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, lai caur to atklātu Savu mīlestību un uzvarētu sacelšanos Debesīs.
Vai Dievs attiecas pret cilvēku kā pret nulli?
Sātans pastāvīgi cenšas cilvēkiem iestāstīt šo domu. Taču Dieva attieksmi atklāj Viņa Vārds:
«Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.» (Jāņa 3:16)
«Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.» (Rom. 5:6-8)
Dievs Savu Dēlu nav atdevis par nulli, bet Viņš to ir atdevis, lai nulle kļūtu viens kopā ar Mūžīgo:
«Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.» (Jāņa 17:21)
Nullei ir cerība, ja tā kļūst par vieninieku. Līdzīgi arī cilvēkam ir cerība, ja tas top vienots kopā ar Kristu – vienīgo cilvēces cerību. Tad nulle iegūst bezgalību.
Lai Viņā mājotu visa pilnība
«Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā.» (Kol. 1:18-19)
Kristus iemiesojās cilvēka miesā, lai dotu iespēju cilvēkam (nullei) kļūt vienotam ar Mūžīgo. Pēc Radītāja ieceres cilvēkam ir jātop vienotam ar Tēvu caur Kristu, atjaunot kritušajā grēciniekā Dieva raksturu un šādā veidā paaugstināt likumu un Dieva pārvaldi. Tādēļ Viņš veido Savu tautu, kur sapulcina ļaudis no visas pasaules, kuri atsauces uz Viņa aicinājumu. Vecās Derības laikā tā bija Israēla tauta, bet kopš apustuļa darbiem – draudze, kura ievēro Dieva baušļus un sniedz Jēzus liecību. Kas atsaucas uz šo aicinājumu? Pārsvarā tie, kas sevi izjūt kā nulli:
«Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas.» (1. Kor. 1:26-28)
«Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.» (Еf. 2:8-10)
« un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū, kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību.» (Еf. 3:9-11)
Ticības spēkā 0 kļūst par ∞
Caur grēku nožēlu, pieņemot savā dzīvē Dieva Vārdu, cilvēks iegūst bezgalību, pateicoties Vienam – Jēzum Kristum: « viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.» (Еf. 4:5-6)
Šādi mēs redzam Dieva ieceri. Dievs nevar atrisināt lielās cīņas, lielās pretīmstāvēšanas konfliktu starp kristu un sātanu bez cilvēka. Arī bezgalība nevar pastāvēt bez cilvēka, kurā ir iemiesojies Kristus un šādi iemiesojies Viņš paliks mūžīgi. Viņš ir dzimis cilvēka miesā, dzīvoja, tika krustā sists, guldīts kapā, augšāmcelies, uzkāpis Debesīs un nāks Otrreiz debesu padebešos cilvēka miesā.
«Pestīšanas darbs tiks pabeigts. Tur, kur vairojās grēks, Dieva žēlastība ir vēl vairāk vairojusies. Tieši zeme, ko sātans uzskatīja par savu, būs ne tikai atpirkta, bet pat paaugstināta. Mūsu mazā pasaule, kas atrodas zem grēka lāsta, šis vienīgais tumšais traips krāšņajā Dieva radībā, tiks pagodināta pāri visām citām pasaulēm Visumā. Šeit, kur Dieva Dēls mājoja cilvēka miesā, kur dzīvoja, cieta un mira Godības Ķēniņš – jā, tieši šeit, kad Viņš visu atjaunos, būs “Dieva mājoklis pie cilvēkiem”, “Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem”” Е. Vaita „Laikmetu ilgas» [26]
Tātad, cilvēks atrodas starp divām bezgalībām. Viņš var palikt nulle un iet bojā. Taču, caur ticību uz Kristu viņš var kļūt viens kopā ar Radītāju, un iegūt mūžību. Ko izvēlies tu? Nulli vai bezgalību?
A.Pešelis, Rīga
Literatūra:
Ацель Амир «Почему наука не отрицает существование Бога?», М.: Колибри, 2015.
Вильчек Фрэнк «Красота физики», М.: Династия, 2016.
Кэролл Шон «Частица на краю Вселенной», М.: Бином, 2015.
Vaita Elena «Laikmetu ilgas», Rīga: Patmos.
Сейфе Чарльз «Ноль: биография опасной идеи», М.: АСТ, 2014.