(Adventistu mācītāja Kārļa Suttas pētījums, kas ir publicēts 1929.g. Lai gan vietām tas lieto senu valodu, tomēr skatījums, kur analizēta rakstu vieta Kolosiešiem 2:16, un aplūkots Kunga sabats pretstatā ēnas sabatiem ir ļoti vērtīgs.)
Vajāšanas, nicināšana, zaimi un pārestības ticīgajiem nav izbēgamas. Paradīzē celtajam ienaidam starp divām sēklām ir jāparādās. Tagad Dieva bērniem uzbrukumu izsauc sabats un šinī uzbrukumā bieži piemin Kol. 2:16, kur runā, lai neviens jūs netiesā par sabatu u.t.t.
Ievēro, ka jūs ticīgie esiet tie tiesātāji, bet neticīgie ir tie, kuri jūs, ticīgos, tiesā un šo tiesāšanu jūs sāpīgi sajutīsiet. Variet domāt – varbūt ir iemesls? Varbūt viņiem taisnība? Šeit nu apustulis rāda, ka tas, par ko tie jūs tiesā bija ēna no īstās būšanas, kura ir Kristus. Jūs tiesā tādēļ, ka neievērojiet nevajadzīgu, atmestu iestādījumu, jo kad jūs tapāt ticīgi, tad jūs pamācīja par sākuma mācībām un pieveda Kristum, kā izgreznotu līgavu.
No grūtībām runā arī apustulis Pēteris: „Bet arī viltīgi pravieši bijuši starp tiem ļaudīm, kā arī jūsu starpā būs viltīgi mācītāji, kas svešas posta mācības paslepus ievedīs… un daudzi dzīsies viņu palaidnībām pakaļ un caur viņiem tas patiesības ceļš taps zaimots” (2. Pēt. 2:1-2).
Vai ir kaut cik iespējams šo vietu attiecināt uz adventistiem, kuri savu mācību sludina atklāti – (ne paslepeni) aizrādot un uzsverot bauslības svarīgumu un svētumu? Tāpat nav redzams, ka tiem daudzi dzītos pakaļ, bet viņi paši no citiem top ienīdēti un viss ļauns top no viņiem runāts. Turpretim dievam ir cits nodoms: „Bet tās mācības galamērķis ir mīlestība no šķīstas sirds… un bezviltīgas ticības; no kā citi ir noklīduši un griezušies uz tukšām valodām, gribēdami bauslības mācītāji būt, neprazdami, nedz ko viņi saka, nedz ko viņi liecina. Bet mēs zinām, ka tā bauslība ir laba, ja kas pēc tās pareizi turas” (1. Tim. 1:5-8). Apustulis nesaka, ka cilvēki zina, bet mēs – ticīgie zinām. Zinām to, ko citi nezina. Viņš nesaka, ka bauslība senāk bija laba, bet runā no tagadnes – šodien ir laba, protams, tikai tam, kas to pareizi tura. Bauslība dota grēciniekam un visi cilvēki pēc savas būtības ir tādi, jo „visi ir grēkojuši”.
Dieva kalpiem rūp ticīgo ļaužu labklājība un viņi zina un pazīst ar kādiem āķiem un paņēmieniem ienaidnieks strādā, lai tos pieviltu, tādēļ apustulis Pāvils rakstīja tesaloniķiešiem, lai tie netop pievilti nekādā vīzē, ne caur vēstuli, ne caur vārdu, ne caur garu (2. Tes. 2:2-3). Šaubos vai lasītājam būs nezināmi ļaudis, kurus nesen atpakaļ gars skubināja bēgt uz Brazīliju?
No pievilšanas jābaidās vienīgi ticīgiem, jo neticīgos pievilt nav nekādas nozīmes. No Pestītāja vārdiem: „Daudzi nāks Manā vārdā un daudzus pievils”, varam slēgt, ka nepievilto paliks maza saujiņa, tie būs tie, kuri izvēlas „šauro”, ne plato, pazušanā vedošu ceļu.
Starp „platā” ceļa gājējiem ir arī ticīgie, „daudzi uz mani tanī dienā sacīs: Kungs, Kungs, vai mēs neesam sludinājuši, velnus izdzinuši un lielas lietas darījuši?” Viņa atbilde būs nepārprotama: „Eita nost no manis jūs ļauna darītāji, es jūs nepazīstu.” Gan mani vārdi runāja uz jums skaidru valodu, caur tiem jums tapa piekodināts: „Nedomājiet, ka es esmu nācis bauslību atmest,” ja jums ir mīlestība uz mani, turiet manus baušļus, tā kā es sava tēva baušļus esmu turējis, tie bija manas sirds dibenā un tos es gribēju rakstīt jūsu sirdīs, pēc šīm dienām, bet jūs neesat gribējuši (Ebr. 10:16). Ja viņš kāda cilvēka sirdī savus baušļus rakstīs, tad tie saskanēs ar tiem, kurus Dieva pirksts reiz rakstīja uz akmens galdiem, kuri vēl šo baltu dien stāv derības šķirstā debesīs (Atkl. 11:19), un uz tiem nestāvēja un nestāv „tev būs to svēto dienu svētīt”, bet gan „piemini to dusas dienu (sabatu), ka tu to svētī”.
Ko tad apustulis Pāvils domā par Kol. 2:16.
Ir apbrīnojama lieta, ko visu ar šo rakstu vietu cilvēki grib pierādīt! Ja kāds šaubās par nešķīsta ēdiena baudīšanu, tad ņem šo rakstu vietu un saki: lai neviens tevi netiesā, ēd droši, tad šiem ļaudīm vajadzēja būt tik patiesiem un sacīt, uz tiem, kuri šaubās par sabatu, nešaubies, lai neviens netiesā, svētī droši, bet ko mēs redzam: ēst vari, sabatu svētīt nē. Kur te nu ir loģika? Citi turpretī no šīs rakstu vietas izrauj tikai sabatu un ne vairāk, arī tas ir nepareizi. Mēs ņemsim šo rakstu vietu visā viņas pilnībā: „Tad lai neviens jūs netiesā par ēdienu jeb par dzērienu, jeb par svētkiem jeb par jauniem mēnešiem jeb tām svētdienām (sabatiem)” Kol. 2:16.
Apraudzīsim, kādus ēdienus Israēla bērni lietoja, proti: maizi, pienu, ūdeni, vīnu u.t.t. Vai varam pieņemt, ka šie ēdienu un dzērieni bij ēna uz Kristu, kurai vajadzēja mitēties? Tam, es domāju, neviens lasītājs nepiekritīs, un tomēr mums skaidrība ir jāatrod. Griežoties tur, kur aprakstīta ēna, 3. Moz. 23, atrodam sekojošo: „Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: šie ir tā Kunga noliktie svētki, pirmā mēnesī, 14 mēneša dienā, pasā svētki un 15. mēneša dienā neraudzētas maizes svētki, septiņas dienas jāpienes upuris”.
Šeit svētki saistīti ar upuriem, jo bez upuriem tiem nebija un nevarēja būt nekāda nozīme.
24., 27., 32.p.: „Septītā mēnesī 1. mēneša dienā jums ir sabats un 10. dienā jums ir sabats, pāri par tā Kunga sabatu” (38. p.), t.i. Kunga dusas dienu nerēķinot. Skaidri uzskaitīti noliktie svētki saistīti ar ēdieniem, dzērieniem un upuriem pēc savas noliktās dienas (37. p.), pirmā un astotā dienā lai ir sabats (39.p.). iznāca, ka vienā nedēļā varēja sagadīties 3 dažādi sabati, no kuriem divi bija ēnas un viens Kunga. Protams, ka varēja Kunga sabats sakrist vienā dienā ar tautas sabatu, kā tas bija iekritis Kristus nāves nedēļā. „Tā diena bija liela” (Jāņa 19:31) tādēļ, ka šinī dienā sakrita ēnas ar Kunga sabatu – krustojās ēna ar īsto būšanu.
Kāda nozīme nu bij šiem sabatiem ar ēdieniem un dzērieniem uz īsto būšanu – Kristu? Apraudzīsim!
- Pasā jērs, kura kaulus nedrīkstēja lauzt, vai būtu jāsaka, ka tas zīmējas uz Kristu? Man šķiet, ka par to runāt ir tikpat lieki, cik lieki bija Kristus dienās runāt par sabatu un nešķīstiem ēdieniem.
- Neraudzēta maize, uz ko tā zīmējas? Lasīsim Mat. 26:26. „Bet tiem vēl ēdot Jēzus ņēma to maizi (neraudzēto) un svētījis pārlauza un deva to saviem māce3kļiem un sacīja: „Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa”, – ēdiet un saprotiet, ka gadu tūkstošus ēstā neraudzētā maize bij ēna no manas miesas un dzēriens – ēna no manām asinīm. Jo „šīs ir manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.”
Neviens cits ēdiens, nedz dzēriens nevarēja būt un nebija ēna uz Kristu un līdz ko Viņš, īstā būšana, piepildīja šo ceremoniālo bauslību mirdams pie krusta ar saucienu: „tas ir piepildīts”, tad tūdaļ pārplīsa priekšturamais auts dievnamā no augšas uz apakšu divos gabalos, norādot, ka šie uz Kristu zīmējošie upuri ir mitējušies.
Šodien uzbrūk adventistiem un tos tiesā, kāpēc jūs nesvētiet Lieldienas, ziemas svētkus, vasaras svētkus? Atbilde ir īsa: tāpēc, ka tiem dieva acīs nav nekādas nozīmes, tie ir tikai cilvēka miesas prāta apmierināšana. Paraudzīsimies vēsturē, ko saprata lielais reformators Luters.
„Luters aizrāda uz daudzām citām katoļu baznīcas nepareizībām, kuras atmetamas, kā, piemēram, tas viss, ko piekopj tikai naudas dēļ, p. p. svētceļojumi, svētki, dvēseļu aizlūgumi, atlaižas, arī klostera dzīve, celibāts u.t.t.” (Kristīgas baznīcas vēsturē, K. Freidenfelds 115. lpp.)
Luters starp citu atzina svētkus par katoļu baznīcas nepareizībām. Viņš protestēja pret to tāpat, kā par dvēseles aizlūgumiem.
Šeit pievedīšu vēl dažu ievērojamu vīru izteicienus par bauslību:
Bauslība un evaņģēlijs iztaisa visas kristīgās mācības kopsummu. Kurš ir mācījies īstā veidā darīt starpību starp bauslību un evaņģēliju, tas var pateikties Dievam un zināt, ka viņš ir teologs. (Luters)
Tos, kas nu domā un saka, ka pārkāpēji negrēko pret bauslību, bet dara negodu Dieva Dēlam, neklājas uzklausīt; jo šādi spekulatīvi teologi ir baznīcas mēris, jo tiem nav nekāda sirdsapziņa ne arī Dieva vārda pareiza atzīšana; un māca tie bez jebkādas dialektikas un sajauc visu kopā… (Lutera, Galda runas 275/61 p.)
- gadā M. Iobsts iesniedza Dr. Mārtiņam Luteram priekšlikumu nesludināt bauslību baznīcā, tāpēc ka tā netaisno cilvēku. Par to Dr. Mārtiņš Luters ļoti apskaitās un sacīja: „Tas nu iesākās mūsu vidū, kamēr mēs vēl dzīvojam… Kas iznīcina mācību par bauslību, tas aiztiek arī pilsoniskās kārtības un pārvaldīšanas likumus. Un kad izdzen bauslību iz baznīcas, tad pasaulē nav vairs nekādas grēka atzīšanas.
Baznīcas saeimā Kopenhāgenā 1887.gadā mācītājs P. Krags izteicās: „Es to nevaru atzīt, ka desmit baušļi nebūtu spēkā priekš mums. Vēsture nesaka neko tamlīdzīgu. Kad Pāvils savā grāmatā kolosiešiem raksta, ka bauslība ir iznīcināta caur Kristu, viņš zem tās saprot šķirības starpsienu starp jūdiem un pagāniem, Mozus bauslību. Desmit baušļi ar kuriem Mozum nav nekādas darīšanas, tika ar paša Dieva balsi pasludināti un ar paša Dieva pirkstu uzrakstīti par zīmi, ka tiem būs spēkā būt visos laikos…
Kristus mēdza tos abus kopā likt, bauslību un evaņģēliju, abus, ticību un labus darbus, lai parādītu, ka nav ticības, tur ja labi darbi neseko… (Conradia, 98. lpp.)
Ir daudz ļaudis, kuri nepazīst vairākas bauslības, kā tikai vienu, ar tādiem satikās apustuļi, ar tādiem reformatori (piem., 1. Tim. 1:5-8). Katrs nopietns meklētājs atradīs, ka Bībele rāda vairākas bauslības, no kurām šeit pievedīšu dažas:
- Tikumības jeb morāles bauslība, 2. Mozus 20, rakstīta ar Dieva pirkstu uz akmeņa galdiem, desmit vārdos, kura bija Pestītāja sirdī, kuru pārkāpt viņš tapa no velna kārdināts, bet bez grēka. Tā ir tā pati, kuru Dievs šodien caur Svēto Garu raksta savu bērnu sirdīs (Ebr. 10:16; 2. Kor. 3). Tā ir tā pati, kuru paradīzē pārkāpa pirmais cilvēka bērns.
- Ceremoniālā jeb ēnas bauslība, kura zīmējas uz Kristu un kura caur viņu tapa piesista pie krusta (Kol. 2:16).
- Pilsoniskā bauslība, kura rādīja pilsoņiem viņu savstarpējās attiecības vienam pret otru kā arī pret savu valsti. 2. Moz. 21, 22, 23. nod.
- Priesteru bauslība, kuras ievērošana bij vienīgi priesteriem vajadzīga viņu kalpošanu vedot (3. Moz. 2., 3., 4., 7., 21. un 24. nod.).
- Soģu jeb valdnieku bauslība, saturoša priekšrakstus šai šķirai (5. Moz. 17).
Visās valstīs pastāv dažādi likumi, tā arī mūsu valstī ir sekojošie:
Valsts satversmes likumi.
Civilie likumi.
Sodu likumi.
Agrār-reformas likumi.
Muitas likumi u.c.
Bauslību var salīdzināt ar drēbēm, apģērbu. Tā kā cilvēkam ir dažādi apģērbi, tā arī tautai ir dažādi likumi. Ka nav vienalga, kādu likumu pielieto zināmā gadījumā, tā nav vienalga, kādā apģērbā tērpjas attiecīgajā dienā.
Pestītājs līdzībā aizrāda uz kāzu svētkiem, no kuriem viens nebij kāzu drēbēs. Viesis ielūgumu bij saņēmis, bij mazgājies un uzkopies, arī atnācis, bet varbūt savā ikdienišķā apģērbā, savā paštaisnībā, kura ir kā sārņaina drēbe. Mūsu taisnībai jābūt labākai nekā rakstu mācītāju un farizeju, ja gribam nākt debesu valstībā.
Kā pilsoņiem mums ir pazīstami sekojošie apģērbi:
- Ikdienišķais, jeb darba drēbes.
- Svētku uzvalks.
- Amata tērps (valsts vīri, tiesneši, karavīri un garīdznieki, ierēdņi, sportisti u.c.).
- Slimnīcas drēbes.
- Miroņu tērps.
No pēdējā, es domāju, ikviens atteiktos, jo nav tak viens daudzums, kad kādam tik drēbes mugurā. Tomēr ir ļaudis, kuri šodien lepojas ar miroņu tērpu, tie ir cilvēki, kuriem „vārds, ka dzīvo, bet darbos ir miruši”, par tiem arī Pestītājs runā, „lai tie miroņi savus miroņus paši aprok” (Mat. 8:21-22), tādi arī nebija apustulim Pāvilam sveši, kad viņš runādams par atraitnēm (1. Tim. 5:6) saka, „bet kura uz kārību dzenas, tā dzīva būdama ir nomiruse”.
Un šie miroņi, pēc tam, kad dzirdējuši Kristus balsi, ceļas, lai tiktu apgaismoti, pēc tam tie tērpjas kāzu drēbēs (Atkl. 19:7-8). „Jūs, kas bijāt nomiruši grēkos un pārkāpumos, kuros jūs citkārt staigājāt pēc šīs pasaules ieraduma, ne pēc Kristus – staigājat pēc tā virsnieka gribas, kurš valda gaisā un ir spēcīgs neticības bērnos (Ef. 2:1-5 un 4:18). Sveši dievišķai dzīvībai, nozīmē, sveši Dieva bauslim. Bauslim, kurš ir bijis mūsu audzinātājs un pievedējs Kristum (Gal. 3:24), bij mūsu dzīvība”. 5. Moz. 30:15, 20.
Dievam ir daudz bērnu, kurus ienaidnieks ir pievīlis un turējis tumsā un šie bērni ir sargājušies no visa grēka, kuru viņi par grēku ir atzinuši, kur bausli kā grēku apgaismojis. Ja bauslis apustulim Pāvilam grēku nebūtu rādījis, viņš to nebūtu zinājis. Ja bauslis šodien kādam nerāda grēku, tad arī tas šodien to nezina, bet ar nezināšanu neviens nevar aizbildināties.
Tas pats bauslis, kurš saka „tev nebūs zagt, nokaut, iekārot, laulību pārkāpts”, tas pats saka „piemini to svēto dienu (sabatu), ka tu to svētī” (2. Moz. 20).
Kā tad nu cilvēks var vienu daļu turēt, par to cīnīties un to vismazāko bausli atmest. Manim nav iespējams saprast, kamdēļ mūsu pretinieki nepārmet mums adventistiem par to, ka sargāmies no zagšanas, no nepatiesas liecības došanas, no laulības pārkāpšanas un daudz citiem grēkiem. Kāpēc paši māca „tev nebūs zagt, nokaut, nepatiesu liecību dot” u.t.t., bet apkaro tikai vienu bausli? Kamēr citus cenšas turēt, kuriem pat pēc viņu jēdziena arī jābūt pestītiem pie krusta.
Apustuli Pāvils saka (Ebr. 4:9): „Tad nu vēl atliek svēta dusēšana tiem Dieva ļaudīm”, ievēro, ne pasaulei, ne zaimotājiem, balamutēm, smējējiem, bet Dieva ļaudīm, tiem, kuri visus deviņus baušļus turējuši un vienā klupdami ir noziedzīgi pie visiem (Jēk. 2:10). Tiem vēl atliek dusas dienas pieņemšana un kurš nu šo ir sasniedzis, tas dus no saviem darbiem, kā tas Dievs no saviem.”
Tālāk viņš pamudina: lai nu dzenamies, lai cīnāmies, ka to sasniedzam, lai neviens neiekrīt neticības priekšzīmē.
Ne jau sabats kādu izglābs, bet tā taisnība, kura nāk caur ticību, to pavada Dieva spēks, kurš dod cilvēkam varu svētīt sabatu, ko cilvēks pats no sevis bez Kristus gara nespēj (Rom. 8:11 u. c.).
Vēl apraudzīsim bauslības stāvokli un raksturu.
- Tikumības bauslība – 10 vārdi, tapa ielikti sevišķi šim nolūkam taisītā šķirstā (5. Moz. 10:1-5). Tagad laika beigās – Dieva bērna sirdīs (Ebr. 10:16) un mūžībā – debesīs, Dieva namā (Atkl. 11:19).
- Mozus bauslība – rakstīta no Mozus (5. Moz. 31:9): „Un Mozus uzrakstīja to bauslību un to deva tiem priesteriem Levija dēliem… (26), ņemiet šo bauslības grāmatu (ne galdiņus) un nolieciet to sānis tā Kunga tava Dieva derības šķirstam (kurā atradās bauslības galdiņi), lai viņa tur ir par liecību pret tevi”. Ievēro, pret tevi. Še nu redzam, kāds stāvoklis top piešķirts šīm divām bauslībām.
Pirmie iekš šķirsta, otrie šķirstam blakus. Tas nozīmē, pirmajiem – paliek mūžīgi un otrie – paliek līdz Kristum, šos viņš piesita pie krusta. Ievēro labi, kuru no šīm abām bauslībām viņš piesita pie krusta, „to, kura no tiem likumiem cēlusies un kura mums bija pretī”, t.i. bija pret mums, to un ne pirmo viņš ņēma un piesita pie krusta.
Vēl būs interesanti apraudzīt abu šo bauslību raksturu:
- Tikumības bauslība: laba, svēta, mūžīga, dzīvību saturoša, 1. Tim. 1:8-10; 5. Moz. 30:15-16.
- Mozus bauslība: nebija laba, bija bez dzīvības. Ec. 20:24-25.
Kāpēc tad Mozus bauslība tapa dota? Tāpēc ka tauta tos labos nicināja un tos neturēja „tāpēc es tiem devu likumus, kas nebija labi, un tiesas caur ko tie nevarēja dzīvot”.
Piemēram, ja bērns savā jaunā uzvalkā būtu paklausījis vecākiem un negājis lietū, viņš nebūtu saaukstējies un saslimis, bet nu slimības dēļ viņam svētku drēbes tiek novilktas un apģērbtas slimības drēbes, kurās viņam jāguļ un jāsvīst, tiekam tas top vesels un top atsvabināts no šī apģērba. Vai nu viņam veselam tapušam būtu jāstaigā vēl slimnīcas apģērbā? Pasarg Dievs!
Piegriezīsimies vēl acumirkli Kunga dusas dienai.
Mēs zinām, ka Kungs Jēzus ir pasaules radītājs. Viņš ir tas Vārds, kurš iesākumā bija pie Dieva, iekš kura tā dzīvība un cilvēku gaišums, kurš spīdēja tumsībā un kura viņu nesaņēma, „tas bija pasaulē un tā pasaule ir caur viņu darīta” (Jāņa 1:1-10). To pašu redzam Ebr. 1:2. „To (Kristu Jēzu) viņš ir iecēlis par mantinieku pār visu, caur to viņš arī pasauli radījis.” Viņš (Kristus), tātad ir arī sabata Kungs un par Kunga dienu nevar citu saprast kā sabatu!
Dusas diena ir celta cilvēku dēļ un ne cilvēks sabata dēļ – „tad nu tas Cilvēka Dēls ir arī tas svētdienas (sabata) Kungs” (Marka 2:27-28). Maize ir cilvēka dēļ un ne cilvēks ir maizes dēļ, tā tas ir arī ar sabatu. Mēs maizi neatmetam, nenicinām, bet par to priecājamies, par to lūdzam, to mīlējam, par to pateicamies, un rūpējamies, lai tā būtu mūsu namā. Tāpat ir jādara arī ar sabatu – „lūdziet, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemā jeb svētā dienā” (sabatā) (Mat. 24:20); „ja tu to dusas dienu nosauksi par līksmību, par tā Kunga svētumu, kas ir godājams, tad tu priecāsies iekš tā Kunga” (Jes. 58:13).
Nevis vienu no septiņām dienām, bet septīto dienu Dievs svētīja un iesvētīja (1. Moz. 2:3). Viņa ir Radītāja jubilejas diena, tā ir Kunga, nevis žīdu svētums. Tamdēļ viņš to tik bieži nosauc – mana svētā diena un Kristus apliecina sevi par sabata Kungu. Ja kādā slimnīcā būtu septiņas elektriskās spuldzes, no kurām viena – septītā, nošķirta, kalna saule. Man šķiet, ka pat bērns sapratīs, ka nav viens daudzums slimniekam, ja viņu apstaros kāda no septiņām spuldzēm, pēc viņa paša izvēles, bet gan no svara, lai tas top apstarots no septītās spuldzes, jo vienīgi šīs spuldzes staros mīt veselību nesošais jeb slimību iznīcinošais spēks. Tāpat ir ar sabatu, nevis uz vienu no septiņām dienām, bet vienīgi uz septīto dienu Dievs uzlika savu svētību, un ne no vienas citas, kā tikai no šīs dienas, cilvēks piesavināsies sevīm svētību caur Jēzus Kristus nopelnu, uz to aizrāda tik daudzas Dieva apsolīšanas Bībelē.
Runājot par pasaules beigām, Pestītājs saka: Lūdziet, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemā jeb dusas dienā. Uz šiem vārdiem redzam, ka pasaules beigās jābūt cilvēkiem, priekš kuriem šie vārdi domāti. Atkl. 14:12 apliecina: „Še ir tie, kas tura Dieva baušļus un kam ir Jēzus ticība.” Še domāti cilvēki, kuri tic tā kā Jēzus ticēja un mācīja, un viņa mācība skan:
„Debesis un zeme zudīs, bet no bauslības ne mazākā zīmīte, nedz rakstu galiņš nezudīs”.
Ja nu ir cilvēki, kuri iedrošinās kādu tiesāt jeb kādam pārmest par sabata turēšanu, tad tiem vajadzētu būt tikpat godīgiem un pārmest citiem cilvēkiem, ja viņi nezog, neslepkavo, jeb nepārkāpj citu kādu bausli.
Uz ko tad norādīja un norāda Kunga diena (sabats)?
Tak ne uz ēnu, jo sabats bija dots svētlaimībā esošām svētām būtnēm un svētlaimībā, mūžībā tas arī kā tāds būs.
Pāris rakstu vietas, kuras to pierāda.
Runājot par jauno debesi un zemi pravietis Jesaja (66:23) izsakās: „Un visa miesa nāks pa tiem jauniem mēnešiem un pa sabatiem un pielūgs manā priekšā, saka tas Kungs”.
Svētīgi tie, kas viņa baušļus dara (protams tur arī sabatu, kā baušļos ietilpstošu), lai viņiem ir vara pie tā dzīvības koka un lai viņi ieiet pa tiem pilsētas vārtiem (Atkl. 22:14).
Viņa baušļi izteikti desmit vārdos, bet šie vārdi mūsu rokās nākuši sagrozīti. Salīdzini savu katehismu ar 2. Mozus 20. nodaļu, tad redzēsi, kas noticis. Tomēr tam tā vajadzēja notikt, lai tie raksti taptu piepildīti: „Tas runās vārdus pret to Visaugstāko… un apņemsies svētku laikus un bauslību pārgrozīt” (Dan. 7:25), un to mēs redzam kā notikušu faktu. Tagad Dieva tautai tiek nesta tiesa (taisnība) un mums šī tiesa jāpieņem. Dievam jādara savs darbs. Ps. 119:126. Saraustītā bauslība – jānostiprina.
Pasaules sākumā sabats norādīja uz Dievu kā Radītāju, darba nobeidzēju un svētītāju, var sacīt, sabats bija radītāja jubilejas diena. Ir neloģiski kādu jubilejas dienu pārcelt uz citu dienu, ne to, kuru jubilārs vēlas. Es domāju, ka ikviens nopietns lasītājs, kurš negribēs liekuļot, piekritīs, ka mūsu valsts svētkus nepieklājas svinēt ne 17., ne arī 19. novembrī un ja kāds to darītu, tad nedomāju, ka valdība uz tādu noraudzītos ar labpatikšanu. Cik nopietnākiem mums jābūt ar Kunga dienu.
Viņa darbs ir slava un godība un viņa taisnība pastāv mūžīgi. Viņš saviem brīnumiem cēlis piemiņu, tas žēlīgais un sirdsžēlīgais Kungs (Ps. 111:3-4). Kā paradīzē radīšanas brīnumam sabats bija piemiņa, tāda pati piemiņa tā ir jaunpiedzimušajam cilvēka bērnam, „,Mēs esam viņa darbs, radīti uz labiem darbiem” (Ef. 2:10). Sabatu šodien saņem kā Dieva dāvanu apžēlotais grēcinieks, kurš, ja nevienā citā grēkā nebūtu kritis, tomēr sabata pārkāpšanā ir vainīgs un šo grēku nožēlojis, tapis šķīstīts Kristus asinīs, saņem sabatu kā zīmi, lai tas zina, ka Dievs viņu svētī (Ec. 20:12, 20).
Vēlos vēl pievest skaisto pravieša Jesajas izteicienu: „Jebšu bezdievīgam (dabīgam cilvēkam, Jūdas vēstule 19) žēlastība parādās, tomēr viņš nemācās taisnību iekš taisnas zemes, jo viņš neredz tā Kunga augstību” (Jes. 26:10).
Ikvienam nopietnam un uzmanīgam lasītājam ieteiktu šodien lūgt ar dziesminieka vārdiem: „Māci mums mūsu dienas skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam” (Ps. 90:12).
Ja tas tiks panākts, tad priecāsies ne tikai eņģeļi debesīs, bet arī Tēvs, uz kuru no bērna kājām esam lūguši: „Mūsu Tēvs debesīs”.
„Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, arī mana sirds” (Sal. pam. 23:15).
Kārlis Sutta, 1929.g.