Pirms trim gadiem, 2013. g., Tretjakova galerijā Maskavā svinēja simtgadu jubileju Kazimira Maleviča gleznai Melnais kvadrāts”.
Tolaik, 1913. gadā, tas bija padarīts par mākslas sensāciju.
Vieni to kritizēja kā bezgaumības kalngalu,
bet citi to cildināja kā visas mākslas summa summarum.
Daži to dēvēja pat par svētbildi.
Mākslinieku avangardistu izstādē šī Maleviča glezna karājās stūrī kā ikona.
Krievu cilvēkam šī norāde bija skaidri saprotama, jo stūrī mēdza izkārt vienīgi svētbildes. Tur nekad nenovietoja citas attēlus.
Pats Malevičs savu gleznojumu dēvēja par ikonu. Tieši tā!
Šī ikona attēloja, kā viņš izteicās laikmeta simbolu jeb dvēseles stāvokli paaudzei, kura jutās vīlusies par sava laikmeta vērtībām. Pirms revolūcijas Krievijā starp jauniešiem tādu bija daudz. Visi vēlējās pārmaiņas un tās gaidīja. 1913. gads bija pēdējais miera gads pirms kara, pēc kura iepriekšējā Krievija izzuda uz visiem laikiem.
Glezna „Melnais kvadrāts” kā ikona attēlo tumsu Dieva vietā.
Jāpiebilst, ka ikonu pielūgsme nav tas pats, kas Dieva pielūgsme, taču garīgās tumsas apstākļos pie vienas varas pūlis dodas pie ikonām uz baznīcu, bet pie citas varas, dodas uz baznīcām, lai tās postītu. Ikonām nav spēka pārmainīt cilvēka raksturu un piepildīt tās ar patiesības gaismu. Pat vairāk, Dieva attēlojumi bildēs noved garīgo līdz fiziskam līmenim, mazina nepieciešamību ticēt neredzamajam un pārliek Dieva Vārda mācību otrā plānā. Ne velti Bībele mūs brīdina: „Tad nu ļoti sargieties savu dvēseļu labad, jo jūs neesat redzējuši nekādu tēlu tai dienā, kad Tas Kungs ar jums no uguns liesmām Horebā runāja, ka jūs neapgrēkojaties un nedarināt sev dieva atveidu kādā tēlā līdzīgu kādam vīrietim vai sievietei” (5. Mozus 4:15-16). Šo noteikumu Baznīca ir ignorējusi gadsimtiem ilgi, virzot priekšplānā tieši Dieva attēlus. Baznīca gan taisnojas, ka šie attēli „nav rokām taisīti”, ka tie ir svēti un precīza Dieva projekcija mūsu fiziskajā pasaulē, un tamlīdzīgi, tomēr Bībelē nepārprotami vairākkārtīgi Dievs ir brīdinājis Savu tautu netaisīt Dieva attēlus un tiem nekalpot.
Maleviča „Melno kvadrātu” dēvēja arī par priekškaru, kurš taps atvērts un aiz tā varēs redzēt “jauno Krieviju”. Jaunie mākslinieki „Melno kvadrātu” uzskatīja pat par atklāsmi un uz to lika lielu cerību. Daži eksperti šo gleznojumu dēvē par antikonu, jo tās krāsa ir pretēja ikonām, kur pārsvarā izmanto zelta krāsu, debesu simboliku, jo Kristū nav tumsas. Turpretī Maleviča glezna ir melna, tā ir tumsa, kas simbolizē nāvi, Dieva vietā ir tumsa. Taču Malevičs tam nepiekrita. Viņš apgalvoja, ka ar „Melno kvadrātu” māksla noslēdzas, ka tas ir visas mākslas noslēgums, virsotne, aiz kuras tālāk vairs nekā nav.
Malevičs kā avangardists neticēja Dievam un nepieņēma Bībeli. Viņš piedāvāja jaunu pasauli, kurā nav vietas ne Dievam, ne ticīgajiem. Malevičs, iespējams, ka jutās kā jaunās mākslas veidotājs, viņš par to teica: „Redziet, kā viss brūk kopā!” Pēc revolūcijas Malevičs, kā arī lielākā daļa citu avangardistu, pievienojās boļševikiem un kļūst par mākslas komisāru. Boļševisma propagandā viņš izmanto tos pašus avangardistu paņēmienus, bet tālāk par „Melno kvadrātu” netiek. Savas dzīves laikā viņš uzzīmē septiņus vai astoņus melnos kvadrātus, kā arī kvadrātus citās krāsās. Visi viņa gleznojumi bija saistīti ar kvadrātiem un ģeometriskām figūrām. Te ir redzams, ka viņš bija gluži kā apsēsts ar šo ideju. Taču, pēc viņa mācekļu sacītā, no melnajiem kvadrātiem izauga jaunā dzīve, priecīga un aktīva… Kad bija nepieciešams postīt visu veco, boļševiku ideoloģijā Malevičs pilnībā noderēja. Taču Staļina laikā iesākās jaunceltņu laiks, kad bija jāsāk celt, un pieprasīts kļuva tā sauktais sociālistiskais reālisms. Maleviča avangards nonāca mākslas perifērijā.
1935. gadā Malevičs mirst.
Viņu apglabā viņa paša konstruētā zārkā un uz kapa pieminekļa novieto – melno kvadrātu. Tomēr viņa kapa vieta drīz vien tiek zaudēta, jo kara laikā tā tiek nopostīta.
Kopš Maleviča „Melnā kvadrāta” uzgleznošanas ir pagājuši vairāk nekā simts gadi.
Atgriešanās pie pagātnes vairs nav. Tomēr, cik tālu ir mūsdienu paaudze no melnā kvadrāta?
Aplūkojot šo gleznu, man šķita, ka tā atgādina melnu ekrānu.
Ikvienā mājā goda vietā ir novietots melns ekrāns. Šajā ekrānā ļaudis cenšas atrast sev iepriecinājumu, cerību, iedrošinājumu, vai vienkārši izklaidi. Tas ir garīgās dzīves kvadrāts, kura priekšā daudzi pavada lielāko daļu sava brīvā laika. Šis kvadrāts tiem rāda pasaules dzīves vērtības, acu kārību un dzīves lepnumu, un tā piesaista, ka daudzi bez tā nespēj iztēloties savu dzīvi. Miljoniem cilvēku stundām ilgi nekustīgi kā apburti sēž kvadrātu priekšā. Vai tas ir Dieva plāns, lai lielākā daļa cilvēku atrastos ekrānu priekšā pirms Kristus Otrās atnākšanas?
Zinātnes progresu apturēt nav iespējams. Kā mēs lietojam tā augļus? Cik daudz ekrāns atņem mūsu laiku, ka vairs nekā daudz neatliek lūgšanām un Bībeles lasīšanai? Ekrāns atņem laiku, ka nav vairs laika, lai komunicētu ar saviem ģimenes locekļiem un apkārtējiem. Daudzi bēg pie ekrāna, jo ir zaudējuši šīs spējas. Vai mēs esam godīgi paši pret sevi? Vai mēs nepieviļam paši sevi? Kas atrodas mūsu dzīves goda vietā? Vai ekrāna kvadrāts neatņem mums to, ko Dievs vēlas mums piešķirt? Kas notiktu, ja kāds no mums mirtu ekrāna priekšā, skatoties mākslas filmu, spēlējot datorspēli, vai blenžot uz pornogrāfiju, vai sekojot līdzi boksa spēlei? Uzlūkojot topam pārvērsti. Šajā ziņā ekrāna kvadrāta ilgstoša aplūkošana mums var kļūt ļoti dārga.
A. P.
Literatūra:
Ионина Н. А. «Сто великих картин». – М, 2002.
Шатских А. С. «Казимир Малевич». – М, 2006.