„Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi” (Jāņa 6:58). Jēzus šos vārdus bija sacījis ļaudīm, kuri bija meklējuši Jēzu, lai remdētu savu izsalkumu. Nekas nav tik labs izsalkuma remdēšanai kā svaiga un mīksta maize. Tās garša mums ir pazīstama kopš bērnības. Tomēr Jēzus aicināja savus klausītājus ilgoties pēc kā pārāka – pēc dzīvības maizes.
Bieži vien grāmata tiek lasīta tikai vienreiz. Ja gadās kāda sevišķi interesanta, tad varbūt to izlasīs vēlreiz. Taču reti kurai grāmatai tiek gods, lai to lasītu katru dienu. Daudzi piekritīs, ka šim godam atbilst vienīgi Bībele, tomēr nebūs daudz tādu, kas tiešām to katru dienu lasītu. Visu izšķir izsalkums pēc dzīvības maizes.
Kad Baznīcas ielā 12a ar lekcijām uzstājās Toms Evanss, vienu no vakariem viņš veltīja tēmai par Bībeles lasīšanu katru dienu. Šī atziņa mums nav tik sveša, ka bija jāaicina dārgs viesis no ārvalstīm, lai mums to atgādinātu. Tomēr kā liecina Barnas pētījums par reliģisko praksi ASV, starp adventistiem tikai 49% draudzes locekļu regulāri lasa Bībeli. Vai Latvijā šis skaitlis būtu savādāks?
Tas ir labi, ka draudzes locekļi regulāri lasa Bībeli. Ja viņi plāno gada laikā izlasīt visu Bībeli, un to atkārto katru gadu no jauna. Tas ir labi, ka draudzes locekļi vispār lasa Bībeli. Taču Bībeles lasīšana nav tas pats, kas Bībeles izpēte. Kamēr Bībeles lasīšana nostiprina Rakstus atmiņā, Bībeles izpēte dod iespēju iedziļināties Vārdā, sekmē spējas izvērtēt lietas mums apkārt. Apustulis Pāvils raksta:
„Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebrejiem 5:12-14).
Šajā tekstā Pāvils par nožēlu secina, ka viņa klausītāji nespēj baudīt cietu barību. Dieva bērni ir aicināti virzīties no gaismas uz gaismu, sasniedzot garīgo briedumu viltīgā ienaidnieka priekšā. Taču apustuļa klausītāji bija parādījuši bērnišķīgu vājumu un jutušies apmierināti ar virspusējām Dieva Vārda zināšanām. Tādi ļaudis ir sastopami arī mūsdienās. Tā vietā, lai būtu izsalkuši pēc Dieva Vārda, tie prasa īsākas svētrunas un ne tik sarežģītas Bībeles studijas. Populāra ir prasība neapgrūtināt klausītājus ar Bībeles rakstu vietām, bet „pabarot ganāmpulku”. „Vieglāk! Ātrāk! Īsāk! Ne tik nopietni, bet ar smaidu! Dodiet pienu, bet ne cietu barību!” Taču, kas ir tas, kurš vēlas, lai mēs būtu taisnības vārda nepratēji?
Kad saskāros ar Barnas pētījumu, man radās jautājums: cik daudz no šiem 49% ir jaunie draudzes locekļi un, cik ir to, kam ir garš stāžs draudzē? Pētījums gan nesniedz atbildi, tomēr man ir aizdomas, ka jaunie draudzes locekļi Bībeli lasa biežāk nekā tie, kas draudzē ir jau sen. Jaunos draudzes locekļus uz priekšu virza izsalkums pēc Vārda. Taču garša ar gadiem var kļūt pliekana, ja nav praktizēta nopietna Bībeles izpēte. Varbūt ne vienmēr tas notiek kā Sinaja tuksnesī, kur israēlieši kurnēja, kad tiem bija apnikusi, kā viņi sacīja, „bada maize” (4. Mozus 21:5). Drīzāk gan te parādās pašpietiekamības sajūta ar sasniegto atziņu līmeni, kas var pieaugt līdz ar draudzē pavadītajiem gadiem, kad iestājas stāvoklis, ko pavada uzmācīga doma: „Zinu, zinu, protu, protu.” Dabiski esam spējīgi piebalsot laodiķietim: „Esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka”!
Kur to visuzskatamāk var vērot? Sabatskolas Bībeles izpētes nodarbībā! Tas atklājas tur, kur tam tā nebūtu jābūt. Pēc kādām pazīmēm šādi var spriest? Pēc Bībeles izpētes kvalitātes un no atbildēm uz jautājumiem. Sabatskolas nodarbībā tiek aplūkoti nedēļas laikā veiktie Bībeles izpētes rezultāti. Taču pēc skolotāja jautājuma: „Kāda bija šīs nedēļas Bībeles izpētes tēma?”, bieži vien iestājas neveikls klusums līdz kāds atjautīgākais paskatās grāmatiņā un nolasa virsrakstu. Kādus tad var sagaidīt nedēļas laikā gūtos Bībeles izpētes rezultātus? Dažkārt pēc Bībeles rakstu vietu nolasīšanas seko debates, kuras mēdz veidot šablonu frāzes, kas ir kā universālas atbildes uz visiem jautājumiem. Kāds var pastāstīt savu piedzīvojumu vai novērojumu, kas var veicināt sadraudzību un omulīgu atmosfēru, tomēr tā nav Bībeles izpēte. Tas ir labi, ja sabatskolas nodarbībā tiešām izdodas iedziļināties Vārdā nevis tikai tā komentāru komentāros vai liecībās, kurām maz kopīga ar apskatāmo Bībeles tematu.
Ja sabatskolas dalībnieki sevi ir radinājuši tikai pie virspusējām frāzēm (piena), tad tie var būt atvērti dažādiem citiem virzieniem, kas var šķist „garšīgāki”, vai tādi, kurš vairāk „uzrunā”. To apliecina tolerance pret novirzieniem. Sabatskolā katram ir tiesības izteikties, taču mulsina brīži, kad klaji aplamam virzienam klātesošie nedod atbilstošu pretsparu no Bībeles veselīgās mācības. Te var būt darīšana ar šauriem tematiem, kā antitrinitārisma sistēmiski sistematizētām sistēmu sistēmām, vai ar pārgudrām pamācībām, kādām būtu jābūt vispareizākām attiecībām ar Dievu, kuras neesot blakussēdētājam. Te var būt darīšana gan ar cilvēcīgu kļūdīšanos, gan arī ar sveša gara pārcilvēcīgu gudrību. Tam pretī ir jāliek Bībeles izpēte, lūgšanā cieši turoties pie Dieva apsolījumiem, nelēkājot pa tematiem un izprotot Dieva doto virzienu. Šablonu frāzes te nelīdzēs.
Kas ir Bībeles izpēte?
Bībeli var pētīt individuāli un kolektīvi. Skaitam nav nozīmes, jo svarīgākais Bībeles izpētes nosacījums ir izsalkums pēc Dieva Vārda. Tikai tie, kas ir izslāpuši un izsalkuši pēc patiesības, top paēdināti. Bībele ir šis pamatēdiens.
Bībeles izpētē ir trīs soļi: novērošana, skaidrojums un pielietošana. Tie var kombinēties savā starpā, tomēr loģiskus secinājumus ir iespējams gūt tikai secīgi izejot tos visus trīs.
- Novērošana. Ko rakstu vieta saka? Saprast, kas ir uzrakstīts. Te svarīgi salīdzināt Bībeles tulkojumus, ja iespējams, iedziļināties oriģinālvalodā. Ne vienmēr ir viegli saprast rakstu vietas izteiksmes formu. Izlasot tekstu latviešu tulkojumā, dažkārt var rasties priekšstats, kas tomēr var atšķirties no uzrakstītā citās valodās vai oriģinālvalodā. Šī iemesla dēļ Bībeles pētnieks neveiks teksta analīzi, balstoties tikai uz latviešu valodas gramatikas īpatnībām, jo var kļūdīties secinājumos. Lai gan, ievērojot Bībeles teksta virzienu, Dieva Gara vadīts Bībeles pētnieks sapratīs uzrakstīto, tomēr, lai savu domu pamatotu, tam ir nepieciešams šo tekstu izpētīt vairāk. Jo, kas vienam šķiet acīmredzams, citam tas tā nemaz nešķiet. Šīs cilvēcīgās šķietamības atrisināt var tikai precīza teksta aplūkošana, lai noskaidrotu, kas īsti stāv rakstīts.
- Skaidrošana. Ko rakstu vieta nozīmē? Te svarīgi ievērot, ka šis solis seko pēc pirmā soļa paveikšanas. Ja ķeras pie rakstu vietas skaidrošanas bez izpratnes, kas stāv rakstīts, var kļūdīties. Skaidrojot rakstu vietu, svarīgi noteikt tās literāro un vēsturisko kontekstu pašas Bībeles ietvaros. Kas ir uzrakstīts pirms un pēc dotās rakstu vietas? Atrast rakstu vietas saderību ar kopējo vēsti. Spēt izšķirt starp simbolisko un burtisko. Tieši rakstu vietu skaidrošanā ir visvairāk pielaisto kļūdu un strīdu, kas sašķeļ kristietību konfesijās. Šī raksta apjomā par Bībeles teksta skaidrošanu viennozīmīgi uzrakstīt nav iespējams. Tomēr piezīmēšu svarīgāko: skaidrojot Bībeles rakstu vietas ir svarīgi izprast virzienu, kurp ved Dieva Gars, kurš inspirējis Rakstus. Ar veselā saprāta piesaukšanu te ir par maz, jo Bībeles teksts nozīmē tikai to, kādu nozīmi tam ir devis tā Autors. Romas katoļiem jautājums par Bībeles teksta nozīmi tiek risināts ar ticības kongregācijas palīdzību, kura visiem nosaka vienu baznīcas mācības skaidrošanu. Mums šādas iestādes nav. Mums gan ir mācības 28 punkti, taču nepastāv kontrole, kā būtu jāskaidro katra atsevišķa Bībeles rakstu vieta. Tā ir draudzes atbildība, lai mācībā tā iekļautos noteiktajās robežās, bet Bībeles izpētē mēs esam brīvi tiktāl, cik šādu brīvību pieļauj pats Dieva Vārds un Sv. Gars. Kas iet pāri par to, tie jau ir maldi.
Lai nonāktu pie pareiziem secinājumiem, vispirms ir jāveic pirmais solis un uzmanīgi jāizpēta, kas stāv rakstīts. Tad jāaplūko konteksts, lai varētu veikt skaidrojumu. Skaidrojot tekstu var noderēt labas Bībeles komentāru grāmatas, kuru piedāvātos skaidrojumus salīdzināt savā starpā un veikt secinājumus.
- Pielietojums. Kad ir noskaidrots, kas stāv rakstīts un kā tas būtu skaidrojams, tad var spert nākamo soli. Ko lasītais rakstu vietā nozīmēja tolaik, kad tas tika uzrakstīts, bet kāda ir tā nozīmē mūsdienās? Kā šajā rakstu vietā ietvertie principi būtu pielietojami mūsu apstākļos? Tādēļ, ja nav uzticīgi izieti pirmie divi soļi Bībeles izpētē, var nonākt pie aplamiem secinājumiem pielietojumā, jo tādu lietu Bībelē, ko mūsdienās vairs nepraktizē, ir daudz, piemēram, upurēšana un apgraizīšana. Tāpēc būtu aplami reanimēt lakatiņu valkāšanu dievkalpojumos vai Mozus likumus attiecībā uz sieviešu higiēnu tikai tādēļ, ka tas „stāv rakstīts”. Nopietnam Bībeles pētniekam ir jāspēj atšķirt, kas dotajā rakstu vietā ir mūžīgais princips un ir attiecināms uz visiem laikiem, bet, kas ir laicīgs un mūsdienās vairs netiek praktizēts. Te nav tikai pretstats Vecā un Jaunā Derība hronoloģiskā skatījumā, jo Vecās Derības rakstos ir daudz svarīgu principu, kas ir pielietojami mūsdienās, ka arī Jaunās Derības rakstos ir lietas, kuras vairs netiek praktizētas. Tās ir jāprot atšķirt, lai izdotos atrast pareizu pielietojumu.
- Vaita ir rakstījusi grāmatā „Lielā cīņa”: „Studējot Rakstus, mums vajadzētu lietot visus prāta spēkus un, cik tālu vien mirstīgajiem tas iespējams, censties aptvert dievišķās lietas, tomēr mēs nekad nedrīkstētu aizmirst, ka īstais skolnieka gars atklājas bērnišķās ilgās pieņemt mācību un tai pakļauties. Grūti saprotamās vietas Rakstos nekad nevarēs atrisināt ar tādām pašām metodēm, kādas lieto, risinot filozofiskas problēmas. Pie Bībeles studijām mums nekad nevajadzētu iet ar pašpaļāvību, ar kādu tik daudzi dodas zinātnes sfērā, jo te nepieciešama lūdzoša atkarības izjūta no Dieva un sirsnīga vēlēšanās uzzināt Viņa prātu. Mums jāiet ar pazemīgu un slāpstošu garu, lai varētu atzīt to, ko ir sacījis lielais Es Esmu. Citādi ļaunie eņģeļi tā aptumšos saprašanu un nocietinās sirdi, ka patiesība uz mums neatstās nekādu iespaidu.”[1]
Lietas, kurām pievērst uzmanību
Bībeli ir nepieciešams pētīt ar lūgšanu, nonākot saiknē ar tās Autoru. Godīga attieksme pret Bībeli prasa, lai tās vēsts netiek pielāgota paša lasītāja vēlmēm. Bībelē tiek atklāti vēsturiskie notikumi nevis tādi, kādus lasītājs tos sagaidītu no svētas Grāmatas, bet gan tādi, kādi tie ir bijuši. Dažkārt cilvēki Bībelē izlasa kaut ko un šausminās: „Kā tādas lietas Bībelē var būt rakstītas?!” Ne vienmēr visus šos notikumus pavada Dieva vērtējums, taču tas ir atklāts Viņa principos, kas ir pielietojami visa Bībeles teksta izvērtēšanā. Bībeles pētnieka uzdevums ir šos principus saredzēt atsevišķajās Bībeles teksta detaļās, jo tās veido kopējo Bībeles stāsta kontekstu jeb vēsti, ko dēvē arī par mūžīgo evaņģēliju.
Viena lieta, kad sabatskolas skolotājs vai mācītājs pasaka priekšā, kam mēs ticam, cita lieta – pašam pastāvīgi to noskaidrot Bībelē, spēt izpētīto tēmu atstāstīt saviem vārdiem, atklāt šo atziņu spēku un tās apliecināt, kad ir saredzēta to izšķirošā vērtība. Uzticama Bībeles izpēte netiek ievadīta ar vārdiem: „Kā tev šķiet, ko šis pants saka?”, vai: „Ko šis pants nozīmē tev šodien?” Šādi jautājumi gan paver iespēju debatēm, taču tā nebūs Bībeles izpēte. Pastāv daudz skaidrojumu un pielietojumu, kurus cilvēki var steigties ielikt izlasītajā rakstu vietā, tomēr Dieva Vārds ir precīzs, tas satur dievišķus principus, tam pastāv noteikts virziens, kurš noved pie noteikta mērķa.
Dažkārt tiek izmantots negodīgs paņēmiens, kad Bībeles teksts, kurš runā par burtiskām lietām, tiek pasniegts simboliskā valodā, lai šādi atrastu tā pielietojumu mūsu dzīvēs. Piemēram, runājot par Kristus dzimšanu, klausītāji tiek aicināti uz Kristus dzimšanu savstarpējās attiecībās: ģimenē, laulībā, darbā. Vai arī, runājot par akmens novelšanu no Kristus kapa, to simboliski attiecināt uz baiļu, šaubu, dusmu, neveiksmju „akmeņu novelšanu” mūsu dzīvēs. Te var sanākt garīgas uzrunas, bet tām nebūs nekā kopīga ar patiesu Bībeles izpēti. Ir dzirdēts skaidrojums, par Mat. 24:28, „kur maita, tur salasās ērgļi”, kam seko nopietni apgalvojumi, ka te simboliski tiek runāts par naftas ieguvi Tuvajos Austrumos. Vai arī pielietot tekstu: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man”, izejot no savas dzīves: „Mēs ieliekam savu pieredzi šajā tekstā un par mūsu „krustu” kļūst reimatisms, naudas trūkums, aizkaitināmi radinieki, neciešami istabas biedri, personiska sakāve vai (Dievs piedod mūs!) joks. Tomēr mēs vēl aizvien esam pārāk viegli domās par sevi, jo pirmā gadsimta lasītājam persona, kura burtiski paņēma uz sevi krustu, bija ne tikai nodota nāvei, bet arī nosodīta, lai mirtu sāpīgu, apkaunojošu un pazemojošu nāvi, kuru Roma rezervēja nepilsoņu noziedzniekiem, pasaules padibenēm.”[2] Šādus piemērus var minēt daudz, kur populāri šabloni liedz sasniegt Bībeles teksta dziļumus. Taču šīs un citas rakstu vietas ir tā vērtas, lai tām veiktu nopietnāku izpēti. Negodīgai vai paviršai pieejai nepieciešams pretstatīt Bībeles izpēti, kas pielīdzināma cietas barības baudīšanai, kura veicina garīgo briedumu.
Bībeles izpētes virziens
Kā izvēlēties virzienu, kas ir atklāts Bībelē, ja uz Bībeli atsaucas dažādas, pat pretējas kustības? Bībeles virziena izvēle nenovēršami atklāj, kas esam mēs paši un ko mēs tiešām meklējam. Kādas ir mūsu prioritātes un gars, kuram piederam? Par Bībeles izpētes virzienu var runāt daudz, taču visiem tas nekad nebūs viennozīmīgs. Iemesls tam ir cilvēka atbildība Dieva priekšā. Cik daudz fanātisku noziegumu ir sekojuši pēc vārdiem: „Man Dievs lika to darīt!” Mēs varam daudz lūgt Dievu, lai Viņš mūs vadītu pareizajā virzienā, taču Dievs nekad mums nelaupīs tiesības pašiem būt atbildīgiem par savas rīcības un vārdu izvēli.
Cilvēkam nākas izvēlēties starp trīs balsīm: savējo, Dieva un sātana. Protams, pasaulē ir daudz vairāk balsu, tomēr tās visas mēs analizējam un pieņemam, izejot no šīm trim iepriekš pieminētajām. Kura no šīm trim ir visskaļākā? Visskaļākā ir tā balss, kurai dodam savu piekrišanu, kura visvairāk atbilst mums pašiem. Tā var būt paša iekšējā balss, tā var būt kārdinātāja balss, un tā var būt Dieva Gara balss. Visas trīs balsis var skanēt vienlaicīgi. Kāds var izsaukties: „Kaut jel Dievs runātu skaļāk! Tad es vienmēr izvēlētos pareizo virzienu!” Dievs runā, taču Viņš cilvēkam neatņem tiesības izvēlēties, kurai balsij klausīt vairāk, un skaļākā balss būs tieši tā, kura visvairāk saskanēs ar paša cilvēka rakstura prioritātēm. Ja Dievs uzspiestu tikai Savu pareizo viedokli, tad sātans Viņu varētu apsūdzēt, ka Viņš atņem cilvēkam tiesības uz dažādību un sava personiskā viedokļa paušanu. Tādēļ ir dots Dieva Vārds, kuru pētot cilvēks var iepazīties ar dzīvības ceļa virzienu, taču to uztvert spēj vienīgi tie, kas apzināti klausa Dieva klusajai balsij vairāk nekā visām pārējām. Taču bēdas tam, kurš jauc savējo iekšējo, vai vēl sliktāk kārdinātāja, balsi ar Dieva runāto. Tādēļ Rakstus nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Tos ir jāpēta ar ilgām pēc patiesas atkarības no Dieva Gara.
Te svarīgi ievērot vēl ko: „Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu!”[3]. Bībeles izpēte atklāj, kas esam mēs paši. Ko tu meklē? Pēc kā ilgojies? Kurai garšai tu dod priekšroku? Dievs vēlas mūsu priekšā atvērt Debesu mantnīcas, kad pētām Svētos Rakstus. Šīs garīgās bagātības ir tā maize, kas dod mūžīgo dzīvību. Kad uzticami veicam Bībeles izpēti un lūgšanā satveram Dieva Gara virzienu, tad spējam stingri nostāties uz tā ceļa, kas ir nosaukts paša Kristus vārdā, un apliecināt to mācību, „kas svētiem reiz dota”. Tad nu, Bībeles pētniek, tas Kungs tevi aicina: „piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas”[4].
Andris Pešelis
[1] E. Vaita „Lielā cīņa” [599].
[2] D. A. Carson „Exegetical Fallacies”, GrandRapids: Baker Book House, 1985, 105. lpp.
[3] Salamans Mācītājs 5:1
[4] Jeremijas 33:3