Kad Leonards mācījās J. Rozentāla mākslas vidusskolā, viņu iesauca armijā no 4. kursa, neļaujot pabeigt skolu. Jau no paša sākuma Leonards kara komisariātā sacīja, ka pieder pie Septītās dienas adventistu draudzes, ievēro Dieva morāles principus, kas viņam ir pirmajā vietā, un nepildīs pavēles, kas ir pretrunā ar šiem principiem. Armijā, savukārt, viņam sacīja, ka šīs “muļķības” nāksies aizmirst un armijā būs jāklausa visām pavēlēm.
Dienests sākās Brestā. Pirmajā diennaktī kopā ar jauniesaucamajiem, kas dzēra, smēķēja, runāja netīru valodu, Leonards saprata, ka bez Dieva palīdzības te nespēs pastāvēt. Viņš visu nakti lūdza Dievu, lai Viņš palīdz izturēt līdz galam. Naktī bija pērkona negaiss, ko Leonards uztvēra kā Dieva dotu „atbildi”.
Nākošajā dienā Leonards gāja pie kazarmu priekšnieka un sacīja, ka ir septītās dienas adventists, ka ievēros Dieva baušļus un nepildīs pienākumus sestdienās, lai ar to rēķinās. Priekšnieks sāka biedēt – tu esi karavīrs un pildīsi visas pavēles. Vairākas reizes, sabata ievērošanas dēļ, viņu ievietoja stingrā arestā karcerī. Zvērestu Leonards atteicās pieņemt, tāpēc kara tribunāls viņam piesprieda 5 gadus stingrā režīma ieslodzījumā un viņš nokļuva Brestas cietumā. Pēc tam viņu transportēja uz nometnēm. Katru reizi, nonācis nometnē, viņš uzreiz devās pie priekšnieka un paskaidroja savu nostāju. Tā Leonards nonāca nometnēs Tālajos Austrumos. Ceļā lopu vagonā viņš kopā ar citiem ieslodzītajiem pavadīja veselu mēnesi. Tur kopā atradās gan kriminālie, gan arī politiskie ieslodzītie, kuriem pārsvarā bija lielie termiņi – 25 gadi. Pēc ierašanās Nahodkā, Leonards kā vienmēr līdz tam uzreiz devās pie priekšniecības un pastāstīja par savu ticības nostāju. Nometnes priekšnieks dusmās sita dūri galdā un kliedza, ka panāks Leonarda nosūtīšanu uz vietām, kur viņš dienas gaismu neredzēs. Leonards nojauta, ka var nonākt vietās, kur ir polārās naktis. Kā lai tur ievēro sabatu? Tas bija šoks. Leonards pie sevis lūdza Dievu, lai varētu pastāvēt līdz galam.
Leonarda Šaripova pašportrets ieslodzījumā 1952. g.
Pagāja divas nedēļas un Leonards gaidīja, kas notiks tālāk. Angāros, kur ieslodzītie uzturējās bija auksts, liela drūzma, strīdi, kaušanās, netīra valoda. Tad viņu pie sevis izsauca priekšnieks un sacīja, ka ir lasījis Leonarda lietu un piedāvā viņam kļūt par ieslodzījuma vietas kluba māksliniecisko noformētāju. Leonards piekrita. Priekšnieks aizveda viņu uz klubu, kur ierādīja atsevišķu telpu dzīvošanai. Tam bija lielas priekšrocības, jo te var pielūgt Dievu netraucēti un atrasties tālu no nometnes kņadas. Kad priekšnieks aizgāja, Leonards zemojās lūgšanā un pateicās Dievam par šo priecīgo notikumu. Pēc tam kaimiņos Leonardam, otrajā istabā, pielika klāt vēl vienu puisi. Istabas nebija remontētas un to grīdas vienu daļu veidoja smiltis un betons, tomēr tas bija daudz labāk nekā kopējās barakās ar kriminālnoziedzniekiem.
Kādu dienu betonā uz grīdas parādījās plaisa un smilti sāka tā kā iegrimt. Apakšā pazemē tika rakts tunelis. Leonards un otrais puisis nobijās, jo nu viņiem draudēja briesmas, tāpēc par notiekošo ziņoja priekšniekam. Priekšnieks atnāca un konstatēja, ka tur pazemē ir tunelis, pa kuru cietumnieki vēlējās bēgt. Priekšnieks pavēlēja nevienam neko neteikt un ārā no istabas nenākt, jo tagad viņu dzīvībām tiešām draudēja briesmas. Ap klubu tika novietota apsardze un pazemes tunelī esošos cietumniekus notvēra. Nākošajā rītā ar konvoju Leonards kopā ar otro puisi tika atvesti pie priekšnieka. Priekšnieks viņiem paskaidroja, ka viņi ir novērsuši nopietnu bēgšanas mēģinājumu, taču tagad, lai cietumnieki neizrēķinātos ar viņiem kā nodevējiem, arī viņus ir jāievieto karcerī kā līdzdalībniekus līdz lietas noskaidrošanai. Ja viņi nebūtu ziņojuši nometnes vadībai par novērojumiem zem grīdas, tad viņiem piespriestu 10 gadus klāt kā līdzzinātājiem, jo viņi nevarēja nepamanīt, kas notiek pazemē. Karcerī viņus ievietoja abus kopā un ļoti labi baroja. Pēc 3 dienām izlaida ārā, kad vainīgie jau bija aizvesti prom, taču šajā nometnē Leonards vairs nevarēja palikt un tika nosūtīts uz citurieni. Tur arī viņu norīkoja pie ieslodzījuma vietas klubu dekorēšanas un viņš varēja ievērot sabatu, iepriekš vienojoties ar saviem palīgiem, ka strādās svētdienās, taču palīgi nestrādāja ne sestdienās, ne arī svētdienās. Priekšnieks ievēroja, ka darbi iet ļoti lēni un sāka interesēties. Kad viņš uzzinājis par Leonarda sabatiem, tad ievietoja viņu uz nedēļu karcerī. Ēst deva zupu ar speķa gabaliņiem, maizes šķēli un ūdeni. Zupu Leonards neēda. Tā pagāja nedēļa. Piektdienā izlaida, bet Leonards negāja sabatā uz darbu akmens lauztuvē. Tad kopējā sanāksmē skaļi visiem tika pavēstīts par Leonarda pārkāpumu un vēlreiz noteikta vēl viena nedēļa karcerī. Šādi jau divas nedēļas uz maizes un ūdens.
Leonarda Šaripova Nahodkas ostas zīmējums 1952. g.
Tad sekoja amnestija. Nometnē ieradās komisija. Izsauca arī Leonardu uz pratināšanu. Priekšnieks sūdzas, ka Leonards atsakās pakļauties, ko lai dara?
Ģenerāļi sacīja Leonardam: „Tu varēsi pēc dažām dienām būt brīvs, ja nākošajā sestdienā kopā ar visiem iziesi uz darbu, bet, ja tu neiesi, tevi atkal notiesās uz 10 gadiem un liks tīrīt nometnes atejas, sapūdēsim tevi dzīvu un brīvības neredzēsi!” Leonards stāvēja viņu priekšā, lūdza pie sevis klusām Dievu un tad sacīja: „Dariet, ko gribat, bet es nevaru savādāk, tā ir mana pārliecība.” Sabatā viņš atkal negāja uz darbu, tad arī nākošo sabatu tāpat. Leonards gaidīja, kas sekos. Taču priekšnieks izsauca viņu pie sevis, iedeva dokumentu par atbrīvošanu un sacīja: „Laidies projām no mums!” Tas bija 1954. gads.
Leonards secināja: Esi uzticīgs līdz galam! Daudzi iet līdz pusceļam un tur paliek, bet jāiet ir līdz galam.