Kad mēs vērojam musulmaņu teroristus, pirmā doma, kas iešaujas prātā – kas tiem notiek galvās, ka tie ir ar mieru mirt paši un paņemt sev līdzi arī citus. Kad aplūkojam slepkavas kā Breiviku, Adamu Lansu vai kādus citus, kas skolās ir šāvuši bērnus, šķiet, ka te ir darīšana ar slimiem cilvēkiem. Kad kāds izdara ko aplamu, muļķīgu, mēs bieži vien sakām: „Slimi cilvēki!”
Cik ļoti viņi ir „slimi”?
Dažiem noziedzniekiem tiek noteikta pirmstiesas ekspertīze, lai noteiktu tā „pieskaitāmību” jeb atbildību nozieguma veikšanā. Ja cilvēks tiek atzīts par „nepieskaitāmu”, viņam nozīmē ārstēšanu nevis ieslodzījumu. Tiešām, noziedzniekam var būt kādas prāta novirzes, kuru dēļ tas paveic bezjēdzīgus vai nežēlīgus noziegumus. Taču pirms šāda nozieguma veikšanas nevienam neienāk pat prātā, ka šī persona ir spējīga paveikt ko tādu.
Piemēram, kaut vai tas pats, iepriekš pieminētais Adams Lansa, kurš kādā amerikāņu skolā nogalināja 20 bērnus un sešus skolotājus.
Viņš bija dīvainis, vientulis, pat veģetārietis, jo ļoti mīlēja dzīvniekus.
Daudz spēlēja datorspēles un bieži spēlējās ar ieročiem, un kuram īstam amerikānim mājās nav ieroču?
Taču nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma, ka viņš ņems šos ieročus un ies nogalināt bērnus.
Pēc šī nozieguma masu mediji un sabiedrība daudz diskutēja par mentāli nestabilām personām un drošību, bet nevienam pat neienāca prātā publiski izteikt domu par personisko atbildību šajā noziegumā.
Visi saka: „Viņš ir slims!”, taču pēc mūsdienu nostādnēm „slims” cilvēks nevar būt „atbildīgs”.
Slimniekiem ir jāārstējas slimnīcā, un neviens nav vainīgs, ka ir slims piedzimis vai saslimis ar kādu infekciju, vai prāta slimību. Vai ne tā? Nosaucot cilvēku par slimu, tas tiek atbrīvots no atbildības par slimību un tās sekām.
Par slimniekiem atbildību nes ārsti un psihologi (psihiatri), bet ne pašas slimās personas.
Kā reiz bija izteicies mācītājs Čārlzs Sperdžens: „Ārsti ir nelaimīgi cilvēki, kuriem katru dienu ir jāveic brīnums – jāsamierina veselība ar nevēlēšanos būt atturīgiem.”
Tas, ko agrāk dēvēja par grēku, vēlāk kļuva par noziegumu, bet tagad to dēvē par medicīnisku problēmu.
Franču filozofs Mišels Fuko atzīmēja, ka kopš 18.gadsimta cilvēka ķermenis, tā eksistence un rīcība tiek pakļauta aizvien lielākai medikalizēšanai.
Profesori Tomas Šašs, Airvings Gofmans un Aivans Ailičs norāda, ka personas „normāla uzvedība” ir sociāli konstruēta un ir atkarīga no medicīniskas diagnozes.
Šādā kontekstā vārdam „ļaunums” vai „grēks” vairs nav vietas.
Mičigānas Universitātes socioloģijas profesore Nensija Hermane saka, ka grēka reliģiskā apraksta mazināšanās, determinisma teorijas izaugsme par cilvēka rīcību un kultūras relativitāte ir „izslēgusi ļaunumu” ārā no diskusijas tēmas.
Ja mēs vēlamies te pievilkt klāt „grēku” vai „ļaunumu”, tad tas ātri vien tiek atmests, jo „grēks” un „ļaunums” ir reliģiskas kategorijas.
Pat pēc noziegumiem pret bērniem, lai arī cik tie būtu nenormāli, sabiedrībā tiek veikta diskusija par noziedznieka „prāta stāvokli”, kas to ieceļ „nevainīgā plēsoņas” lomā, kurš pats „cieš” no prāta „slimības” pret kuru tas esot bezspēcīgs un viņam esot nepieciešama psihologu un psihiatru palīdzība, nepieciešama ārstēšana, varbūt pat atpūta.
Noziedznieku ir nepieciešams integrēt „normālā” sabiedrībā. Grēka nožēla? Tā taču ir reliģija! Mūsdienās, 21. gadsimtā, sabiedrība met savu skatu uz medicīnu kā visu problēmu risinātāju! Tāpēc ļaunums tiek „medikalizēts” un „nenormālus” cilvēkus ātri nodēvē par „slimiem”.
Bērnu tiesību aizstāvis Endrjūss Vačs saka, ka šādi mēs mēģinām atrast dziedināšanu un gūt sev iedrošinājumu, ka plēsoņa nemaz negribēja izdarīt neko sliktu.
Pat arī tad, ja šī persona paveic kādu nežēlīgu slepkavību un nemaz neizjūt par to nožēlu, tiek diskutēts par noziedznieka personības vajadzībām, garīgo stāvokli.
Vai viņš nav bijis vientuļš?
Vai viņš nebija atstumts?
Vai viņam nebija depresija?
Vai viņam bija nosliece uz antisociālu uzvedību?
Taču šādu cilvēku ir tūkstošiem!
Vai viņi visi ir „slimi” vai potenciāli bīstami? Nē!
Medicīnas vēsturniece karalienes Mērijas Londonas Universitātē Lindseja Ficherisa saka: „Ļaunums ir izvēles lieta. Slimība norāda, ka izvēles nav.”
Atšķirība starp slimību un ļaunumu nav tikai retorisks jautājums vien. Ja māte ievieto savu bērnu krāsnī tikai tādēļ, ka tā „dzirdot balsis”, kuras viņai liek to darīt, tad tā nav tikai prāta „slimība”. Tā ir garīgās realitātes ignorēšana, ka ap mums pastāv garīgā pasaule, kur mājo gan ļaunie, gan labie eņģeļi.
Ļauna rīcība ir saistīta ar ļaunajiem gariem, kā rezultātā attīstās prāta slimības. Ļaunums vienmēr ir izvēles jautājums, tas ir gribas jautājums. Slimība atņem izvēles iespējas, tā pakļauj gribu. Pret ļaunumu ir jācīnās, bet slimība ir jāārstē.
Varbūt Lucifers arī ir bijis “slims”, cietis no “depresijas” un “vientulības”, un tādēļ sarīkojis sacelšanos Debesīs pret Dievu, un ievedis grēkā cilvēkus. Pēc mūsdienu medicīnas slēdziena – “nevainīgs”? Jo “slims”? Vai tomēr atbildīgs?
Psiholoģija sabiedrībai ir sniegusi daudz laba, tomēr, ja tā noziedznieka pedofiliju nodēvē par „slimību”, tad tā atbrīvo plēsoņu no tā atbildības par nodarīto.
Kāpēc šāda pieeja nav vērojama pie tiem, kas tiek tiesāti par korupciju? Varbūt to rokām ir piemetusies īpaša „zagšanas slimība”, ka tie ir bezspēcīgi to kontrolēt bez medicīniskas iejaukšanās un viņi ir nevainīgi? Šādā gadījumā tiesas zālē par „slimu” tiktu uzskatīts pats tiesnesis.
Taču tas netiek attiecināts uz noziedzniekiem, kuri ir veikuši daudz noziegumu ar īpašu cietsirdību. Tādi gūst sev indulģenci, ka ir „slimi” un nespēj kontrolēt savus impulsus. Tas ir cilvēka dabā saprast necilvēcīgu rīcību un sniegt tai attaisnojumu. „Grēks” un „ļaunums” mūsdienās tiek uztvērti kā reliģiski filozofiskas kategorijas, kuras nevar izmantot ne mūsdienu psiholoģijā (psihiatrijā), ne arī medicīnā.
„Grēku” nevar izmērīt, ne arī uzstādīt tam diagnozi.
Kādu dziedināšanu „grēkam” var sniegt mūsdienu medicīna?
Kādu zāļu recepti var izrakstīt?
Grēks ir ārpus zinātnes un līdz ar to tas tiek ignorēts.
Taču, ja „grēku” atzīst, tad kura reliģija lai to risina?
Kurai reliģiskajai kopienai dot priekšroku „grēka” problēmas risināšanā mūsu sabiedrībā?
Kura reliģija šajā ziņā ir „normāla”, un kura nav „normāla”.
Katoļu bīskapu konferences prezidents ASV bīskaps Viltons Gregorijs ir sacījis: „Mēs izvēlējāmies neziņot par priesteru kriminālajām darbībām atbildīgajām autoritātēm, jo likums mums to neprasa.” (From Bishop Gregory’s opening address at the United States Conference of Bishops, June 13, 2002, in Dallas, TX; and as reported by CNN.)
Grēks un ļaunums ir klātesošs mūsu sabiedrībā.
Tam ir risinājums, un to mums sniedz Dieva atklāsme Svētajos Rakstos.
Tikai sabiedrība nav gatava pieņemt šo risinājumu, jo tās priekšā ir izlikti maldus ceļi, kuri šķiet daudz pievilcīgāki nekā Kristus risinājums.
A. P.
Izmantotie materiāli:
Andrew Vachss „Difference Between „Sick” and „Evil”, „Parade” July 14, 2002.
Lindsey Fitzharris „Adam Lanza: the medicalisation of evil”, https://www.theguardian.com/science/blog/2012/dec/17/adam-lanza-medicalisation-evil