Bībeles tekstā bieži attiecībā uz Dievu tiek lietots apzīmējums tas Kungs. Pasaulē ir daudz kungu un dievu, taču attiecībā uz vienīgo un patieso Dievu ir pareizi lietot apzīmējumu Kungs. Stāv rakstīts 5. Mozus 6:4 „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs”. Viens, vienīgs Kungs! Vecās Derības Rakstu tekstā visbiežāk attiecībā uz Dievu tiek lietoti divi senebreju vārdi: Elohim (אֱלֹהִי) un Jahve (יְהוָה). Bieži vien Elohim apzīmē Dieva radošo pusi, bet Jahve – Israēla derības Dievu. Lai gan ne vienmēr šos vārdus var nodalīt vienu no otra, kad tie abi atrodas līdzās viens otram (piemēram, 1. Mozus 2:7-9).
Vecās Derības Rakstu tulkojumos vārdu Elohim tulko ar Dievs, bet Jahvi ar – Kungs. Četrus līdzskaņus (sauktu par tetragramatonu יְהוָה) ebreji, dievbijības apsvērumu dēļ, reliģiskajos lasījumos nelasa, bet gan to aizvieto ar vārdu Adonai (Kungs). Tāpēc pie šī vārda līdzskaņiem senebreju tekstā atrodas vārda Adonai patskaņu apzīmējumi, kas vedinājis Bībeles pētniekus uzskatīt, ka Israela Dieva personvārdu var lasīt: Jehova vai Jahve. Bībeles teksts viennozīmīgi apliecina, ka Viņš ir ne tikai Israēla tautas, bet gan visas radības vienīgais, patiesais Dievs. Senie israēlieši savam Dievam ir devuši vārdu tas Kungs, kā augstāko apzīmējumu. Te ir dažas rakstu vietas, kas to apstiprina: 5. Mozus 4:35, 39, 32:39; Jes. 37:20, 43:10, 44:6-8, 45:5, 46:9 u.c.
Vecās Derības Rakstu tulkojumā grieķu valodā (Septuagintā, LXX) konsekventi visur Bībeles tekstā vārdu Elohim tulko ar sengrieķu vārdu theos (Dievs), bet Jahvi ar – kurios (Kungs). Jāpiezīmē, ka šī prakse pastāvēja ilgi pirms kristietības. Tā rīkojās arī tā laika rakstnieki, kā Jozefs Flāvijs un Aleksandrijas Filo. To var vērot pat arī Kumranas jeb Nāves jūras rakstu ruļļu 27 grieķu koine manuskriptu tekstos.
Tādēļ nav nekas savāds, ka arī Jaunās Derības sarakstītāji ir sekojuši šai tradīcijai un attiecībā uz Dievu ir lietojuši tos pašus apzīmējumus: sengrieķu theos (Dievs) un kurios (Kungs). Pat atsaucēs uz Vecās Derības Rakstiem, kur senebreju valodā ir sastopams vārds Jahve (יְהוָה), viņi ir tulkojuši to ar theos vai kurios. Starp visiem Jaunās Derības manuskriptiem nav neviena piemēra, kad rakstu pārrakstītāji būtu paturējuši senebreju tetragramatonu (יְהוָה) nepārtulkotu.
Daudzveidība, kāda pastāv starp Jaunās Derības manuskriptu lasījumiem, liecina, ka to pārrakstīšanu nav kontrolējusi viena centralizēta baznīcas pārvalde. Visi pārrakstītāji ir bijuši konsekventi, attiecinot vārdu Kungs uz vienu, vienīgo, patieso Dievu. Nepastāv dokumentālu pierādījumu, ka agrīnajos manuskriptos Jaunās Derības teksts esot saturējis vārdu Jehova (יְהוָה), bet vēlāk tas esot aizvietots ar vārdu Kungs (theos vai kurios). Šis teorētiskais pieņēmums ir izcēlies 20. gs. sākumā un tiek popularizēts caur Jehovas liecinieku 1961. g. izdoto Bībeles tulkojumu (New World Translation), kur vairāk nekā 200 rakstu vietās vārds Kungs pašrocīgi ticis aizvietots ar vārdu Jehova, lai nodalītu Dievu Tēvu no Jēzus Kristus. Šādi Jehovas liecinieku tulkojums cenšas paveikt to, ko nav darījuši Jaunās Derības sarakstītāji, kuri pie Jēzus Kristus vērsās ar titulu Kungs un Viņu identificēja ar… Jehovu.
Jāatzīst, ka Jēzus dzīves laikā, pie Viņa ar vārdu Kungs vērsās samēra reti. Tikai pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, kad tika rakstīti Jaunās Derības Raksti, attiecībā uz Jēzu Kristu sāka lietot šo titulu, sasaistot Jēzu ar Vecās Derības pravietojumu piepildījumu. Piemēram, visi četri evaņģēliji saista Jāņa Kristītāja kalpošanu ar pravieša Jesajas pravietojuma (Jes. 40:3) piepildīšanos (Mat. 3:3, Marka 1:3, Lūk. 3:4, Jāņa 1:23): „Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!”. Jānis Kristītājs, kā zināms, bija Jēzus Kristus pasludinātājs.
Pravietis Joels skubina: „Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu” (Joels 3:5), kuru apustuļi attiecināja uz Jēzu Kristu, uzrunājot savus tautiešus Vasarsvētku dienā (Ap. d. 2:21-22), pasludinādami, ka Dievs ir darījis Jēzu par Kungu (Ap. d. 2:36). Tas gan nenozīmē, ka līdz augšāmcelšanai Jēzus nebija Kungs, jo tas pats autors Lūka liecina, ka brīdī, kad Jēzus piedzima Bētlemē, Viņš tika nodēvēts par Kungu (Lūk. 2:11). Sakot „darījis Jēzu par Kungu”, Pēteris norāda ne tikai uz Jēzus īpašo paaugstināto stāvokli, kādu Viņš ieņem pēc Savas augšāmcelšanās, bet gan viņš vēlējās paskaidrot klausītājiem, ka šis pats Jēzus, kuru viņi ir situši krustā, ir tas Kungs. Šie vārdi bija izšķirošie, kas „sāpīgi ķēra viņu sirdis” (37.p.) un mudināja klausītājus uz atgriešanos no grēkiem un kristībām Jēzus Kristus vārdā.
Stefans pirms savas nāves piesauca Kungu Jēzu lūgšanā (Ap. d. 7:59-60). Stefans ir pirmais no Kristus lieciniekiem, kurš miris Kristus vārda dēļ, un viņš pirms savas nāves pielūdza Jēzu kā Kungu. Jehovas liecinieku Bībeles tulkojumā bez neviena manuskripta pamatojuma 60. pantā vārds Kungs tiek tulkots par Jehovu, lai gan tieši tādu pašu vārdu Kungs tie atstāj nemainīgu 59. pantā. Ja šī Bībeles tulkojuma autori šādi vēlējās izcelt, ka Jēzus ir Jehova, tad viņi nav kļūdījušies, taču pie šī panta tiem pastāv savu komentāru folianti, kas to noliedz. Džons Stots reiz esot sacījis: „Ja Kristus nav Dievs, tad Viņa pielūgšana ir elku kalpība, bet, ja Viņš ir Dievs, tad nepielūgt Viņu, nozīmē atkrišanu”.
Vecās Derības tekstā bieži ir sastopama frāze: „Tā Kungs vārds” (Jes. 1:10, Jer. 1:4, Ec. 1:3 u. c.), ko attiecina uz Dieva sacīto. „Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu” (Jonas 1:1). Ar līdzīgu frāzi iesākas gandrīz visas Vecās Derības praviešu grāmatas. Taču Jaunajā Derībā frāze „tā Kungs vārds” tiek attiecināta uz Jēzu Kristu (Ap. d. 8:25, 12:24, 15:35-36, 16:32, 19:10). To attiecina arī uz Kristus Otro atnākšanu: „To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm (..)” (1. Tes. 4:15-16).
Pravietis Joels (Joela 2:32) aicina piesaukt to Kungu (יְהוָה), lai taptu glābti, bet apustulis Pāvils šos pašus vārdus attiecina uz Jēzu: „Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. (..) Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts” (Rom. 10:9-13). Piesaukt Jēzus vārdu uz glābšanu – tā bija agrīnās draudzes ticības apliecība (Ap. d. 4:12).
Caur pravieti Jeremiju mēs tiekam aicināti lielīties ar tā Kunga atzīšanu (Jer. 9:23-24). Šo rakstu vietu apustulis Pāvils ievieto 1. Kor. 1:31 un 2:2, kur aicina lielīties ar to Kungu Jēzu, un to pašu krustā sisto, kuru nosauc par godības Kungu (1. Kor. 2:8).
Apustulis Pāvils 1. Kor. 9:21 līdzās Dieva baušļiem noliek Kristus baušļus. Starp tiem nav pretrunu, tie pat ir identiski, jo pats Kungs Jēzus Kristus paskaidro: „Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā” (Jāņa 15:10). Vienīgā atšķirība – Vecās Derības Dieva baušļi palika uz akmens galdiņiem, bet Jaunajā Derībā šie paši baušļi caur Dieva Garu tiek ierakstīti cilvēka sirdī (Jer. 31:31-34, Ebr. 8:8-10).
Pravietis Jesaja raksta: „Viss Israēla dzimums atradīs taisnību pie Tā Kunga” (Jes. 45:25), ko apustulis Pāvils attiecina uz Jēzu Kristu: „jūs esat taisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā” (1. Kor. 6:11).
Pravietis Jesaja raksta: „Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk, un Tā Kunga godība uzlec pār tevi” (Jes. 60:1), kur apustulis Pāvils, atsaucoties uz šo rakstu vietu, saka: „Tāpēc ir sacīts: uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus” (Ef. 5:14).
Pravietis Malahija izmanto frāzi „tā Kunga galds” attiecībā uz Dieva altāri (Mal. 1:7, 12). Apustulis Pāvils šo frāzi izmanto attiecībā uz piemiņas mielasta galdu (1. Kor. 10:16, 11:20).
- Mozus grāmatā ir dota pavēle: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (5. Moz. 6:5), ko ir mācījis arī pats Jēzus Kristus (Mat. 22:36-38, Marka 12:28-30, Lūk. 10:25-28), taču apustulis Pāvils šos vārdus attiecina uz pašu Kungu Jēzu: „Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts” (1. Kor. 16:22).
Apustulis Pāvils vairākkārtīgi apliecina savās vēstulēs, ka ir tikai viens vienīgs Dievs un viens Kungs (Rom. 3:30, 1. Kor. 12:6, Gal. 3:20, Ef. 4:6, 1. Tim. 2:5), taču viņš to dara, lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir tas Kungs.
Pravietis Jesaja liecina par to Kungu, kurš ir zvērējis: „ka Manā priekšā locīsies visi ceļi un Man zvērēs ikviena mēle!” (Jes. 45:23). Apustulis Pāvils šo rakstu vietu attiecina uz Jēzu Kristu, kad raksta: „Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu” (Fil. 2:9-11). Pāvils bieži savās vēstulēs vārdu Dievs attiecina uz Tēvu, bet Kungs – uz Jēzu. Šie pieminētie vārdi apliecina, ka Jēzus ir Tēva paaugstinātais Kungs un Tēvs vēlas, lai visa radība Viņu pielūdz un dod godu kā Tēvam atbilstošu.
Psalmos ir rakstīts: „tas Kungs ir labs” (Ps. 34:9), kas Pētera vēstulē tiek attiecināts uz Kungu Jēzu (1. Pēt. 2:3). Psalmos rakstīts: „Tā Kunga acis vēro taisnos” (Ps. 34:16), kas tiek attiecināts uz Jēzu: „Tā Kunga acis vēro taisnos”, tāpēc : „turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs” (1. Pēt. 3:12, 15), kur Pēteris citē pravieti Jesaju: „bet turiet gan par svētu To Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu” (Jes. 8:12-13).
Pravietis Jesaja raksta, ka nav cita Dieva, ka Viņš ir pirmais un pēdējais (Jes. 44:6). Šie vārdi tiek atkārtoti Atklāsmes grāmatas ievadā, kas tiek attiecināti uz Kungu Jēzu (Atkl. 1:8).
Vecās Derības pravieši min „Tā Kunga dienu”, kad runā par gala laiku. Jaunajā Derībā šī diena tiek dēvēta par „Kunga Jēzus Kristus dienu” (skat. 1. Kor. 1:8, 2. Kor. 1:14, Fil. 1:6, 1. Tes. 5:2, 2. Tes. 2:1-2, 2. Tim. 1:18 u. c.).
Daudzviet Jaunās Derības autori dēvē Jēzu Kristu par to Kungu, atsaucoties uz tiešiem Vecās Derības Rakstu vietu citātiem, kur Kunga apzīmēšanā ir izmantots senebreju tetragramatons (יְהוָה). Vispārsteidzošākais, ka 1. gs. jūdi, kuri bija pārliecināti monoteisti, iepazīstot Jēzu Kristu un salīdzinot Viņa personību ar Vecās Derības Rakstu liecību, varēja apliecināt Viņu par to Kungu – Jehovu, kam bija veltīts templis Jeruzalemē, kurš ir cienīgs saņemt godu un pielūgsmi. Te atklājās noslēpums, kurš bija apslēpts agrākajām paaudzēm, jo Dievu neviens nekad nav redzējis, bet Cilvēka Dēls Viņu ir darījis zināmu, jo Vārds tapa miesa un mājoja cilvēku vidū. Dievs cilvēka miesā – Kungs Jēzus Kristus, kuru viņi bija redzējuši, dzirdējuši un nu apliecināja.
Izmantotā literatūra:
Bowman M. Robert, Komoszewski J. Ed „Putting Jesus in His Place”, Kregel, 2007.
Komoszewski J. Ed, Sawyer M. James, Wallace B. Daniel „Reinventing Jesus”, Kregel, 2006.
Andris Pešelis