Bībeles izpētes materiālā (18. lpp.) bija šāds jautājums:
“Nikolo Makiavelli, 16. gs. rakstnieks no Florences, teicis, ka valdniekam daudz labāk, ja padotie baidās no viņa, nevis viņu mīl. (..) Kāpēc Dievs grib, lai mēs kalpojam Viņam mīlestībā, nevis aiz bailēm?”
Lai saprastu uzdoto jautājumu, nepieciešams nedaudz aplūkot Makiavelli principus.
Nikolo Makiavelli dzīvoja Renesanses laikā. Viņš kādam valdniekam bija devis padomus, kā vislabāk pārvaldīt teritoriju, norādot, ka valdniekam, ja tam ir jāizvēlas starp mīlestību un bailēm, vislabāk, lai viņu baidās nevis mīl. Makiavelli bija novērojis dažādu valdnieku pārvaldes stilus un veicis savus secinājumus. Piemēram:
- Talantīgam valdniekam ir nepieciešams ievērot briesmas sarežģījumu risināšanā, un tikai tad pieņemt vislabāko lēmumu, apzinoties, ka nepastāv perfekta vai populāra lēmuma.
- Lai saglabātu sabiedrības vienotību un novērstu ienaidnieka intervenci, pēc principa noder jebkurš līdzeklis.
- Ja kāds ir jāsoda, tad labāk izpildīt nāves sodu, jo ievainojot vai pazemojot pretinieku, tu iegūsti sev ienaidnieku uz visu mūžu.
- Pret ļaunumu ir jāpielieto visi līdzekļi, lai izvairītos no kara.
- Valdnieka sekmes nosaka veiksme un veiksme seko tiem vadītājiem, kuri rīkojas ātri, drosmīgi un izšķiroši, nekā pie tiem, kuri ir lēni un vilcinās.
- Iekarotajās teritorijās valdniekam ir jābūt skarbam jau no paša sākuma, lai ļaudis to novērtētu un bītos.
- Iekarotajā zemē ir nepieciešams nogalināt visus vadītājus vīriešus, tomēr iekarotāju armijas kareivji nedrīkst apdraudēt iekarotās teritorijas iedzīvotāju īpašumus un aiztikt pakļautās tautas sievietes.
Nikolo Makiavelli grāmata “Valdnieks”, kur autors izvērsti atklāj savu viedokli, kādam būtu jābūt valdniekam.
Makiavelli galvenais princips – tautai ir jābīstas no sava valdnieka. Valdnieks nevar būt vienlaicīgi mīlēts un godināts ar bijību. Filozofs savas idejas bija aizguvis novērojot visdažādākos vadītājus un valdniekus. Viņš apgalvoja, ka valdnieks pretinieku nedrīkst pazemot, ja to nevēlas iznīcināt uzreiz, savādāk tā iegūst sev ienaidnieku uz visu mūžu. Valdnieks iegūt naidu no pakļautās tautas, ja tas ņem sev pakļauto iedzīvotāju īpašumus un ļauj pazemot to sievietes. Pat nogalinot šīs pakļautās tautas vadoņus tas neiegūst lielāku naidu, ja aiztiek to īpašumus un pazemo sievietes. Daudzi pasaules iekarotāji ir pārkāpuši šos Makiavelli principus, ieguva tautu naidu un ir krituši nežēlastībā.
ASV pēc Japānas kapitulācijas ģenerāli Duglasu Makartūru iecēla par tās absolūto valdnieku. Ģenerālis izdeva pavēli, kas aizliedza amerikāņu okupācijas spēkiem, draudot ar nāves sodu, izvarot japāņu sievietes. Daži no amerikāņu kareivjiem šo aizliegumu ignorēja. Tad vainīgos apcietināja un nolēma veikt viņu publisku sodīšanu ar nāvi. Ģenerālis uz šo soda izpildi uzaicināja vairākas ievērojamas japāņu autoritātes, lai tie pārliecinātos par notiekošo. Šis notikums uz japāņu autoritātēm atstāja milzīgu iespaidu, ka iekarotājs soda pats savus kareivjus par iekarotās tautas sieviešu izvarošanām, kas gadsimtiem ilgi tika uzskatītas par iekarotāju tiesībām. Taču Makartūrs bija sekojis Makiavelli principiem un veica šo vēsturisko precedentu, kas ļāva tam iegūt pilnīgu japāņu autoritāšu atbalstu un sadarbību turpmākā pārvaldē.
Stīvens Sampls grāmatā “Contrarians Guide to Leadership” aplūko Makiavelli pragmātiskos principus vadības mācībā.
Makiavelli labi pazina cilvēka dabu, tādēļ viņš aicināja valdniekus ievērot cilvēka dabas realitāti un spēt to gudri pārvaldīt. Viņš aicināja tos pieņemt realitāti, ka cilvēka daba nekad nespēj sasniegt tās augstākos ideālus un šīs realitātes ignorēšana ved pie paša valdnieka bojā ejas. Makiavelli ir cinisks un negatīvs attiecībā pret cilvēka dabu, taču viņš saredzēja veidus, kā to var pārvaldīt un mainīt sev vēlamajā virzienā. Viņu nevar vērtēt kā pilnīgi aplamu vai pilnīgi pareizu. Viņš atklāj cilvēka dabas neglīto pusi, kas vadītājam vienmēr ir jāņem vērā, ka cilvēkam ir dabiski, ka tas var melot, nīst, laupīt, meklēt atriebību, karot un mocīt cietumniekus. Taču cilvēks meklē arī mīlestību, draugus, izrāda simpātiju, paklausa likumiem, veido mākslas darbus. Vadītājam svarīgi nemānīt pašam sevi, ka cilvēki ir labāki vai sliktāki nekā tie patiesībā ir. Taču meklēt, kā izdabūt no tiem ārā to labāko, kas tajos ir, minimalizējot slikto, ko tie sevī nes.
Tiktāl Makiavelli.
Kad aplūkojam Rakstus, tad mēs saredzam, ka Kristus nav sekojis Makiavelli principiem. Tomēr Viņš tos nav arī pilnībā ignorējis. Kristus labi apzinājās gan labo, gan slikto cilvēka dabā. Viņš ir realitātes Radītājs. Kristus labi zina, kas ir cilvēkā, ka tur nav Dieva mīlestības.
Tālāk Bībeles izpētes materiālā ir jautājums (18. lpp.):
“Kāpēc Dievs grib, lai mēs kalpojam Viņam mīlestībā, nevis aiz bailēm?”
Te tiek izcelts princips, kurš ir pretstatā Makiavelli. No vienas puses ir Bībeles aicinājums mīlēt Dievu no visas sirds, visas dvēseles un visa prāta. Taču no otras puses ir arī aicinājums: bīstaties Dievu, un dodiet Viņam godu!
Var, protams, mēģināt skaidrot, ka latviešu valodā ir nianse vārdos „bīties” un „baidīties”, taču tas ir latviešu valodā. Sengrieķu tekstā visos gadījumos ir izmantots viens vārds: fobeo, kas nozīmē abus kopā: gan baidīties, gan bīties.
Materiālā ir pieminēts E. Vaita citāts: “Pat tad, kad tika izlemts, ka sātans vairs nevar palikt Debesīs, Bezgalīgā Gudrība viņu neiznīcināja. Tā kā Dievam pieņemama ir tikai kalpošana mīlestībā, Viņa radījumu uzticībai ir jābalstās uz pārliecību par Viņa taisnīgumu un labestību. Debesu un citu pasauļu iemītnieki, būdami nesagatavoti saprast grēka dabu un sekas, nevarētu saskatīt Dieva žēlastību un taisnību, ja sātans tiktu iznīcināts. Ja viņa eksistence tiktu nekavējoties pārtraukta, viņi kalpotu Dievam aiz bailēm, nevis mīlestībā.” (“Lielā cīņa”, 498., 499. lpp.)
Šo citātu var pat nekomentēt. Tas ļoti daudz ko izsaka. Tā kontekstu ir jālasa iepriekšminētajā grāmatā.
Kristus risina ārkārtīgi sarežģītu uzdevumu.
Pirmkārt, Dieva valdīšanas pamatā ir likums, Dieva baušļi, taisnīgums, svētums.
Otrkārt, Dievs ir mīlestība. Viņš šo mīlestību nevienam ar varu neuzspiež.
Treškārt, mīlestību nevar panākt ar bailēm.
Ceturtkārt, Dievs nekad neierobežo personas brīvību izvēlēties, ko mīlēt, kam sekot.
Piektkārt, iznīcinot sātanu uzreiz, Dievs atstātu jautājumus bez atbildēm.
Sestkārt, Dievs vēlējās atklāt Savu raksturu caur radību un cilvēka radīšanu, kas apstrīdētu sātana pretenzijas.
Septītkārt, Kristus iemiesojās cilvēkā, lai apliecinātu Dieva raksturu.
Astotkārt, Kristus mira no to rokām, kurus bija nācis glābt.
Devītkārt, Kristus cilvēka miesā augšāmcēlās, uzkāpa Debesīs, kalpo Debesu templī par mūsu Augsto priesteri un nāks Otrreiz visiem redzams, gūstot pilnīgu uzvaru pār visām pretvarām, kuras runāja pretī.
Desmitkārt, Kristus labi pazīst cilvēku dabu, bet Viņš neizmanto Makiavelli principus, lai gūtu pārliecinošu uzvaru, jo vadās no daudz tālredzīgākiem principiem par cilvēku gudrību.
Kristus nemainās, Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Makiavelli mācīja, kā izmantot cilvēka mainīgo dabu, kas no vadītājiem prasīja lielas spējas un gudrību, kā pārvaldīt mainīgo cilvēka dabu.
Kristus aicina uz atgriešanos no grēkiem un labās vēsts pieņemšanu, ka kritušā cilvēka dabā ir iespējamas pozitīvas pārmaiņas. Kristus mīlestībā nav baiļu. Viņa mīlestība ir dzinējspēks un motivācija, kas liek ļaudīm paklausīt Dieva likumam un tapt svētiem samaitātās paaudzes vidū.
A. P.
Izmantota literatūra:
Steven Sample “Contrarians Guide to Leadership“