Krietns vadītājs – kur tādu ņemt?

„Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus” Mateja 23:8, 10.

Ja Kristus ir tavs Vadonis, kur Viņš tevi ved? Ko tev nozīmē Vadonis Kristus? Kur mēs varam redzēt Viņa kā Vadoņa paraugu? Kā to iztēlojamies – lielu, sekmīgu Vadītāju?

Ja mēs ņemam par paraugu mūsdienu līderus, vadītājus, kuri ir spējuši dibināt milzīgus uzņēmumus, iedvesmot uz uzvarām tautas, gūt milzīgus panākumus, tad Kristus nav liels Vadonis!

Tikai nepārprotiet sacīto!

Viņš bija liels Skolotājs, bet ne liels vadonis. Viņš spēja Sev piesaistīt lielus ļaužu pulkus, bet arī tos atgrūst. Pat Viņa tuvākie mācekļi apšaubīja Viņa spējas būt par vadītāju. Jūdass Iskariots pastāvīgi bija nemierā ar Jēzus vadīšanas stilu, jo paredzēja, ka šādā veidā nekādus lielus panākumus iegūt nav iespējams.

Pat mūsdienu mācītāju sanāksmēs un draudžu savienību kongresos Jēzus nekad nebūtu ieaicināts par pasākuma organizētāju vai vadītāju, labākā gadījumā tikai kā vadošo runātāju. Kas Viņu izceļ kā Vadoni? Vai Viņš būtu varējis uzrakstīt kādu grāmatu par vadīšanas stiliem un metodēm? Ko Viņš var ieteikt ar Savu vadīšanas piemēru? Ka vadītājam dzīve ir jānoslēdz ar krustā sišanu, kur Viņa labākie mācekļi Viņu pamet un pat nodod? Kur no Viņa atsakās tie, kurus Viņš bija nācis glābt un vadīt?

Mums ir labi saprotami vadītāji, kuriem ir redzami panākumi! Piemēram, Džeks Velšs, kurš dažos gados paaugstināja General Motors akciju vērtību tirgū vairāk nekā par 400 miljardiem $. Tās ir vadītāja sekmes! Pacelt uzņēmuma akciju cenu, paplašināt filiāļu skaitu visā pasaulē, nodarbināt vairākus simtus tūkstošus darbinieku, gūst atpazīstamību pasaules tirgos, masu medijos un popularitāti sabiedrībā. Tas ir vadītāja panākums! Mūsdienu vadītāju panākumi un lielums tiek smelts no pasaules vadošo vadītāju piemēriem biznesā, sportā, politikā un armijā. Jēzus kā Vadītājs šiem piemēriem netur līdzi, jo izgāžas gan sekmēs, gan statusā, gan arī popularitātē.

Kad Jēzus veica brīnumus, daudzi Viņam sekoja, lai šos brīnumus vērotu. Tie nesekoja Viņam kā Vadonim, bet gan kā brīnumdarim. Īsā brīdī Viņa sekotāju skaits palielinājās, taču, kad Viņš nonāca konfrontācijā ar tautas vadītājiem, kad Viņa sekotāji sāka izprast, ko nozīmē būt Kristus sekotājam, no Viņa atkāpās pat tuvākie sekotāji. Grūtajā brīdī, kad Jēzus lūdza savu tuvāko sekotāju atbalstu, tie nespēja Viņam to sniegt. Pat māceklis, kurš šķita visapsološākais no visiem – Pēteris – nožēlojamā veidā atkāpās un noliedza pat to, ka pazīst Viņu. Kad Jēzus nomira pie krusta, pēc Sevis Viņš nebija atstājis nekādas sekmes – ne organizāciju, ne sekotāju grupu, ne panākumus. Tikai dažas sērojošas sievas pie kapa.

Ja Jēzus būtu bijis liels, sekmīgs vadītājs pēc mūsdienu standartiem, tad Viņš būtu “strādājis” ar cilvēkiem, lai tos piesaistītu sev un gūtu panākumus. Viņš būtu pat varējis sev piesaistīt Ponciju Pilātu un Hērodu. Viņam tad grūtajā brīdī būtu bijusi “aizmugure” un “garantijas”. Liela bija mācekļu vilšanās, kad Jēzus atteicās tapt par ķēniņu. Jūdass Iskariots saprata, ka Jēzum ir nepieciešama “palīdzība”, sava veida motivējošais grūdiens, varbūt pat koučings, lai Viņš parādītu Savas brīnumu spējas vajadzīgajā brīdī. Tādēļ Jūdass noorganizēja nopietnu pasākumu Ģetzemānes dārzā, iesaistot augstos priesterus, cerot, ka tad Jēzus atklās Savu spēku. Jūdass pat skūpstīja Jēzu, jo uzskatīja, ka ir paveicis Jēzus labā ko izcilu. Viņš bija izcils vadītājs un organizators, taču Jēzus atteicās no Jūdasa palīdzības un izvēlējās iet uz krustu. Jūdasa vārds uz visiem laikiem ir kļuvis par nodevēja apzīmētāju.

Jēzum nekad nav piederējusi varas pozīcija šeit uz zemes. Jēzus nebija izpildvaras menedžeris, ne revolucionārs pret romiešu varu, Viņš nebija tautas Vadonis. Viņš nebija pat priesteris Dieva templī! Viņam nebija karjeras reliģiskajā organizācijā, Viņš nekad nav vadījis sinagogu. Viņš nekad nav aicinājis Savus sekotājus tiekties uz reliģiskās organizācijas hierarhijas virsotnēm, taču ir piedāvājis sevi kā piemēru un modelēt kalpošanu tuvākajam, ko Viņš ir darījis kājmazgāšanā (Jāņa 13:14). Tā nekad nerīkojas izcils, liels mūsdienu vadītājs!

Pat vairāk, ja pieņem Jēzu Kristu kā Vadoni, tad draudze zaudē savus lielos vadītājus! Tādiem vairs nav vietas! Statusa un sekmju standarts vadītajam nav bībelisks, bet gan pasaulīgs. Draudzes ganu paraugs nav korporāciju izpilddirektors, ģenerālis, prezidents vai sporta čempions! Draudzes gana paraugs var būt tikai Kristus – Gans un Skolotājs. Labais Gans (Jāņa 10:1-18) – tas ir vadītāja paraugs, kas nosaka, ko nozīmē būt vadītājam, jo Kristus bija šāda veida Vadītājs.

1. Kristus vada Savu sekotājus caur personisko attiecību saitēm. Tādēļ avis klausa Viņa balsi, jo tās Viņu pazīst. Tās Viņam seko, jo pazīst Savu Ganu.
2. Kristus vada Savus sekotājus, uzupurējoties to labā. Viņš Savu avju labā ir atdevis Savu dzīvību.
3. Kristus vada Savus sekotājus, barojot tos. Viņš tos ved tur, kur ir barība – labās ganības. Šīs ganības ir droša vieta. Šī barība ir Dzīvības Maize.

Ļaudis meklē sev ķēniņu, kurš sēdētu tronī kā Dāvids un iekarotu visu pasauli, to pakļaujot Dieva varai. To mācekļi pieprasīja un sagaidīja no Jēzus. No Jēzus kā no Vadītāja gaidīja, kad Viņš nodibinās virs zemes Dieva taisnības Debesu valstību un sakaus visus ļaunos ienaidniekus. Taču Jēzus nebija tas Kristus, ko viņi sagaidīja.

Ko darīja Jēzus? Viņš mācīja. Viņa kā Vadītāja metode bija pulcināt ap Sevi mācekļus un tos mācīt. Viņš izmantoja līdzības, uzdeva jautājumus, deva padomus. Jēzus dēvēja par rabi – tas ir skolotāju. Viņš nebija uzņēmuma vai organizācijas vadītājs, bet gan dzīvības vārdu skolotājs. Marka 6:34 rakstīts, ka Jēzus uzlūkoja ļaudis kā avis, kurām nav gana, un tos mācīja. Pabaroja tos ar dzīvības vārdu. Arī mācekļus Viņš mācīja “barot ļaudis ar dzīvības vārdu”. Piemēram, Jāņa 21. nodaļā, kad Viņš uzdeva trīs jautājumus Pēterim. Katru reizi Viņš piekodināja to: “gani Manas avis”. Ganīt un barot šajā gadījumā ir viens un tas pats. Gana pienākums ir vadīt, barot, sargāt, rūpēties.

Pēteris vēlāk, savās vēstulēs, to atgādina saviem brāļiem 1. Pēt. 5:2. Par to tiek sacīts arī Ebr. 13:17. Gana pienākums ir arī stāties pretī “plēsīgiem vilkiem”, kuri ceļas no pašu vidus. Ganam ir pienākums būt nomodā arī par sevi pašu, lai neiesnaustos miegā un iepriekšējo panākumu slavas apskāvienos.

Mūsdienu vadība tiek definēta bez mācīšanas un ganīšanas pienākumiem. Līdz ar to vadība paliek bez bībeliskās funkcijas. Par mūsdienu vadīšanu dēvē vīziju došanu, izpildvaras īstenošanu, ietekmi uz cilvēkiem. Līdz ar to mūsdienu vadītāji vairāk ir norūpējušies par organizāciju struktūrām, budžetiem, skaita pieaugumu, juridiskajiem un kultūras jautājumiem, personības uzlabošanas programmām, kuras var būt labas pašas par sevi, tomēr darboties ar taustāmiem un redzamiem rezultātiem vienmēr ir patīkamāk, interesantāk un vieglāk, nekā nodarboties ar to, kas nav redzams, taustāms, bet ir saistāms ar sekošanu Labajam Ganam.

Garīgam vadītājam-kalpotājam galvenā loma ir studēt Dieva Vārdu, lūgt Dievu, pieaugt dievbijībā, audzināt mācekļus, sludināt Dieva Vārdu, mācīt un sagatavot svētos kalpošanas darbam Kristus miesai (tas ir draudzei) par stiprinājumu.

Kristus lielums bija Viņa mācīšanā, kad Viņa mācītā Dieva Vārda patiesība atbrīvoja klausītājus. Šis lielums nav sekmēs vai reliģijas piekritēju skaitā. Dieva ļaudis vērtē pēc uzticības aicinājumam mācīt patiesību. Mazas draudzes mācītājs var būt tikpat sekmīgs vai pat efektīvāks nekā lielas draudzes vadītājs, jo vadītāja aicinājums nav būvēt lielu baznīcu, bet gan sagatavot svētos kalpošanai, runāt patiesību mīlestībā (Ef. 4:11-16).

Ja vēlamies būt vadītāji kāds bija Jēzus, mums ir jāmācās , lai varētu mācīt, kā to darīja Jēzus, jo tas ir arī Kristus dotais aicinājums – ejiet un māciet visas tautas turēt visu, ko Kristus ir pavēlējis, darot tās par Kristus mācekļiem.

 

Izmantotā literatūra:

Bredfeldt, Gary „Great Leader, Great Teacher”, Chicago: Moody, 2006.