“Kad jauneklis Samuēls godam kalpoja tam Kungam priestera Ēļa acu uzraudzībā, tad tā Kunga atklāsme bija retums Israēlā: nekļuva zināmi nedz pravietojumi, nedz tika novērotas parādības. Un notika tanīs dienās, ka Ēlis bija atgūlies savā guļas vietā, bet viņš nevarēja vairs redzēt, jo acis tam bija jau metušās tumšas. Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. Tad tas Kungs sauca Samuēlu.” (Skat. 1. Sam. 3.-7. nod.)
Domādams, ka tā ir Ēļa balss, viņš steidzās pie priestera guļas vietas un teica: “Redzi, še es esmu, jo tu taču mani esi saucis.” Bet tas sacīja: “Es neesmu tevi saucis; ej atkal gulēt!” Trīs reizes Samuēls tika saukts, un trīs reizes viņš tāpat atbildēja.
Tad Ēlis pārliecinājās, ka šī noslēpumainā saukšana ir Dieva balss. Kungs bija pagājis garām sirmajam vīram, savam izredzētajam kalpam, lai runātu ar kādu bērnu. Tas jau pats par sevi bija rūgts, bet pelnīts rājiens Ēlim un viņa namam (E. Vaita „Sentēvi un pravieši”, 57. nod.).
Ēļa sirdī nemodās ne skaudība, ne greizsirdība. Viņš Samuēlam norādīja, ka, ja to atkal sauks, tad lai viņš atbild: “Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!”
Ēļa vietā Dievs runā ar bērnu Samuēli, lai viņš pasludinātu Dieva gribu.
Caur Samuēli Dievs atklāja Israēla tautai, kur ir Dievs, un kur Dieva nav, kur Dievs vada, un kurp Dievs nevada.
Tas notika stabilā reliģiskā institūcijā.
Līdzīgi tas ir atkārtojies ne reizi vien vēsturē:
- Praviešiem ir uzdevums pavēstīt, ko Dievs dara pašlaik un plāno darīt.
- Pravietis Miha viens konfrontē ar 400 galma praviešiem.
- Pravietis Ēlija viens konfrontē ar 450 Bāala praviešiem.
- Jeremija sēž cietumā, jo Dieva vēsts nesaskan ar oficiālajiem miera vēstnešiem.
- Jānim Kristītājam nocērt galvu, un neviens stabilajā reliģiskā institūcijā neiebilst.
- Jēzus spiests atzīt, ka pravietis netiek cienīts savā tēvijā un savās mājās.
- Jēzus tiek pazemots un sists krustā, lai uz Viņu gulstos „mūžīgs” lāsts, pēc stabilas reliģiskās institūcijas lēmuma.
- Valdieši tiek izsludināti ārpus likuma, jo ievēro Bībeles mācības, pretēji stabilās reliģiskās institūcijas lēmumiem.
- Luters tiek nolādēts un izslēgts no stabilas reliģiskās institūcijas.
- Reformācija laikā daudzviet, kur stabilā reliģiskā institūcija aizliedza, Dievs aicināja sludināt bērnus, lai caur bērnu mutēm paustu patiesību.
- Adventisti tiek izslēgti no stabilām reliģiskām institūcijām, jo sludināja drīzu Kristus atnākšanu 1844. gadā.
- Stabilā reliģiskā institūcija, kas sludina mieru un drošību, pasludinās bauslības pārkāpšanu (svētdienas ievērošanu) par Dieva gribu, bet tos, kas ievēro sabata dienu, par sabiedriskās kārtības traucētājiem.
Attēlā: Jana Husa tiesa Konstancē.
Jēzus paiet garām stabilām reliģiskām institūcijām, kad tās kļūst pašapmierinātas ar saviem sasniegumiem, kad to vadītāji nevēlas pazemīgi īstenot Sava Kunga gribu, kad to centrā likts ir nevis tas Kungs, bet gan pašas organizācijas vadītāji un to pašlabums, kad Dieva nav vairs tās vidū.
„Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības!” (Salamana pam. 29:18)
Dievs nekad Savu tautu nav atstājis neziņā par tā Kunga ceļiem:
„Jo Dievs Tas Kungs neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem” (Amosa 3:7)
Pravieša galvenā funkcija ir ne tik daudz kā pasludināt nākotni, bet gan pateikt, kur ir Dievs pašlaik, un ko Viņš ir iecerējis darīt.
Stabilai reliģiskai organizācijai ir tieksme dažkārt pazaudēt no sava skata, kur Dievs ved tālāk, kad veidojas struktūras, iestādes, komitejas, birokrātiskā sistēma, kurā darbojas savi likumi.
Aiz visa tā var pazust svarīgākais – Dievs ved Savu darbu un Savu draudzi.
Tādēļ tautai ir jāatgriežas un jāiedegas par patiesību, uzklausot pravieša balsi, kas saskan ar Dieva Vārdu.
Šī iemesla dēļ adventistu draudzes kārtības ievadā ir pieminēts, ka iesākumā adventistu celmlauži nevēlējās ne draudzes kārtību, ne institūciju, viņi pretstatīja draudzi Baznīcai, sludinātājus mācītājiem, bet sapulces dievkalpojumiem.
Viņi vēlējās, lai viss adventistu draudzē būtu saskaņā ar Bībeli, un pretēji tam, kā tas ir „Bābelē”, kā viņi dēvēja „stabilo reliģisko institūciju” jeb atkritušo kristietību.
Tomēr ikviena draudze iziet zināmu un neizbēgamu „evolūcijas” ciklu.
Vispirms ierodas pravietis un ar pirkstu parāda Bībelē, kur stabilā reliģiskā institūcija maldās. Tā atsakās mainīties, padzen pravieti, tādēļ no tās nošķiras jauna reliģiskā grupa, kurai šķiet, ka pravieša mācītais ir visa patiesība. Šī grupa ir jaunas enerģijas pilna un neko nevēlas paturēt no „vecā rauga”, bet visu iesāk no jauna, saskaņā ar pravieša sacīto. Pamazām jaunā organizācija iegādājas dievkalpojumu ēkas, skolas, izdevniecības, tiek apmācīti jaunie darbinieki. Tad jaunieši kļūst par pensionāriem. Pravietim ir uzcelts piemineklis (bet celmlaužiem varbūt pat divi). Ieviešas un nostiprinās zināmas reliģiskās tradīcijas un normas. Celmlaužu atrastā patiesība kļūst par „stabilu reliģisko institūciju”. Tad uzrodas kāds pravietis, kurš ar pirkstu Bībelē norāda, ka te ir lietas, kuras būtu jāmaina. Un process iesākas no jauna…
Tā tas ir bijis visos iepriekšējos gadījumos „stabilo reliģisko institūciju” vēsturē kopš Radīšanas.
Arī mūsu draudze ir ieguvusi „stabilas reliģiskās institūcijas” iezīmes, tomēr šajā gadījumā ir cita situācija.
Septītās dienas adventistu draudze nevar kļūt par Bābeli.
To gan kādi var mēģināt izdarīt, bet šo procesu uzrauga pats tas Kungs.
Septītās dienas adventistu draudze ir Bībelē pravietota kustība, kuras uzdevums ir noslēgt Dieva darbu,
nevis dot sākumu jaunai reliģiskai organizācijai,
kurai būtu nepieciešams iziet iepriekš minēto organizāciju evolūcijas ciklu, lai dotu vietu kam jaunam.
Tie, kas nevēlas iet vienā solī ar to Kungu Viņa organizācijā, vai arī cenšas to padarīt līdzīgu Bābelei, drīz vien paši būs prom. Dievs ir apsolījis noslēgt savu darbu, un Viņš to izdarīs kopā ar mums, vai kopā ar citiem, kas gribēs sastrādāties, bet tas tiks izdarīts un pabeigts.
Daudzus var piemeklēt līdzīgs liktenis kāds tas bija Ēlim, kad Dievs uzskatāmā veidā paiet garām, jo ir izdarīta izvēle par labu tumsai. Taču Dievs neatstāj Savu tautu neziņā, dodams tai Samuēli.
Mēs esam aicināti piederēt gaismai un to apliecināt, iekarsties un atgriezties no „laodiķieša remdenības” (Atkl. 3). Uz to aicina Dieva sūtīts pravietis.
A.P.