Lūkas evaņģēlijā tiek aprakstīta Sīmeāna runa brīdī, kad Jeruzalemes templī ieradās Jāzeps un Marija, lai pēc bauslības priekšraksta apgraizītu bērnu Jēzu. Sīmeāns izsaka pravietojumu, par kuru Jāzeps un Marija izbrīnās. Lūkas 2:33 ir atšķirības lasījumos:
(1965) “Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja”
(Glika) “Un Jāzeps un viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja”
(Jaunais tulk.) “Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu”
Kas ir bērna tēvs? Zināmā mērā Jāzeps pildīja audžutēva pienākumus, jo Marijas bērns bija ieņemts no Svētā Gara. Dieva Dēla Tēvs ir Dievs.
Sengrieķu manuskriptu lasījumos ir šāda daudzveidība vārdiem Lūkas 2:33:
1. Textus Receptus: Iōsēf kai hē mētēr autū (Jāzeps un viņa māte)
Manuskripti: Aleksandrijas kodekss, kodeksi E, G, H, K, M, S, U, Y, X, G, D, Q, L, P, Y, 053, 33, vairākums citu manuskriptu, senlatīņu a, aur, b, c, e, f, ff2, g1, l, q, (r1) un sīriešu tulkojumi, gotu tulkojums
Angļu versijas: KJV, NKJV, NET (piezīmēs)
2. Westkota/Horta un Nestles/Alanda texts: ho patēr autū kai hē mētēr (viņa tēvs un māte)
Manuskripti: Sinaja, Vatikāna Bēzas un W kodeksi, vēl daži citi, koptu tulkojumi un baznīctēva Origēna rekomendācijas.
Angļu versijas: NKJV (piezīmēs), RSV, NRSV, ESV, NASB, NAB, NIV, TNIV, NEB, REB, NET, NLT un citas
3. Variants: ho patēr autū kai hē mētēr autū (viņa tēvs un viņa māte)
Manuskripti: Sinaja kodekss, kodekss Regius, sīriešu tulkojumi
Angļu versijās piemin piezīmēs: NKJV, RSV, NRSV, ESV, NASB, NAB, NIV, TNIV, NEB, REB, NET, NLT un citās
Filips Komforts un citi Rakstu pētnieki norāda, ka sākotnēji esot bijis “viņa tēvs un māte”, bet vēlākajos gadsimtos teksta pārrakstītāji esot mainījuši lasījumu, jo tiem šķitis aizvainojoši, ka Jāzeps tiek nodēvēts par Jēzus tēvu, tādēļ tie ir precizējuši un minējuši lasījumā Jāzepa vārdu.
Brūss Mecgers norāda, ka šī pārmaiņa ir notikusi tādēļ, lai pasargātu doktrīnu par Jēzus dzimšanu no jaunavas. Šāds apgalvojums ir izcēlies no tā, ka daudzi no sengrieķu manuskriptiem, kuros Jāzeps tiek nosaukts par Jēzus tēvu ir senāki par Textus Receptus lasījumu: “Un Jāzeps un viņa māte”. Līdz ar to tekstologi spriež no loģikas principa, ka senākais atspoguļo sākotnējo lasījumu.
Šo apgalvojumu grūti apstiprināt, kā arī apstrīdēt, jo trūkst pierādījumu. Vēsturiski zināms, ka lielākā daļa no draudzes locekļiem 4. gs. pieņēma imperatora Konstantīna reformas. Tomēr, ja Bībeles kritiķiem būtu taisnība, tad kāpēc draudze līdz ar šo reformu nepieņēma arī Aleksandrijas tekstu (Sinaja un Vatikāna kodeksu lasījumiem līdzīgo)? Romas imperators Konstantīns taču mēģināja to paveikt. Kāpēc tad pēc 4. gadsimta tradicionālā teksta lasījumu manuskripti, kas saskan ar Textus Receptus, ir vairākumā? To var izskaidrot tiki ar to, ka teksta sākotnējais lasījums bija pazīstams pirms 4.-3. gs. un tas ir bijis agrīno kristiešu Bībeles teksts, kurš vēlāk tika saglabāts, un kuru var lasīt Textus Receptus lasījumos.
Apgalvojumam, ka pirms 4. gs. Textus Receptus līdzīgu lasījumu neesot bijis, trūkst vēsturisku pierādījumu. Ja tiešām vēsturē būtu notikusi teksta maiņa Bizantijā, tad būtu baznīcu koncilu lēmumi, jo tas būtu fundamentāls lēmums, kurš unificē un ieliek teksta lasījumu vienotā formā, kam seko visi pārējie. Taču šāda lēmuma nav.
Zināms vienīgi imperatora Konstantīna neveiksmīgais mēģinājums ieviest standartizētu Bībeles teksta lasījumu. Taču tas nebija Textus Receptus lasījums, bet gan – no Origēna bibliotēkas nākušais, tieši tas pats, ar kuru tika saskaņota Hieronīma latīņu Vulgāta un mūsdienu Bībeles kritiskie teksti. Konstantīna mēģinājumam nebija sekmes.
Te nav sazvērestības teoriju, jo Dievs pats bija vadījis Bībeles teksta lasījuma saglabāšanu. Tas tika saglabāts un tulkots no Textus Receptus izraisīja Reformāciju. Kā zināms, reformatori nav tulkojuši Bībeli no latīņu Vulgātas, kas izraisīja lielās Baznīcas vadības protestus. Tādēļ reformatoru tulkojumi uzreiz nonāca katoļu aizliegto grāmatu indeksā.
Mūsdienu tulkojumi savos lasījumos tiek pielīdzināti latīņu Vulgātai, atmetot Textus Receptus lasījumu. Daudzi mūsdienās pat lepojas, ja var izteikt kādu dzēlīgu piezīmi par King James versiju, vai veco Glika Bībeli, jo lieto “jaunāko”, tas ir “labāko” tulkojumu, apliecinot sevi kā “gudrāku” un “progresīvāku” par iepriekšējām paaudzēm. Šī lepnuma paveids ir bijis sastopams visos laikmetos.
Jaunie tulkojumi tiek pielīdzināti latīņu Vulgātas lasījumiem, kas ir skaidrs Vatikāna triumfs, jo apstiprina senas pretenzijas, apgalvojumu, ka protestantu Reformācija ir notikusi bez precīza Dieva Vārda.
Latīņu Vulgatā Lūk. 2:33 ir šāds lasījums: “viņa tēvs un viņa māte” (pater eius et mater)
Latīņu Vulgātas tulkojuma tapšanas laikā kā vienus no pirmajiem valdiešiem var minēt Vigilantiusu (364-408) un Helvidiusu (250?-420?). Par viņiem ir saglabājusies trūcīga informācija, jo viņu darbi tika iznīcināti, bet ir saglabājušās tikai viņu pretinieku rakstītās ziņas. Helvidiuss bija iestājies pret Hieronīma jaunievedumiem Bībeles tekstā un apsūdzēja viņu Rakstu sagrozīšanā. Helvidiuss lietoja senlatīņu Vulgātas tulkojumu, kuru Baznīcas hierarhija vēlējās aizstāt ar jauno Vulgātu, kuru tulkoja Hieronīms. Vienīgais dokuments, kurā var izlasīt par Helvidiusa uzskatiem, ir paša Hieronīma darbs “Pret Helvidiusu”.[1] Šajā darbā viņš min rakstu vietu Lūk. 2:33, kurā izsmej Helvidiusa aplamo uzskatu, ka tur būtu jātulko “Jāzeps un viņa māte”. Vigilantius, savukārt, bija devies pat pie Hieronīma, lai viņam palīdzētu Bībeles tulkošanas darbā, nemaz nenojaušot šī darba aizkulises. Vigilantius aprakstīja Hieronīmu kā apdāvinātu, bargu, sarkastisku un stipras gribas cilvēku, kurš spēja apklusināt ikvienu, kas iedrošinājās stāties viņam pretī. Vigilantius iebilda, redzot, ka pie Hieronīma Bētlemē ir izveidojies klosteris. Hieronīms savukārt Vigilantiusu nodēvējis par “briesmoni un trako, kurš ir jāsasaista ar Rakstu saitēm”.[2] Vigilantius nespēja pieņemt daudzus jauninājumus Baznīcas darbībā, piemēram, garīdznieku celibātu, relikviju pielūgsmi, nakts vigīlijas, aizlūgšanas par mirušajiem, jauno Baznīcas organizācijas hierarhiju un tās autorizētās jaunās latīņu Vulgātas Bībeles teksta lasījumu jauninājumus.
Reformatori savos tulkojumos ir vadījušies no Textus Receptus lasījuma. Tādēļ arī Glika tulkojumā Jāzeps netiek nodēvēts par Jēzus tēvu.
Līdzīga lieta ir arī ar Lūkas 2:43, kur rakstīts:
“Un kad tās svētās dienas bija pagalam, tad tiem atkal uz mājām eijot tas bērns Jēzus palika Jeruzalemē, un Jāzeps un viņa māte to nezināja” (Glika).
Jaunajos tulkojumos frāzes “Jāzeps un Viņa māte” vietā ir “viņa vecāki”. Šāda pārmaiņa kārtējo reizi apšauba Kristus dievišķību. Sengrieķu manuskriptos, kur ir rakstīts “viņa tēvs un māte”, tur arī 2:43 tiek minēts “viņa vecāki”, bet manuskriptos, kur ir “Jāzeps un viņa māte”, tur 43. pantā var lasīt “Jāzeps un viņa māte”. Taču visos lasījumu variantos valda vienprātība par Lūk. 2:48, kur pati Marija nosauc Jāzepu par Jēzus tēvu.
Interesanti piezīmēt, ka Jehovas liecinieku Jaunās Pasaules tulkojums (NWT) šajos, kā arī daudzos citos jaunajos tulkojumos sastopamos lasījumos, seko latīņu Vulgātas lasījumam. Arī Jehovas liecinieku Bībeles tulkojumā Jāzeps ir nosaukts par Jēzus “tēvu”.
Jāzepam Dievs bija uzticējis audžutēva lomu, rūpēties par Mariju un Jēzu (Mat. 1:20). Rakstos sniegtais konteksts palīdz saprast arī šo rakstu vietu Lūk. 2:33. Visticamāk, ka kaimiņi un arī Marija dēvēja Jāzepu par Jēzus tēvu (Lūk. 2:48), jo Jēzus ieņemšanas detaļas daudziem nebija saprotamas, kā tās nav saprotamas arī mūsdienās. Tomēr, ja pavēro tikai šo nelielo atšķirību lasījumos, mēs redzam, kāda aiz tās ir liela vēsture, kura atklāj Dieva vadību un aizgādību, apsolījumu turēšanu un uzticību.
Avoti:
Comfort W. Philip “New Testament Text and Translation Commentary”
Fuller, O. David “Which Bible?”, Grand Rapids, Michigan: Institute for Biblical Textual Studies, 1998.
Metzger M. Bruce “A Textual Commentary on the Greek New Testament”
New World Translation of the Holy Scriptures, Watch Tower Bible and ract Society, 1984
Wilkinson B. G. “Truth Triumphant”, Pacific Press Publishing Association, 2013
[1] Wilkinson “Truth Triumphant”, ch. 6, atsaucas uz Jerome “Against Helvidius”, Nicene Post-Nicene Fathers, 2d series, vol. 6., 338.
[2] Wilkinson “Truth Triumphant”, ch. 6., atsaucoties uz Jerome, “Select Works and Letters”, Letter 109, Nicene Post-Nicene Fathers, 2d series, vol. 6., 213.