Adventistu mācītājs Kārlis Roze (1896-197?) kalpojot Liepājas draudzē, saskārās ar pretestību adventes vēstij no baptistu puses. Tādēļ Roze 1924. gadā izlēma izdot brošūru „Atklāts vārds baptistiem”, kurā skaidro adventistu pozīcijas.
Attēlā Kārlis Roze. Brošūra “Atklāts vārds baptistiem“, Liepājā 1924.g.
Te daži citāti no šīs brošūras:
„Svēttapšana un mūžīgā dzīvošana ir visu ticīgo mērķis. Bet kāpēc ticības lietās valda tik lielas nesaskaņas? Attiecībā par mērķi, esam visi vienprātīgi, bet, kas zīmējās par ceļu, kā šo mērķi sasniegt, valda liela nevienprātība. Daudz ceļu aizved uz Romu, bet uz debesīm pie Tēva tikai viens. Jāņa 14:6.
Jautājumā, kā sasniegt svēttapšanu, ko darīt, lai ieietu mūžīgā dzīvošanā, mēs adventisti neesam saskaņā ar mūsu draugiem baptistiem. Šī domu starpība parādījās pēdējā laikā atklātā cīņā. Konfesionālas polemikas ir bijušas visos laikos, bet tomēr katram, kas uzstājas atklātā cīņā ir jāievēro elementārie cīņas paņēmieni, un sevišķi tad, kad saucamies par Dieva bērniem, un kad lieta grozās ap augstākiem un svētākiem priekšmetiem, t. i. Dieva valstības lietām. Mums vajadzētu ar godu un cienību nākt viens otram pretī. Šinī lietā Jēzus mums ir kā priekšzīme (..).
Bet par nožēlošanu Lauberta kungs to neievēroja. Pārējie mācītāji, kā Metera un Ribenieka kungi bija ļoti godprātīgi. Viņu uzstāšanā un tematu izvešanā bija redzams, ka ir teologi un goda vīri. Turpretīm Lauberts, kas pats sevi bieži priekšā stādījās par teologu, vēl nepārvalda teoloģijas ētikas ābeci. Viņš ar vārdu sakot gānīja adventistus un viņu mācības (..): sabatnieki, žīdi, puskristīgie, musinātāji, jaucēji, cilvēki ar bezkaunīgām galvām, ķēmu rādītāji, puikas, muļķi, ģeķi, u.t.t. Vai tas ir Jaunās Derības gars? Ko saka Kristus? Mat. 5:22. (..)
Vēl vairāk, Lauberts savā rakstā pret mums un atklātās sapulcēs atkārtoti apgalvo, ka adventisti tagad mācot, ka kristus nākšot 1932./33. gadā. (..) Ja Lauberta kungs grib vaļā tikt no šī melu grēka, ka adventisti mācot, ka Kristus nākšot 1932./32. gadā, tad viņam tas jāpierāda melns uz balta, kad un kas to ir mācījis, vai arī jāatsauc savi vārdi atklāti sapulcē un rakstā. (..)
Tādā paša garā, kā Lauberts uzstājas sapulcēs, viņš arī raksta. Izlasīdams viņa rakstu: „Sabatisms Bībeles un prāta gaismā”, neatradu tur ne Bībeles gara, ne loģikas, bet gan ķengāšanos un gānīšanos. Esmu lasījis dažus rakstus, kuri izdoti pret adventistiem no luterāņu mācītājiem, jezuītiem un pat sociālistiem, bet nevienu neesmu atradis tik banālā un nekristīgā stilā rakstītu, kā no Lauberta, kas saucas par „teologu”. (..)
Kas attiecas uz disputa sapulci, tad gribējām dot izdevību baptistu mācītājiem uzstāties tajā pašā sapulcē, kur mēs, lai arī viņi aizstāvētu savu lietu. Mums nevajag nekādas šķīrēja tiesas un „sekundantus”. 1. Pēt. 3:15. Katram runātājam deva 20 minūtes un kāpēc Lauberta kgs. neizlietoja izdevīgo laiku, lai pierādītu kādā garā uz Bībeles pamata, ko jau iepriekšējās sapulcēs bija apgalvojis. Ja nu Lauberta kgs. domā, ka mēs nebūtu pareizi rīkojušies, tad esam gatavi iet pie jums un bez „šķīrējtiesas” un „sekundantiem” runāt nospraustā laikā.”
Tālāk Roze savā brošūrā min mācību punktus, kas adventistiem ar baptistiem ir kopīgi un atšķiras. Starp atšķirīgo Roze min Kristus Otro atnākšanu, notikumus 1844. gadā un to skaidrojumu. Rakstot par antikristu, Roze norāda:
„Antikrists, kādu Lauberts attēlo, nenāks nekad. Tas, ko viņš māca par antikristu, ir jezuītu teorija. Kad reformācijas laikā reformatori, dzejnieki, filozofi, mākslinieki un gleznotāji savienojās un mācīja, ka pāvestība ir antikrists, tad jezuīti mēģināja novērst ļaužu uzmanību no šīm domām. Sevišķi Spānijas jezuīti Malvenda un Alkasars izdeva rakstus par antikristu, paskaidrodami, ka tas vēl nākšot, piedzimstot no jūdiem, no kādas nešķīstas sievietes caur velna garu. (..) Šodien luterāņi pilnīgi aizmirsuši, ka Luteram un visiem citiem reformatoriem pāvestība bijusi antikrists. Arī Lauberts pievienojies šinī jautājumā jezuītiem un neticīgiem spekulatīviem teologiem, kuri māca, ka antikrists vēl nākšot. (..) Antikrists ar savu mācību, ka viņš vēl nākšot, pievīlis gandrīz visus ticīgajos. Jo antikristu gaidot, tos pārsteigs Kristus atnākšana.”
Tad kā nākamo atšķirīgo mācības punktu Roze apskata Dieva desmit baušļus. Te viņš citēja Onkena „Baptistu ticības apliecību”, kur sacīts:
„Kas attiecas uz bauslības ceremoniālo daļu, tad ticam, ka tā no Kristus pavisam piepildīta… Bet kas zīmējas uz bauslības morālīgo jeb tikumīgo daļu, ka tā ir izteikta desmit baušļos, tad ticam, ka tajos izsacīta Dieva būšana un prāts uz visiem laikiem un ka vieglāki debess un zeme zudīs, nekā viena rakstu zīmīte no bauslības. Pēc tā ir visi Dieva baušļi no vienlīdzīgas cienīgas un svētuma un to mēs ticam īsteni no ceturtā baušļa, zīmējoties uz sabatu.” Roze turpina: „Skaidrāk nevarētu izteikt neviens. Bet kāpēc šodien baptistu mācītāji apkaro paši savas mācības? (..) Ja nav bauslības, tad nav arī grēka, ja nav grēka, tad nevajag arī nemaz Kristus žēlastības. Kur tāda mācība noved, redz katrs. Bet: „Svētīgi ir tie, kas viņa baušļus dara” Atkl. 22:14, Glika. Ja baušļi ir jātur, tad arī sabats ir jātur. Jo sabats ir ceturtais bauslis un nav no Pestītāja atcelts. (..) Sabats nepieder pie ēnu bauslības, bet pie desmit baušļiem, kurus Dievs pats ar savu pirkstu rakstījis.” [1]
[1] Roze, „Atklāts vārds baptistiem”.