Pasaulē pastāv vairāk nekā 500 dažādu kristīgo konfesiju, un visas pretendē uz „Dieva draudzes” statusu. Lielākā daļa no tām savu ticību balsta uz Svētajiem Rakstiem, pa savam tos skaidrojot, vadoties no vēsturiskā mantojuma.
Dažkārt ar nosaukumu „Dieva draudze” tiek piesegti rupji grēki, kur tiek izkropļota Dieva Vārda patiesība. Tas nav brīnums, jo arī sātans izliekas par „gaismas eņģeli”, un viņa mērķis ir sagraut patiesās reliģijas autoritāti sabiedrības acīs un vērst to pret Dievu.
Gandrīz visi reliģiskie fanātiķi slēpjas aiz izkārtnes „Dieva draudze”, lai tiktu maldināti tie, kas meklē Dievu. Mūsdienās jebkura draudze, kurai ir izkārtne „Dieva draudze” vai „Dieva bērni”, vai kā tamlīdzīgi, izsauc aizdomas un lielu skepsi. Šādi nosaukumi ir pārāk vāji, lai norādītu uz Dieva tautas atlikumu.
Nosaukums „adventisti” izceļas no latīņu vārda „adventus”, kas apzīmē atnākšanu. Adventisti gaida uz Kristus Otro atnākšanu un viņu nosaukums norāda, kāda vēsts tiem ir jāsludina.
„Septītās dienas adventisti” norāda, ka tie ievēro nedēļas septīto dienu kā Dieva svēto dienu. Tā ir sestdiena jeb Bībeles sabats, ko tie ievēro saskaņā ar Dieva 10 baušļiem.
Vai bija nepieciešamība pieņemt tieši šādu nosaukumu?
Faktiski adventisti pastāv kopš grēkā krišanas laika, kad bija dots pirmais apsolījums par Mesiju (Glābēju). Tas skanēja: „Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu sēklu un sievas sēklu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī” (1. Moz. 3:15).
Ādams un Ieva ticēja šim apsolījumam un jau savā pirmajā dēlā cerēja ieraudzīt Apsolīto Glābēju. Taču viņiem nācās piedzīvot vilšanos, jo glābēja vietā bija nācis slepkava. Tomēr viņi turpināja gaidīt. Gaidīja arī Sentēvi un pravieši. Viņi gaidīja, ka drīz vien atnāks Apsolītais Glābējs. Līdz ar to viņus var dēvēt par adventistiem, jo viņi gaidīja uz Kristus atnākšanu.
Arī par septīto dienu nav šaubu, jo sabata ievērošana nedēļas septītajā dienā bija izcēlusies Ēdenē. „Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis” (1. Moz. 2:2-3).
Ļaudis bija aicināti staigāt Dieva priekšā, ievērojot Viņa dotos principus. „Arī Ēnohs, septītais pēc Ādama, ir sludinājis, sacīdams: redzi, Tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem Savu svēto” (Jūdas vēst. 1:14). Ēnohs bija pirmais, kuru Dievs paņēma Debesīs, jo viņš staigāja taisns Dieva priekšā. Viņš gaidīja uz Kristus atnākšanu un bija īsts adventists.
Kopš tā laika visi Dieva ļaudis ir gaidījuši uz Kristus atnākšanu un arī ievērojuši Dieva svēto dienu sabatu. Vispirms tika gaidīta Kristus Pirmā atnākšana, bet pēc tam – Otrā atnākšana.
Par Ābrahāmu ir rakstīts: „Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs” (Ebr. 11:10). Arī Ījabs ir bijis adventists: „Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Ījaba 19:25-27).
Apustuļi gaidīja uz Kristus nākšanu:
„Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo” (2. Pēt. 3:13).
„Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu” (Fil. 3:20).
„Tiešām, Es nāku drīz. Āmen.” Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl. 22:20).
To pašu var sacīt arī par septīto dienu.
Kristus ir sacījis: „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek” (Mat. 5:17-18).
Savā dzīvē Kristus vienmēr ir ievērojis visus Dieva likumus, jo pats tos ir devis. Tā Viņš bija mācījis arī Savus mācekļus: „Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās. Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas.
Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības” (Lūk. 23:54-56).
Arī pirmie kristieši ievēroja sabata dienu (Mat. 24:20, Ap.d. 16:13, Ebr. 4:9).
Vēlāk, kad kristīgā baznīca vēlējās nošķirties no jūdiem, tika mainīta sabata ievērošana uz pirmās nedēļas dienu. Šāds lēmums bija pieņemams arī Romas impērijas pagānu iedzīvotājiem, jo tie ievēroja saules dienu (sunday, sontag), kas veicināja to pievienošanos valsts baznīcai.
Kopš tā laika ir veidojušās divas ticīgo ļaužu grupas. Vienu, kas turpināja ievērot visus Bībelē rakstītos Dieva 10 baušļus, un tie, kas ievēroja tikai 9 vai 8 no tiem, piesedzoties ar bīskapu koncilu lēmumiem. Vēlākos gadsimtos šis ieradums ieguva tradīcijas statusu un ir kļuvis ļoti sens. Taču tas neatceļ un arī nespēj grozīt paša Dieva dotos 10 baušļus, kuri atmasko ikvienu bauslības pārkāpēju.
Tātad pasaulē pastāv divas ļaužu šķiras: vieni ir tie, kas savām kājām bradā pa Dieva baušļu prasībām un Dieva ieceltās svētās dienas vietā ievēro cilvēku iecelto pirmo nedēļas dienu. Otra ļaužu grupa ir neliela, maza. Tie ievēro visus Dieva 10 baušļus un ievēro arī Dieva noteikto svēto dienu nedēļas septītajā dienā.
Tādejādi pēdējo laiku draudze ir atjaunojums tam, kas reiz ir bijis sagrauts:
„Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju” (Jes. 58:12).
Par šiem ļaudīm ir rakstīts, ka gala laikā tie būs ar šādām īpašībām:
„Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību” (Atkl. 14:12).
Pret šiem ļaudīm sātans ved savu cīņu. Šī nelielā ļaužu grupa ir tie, kas rāda atšķirību starp tiem, kas Dieva likumu ievēro un Dieva bauslības pārkāpējiem.
Septītās dienas adventistu nosaukums ir pastāvīgs pārmetums kristīgajai pasaulei.
Pienāks laiks, kad tos, kuri ievēro visus Dieva 10 baušļus uzlūkos kā Mordekaju vārtos, kam tiks uzslietas lielas karātavas pilsētas laukumā.
„Pavēle, kuru izdos pret Dieva ļaudīm, būs ļoti līdzīga tai, kuru Esteres laikā Ahasvers izdeva pret jūdiem. Šis Persijas likums radās Hamana naida rezultātā pret Mordohaju. Mordohajs viņam nebija nodarījis neko ļaunu, bet vienīgi atteicās parādīt godu, kāds pienākas tikai Dievam. Ķēniņa izdoto pavēli pret jūdiem uzturēja šīs savādās tautas nepareizs attēlojums un nepatiesi apvainojumi. Tas bija sātans, kas pamudināja izstrādāt šo plānu, lai no zemes virsas izdeldētu tos, kas vēl saglabāja patiesā Dieva atzīšanu. Bet viņa ļaunos nodomus izjauca vara, kas noteic visas lietas starp cilvēkiem. Sevišķi spēcīgiem eņģeļiem uzdeva aizsargāt Dieva ļaudis, un viņu pretinieku plāni pagriezās pret viņu pašu galvām. Protestantu pasaule šodien mazajā pulciņā, kas ievēro Sabatu, redz Mordohaju vārtos. Viņa raksturs un uzvešanās, kas liecināja par godbijību pret Dieva baušļiem, bija pastāvīgs pārmetums tiem, kuri, atstājuši Kunga bijāšanu, mina kājām Viņa Sabatu. Šo nevēlamo traucēkli taču ar jebkuriem līdzekļiem vajadzēja novākt no ceļa.
Tas pats valdonīgais un izmanīgais gars, kas ar viltu cīnījās pret uzticīgajiem senatnē, joprojām cenšas iznīcināt no zemes virsas tos, kas bīstas Dievu un paklausa Viņa likumiem. Sātans iedegsies dusmās pret pazemīgo mazākumu, kas apzinīgi atsakās pieņemt vispārējos ieradumus un tradīcijas.” (Elena Vaita „Liecības draudzei”, 5.sēj., 450.lpp.)
Tā ir liela atbildība saukties par septītās dienas adventistu.
„Kad nu viss tas tā iznīks, cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu, kuras dēļ debesis ugunī sadegs un pasaules pamati karstumā izkusīs” (2. Pēt. 3:11-12).
Svarīgi atcerēties, ka mēs esam aicināti būt par Dieva lieciniekiem visur, kur ejam un uzturamies. No tiem, kas valkā septītās dienas adventistu vārdu tiek sagaidīti augsti kristīgās dzīves standarti.
Raksti aicina:
„Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti: viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti” (Ef. 4:1-4).