Kad sātans kļuva pilnīgi pārliecināts, ka vairs nav nekādu iespēju atgriezt atpakaļ Dieva labvēlību, viņā demonstrēja savu ļaunprātību ar vēl lielāku naidu un degsmi.
Dievs zināja, ka pārtraukta sacelšanās nepaliks neaktīva. Sātans spēja izgudrot līdzekļus, kas mulsinātu eņģeļus un izrādītu Viņa autoritātes nicinājumu. Tā kā tam nebija piekļuves aiz Debesu vārtiem, viņš varēja uzturēties pie ieejas, izsakot dzēlīgas piezīmes eņģeļiem un meklējot strīdu ar tiem, kad tie nāca ārā vai iekšā. Viņš spēja iznīcināt Ādama un Ievas laimi, tos mudināt uz sacelšanos, zinot, ka tas spētu izraisīt skumjas Debesīs.
Viņa sekotāji viņu (Sātanu) uzmeklēja, viņš piecēlās to vidū un, apzinoties izaicinājumu, tos informēja par savu plānu atņemt Dievam Ādamu un Ievu. Ja vien viņš (Sātans) jebkādā veidā varētu tos pamudināt uz nepaklausību,
Dievs varētu tiem sagādāt kādu veidu,
kā tiem piedot,
un līdz ar tiem arī viņam un kritušajiem eņģeļiem
varētu rasties iespēja,
kā kopā ar tiem iegūt Dieva žēlastību.
Ja tas neizdotos, viņi varētu apvienoties ar Ādamu un Ievu, jo vienreiz pārkāpjot Dieva likumu, tie arī tiktu pakļauti Dieva dusmām, kā tas jau ir noticis ar viņiem. Viņu pārkāpums arī tos novestu sacelšanās stāvoklī, viņi tad varētu apvienoties ar Ādamu un Ievu, iegūt īpašumā Ēdeni un to padarīt par savu mājokli. Un tad, ja tiem būtu pieejams dzīvības koks dārza vidū, tad, tie domāja, to spēks būtu līdzīgs svēto eņģeļu spēkam, un pat Dievs tos vairs nespētu izstumt ārā.
Sātans konsultējās ar ļaunajiem eņģeļiem. Ne visi no tiem bija gatavi iesaistīties šajā bīstamajā un briesmīgajā darbā. Viņš tiem sacīja, ka viņš nevienam neuzticēs paveikt šo darbu, jo uzskata, ka tikai viņam pašam ir pietiekoša gudrība, lai īstenotu šo tik svarīgo pasākumu. Viņš tiem ieteica apdomāt šo lietu, kamēr tos atstās vienus un dosies, lai vienatnē nobriedinātu savus plānus. Viņš centās tos pārliecināt, ka tā ir viņu vienīgā un pēdējā cerība. Ja tiem neizdosies, tad visas iespējas atgūt un kontrolēt Debesis, vai jebkuru citu radības daļu, būs veltas.
Sātans devās, lai vienatnē nobriedinātu plānus, kā droši panāktu Ādama un Ievas krišanu. Viņam bija bažas, ka viņa plāns varētu izgāzties. Kā arī, ja viņam izdotos Ādamu un Ievu pamudināt pārkāpt Dieva likumu, un arī tie kļūtu par Viņa likuma pārkāpējiem, viņam no tā nebūtu nekāda labuma, viņa gadījums neuzlabotos un viņa vaina tikai pieaugtu.
Elena Vaita „The Spirit of Prophecy”, 1. sēj., 30-31. lpp.
A. P.