Bībelē Daniela grāmatas 1. nodaļā mēs lasām, ka Daniels un viņa draugi nevēlējās ēst no ķēniņa galda, no kura viņiem bija paredzēta sava daļa, jo tika ieskaitīti īpašās apmācībās un no viņiem gatavoja jaunos pārvaldniekus. Pat viņu vārdi tika mainīti, lai turpmāk tie savu identitāti saistītu tikai ar Bābeli. Daniela vārds, kurš nozīmēja “Dievs ir mans tiesnesis, attaisnotājs”, tika mainīts uz Belzacars, kas tulkojumā nozīmē “Bels (viens no Bābeles dieviem) mans aizstāvis”.
Kad izzuda Asīrija, izzuda arī tās dievi. Tautas mainīja ne tikai reliģiju, bet pat kultūru un valodu, kad izzuda tās pārvalde. Taču tā nenotika ar seno Israēlu, jo attiecībā uz to bija Augstāks nodoms.
Jau Daniela grāmatas sākumā ir teikts, ka “Dievs nodeva” Jeruzalemi ķēniņa Nebukadnecara rokās. Kurš kontrolē situāciju? Nekas nav sacīts par militārām sekmēm. Tam Kungam nekas nav noslēpts.
Kāpēc Daniels un viņa draugi neēda no ķēniņa galda? Tas nebija tikai jautājums par šķīstu ēdienu, lai gan arī tas ir svarīgs. Ēšana no ķēniņa galda nozīmētu arī piedalīšanos pie Bābeles dievu dievkalpojuma, jo ķēniņa barība īpašā veidā tika veltīta šiem pagāniskajiem dieviem. Te ir redzamas divas valstis (Dieva valstība un šī pasaule), divas svētnīcas, divi pielūgsmes veidi.
Kurš kontrolē situāciju?
Senajā pasaulē dievu spēks tika noteikts pēc sekmēm.
Bābeles ķēniņš (Dan. 3:15) bija izsaucies: kur ir tāds Dievs, kurš varētu jūs izglābt?! Pakļauto tautu dievi iekarotāju acīs nebija nekas, jo tika pieņemts, ka iekarotāju dievi ir guvuši uzvaru pār pakļauto tautu dieviem. Tos pat “aizveda gūstā” kopā ar pakļautās tautas dārgumiem. Dzīvo Dievu gūstā aizvest nav iespējams, jo Viņš pats visu kontrolē. Beigās to atzīt spiests ir arī pats Nebukadnecars.
Dievs atklājās Bābelē kā tāds, kurš kontrolē elementus – uguni, sapņus, noskaņojumu…
Dievs atklājas kā tāds, kurš personiski ir ieinteresēts Savu uzticamo pavalstnieku labklājībā un vajadzībās.
Bībele ir unikāla, jo tā atklāj ne tikai savu varoņu pozitīvās puses, bet runā arī par neveiksmēm. Laikā, kad tika rakstīta Bībele, tā nerīkojās senās tautas. Tās izcēla tikai savas uzvaras pat arī tad, kad bija pilnīga sakāve. Tā Ēģiptes faraons pēc sakāves no asīriešiem lika sev uzsliet uzvaras monumentu, kurš vēlāk mulsināja vēsturniekus, jo bija zināms, ka faraons kaujā pie Karnakas tika sakauts un drīz vien asīrieši iekaroja pašu Ēģipti. Valdnieki neatzina savas sakāves. Taču Bībelē ir minētas kā uzvaras, tā arī sakāves.
Lai gan Danielam tika dots babiloniešu vārds Belzacars, tomēr Bābeles ķēniņš beigās ir spiests atzīt, ka uz Daniela ir Svētā Dieva gars.
Daniels un viņa draugi neēda no ķēniņa galda, jo ar to norādīja, ka gudrību sniedz nevis pagāniskās Bābeles dievi, bet gan tas Kungs, kurš ir radījis debesis un zemi. Tālāk Daniela 1. nodaļas saturā tas arī tiek atklāts, ka viņiem Dievs piešķīra gudrību, kas vairākkārt bija lielāka nekā citiem Bābelē.
Pirmais kārdinājums pasaulē bija saistīts ar ēdienu.
Pirmais Jēzus kārdinājums bija saistīts ar ēdienu.
Arī Daniela un viņa draugu pirmais kārdinājums bija saistīts ar ēdienu.
Viņi izvēlējās sevi neaptraipīt ar to.
Arī mums pasaulē var būt šāds kārdinājums – ar ēdienu. Dzīšanās pēc labklājības nozīmē tiekšanos pēc labāka ēdiena. Kompromisa piedāvājums ar patiesības principiem, kad, piemēram, tiek piedāvāts labs darbs, bet ir jāstrādā arī sestdienā, ir kārdinājums, lai iegūtu labāku ēdienu. Daudzi šajās sacīkstēs atdod visu, ziedo visu, pat savu laiku, kuru varētu veltīt Dieva atzīšanai, lūgšanām un Dieva Vārda izpētei, lai iegūtu labāku ēdienu vai vismaz atbrīvotos no bailēm nonākt nabadzībā, kas arī ir kārdinājums.
Mēs tikam kārdināti neuzticēties Dievam un paļauties uz acīm redzamo klātā galda vilinājumu. Taču Daniels un viņa draugi ar savu izvēli norādīja, ka viņu labklājības un svētību gādātājs ir tas Kungs un nevis šīs pasaules valdnieks.
“Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi” (Psalmi 37:25). Te ir paļāvība un uzticēšanās tam Kungam, kurš kontrolē visus apstākļus un situācijas.
Daniels un viņa draugi izvēlējās nepakļauties šim kārdinājumam un ieguva daudz vairāk, nekā būtu sasnieguši ar saviem spēkiem.
Tas ir uzticības paraugs arī mums.
A. P.