Savas Otrās atnākšanas zīmes Kristus minēja, uzrunājot Savus mācekļus Mateja evaņģēlija 24. nodaļā. Starp tām Viņš nosauca sekojošās:
- Daudzi tiks pievilti, jo ieradīsies personas, kas apgalvos, ka esot Kristus (24:4-5),
- Notiks kara darbība (24:6),
- Bada laiki un zemestrīces (24:7),
- Nesaticība cilvēku starpā un naids starp ļaudīm Kristus mācības dēļ (24:9-11),
- Netaisnības dēļ ļaudis zaudēs mīlestību viens pret otru un pret Dievu (24:12),
- Kristus evaņģēlijs tiks sludināts līdz pasaules galam (24:14).
Kā paraugu Savas Otrās atnākšanas notikumam Kristus pareģoja nākamos notikumus Jeruzalemē, kam velta vārdus 24. nodaļā 15.-22. pantos. Kristus vārdi piepildījās burtiski jau pēc dažiem gadiem – 70. gadā mūsu ērā. Jūdejā notika sacelšanās un ieradās Romas karaspēks, lai apspiestu nemierus. Romieši ielenca Jeruzalemi, taču tieši tobrīd mainījās vara Romā un karaspēka vadonis Vespasiāns devās uz Romu, lai ieņemtu imperatora troni. Viņa vietā militārās operācijas vadīt viņš uzticēja savam dēlam Titum. Šo pārmaiņu dēļ karaspēks no Jeruzalemes tika atvilkts. Jūdi sapriecājās, ka romieši bēg un devās tos vajāt. Taču kristieši saprata, ka pienācis Kristus vārdu piepildījuma laiks un viņi bēga no pilsētas. Jūdi par notiekošo apķērās pār vēlu un pēc dažām dienām vārtus slēdza, liedzot iedzīvotājiem bēgt no pilsētas. Romieši atgriezās, ielenca pilsētu un turēja to aplenkumā ilgu laiku. Pilsētā izcēlās nežēlīgs bads, jo savā starpā karojošie jūdi nodedzināja pārtikas krājumu noliktavas. Romieši nesteidzās ar iebrukumu, jo nogaidīja līdz jūdi paši savā starpā viens otru apkaus un bads novārdzinās pilsētas aizstāvjus. Kad jūdu spēki sāka izsīkt, romieši uzsāka pilsētas iekarošanu. Šīs operācijas laikā tika aizdedzināts dievnams, lai gan Titus pavēlēja saviem kareivjiem saudzēt šo celtni. Pēdējā brīdī no tempļa tika iznesti tikai daži priekšmeti, to skaitā arī septiņžuburu lukturis. Lielajā ugunsgrēkā templi rotājošais zelts sāka kust un ietecēja tempļa pamatos. Pēc ugunsgrēka romiešu kareivji plēsa tempļa pamatus, lai no turienes zeltu izdabūtu ārā. Tā piepildījās Kristus sacītais Mat. 24:2, ka tur nepalika akmens uz akmens.
Kristus šajā nodaļā min vēl kādu zīmi – Viņš savu atnākšanu salīdzina ar zibens spožumu (24:27), kas ir pretēja viltus praviešu apgalvojumiem, ka Kristus esot kambaros vai tuksnesī (24:26). Kad Kristus parādīsies pie debesīm, visas zemes tautas vaimanās un redzēs Viņu (24:30).
Mateja 24:40-25:46 Kristus stāsta līdzības par Savu Otro atnākšanu: divas malējas, uzticamais un neuzticamais kalps, 10 jaunavas, trīs podi ar mantu un Dieva tiesa, kur ļaudis tiek sadalīti divās grupās. Šajās līdzībās Viņš norāda, ka glābšana gala laikā ir atkarīga no cilvēka uzticības Dievam tagad un kalpošanas motivācijas šobrīd. Pēdējā brīdī nav iespējams kaut ko mainīt, jo cilvēka raksturu un noslieces veido ikdienas darbi, domas un vārdi. Caur šīm līdzībām Kristus vēlējās pievērst savu klausītāju uzmanību, ka dažkārt šī brīža izdevības spēj atņemt iespēju cilvēkam iegūt glābšanos mūžībā.
No visām zīmēm, kuras Kristus min, vissvarīgākā ir nevis katastrofas, kari un sabiedrības negatīvais stāvoklis, bet gan evaņģēlija pasludināšana visā pasaulē. Neapšaubāmi, ka dabas stihijas, pasaules nemiers un sabiedrības amoralitāte norāda uz šīs pasaules drīzo bojā eju, tomēr tās gals nepienāks līdz visi cilvēki nebūs veikuši savu izvēli – par vai pret Jēzus Kristus evaņģēliju, par vai pret Dieva 10 baušļiem, par vai pret uzticēšanos Kristum, par vai pret Dieva aicinājumam.
Kādu izvēli veiksi tu, lasītāj, tas noteiks tavu glābšanu vai pazušanu. Vērojot Kristus atnākšanas zīmes, mums jābūt modriem un pastāvīgi jāatceras, ka Kristus Otrā atnākšana var būt tuvāk, nekā mēs domājam. Varbūt šī atnākšana nenotiks rīt un ne arī pēc gada, bet mēs paši varbūt varam jau rīt mirt. Pēc nāves kā nākamais apziņas mirklis tad būs augšāmcelšanās no mirušajiem un Dieva tiesa. Baisi mirt neatgrieztam, ar grēku vainu un bez miera ar Dievu. Taču tos, kas ir atraduši mieru ar Dievu, nebaida nāve. Viņi ir sagatavojušies nostāties Kristus priekšā jebkurā brīdi un šī doma viņus pilda ar prieku. Šis cerība bija pirmo kristiešu iepriecinājums. Tā ir ikviena Dieva bērna iepriecinājums.
Autors: Andris Pešelis.