Jelgavas Septītās dienas adventistu draudze laikā no 1931. līdz 1934. g. pulcējās Bisenieka ielā 25. Laikrakstā “Adventes Vēstnesis” draudzes mācītājs Eglītis ir aprakstījis, kāda bijusi situācija, pirms Jelgavas draudze uzbūvējusi savu dievnamu: sapulču telpas bijušas pārpildītas, aizņemtas bijušas arī palīgtelpas, bet krievu grupa sabatskolā pulcējusies virtuvē. Piemiņas mielastā ļaužu telpās bijis tik daudz, ka bijušas grūtības pat nomesties uz ceļiem, lai pielūgtu Dievu. Visgrūtāk klājies bērniem, kam ilgi nācies uzturēties slikti vēdinātās telpās. Draudze veltīgi izmeklējās pilsētā citas sapulču telpas. Lēmums par sava draudzes nama celtniecību tika pieņemts Kurzemes Draudžu savienības padomē 1932. gadā. Piemērots zemes gabals būvēšanai tika atrasts līdzās esošajai sapulču vietai — Bisenieka ielā 25. Gruntsgabals tolaik maksāja Ls 5500, bet draudzei šādu līdzekļu nebija. Tad Baltijas Ūnijas padome tos sarūpēja. 1933. g. 29. augustā sākās nama būvniecība, bet 29. septembrī tika likts pamatakmens Bisenieka ielā 25 (tagad — Svētes ielā 25).[1]
Draudzes locekļi aktīvi piedalījās līdzekļu ziedošanā, lai šis nams tiktu uzcelts. Namu pēc arhitekta Skujiņa plāna cēla būvuzņēmēji E. Smurģis un I. Hopps. Tajā bija paredzētas 320 sēdvietas. Mūrēšanas darbus Rozentāla vadībā veica Kristens, bet Jelgavas draudzes loceklis Dulebs lika jumtu. Logus, durvis un solus izgatavoja Sužu misijas semināra audzēkņi. Nama celtniecībā aktīvi piedalījās Jelgavas draudzes locekļi.[2]
1934. g. notika Jelgavas draudzes nama iesvētīšana. Aculiecinieki atceras, ka pēc šaurajām sapulču telpām jaunā zāle šķitusi kā liela majestātiska telpa, kurā jūtama Dieva klātbūtne. Caur lielajiem, gaišajiem logiem plūdusi saules gaisma, bet aiz logiem vējā kustējušās bērzu lapas. Pēc Jāņa Dreimaņa un Alfrēda Sprinča skaņdarbiem mācītājs Ernests Klotiņš nolasīja Salamana lūgšanu (1. Ķēn. 7:51; 8:1; 12–53). Pēc lūgšanas Draudžu savienības vadītājs Aleksandrs Eglītis runāja par nama celšanas gaitu. Atklāšanas uzrunu sacīja Ūnijas vadītājs Henrijs Rudijs.[3]
Dievkalpojums 1944. gadā īsi pirms kaujām pilsētā.
Bēgļi no Jelgavas Vesvirlaukā.
1944. g. novembrī draudze atgriezās izpostītajā pilsētā. Dievnama mūri bija palikuši, bet caur izsistajiem logiem no ielas varēja redzēt uzrakstu uz sienas: “Bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu!” Šādi izdegušais dievnams “liecināja” garāmgājējiem, līdz tika atjaunots.
Kara laikā Jelgavas pilsēta gandrīz pilnībā tika nopostīta. 1944. g. 27. jūlijā smagi cieta arī draudzes nams — izdega ēka, taču sienas palika. Pilsētā notika kaujas starp Sarkano armiju un vāciešiem, un tā četras reizes gāja no rokas rokā.
Draudzes nama zaudēšana izraisīja dažādas domas par tā iemesliem — vai tas bija sods? Taču ne katra nelaime ir sods. Ja aplūko draudzes namu mūsdienās, tad ap to ir vien divas pirmskara ēkas. Tālāk ir tikai pēc kara celtie nami. Vai tas tomēr neliecina, ka Dievs bija sniedzis Savu apsardzību tajā briesmīgajā posta laikā?
Pēc kara notika draudzes nama atjaunošanas darbi. Jelgavā no Maskavas ieradās Vissavienības draudžu vadītājs Grigorjevs un viņa vietnieks Meļņiks, lai apskatītu postījumus. 1947. g. 2. aprīlī tika pieņemts lēmums namu atjaunot. Te jauzsver, ka tie bija padomju varas gadi, kas nebija labvēlīgi reliģijai.
Viesi no Maskavas: adventistu draudžu vadītāji Grigorjevs un Meļņiks apskata izpostīto dievnamu.
1947. gada vasarā Jelgavas draudzes locekļi kopā ar palīgiem no citām draudzēm un mācītājiem veica talkas, lai iztīrītu ēku. Mācītājs A. Čolders koordinēja atjaunošanas darbus, veica nepieciešamo uzskaiti. Arhitekts V. Bodnieks izstrādāja atjaunojamā dievnama projektu. Celtnieku brigāde saņēma atalgojumu par padarīto. Mežā cirta kokus, tad tos transportēja uz zāģētavu, un gatavos kokmateriālus nogādāja pie dievnama. Bīmanis lika jumtu. Šajos darbos togad izlietoti aptuveni 230 tūkstoši rubļu.
Taču bija arī daudz palīgu, kas brīvprātīgi piedalījās talkās bez atalgojuma.
1947. g. 5. decembrī mazajā zālē jau notika pirmais dievkalpojums. 1954. gadā tika pilnībā atjaunota arī lielā zāle. Šādi astoņu gadu laikā nopostītais nams tika atjaunots.[4]
Padomju gados Bisenieka ielu pārdēvēja par Gagarina ielu, bet pēc neatkarības atgūšanas tā kļuva par Svētes ielu.
Dievnams pirms kara un pēc atjaunošanas.
Draudzes mācītājs tolaik bija Arvīds Čolders. Viņš vadīja Bībeles stundas un notika arī kristības tajā tālajā laikā, kad vēl valdīja Staļins.
Jelgavas jaunieši kopā ar savu mācītāju Čolderu Kauguros pie kapteinim Zoltam veltītā pieminekļa ap 1949. g.
A. P.
Atsauces:
[1] AV, 1934. g., Nr. 4.
[2] AV, 1934. g., Nr. 12.
[3] AV, 1934. g., Nr. 12.
[4] Erdmaņa atmiņu pieraksti, 1955. g., un A. Čoldera izdevumu uzskaites klades.