Nesen izskanēja doma, ka ūnijas pielaida kļūdu, ka konsultējās ar Ģenerālkonferenci jautājumā par sieviešu ordināciju, ka tās būtu varējušas šo jautājumu izšķirt pašas neatkarīgi.
Te ir jautājums Ģenerālkonferences prezidentam Tedam Vilsonam:
Jautājums:
Kad tika dibinātas ūnijas, Dievs paredzēja, ka tām ir pēdējais vārds noteikt, ko ordinēt. Kā tas nākas, ka tad, kad tās īsteno šīs pilnvaras, tās tiek nodēvētas par dumpīgām? Vai Ģenerālkonference izlemj, ka tā zina labāk? Kā šī (kas pilnībā tā šķiet) ķēnišķīgās varas izrādīšana veicina vienotību? – Bils no ASV.
Teds Vilsons:
Pateicos par jautājumu, Bil. Vispirms, atļauj man kliedēt kļūdu pieņēmumā, ko var sadzirdēt tavā pirmajā teikumā par ūnijām.
Kad tika dibinātas ūniju konferences, tām tika dotas atbildības darboties saskaņā ar Darba kursu, kas iezīmēts vispasaules draudzei, kuru nosaka, kad vispasaules draudzes pārstāvji sanāk kopā gadskārtējā sanāksmē un dažreiz Ģenerālkonferences kongresā. Ūnijas tika dibinātas, lai veiktu vietējo misiju, jo Ģenerālkonference nav spējīga pārklāt visu pasauli ar savu tiešo padomu ikvienā situācijā, bet ūnijas nav pašas sev likums.
Lai gan ūnijām ir tiesības pieņemt vai noraidīt personu ordinēšanu, kuras vietējās draudžu savienības ieteic, šo lēmumu tās drīkst veikt tikai saskaņā ar vispasaules draudzes Darba kursu. Bez tam ūnijas neapstiprina cilvēku ordinēšanu evaņģēlija kalpošanai divīziju vai Ģenerālkonferences līmeņos. Katra no šīm organizācijām un to institūcijām, caur to atbilstošajām izpildkomitejām, ir pilnvarota apstiprināt ordinēšanas. Līdz ar to ūnijas nav atbildīgas par visiem ordinēšanas aspektiem.
Lai gan visas organizācijas visos līmeņos ir pakļautas Ģenerālkonferences Darba kursam un īpaši “Ordinēšanas atbilstībām kalpošanai”, kas atrodas Darba kursa sadaļā L 35, kas tālāk šajā atbildē tika izklāstīts.
Ievērojiet šo svarīgo piezīmi: Darba kurss nav tas pats, kas Raksti vai padoms no Praviešu Gara. Darba kurss ir līgums, kuru ir veikuši draudžu vadītāji un ierindas locekļi visā pasaulē, kas nosaka, kādā veidā mēs vadīsim vispasaules draudzi, lai izpildītu Dieva doto misiju. Darba kursa pamatprincipi balstās un tiem ir jābalstās uz Bībeli un Praviešu Garu.
Darba kursu nav rakstījusi viena persona vai neliela ļaužu grupa. Darba kursa sējums ir ticis izstrādāts rūpīgā procesā, kas sevī iekļauj dažādus avotus un komiteju darbu (ieskaitot, Darba kursa un attīstības komiteju, Administratīvo komiteju, Prezidenta padomi, Sekretariāta padomi, Mantziņa padomi, Ģenerālkonferences un divīziju vadītājus) un visbeidzot tas tika likts priekšā un par to tika balsots, kad kopā sanāca vispasaules draudzes pārstāvji izpildkomitejas gadskārtējā sanāksmē.
Tas arī ir svarīgi zināt, ka lielākā daļa no Darba kursa ir eksistējusi jau desmitiem gadu, kamēr draudze ir attīstījusies par organizāciju. Kā jau piezīmēju, labojumus Darba kursā veic gadskārtējās sanāksmes laikā.
Aplūkosim informāciju, kā vispasaules draudze darbojas savstarpēji saistītā veidā – viss kristīgā labprātībā – uzturēti caur Svēto Garu visu administratoru sirdīs ikvienā līmenī. Mūsu vispasaules draudzes konstitūcijā mēs lasām:
„Ģenerālkonference veic lielāko daļu no sava darba caur divīzijām, kuras tālāk tiek sadalītas ūnijās šīs pasaules īpašajos apgabalos.
Ikviena Ģenerālkonferences divīzija ir pilnvarota pildīt atbildības tām piešķirtajā teritorijā.
Tai ir jādarbojas pilnīgā saskaņā ar Ģenerālkonferences konstitūciju un lēmumiem, Ģenerālkonferences Darba kursu un izpildkomitejas lēmumiem.
Divīziju komiteju lēmumiem ir jābūt pēc iespējas saskaņā un sadarbībā ar Ģenerālkonferences kongresa lēmumiem un Ģenerālkonferences izpildkomitejas lēmumiem starp kongresiem.” (Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences konstitūcija, art. III).
„Visas organizāciju un institūciju administrācijas divīziju teritorijā ir atbildīgas to attiecīgajām izpildkomitejām/padomēm un tām ir jādarbojas saskaņā ar divīziju un Ģenerālkonferences izpildkomitejas lēmumiem un kursu.” (Bylaws of General Conference, art. 1, sec. 4).
„Visām organizācijām ikvienā pasaules daļā cieši ir jāturas pie Ģenerālkonferences Darba kursa. Ikvienas organizācijas darbu nepieciešams administrēt pilnīgā saskaņā ar Ģenerālkonferences un attiecīgo divīziju kursu… Visām draudžu savienībām (gan ūnijām, gan vietējām), misijām, vai institūciju administratoriem nepieciešams sadarboties, lai šo Darba kursu izceltu, jo tas ietekmē šo attiecīgo organizāciju darbu. Tikai šādi ciešas sadarbības gars un vienotība spēs paaugstināt Baznīcas darbu visās pasaules daļās.” (B 15 10, par. 1)
Darba kursā ir skaidri sacīts, ka tikai vīrieši var būt ordinēti evaņģēlija kalpošanā. L 35 05 Darba kursā zem virsraksta “Ordinēšanas atbilstībām kalpošanai” rakstīts:
„Vīriešu nošķiršana kalpošanas svētajam darbam ir jāuzskata par vienu no vissvarīgākajiem draudzes uzdevumiem.”
Šajā pat daļā L 35 10 ir rakstīts: „Tā Kunga prāts attiecībā uz īpašībām, kuras nepieciešamas kalpošanā, ir skaidri atklāts Rakstos. Kopš senatnes kalpotājs ir pazīstams kā „Dieva vīrs” (1. Ķēn. 12:22), dažkārt kā Gara vīrs. Sīkākas instrukcijas tika sniegtas Mozum, kas attiecas uz priesterību, par priesteru apģērbu un garīgās izpratnes izcelšanu…
“Jaunajā Derībā tas ir tikpat skaidrs. Apustulis Pāvils runā par sevi kā par „Jēzus Kristus kalpu, kurš aicināts būt par apustuli, nošķirtu Dieva evaņģēlijam” (Rom. 1:1). Vēlāk, kad viņš raksta par kalpotāja darbu, viņš runā par to kā par augstu aicinājumu (Fil. 3:14). Vēstulē Ebrejiem mēs lasām: „Un neviens sev pats neņem šo godu, bet Dieva aicināts (5:4).
L 35 15 zem virsraksta „Padoms no Praviešu Gara” ir citāts no grāmatas „Apustuļu darbi” (328.lpp.): „Vīrietim nevar būt lielāks pagodinājums kā tapt Dieva apstiprinātam kā spējīgam evaņģēlija kalpotājam.”
Šeit vispasaules draudze vienojās, kad veidoja savu oficiālo pozīciju Darba kursā (BA 60 10):
“Vispasaules draudze atbalsta nediskriminējošu nodarbinātības praksi un kursu, izceļot principu, ka vīriešiem un sievietēm, neatkarīgi no rases un krāsas, tiek dota pilnīgas un vienādas iespējas Baznīcā attīstīt zināšanas un spējas, kuras ir nepieciešamas Baznīcas veidošanai. Kalpošanas pozīcijas un atbildības (izņemot tās, kur tiek prasīta ordinēšana evaņģēlija kalpošanai) visos draudzes darbības līmeņos ir atvērtas visiem, vadoties no personiskās kvalifikācijas” (General Conference Working Policy, 2015-2016 edition, p. 118).
Viscaur Darba kursā tiek lietota valoda, kurā netiek izšķirtas dzimtes, izņemot tur, kur runā par neiesvētītiem mācītājiem (kuri tiek sagatavoti ordinēšanai) (L 25) un ordinētiem mācītājiem nodaļā “Ordinēšanas atbilstībām kalpošanai” (L 35). Darba kursā visur tiek lietots vietniekvārds vīriešu dzimtē, kad runā par ordinēšanu.
Tas ir ļoti svarīgi, kad sacīts: „Vīriešu nošķiršana kalpošanas svētajam darbam ir jāuzskata par vienu no vissvarīgākajiem draudzes uzdevumiem.”
Nodaļā par „Ordinēšanas kandidātu pārbaudi” (L 50) mēs lasām:
„Pirms draudze nošķir vīrieti ordinēšanai, viņam ir jāsniedz pierādījumi…” tad seko īpašību saraksts, ieskaitot:
„Aicinājums kalpošanā kā mūža darbs, ticība un zināšanas Rakstos, pilnīga svarīgo patiesību pieņemšana, kurām mēs ticam ir jāpasludina pasaulei… sadarbības attieksme un uzticamība organizācijai un draudzes darbībai” un tā tālāk.
Cita specifiska norāde Darba kursā ir L 35 20 nodaļā „Kandidātu eksaminācija”, kur rakstīts par ordinēšanas kandidātu pārbaudi, kam ir jābūt kā procesam, kurā „patiesi izvērtē kandidāta atbilstību”.
Šajā nodaļā norāda: „Ja ir iespējams, kandidātam ir jāieplāno, lai šajā pārbaudē būtu klātesoša arī viņa sieva, apzinoties, ka ordinēšana ietekmēs ne tikai individuāli, bet visu ģimeni.” Tas viss ir saskaņā ar Dieva padomu Vārdā: 1. Tim. 3:1-7 un Titus 1:5-9.
Ģenerālkonferences kongresā 1990 tika noteikts, ka tikai vīriešus drīkst ordinēt.
Ģenerālkonferences kongresā 1995 un 2015 tika noteikts, ka nevienā līmenī nav tiesības noteikt, kurš var tikt ordinēts, kā tikai to, kas ir norādīts Darba kursā un apstiprināts Ģenerālkonferences kongresā 1990.
Pēc šīs tēmas aplūkošanas no visām pusēm trīs reizes Ģenerālkonferences kongresos, kur piedalījās pārstāvji no visām pasaules daļām, šis temats ir izlemts.
Sekcijā B 15 05 Darba kursā zem virsraksta „Ģenerālkonferences Darba kurss” norāda šo: „Ģenerālkonferences Darba kurss satur Ģenerālkonferences Konstitūciju un statūtus, misijas paziņojumu un kursu revīzijas, kuras ir pieņemtas Ģenerālkonferences kongresos un gadskārtējās sanāksmēs Ģenerālkonferences izpildkomitejā. Līdz ar to tā ir Baznīcas autoritatīvā balss visās lietās, kas attiecas uz Septītās dienas adventistu konfesijas misiju un administrēšanu visās pasaules daļās.
Līdz ar to visam, par ko ir ticis balsots Ģenerālkonferences kongresā, ieskaitot arī Darba kursa lēmumus, ir autoritāte. To atbalsta arī Praviešu Gars Liecībās draudzei 9. sēj., 260-261. lpp.
Attiecībā uz jūsu jautājumu par „ķēnišķīgo varu” : Cik daudz „ķēnišķīgās varas” ir darbībā, kas apzināti iet pret to, kas ir bijis balsots vispasaules delegātu pārstāvētajā Ģenerālkonferences kongresā? Šis priekšmets dažādās formās ir ticis apskatīts trīs reizes Ģenerālkonferences kongresos.
Kā Septītās dienas adventistu Baznīcas prezidents esmu saistīts ar svētu atbildību, kā arī visi pārējie vadītāji organizācijas dažādos līmeņos visā draudzē kā ir norādīts Darba kursā, sekot tam, par ko ir balsots kongresā (vai es tam piekrītu vai nē). Iet pret šo balsojumu nozīmētu parādīt ķēnišķīgo varu.
Mums ir nepieciešams apzināties, ka mūsu pilnīgākā vienotība ir atrodama lūkojoties uz Jēzu, kurš ir Lielais Vienotājs, kā tas ir parādīts Jāņa 17 lūgšanā pēc vienotības. Svētais Gars turēs mūs vienotībā un virzīs uz mūsu noslēdzošo, pēdējo dienu trīs eņģeļu vēsts pasludināšanu no Atklāsmes grāmatas 14 un ceturtā eņģeļa vēsts no Atklāsmes 18, kad mēs vienoti paaugstināsim Kristu, Viņa taisnību un Viņa drīzo Otro atnākšanu.