Jēzus Kristus piepildīja Vecās Derības mesiāniskos apsolījumus, tāpēc par Viņu bija jātop uzrakstītiem Jaunās Derības Rakstiem. To paveica apustuļi, bet pārrakstīšanu un izplatīšanu vēlāk uzņēmās Kristus sekotāji. Vēsturiski pats pirmais, kas apustuļu sarakstītos darbus sācis dēvēt par Jaunās Derības Rakstiem bija Tertuliāns (160-220).[1]
Jau mūsu ēras pirmajā gadsimtā Dievs pats noteica Jaunās Derības kanona lielumu. Viņš pats bija šo grāmatu un vēstuļu teksta inspirētājs, jo caur Svēto Garu skubināja atzīt šīs grāmatas par līdzvērtīgiem Vecās Derības Rakstiem un atšķirt viltojumus. Šajā laikā sātans aktīvi darbojās, lai aizturētu kanona izveidi. Viņa aģenti, izmantojot apustuļu vārdus, centās ieviest viltojumus. Tas radīja nevienprātību draudžu starpā, jo dažviet atsevišķas Jaunās Derības grāmatas netika uzskatītas par kanoniskām, bet pseidoepigrāfiskās grāmatas[2] tika uzskatītas par līdzvērtīgām kanoniskiem Rakstiem.
Pagāja vismaz trīs gadsimti līdz visas kristīgās draudzes vienbalsīgi pieņēma 27 Jaunās Derības grāmatu kanonu, kuram nebūs neko ne pielikt, ne arī ko atņemt. Šo procesu īpaši paātrināja pagāniskās Romas varas iestāžu vajāšanas, jo bez kristiešiem īpaši tika meklēti viņu ticības pamats – Raksti, lai arī tos iznīcinātu. Šādos apstākļos ticīgie vēlējās skaidri zināt, kuru grāmatu glabāšanas dēļ ir vērts riskēt ar dzīvību. Tādēļ tādas grāmatas kā Toma evaņģēlijs, Pētera apokalipse, Jēkaba darbi u. c. pamazām tika atmestas.[3]
Romas katoļu Baznīcas institūcija jau gadsimtiem pretendē uz vienīgā Bībeles interpretētāja lomu, jo apgalvo, ka tā esot kristiešiem devusi Bībeli. Nedaudz paanalizēsim šo apgalvojumu.
No vēstures liecībām droši zināms, ka Veco Derību Romas katoļu Baznīca noteikti nav devusi ticīgajiem, jo tās kanona apstiprināšanas laikā vēl nebija. Romas katoļu apoloģēti apgalvo, ka mēs nezinātu, ka Lūkas evaņģēliju ir sarakstījis Lūka un Mateja evaņģēliju – Matejs, ja Romas katoļu Baznīcas tradīcija mums to nemācītu.[4] Tomēr mēs zinām, ka tradīcija mums neatklāj, kas sarakstījis vēstuli Ebrejiem, Ījaba grāmatu vai dažādos Psalmus. Vai tas vispār ir tik svarīgi? Dievs taču ir šo grāmatu Autors, Viņš apstiprināja Savu Vārdu un iedvesmoja tās sarakstītājus! “Meklējiet tā Kunga grāmatā un lasiet: tur nekā netrūkst no sacītā, jo tā Kunga mute pavēlēja, un Viņa Gars to veicis” (Jes. 34:16). Arī Jaunās Derības kanonu apstiprināja Dievs un Svētais Gars draudzes locekļiem apliecināja, ka tie ir Dieva dotie Svētie Raksti (Atkl. 22:18-19). Šo Rakstu kanonu draudzes apstiprināja kā jau saņemtu un to neveidoja ar Baznīcas augstākās garīdzniecības starpniecību vai pilnvarām.
Jaunās Derības Rakstus Romas katoliskā Baznīca mums nespēja dot, jo kristīgā draudze ir radusies tikai Dieva Vārda sludināšanas rezultātā un tā nebija Romas katoliska no paša iesākuma. Jāpiebilst, ka Jaunās Derības kanons tika izveidots pirms Romas katoliskās Baznīcas institūcijas vēsturiskā aizsākuma 538. gadā, kad ar Romas impērijas likumu Romas bīskapa vara tika paplašināta un tā tika noteikta pār visām impērijas baznīcām. To svarīgi piezīmēt, jo Romas bīskapa ietekme pieauga pēc Justiniāna I (valdīja no 527-565) dekrēta. Romas bīskapa vara pār visām impērijas baznīcām stājās spēkā tikai pēc tam, kad Romas imperators Justiniāns I 538. gadā sakāva trīs barbaru (ariāņu) ķēniņvalstis: heruļus, vandāļus un gotus, kuri apdraudēja Romas drošību (piepildot pravietojumu Daniela 7:8). 534. gadā izdotajā Justiniāna I likumu krājumā “Corpus Juris Civilis” tika apkopotas visas impēriskās pavēles kopš imperatora Hadriāna (valdīja no 117-138) laikiem. Šis likumu krājums bija obligāts visām Romas impērijas varas iestādēm un tika mācīts visās akadēmijās. Ar šiem likumiem viņš paplašināja garīdzniecības un īpaši bijušās impērijas galvaspilsētas Romas bīskapa privilēģijas, ieceļot to par galvu pār visām impērijas baznīcām. Šādu soli Justiniāns I spēra tīri pragmatisku nolūku vadīts. Viņš vēlējās sakārtot baznīcu lietas, ieceļot pār tām vienu saimnieku, apvienojot austrumus ar rietumiem un izbeigt garīdznieku naidošanos. Romas bīskapam, viņaprāt, bija jākalpo impērijas interesēm kā atbildīgam pār teoloģijas un liturģijas lietu departamentu, stabilizējot impērijas vienotību un pārvaldi, kur pats imperators patur laicīgo varu. Šis Justiniāna edikts stājās spēkā reāli tikai pēc gotu padzīšanas no Romas 538. gadā.[5] Kāpēc bija jāpiemin šīs vēsturiskais notikums? Ar to tiek norādīts, ka reāli Romas Baznīcas vara nostiprinājās 538. gadā, bet lēmumi par jau esošā Jaunās Derības kanona apstiprināšanu notika pirms tam, piemēram – 266. gada Antiohijas koncila un 325. gada Nīķejas koncila dokumentos ir pieminēts esošais Rakstu kanons, 363. gada Laodiķejas koncilā tika pieņemts lēmums draudzēs lasīt vienīgi kanoniskās Vecās un Jaunās Derības grāmatas, ko apstiprināja arī Hipo pilsētas (393) un Kartāgas (397) koncilos. Šajos koncilos Romas bīskapa pārstāvji bija līdztiesīgi ar citu metropoļu bīskapiem un Romas bīskapam nepiederēja noteicošā balss. Tomēr šajos koncilos kanons netika pieņemts, bet gan tas tika apstiprināts kā jau vairāk nekā trīs gadsimtus lietošanā esošs kristīgās draudzēs pirms šiem konciliem.[6]
Augustīns (354-430) gan esot sacījis: “Es neticētu evaņģēlijam, ja katoliskā baznīcas autoritāte mani neskubinātu to darīt”,[7] tomēr te būtu jāiebilst, ka ar vārdu katolisks tiek saprasta vispasaules, universāli aptverošs. To var attiecināt uz visu kristīgo draudžu kopu un nevis tikai Romas katolisko Baznīcu vien. Ja Augustīna vārdi ir patiesi, tad pirms 397. g. Kartāgas koncila nevienam nebija tiesību ticēt un sludināt evaņģēliju, jo tas vēl nebija apstiprināts Romas Baznīcas institūcijās. Šādi Baznīcas autoritāti cilvēki paaugstina pāri pār Dieva skaidrajam Vārdam. Saskaņā ar Romas katoļu hierarhijas pretenzijām, cilvēkam vispirms jātic Romas Baznīcas nemaldīgumam un tikai tad jātic Bībelei, jo Baznīca māca, ka un kā tai ir jātic, un evaņģēlijs jāsludina ar Baznīcas institūciju atļauju, pēc tam šim evaņģēlijam ir jātic, saskaņā ar Baznīcas nemaldīgās hierarhijas norādēm, atbilstoši Baznīcas tradīcijām. Šādi ticīgais cilvēks tiek darīts atkarīgs no Baznīcas hierarhiem, kuri piedāvā glābšanu nevis personiskā saiknē ar Pestītāju, caur kuru varētu saņemt glābšanu, bet gan caur cilvēku veidotu organizāciju.
Gan Kristus, gan arī Viņa apustuļi sludināja evaņģēliju pirms tika dibināta kristīgā draudze un cilvēki šai vēstij ticēja bez Baznīcas hierarhu norādes. Romas bīskaps līdz 538. gadam bija tikai viens no bīskapiem, līdzīgs starp vienlīdzīgiem, un viņa autorizētais Bībeles tulkojums latīņu valodā bija tikai viens no tulkojumiem. Tikai pēc 538. gada viņa rokās nāca reāla vara pār draudzēm.
Runājot par draudzes autoritāti, jāuzsver, ka apustuļi rakstīja draudzēm, nevis otrādi, un apustuļu rakstītais bija jālasa draudzes priekšā kā Dieva inspirēti Raksti bez Baznīcas autorizācijas vai atļaujas. Apustulis Pāvils 1. Tim. 5:18 citē 5. Mozus grāmatu līdzās Lūkasa evaņģēlijam kā Rakstus, bet 2. Pēt. 3:16 apustulis norāda, ka Pāvila vēstules ir Raksti. Draudzes nebija lēmušas par šo vēstuļu kanoniskumu. To izlēma Dievs, dodot šiem apustuļu Rakstiem Savu Gara inspirāciju un autoritāti (Kol. 4:16; 1. Tes. 2:13). Pie kam, piemēram, vēstule korintiešiem neattiecās tikai un vienīgi uz Korintas draudzi 1. gadsimtā, bet uz visām draudzēm un visos laikmetos arī nākotnē.
Pastāv uzskats, ka Jaunās Derības teksts līdz uzrakstīšanas brīdim esot bijis mutvārdos. No tā tiek izsecināts, ka Jaunās Derības Raksti esot tikai daļa no mutiskās tradīcijas, kur otra šīs tradīcijas daļa palikusi mutiskā formā. Iesākumā Jaunā Derība tiešām bija mutvārdos, bet tad tā tika pierakstīta (Jāņa 20:30-31). Taču te jāsecina – ja kaut kas ir palicis ārpus Rakstiem, tad tas noticis ar Dieva ziņu. Jaunās Derības Rakstus apstiprina Vecās Derības Raksti. Kā tas notika gadījumā, kad Berojas ticīgie ar Rakstiem salīdzināja Pāvila sludināto vēsti un šī vēsts precīzi atbilda Rakstiem, nevis tikai aptuveni tiem pieskārās. Raksti ir un paliek kā vienīgā patiesības mēraukla, bet ar ko apstiprināt mutvārdus? Ja tie nesaskan ar Rakstu liecību, tad nav tur gaismas (Jes. 8:20).
Mutvārdu tradīcija un kanons
Dodot vietu Baznīcas mutiskajai tradīcijai, teologi evaņģēliju grāmatu sarakstīšanai dod ļoti vēlus laikus – Mateja evaņģēlijam 66-100. g. pēc Kristus; Marka evaņģēlijam 60-70. g.; Lūkas 60-100. g. un Jāņa pat 70-110. g.. Daudzi teologi piedāvā evaņģēliju sarakstīšanas laikus pat pēc Jeruzalemes krišanas 70. gadā pēc Kristus.[8] Šādi, balstoties uz mutiskās tradīcijas pastāvēšanu, teologi ir izvirzījuši teoriju par visu evaņģēliju kopīgā avota “Q” eksistenci, kurš bijis mutiskā formā. Tiek uzskatīts, ka t. s. sinoptiskie evaņģēliji esot „izcēlušies” (vai pat evolucionējuši) no šī “Q”. Visiem evaņģēlijiem ir kopīga izcelsme no viena avota, paralēles vārdu, notikumu un jēdzienu izvēlē, bet Raksti nav atkarīgi no cilvēku mutiskās tradīcijas attīstības, bet tieši pretēji, tie izvērtē tās patiesīgumu. Raksti nebija tapuši haotiski vai atkarībā no to rakstītāju gribas. Tas bija Dieva vadīts process (2. Pēt. 1:21). P. Barnets to nosauc par „kontrolēto didaktisko mutvārdu vēsti” (controlled didactic orality), kas tapa par Rakstiem. Šo domu apstiprina arī Raksti, piemēram, Jāņa 14:26. Pretējā gadījumā mutvārdu vēsts nav pasargāta no sagrozīšanas, saīsināšanas un papildināšanas. Kā piemēru Barnets min Kumranas kopienu, kur mutvārdu sludināšana notikusi vienlaicīgi ar to uzrakstīšanu. Tas būtu pārsteidzoši, ja, strauji augošā, uz misiju vērstā kristiešu kopiena nesekotu šim piemēram un Jaunās Derības Raksti būtu tapuši vēlāk. Apustuļi nevarēja personiski ierasties visās kristiešu draudzēs, lai tajās mutiski sludinātu, bet to varēja izdarīt apustuļu uzrakstītās vēstules un grāmatas.[9]
Jaunās Derības Raksti iesākās ar brīdi, kad Dievs skubināja apustuļus tos uzrakstīt un šis uzrakstīšanas brīdis varēja notikt drīz vien pēc Kristus uzkāpšanas Debesīs. Lai gan tam trūkst dokumentālu pierādījumu – rokrakstu, bet Dievs nekad Savu tautu nebija atstājis bez Rakstiem. To, savukārt, apstiprina Bībeles vēsture. Kāpēc gan Matejam savs evaņģēlijs bija jāraksta pēc Jeruzalemes krišanas, ja tajā bija pravietojums par šīs pilsētas krišanu? Tieši pateicoties šim pravietojumam Jeruzalemes kristieši paglābās no romiešu iebrukuma. Te notiek cīņa starp neticību un ticību. Taču, runājot par mutisko Rakstu tradīciju, nepieciešams atzīmēt, ka mutiskā Rakstu tradīcija nekad nav pastāvējusi bez Rakstiem. V. Vilsons par to teicis:
„Senā pasaule bija pilnīgi savādāk organizēta nekā mūsējā pasaule. Tā bija pasaule, kurai bija jānes visas tautas kopīgais uzskatu mantojums mācībā, stāstos, likumos un rituālos, kas viņu pasaulei deva jēgu un kārtību. Protams, rakstība bija pieejams līdzeklis, tikai dokumenti bija salīdzinoši reti, ļoti dārgi un apjomīgi. To sarakstīšana prasīja daudz laika un to izplatība bija tik maza, ka prāts, balss un auss bija daudz dabiskāki komunikācijas glabātāji. Es atklāju, ka gandrīz visi Raksti tika veidoti dzirdei. Lasīšana bija mutvārdu notikums. Ideja par kluso lasīšanu, pat privāti, patiesībā bija kaut kas nedzirdēts senajā pasaulē. Mutiskā lasīšanas tradīcija un ar to tik ārkārtīgi svarīgā sapulcēšanās paraža šajā mutvārdu pasaulē sniedza milzīgu iespaidu uz Rakstu kompozīcijas stilu.”[10]
Taču Rakstu kompozīciju veidoja nevis klausītāji, bet gan tas Kungs, kurš deva vēsti un pasniedza to caur praviešiem un apustuļiem atbilstoši klausītāju uztveres līmenim. Rakstu teksta literārā forma bija domāta klausītājam, lai tas spētu tekstu labāk atcerēties un tad pielietot ticības dzīves praksē (Rom. 10:17). Tā tas bija Vecās Derības laikos, un arī Jēzus dienās. Dieva Vārds mutvārdos tika atstāstīts no paaudzes uz paaudzi, bet Rakstu lasīšana sapulcēs bija domāta, lai mutvārdi neatšķirots no rakstītā Vārda. Mutvārdu tradīcija patiesībā bija cieši saistīta ar Rakstu tekstu, tādēļ pasludināta, to varēja saukt par Dieva Vārdu.
Gan Vecās Derības Rakstu, gan arī Jaunās Derības kanona apjoms vēsturiski veidojās pakāpeniski, bet ne jau draudzes bija tās, kuras sev izvēlējās Bībeles grāmatas un to tekstu pēc dzirdes atmiņas. To noteica Dievs un Viņš arī apstiprināja Rakstu tekstu kā Savu Vārdu. Ja draudzes nespētu atšķirt Dieva Vārdu no citiem vārdiem, tad tas būtu pretrunā ar paša Dieva apsolījumu. Ja Dievs zina, ko Viņš ir sacījis, un vai tad Viņš to nedarīs zināmu arī Savai tautai? (skat. Amoss 3:7; 1. Kor. 12:1-3). Mūsdienās atsevišķi teologi apgalvo, ka Bībeles kanons vēl neesot nostiprinājies, bet to paveikšot ekumēniskā vienotība.[11] Šeit problēma ir pieejā pie jautājuma – kas ir Rakstu kanons? Te izšķir protestantu un katoļu pieeju. Protestantu pieeja norāda, ka Rakstu kanoniskumu nosaka to grāmatu iekšējā liecība un, ka šie Raksti savā autoritātē ir pārāki pār draudzes viedokli. Katoļu pieeja norāda, ka Raksti top par kanoniskiem tikai pēc to atzīšanas Baznīcas koncilā saskaņā ar Baznīcas tradīcijām un mācību, uzsverot, ka Raksti un Baznīcas autoritāte nav šķirami viens no otra un Rakstu nozīme nevar būt šķirta no tradīcijas un Baznīcas starpniecības, tādēļ tie kanonā iekļāva apokrifu grāmatas.[12]
Teologu domas dalās, tomēr 66 Bībeles grāmatas bija kļuvušas par kanoniskām, jo nekas to nespēja aizkavēt.
Tas ir tiesa, ka kristīgās draudzes parādījās pirms Jaunās Derības Rakstiem, bet līdz tam bija Vecās Derības Raksti, kuri ieguva jaunu jēgu pēc Kristus krusta nāves. Kristīgā draudze nekad nebija atstāta bez rakstiskā Dieva Vārda un Jaunās Derības Raksti tika rakstīti nevis saskaņā ar mutisko tradīciju, bet gan saskaņā ar tiem pašiem Vecās Derības Rakstiem kā tie piepildījās Kristū. Šo darbu veica Svētais Gars uz Vecās Derības Rakstu pamata un nevis baznīcu koncilu lēmumi. To saprast traucē vienīgi dialektiskais pasaules uzskats, saskaņā ar kuru viss attīstās no vienkāršā uz sarežģītāko, no nesakārtotā uz harmonisko. Rakstu kanona tapšanā nav šādas evolūcijas, tieši tāpat, kā arī tā nav Rakstu teksta tapšanas procesā. “Nemaldieties, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes zemē, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēk. 1:16-17).
Jaunās Derības pārrakstītāji
Senatnē ar Jaunās Derības Rakstu pārrakstīšanu nodarbojās ikviens, kurš to prata un juta šādu aicinājumu, bet kopš 4. gs. ar to sāka nodarboties profesionāļi. Tika izveidotas īpašas pārrakstīšanas vietas skriptoriji, kur vienam, skaļi diktējot pārrakstāmo darbu, citi to pierakstīja. Tas sekmēja straujāku Rakstu un citas literatūras pavairošanu.[13] Profesionālie pārrakstītāji saņēma algu par padarīto, tādēļ radās problēmas, kad pārrakstītāji steidzās, lai ātrāk saņemtu samaksu. Paviršības, izlaisti vārdi, kuri pārrakstītājam šķita lieki, un tamlīdzīgas detaļas vēlāk iespaidoja nākošo kopiju kvalitāti katrā nākamajā pārrakstīšanas posmā, kad ieviestās kļūdas centīgi tika pārrakstītas jaunās kopijās. Ja daudzviet šādi nekvalitatīvi manuskripti tika iznīcināti vai darīti par palimpsestiem[14], tad Ēģiptes Aleksandrijā tie tika “pilnveidoti”. Šīs rīcības sekas mēs apskatīsim turpmākajās nodaļās.
Kristieši ļoti drīz no tradicionālā rakstu ruļļa pārgāja uz kodeksiem jeb grāmatām. To noteica ērtības lasīšanā, jo, lasot rakstu rulli, bija jāstrādā ar abām rokām un tas mēdza būt pat 10 metrus garš. (Vēl garākas mēdza būt vienīgi Ēģiptes mirušo grāmatas – 30 m., bet tās nebija domātas lasīšanai.) Kodeksā varēja ērti uzglabāt vairākas grāmatas, kuras līdz tam bija vairākos rakstu ruļļos. Jūdi turējās pie tradicionāliem rakstu ruļļiem, kur kristiešu Raksti bija kodeksu formā.[15] Kopš 6. gs. ar Rakstu pārrakstīšanu pārsvarā sāka nodarboties mūki klosteros. Tur tapa īsti mākslas šedevri, rotāti ar dažādiem zīmējumiem, dažkārt rakstīti pat ar dārgu sudraba vai zelta tinti uz purpura pergamenta. Jāpiezīmē, ka Rakstu pārrakstīšanas darba kvalitāte klosteros tika kontrolēta, piemēram, kādā no Konstantinopoles klosteriem (ap 800. g.) pastāvēja sodi tiem mūkiem, kuri pavirši veica pārrakstīšanu, pielaida kļūdas, nosmērēja vai saburzīja pergamentu vai arī dusmās salauza rakstāmrīku, kas varēja gadīties, ja viņš pielaida nopietnu kļūdu līdz tam perfekti uzrakstītā manuskripta pēdējā teikumā.[16]
Rietumos tika pārrakstīti tikai latīņu manuskripti, izņemot valdiešus un ķeltus, kuri pārrakstīja arī senlatīņu un grieķu manuskriptus. Austrumos tika pārrakstīti grieķu manuskripti un to tulkojumi, piemēram, sīriešu (Pešito), koptu, gruzīņu, armēņu, etiopu, slāvu u. c.
Pašreiz ir zināmi 5255 Jaunās Derības Rakstu manuskriptu.[17] Salīdzinot ar laicīgās literatūras pieejamiem manuskriptiem, te vērojams acīmredzams Rakstu skaitliskais pārsvars, piemēram:
Homēra “Iliada” saglabājušies 643 manuskripti.
Cēzara runas saglabājušies 10 manuskripti.
Platons saglabājušies 7 manuskripti.
Sofokls saglabājušies 143 manuskripti
Aristotelis saglabājušies 49 manuskripti.[18]
Bībele ar 5255 Jaunās Derības manuskriptiem ir unikāla starp senatnes grāmatām.
A. P.
[1] J. Moorman “Forever Settled”, 59.
[2] Pasaku pilni rakstu darbi, kuru autori pretendēja uz apustulisko autoritāti. Pirmajos gadsimtos cirkulēja ap 300 šādu grāmatu nosaukumu (Watson „Sola Scriptura”, 46.)
[3] J. Moorman “Forever Settled”, 57-60.
[4] D. Hunt “A Woman Rides the Beast” 335.
[5] L. Froom “The Prophetic Faith of Our Fathers”, 1:504-517.
[6] D. Hunt “A Woman Rides the Beast” 336.
[7] Ibid., 339-341.
[8] Д. Гатри, “Введение в Новый Завет”, 118-130, 31, 57, 88-92, 225-227.
[9] P. Barnett, „The Birth of Christianity”, 136-137.
[10] V. Wilson „Divine Symmetries”, 3-4.
[11] Б. Мецгер “Канон Нового Завета”, 267, ссылка на K. Aland, “The Problem of the New Testament Canon” 1962, 28-33.
[12] Anchor Bible Dictionary, art. “NT canon”.
[13] Б. Мецгер “Текстология Нового Завета”, 12-17.
[14] Palimpsests ir manuskripts, kurš ir uzrakstīts uz materiāla, uz kura pirms tam bija kāds cits rakstu darbs, kurš tika rūpīgi nodzēsts, lai uz šādi atbrīvotā materiāla rakstītu ko citu. Pie palimpsestiem pieder, piemēram, Ēfraima kodekss.
[15] Б. Мецгер “Текстология Нового Завета”, 4.
[16] Ibid., 17.
[17] J. Moorman “Forever Settled“, 63, atsaucas uz K. Alanda katalogu; B. Mecgers “Текстология Нового Завета”, 262 apgalvo, ka to ir 5488, piebilstot, ka vairākos gadījumos viena un tā paša manuskripta fragmenti dažādos muzejos saņēmuši dažādus numurus.
[18] Дж. Мак-Дауэл “Неоспоримые свидетелства”, 34.