Intervija: Valija

“Mēs septiņus gadus par mūsu tēvu lūdzām, un Dievs tādus brīnumus izdarīja! Tēvs, kad pirmo reizi zemojās lūgšanā, atzinās mammai: “Zelmīt, Tavā pusē tiešām ir Dievs.” Bet tad vēl viņš neienāca draudzē, bet pētīja visu līdzi Bībelē, vai tiešām tas viss tā arī ir! Atnāca jauns sludinātājs un teica viņam: “Bet, kā?! Tu taču visu saproti, visu izpildi, bet Tu neesi kristījies! Kā tad Tu draudzē neesi?” Nu un tēvs atnāca, visu izrunāja un nokristījās. Viņš bija Sauls pirms tam, kad ticīgos vajāja – mammai neļāva braukt uz baznīcu, izskrūvēja velosipēdam ventiļus, aizslēpa aiz skapja drēbes! Atceros, kā tad, kad ar māsu bijām mazas, ar mammīti kopā zemojāmies lūgšanā, un tētis piektdienas vakarā klapējās pie durvīm, jo gribēja, lai mammīte palīdz viņam darbā. To es visu redzēju, kāds bija tēvs. Bet kad viņš ienāca draudzē, kad viņš sāka Dievam kalpot – kā viņš izmainījās! Mums reiz bija tāda maza, nepabeigta mājiņa, kur puse bija piekrauta pilna ar materiāliem. Tētis strādāja, lai varētu pabeigt māju. Viņš ar nekādu labdarību nenodarbojās, viņam galvenais tikai nauda, nauda, nauda bija. Bet tad pēc kara, kad viņš jau bija draudzē, Dievs viņu tā svētīja! Kā viņš kā tēvs izmainījās! Cilvēki atgriezās mājās tukšām rokām tukšās mājās. Viņš viņiem grābekļus taisīja, lāpstām kātus salika, bet visu no sava materiāla, visu par velti. Šis piedzīvojums ar tēti man tā nostiprnāja ticību! Un tā mammas paļāvība uz Dievu! Tas bija Sauls, kas kļuva par Pāvilu, un tur bija Ābrahama ticība.”

(Valija, 84)

Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.