“Tam, ka ir Dievs, ticēju jau no agras bērnības (visticamāk, kā jau vairums bērnu, kuri ir kristīti vecāku iniciatīvas dēļ). Sākumā šī ticība bija tāda “slikto brīžu” ticība, t.i., kad ir grūti, vai kad ir bail, tad iedomājies par Dievu un lūdz, lai Viņš palīdz. Vēlāk jau šī ticība pārauga pateicībā Dievam par to, ko Viņš man ir labu devis. Atceros, ka vakaros pirms iemigšanas domās pateicos Dievam par to, ka man ir ģimene, draugi, mājas utt. Brālis un māsa bija kristieši, kuri šad un tad tā toleranti man stāstīja par Dieva varenajiem darbiem viņu dzīvēs, bet tas nedeva drosmi un vēlēšanos iepazīt Dievu tuvāk.
Tomēr vēlēšanās atklāti tuvoties Dievam (jeb uzzināt kaut ko vairāk par Viņu) nāca brīdī, kad gaidīju savu pirmdzimto. Kāpēc? Jo man Dievs palīdzēja saprast, ka pasaulē ir ļoti daudz negatīvu lietu, no kurām es savu bērniņu pati nekad nevarēšu pasargāt, un es zināju, ka ir taču Dievs, kurš sargā. Tieši tajā brīdī man nāca piedāvājums no māsas apmeklēt Alfa kursu, kurā sirsnīgas un vienkāršas atmosfēras gaisotnē lekciju veidā saņēmu atbildes uz pašiem vienkāršākajiem jautājumiem. Tagad, atskatoties uz šiem notikumiem, zinu, ka brāļa un māsas lūgšanas par mani tika uzklausītas, un Dievs sagatavoja lietas un apstākļus tā, lai es atsauktos Viņa aicinājumam.
Pēc Alfas kursa savā kāzu dienā saņēmu brāļa piedāvājumu kopīgi iziet Bībeles stundas. To laikā es iepazinu Dievu tuvāk un sāku Viņam uzticēties, paklausīt. Ne mirkli nenožēloju savu izvēli, bet arvien vairāk par to priecājos un lūdzu, lai mana ticība pieaugtu un lai es nekad neatlaistu Viņa brīnišķīgo roku, kas mani ved pa dzīves ceļu!”
(Margarita, juriste)
Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.