“Cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem (..). Efez. 1:19-20”
Ko man nozīmē Kristus augšāmcelšanās? Tas ir jautājums, ar kuru pašai pirms neilga laika jau nācās sastapties. Manā prātā nāca atskārsme, ka es esmu dzīvojusi savu kristieša dzīvi ar pašsaprotamu apziņu, ka Jēzus augšāmcelšanās ir kaut kas tik normāls kristieša dzīvē, ka es to uztvēru par ikdienišķu, nekad par to īpaši nerunājot kā par kaut ko pārdabisku vai brīnumainu.
Tikai nesen manas acis tika pievērstas domai, ka es kā kristiete bieži vien dzīvoju tā, it kā Jēzus nebūtu augšāmcēlies. Pārgurusi no ikdienas darbiem, cīņām, kārdinājumiem, mazdūšības un dažkārt pat bezcerības, es ieslīgstu savās domās, vientulībā un mazdūšībā. Aizmirsusi, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Ko tas nozīmē? To, ka Viņā nav nepārvarami kārdinājumi, cīņas vai mazdūšības, gluži otrādi, Viņā ir vislielākā cerība un dziļākais prieks. Kas bija tas spēks, kas Viņam deva augšāmcelšanos? Tas pats, kas ar vārdu radīja visu pasauli. Ja ar šo vārdu tika radīta pasaule un mirušajam dota dzīvība, ja es šo vārdu pieņemu un ticu, tad šis vārds pie manis “darbojas tādā pašā visspēcības varenībā”! Tas tik ir brīnums! Es gribu dzīvot ar apziņu, ka Jēzus IR augšāmcēlies, jo Viņš nomira apkrauts ar grēka smagumu, dziļumu, netīrību, bezcerību un nešķīstību, bet Dieva Vārda spēkā augšāmcēlās no tā visa tīrs, un tika “sēdināts pie Tēva labās rokas debesīs”. Arī es savā grēkā, nešķīstībā un bezcerībā Dieva Vārda spēka dēļ varu piecelties un dzīvot Viņa klātbūtnē Kristus dēļ. Jo Kristus IR augšāmcēlies. Es neesmu vientuļa, neesmu mazdūšīga un neesmu bezcerīga, jo man ir augšāmcēlies Glābējs, kura Vārda spēkā man tiek dota jauna sirds, tīras domas un dzīva dzīve!”
(Madara, tulce-tulkotāja)
Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.