“Es Dievam sāku ticēt jau pusaudža gados, kad apmeklēju svētdienas skolu mazpilsētas Luterāņu draudzē, un tur nonācu, jo vecākiem likās, ka vajag mani iesvētīt, tas 90. gados pēc Atmodas Latvijā bija populāri. Un tad mācītājs stāstīja savu liecību, kā Dievs ir izmainījis viņa dzīvi – tas bija aizraujošs stāsts, kā no cilvēka, kurš savu dzīvi bija izniekojis alkoholā, izvirtībā un vieglprātībā, kļuva par mācītāju, mīlošu vīru sievai un tēti bērniem. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu, ka es sāku ticēt, ka Dievs ir reāls, Viņš ir dzīvs! Man bija 18… bet nekas tāds sevišķs ar mani nenotika. Par to, ka es ticu Dievam, varēju liecināt saviem draugiem. Man likās – ar to pietiek, ticēt, ka ir Dievs. Es nepazinu Dievu tuvāk, tad man to negribējās, jo es taču pati visu varu, pati esmu gudra, pati visu māku. Kad sākās grūtības manā dzīvē – sākās arī mans ceļš pie Dieva. Paldies, ka Dievs toreiz mani uzrunāja, nepameta un bija tik pacietīgs gaidīt, kad izcīnīšu cīņas ar savu spītību, lepnību un ego. Tie bija gari, bet Dieva klātbūtnes pilni 11 gadi. Gadi, kuros es mācījos par vareno Dievu: kāds Viņs ir, kāpēc esmu es un kas man šinī dzīvē ir jādara. Tagad skatoties atpakaļ es redzu, ka Dievs bija klāt visos manas dzīves grūtākajos brīžos un ir izvedis mani no katras šķietami bezcerīgas situācijas. Tā soli pa solim Dievs mani mācīja, kā uzticēties Viņam, paļauties uz Viņu un meklēt Viņa prātu. Un nekas jau nav beidzies, joprojām es turpinu mācīties un iepazīties ar mīlošo un pacietīgo Debesu Tēvu – katru dienu!
Paļaujies uz To Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību / sal.pam. 3:5/”
(Evija, kvalitātes vadītāja vides apsaimniekošanas uzņēmumā)
Comments are closed, but trackbacks and pingbacks are open.