Intervija: Ansis

“Man un manai ģimenei bija tāds īpašs piedzīvojums. Mūs uzaicināja uz semināru Ērgļu ciematiņā. Tas uzaicinājums bija tāds ļoti savāds, tāpēc ka mūsu mājās ienāca kāds vīrietis, kurš atstāja mums ielūgumu un aizgāja, un tikai pateica, ka mēs esam uzaicināti. Un mēs aizgājām. Pirmajā reizē, kad es ierados, es sapratu, ka tas ir kaut kas īpašs un ka tas ir tieši man domāts. Šī semināra laikā es apmeklēju pilnīgi visas nodarbības. Tās bija Bībeles stundas, kurās mēs skatījāmies Bībeles mācības – tādas, kādas tās arī ir –, mums arī paskaidroja, kas tur ir rakstīts, un mūs tas ļoti ieinteresēja – gan mani, gan mammu, gan arī tēti vēlāk. Un tā mana mamma pēc šī semināra pieņēma kristības, tad mans tētis, bet es vēl biju atturīgs, lai gan man tas viss patika, es to pieņēmu kā patiesību un jau biju tajā visā iekšā, bet es to ļoti pakāpeniski un nosvērti pārdomāju – vai man to vajag? Kāpēc man to vajag? Cik man tas ir svarīgi? Un tad pienāca 1996. gada 15. jūlijs, kad es biju jauniešu nometnē, kurā bija ļoti daudz dalībnieku, un vienā brīdī mācītājs, kurš mums pasniedza šīs Bībeles stundas un vadīja semināru, mani aicināja: “Vai Tu, Ansi, būtu gatavs kristīties?” Un es uzreiz teicu: “Jā, es esmu gatavs,” jo pirms tam es viņam biju sacījis, ka man vēl mazliet jāpagaida, man vēl mazliet jāpamācās, bet tad es pieņēmu lēmumu, ka man tas ir jādara. Mans kristību piedzīvojums man bija tāds ļoti īpašs. Dievs mani atbrīvoja gan no alkohola lietošanas, gan no smēķēšanas un visādām netīrām dzīves darīšanām, un tad, kad bija kristību diena – tas bija sabats, tā bija sestdiena –, mēs gājām uz kristību vietu un nonācām pludmales krastā. Un mēs redzam – tur ir pilns ar cilvēkiem, kuri ir piedzērušies. Tur bija jaunieši, tur bija arī vecāka gadagājuma cilvēki, tur bija skaļa mūzika, rupja lamāšanās. Mēs sapratām, ka tajā vietā, kur bija paredzētas manas kristības, nav iespējams to izdarīt tāpēc, ka visapkārt ir cilvēki, kas dara ko pilnīgi pretēju. Mums bija tāds izaicinājums – mēs zinājām, ka netālu ir vēl viena peldvieta, kur var nokļūt tikai tad, ja mēs izejam cauri visam šim cilvēku pūlim. Un mēs gājām cauri, un tad es sapratu, no kā mani Dievs ir izvedis ārā. Un mēs visi gājām tādā rindā cauri visiem cilvēkiem, viņi, protams, mūs vēroja, un es arī viņus vēroju, un es redzēju, ka tas bija tas, ko es senāk darīju, un tagad es to vairs nedarīšu. Tas bija tāds īpaši pacilājošs brīdis, kad mēs iegājām ūdenī un, mani pagremdējot ūdenī, kristīja. Es esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka šobrīd jau divdesmit trīs gadus es esmu ticīgs cilvēks. Tūlīt, jūlija vidū, būs mana īstā dzimšanas diena, mana 23. dzimšanas diena.

Es neredzu citu jēgu šinī dzīvē. Es esmu tik daudz saskāries ar visdažādākajām lietām, kuras cilvēkiem pieder, kuras viņiem ir – viņi ir bagāti, viņiem ir nosacīti labi, nekā netrūkst, bet tajā pašā laikā es redzu to, ka bez Dieva tam visam īstenībā nav vērtības. Tas ir kaut kas laicīgs, pārejošs – vienā brīdī tas ir, tad atkal tas pazūd. Tad es arī saprotu, ka, ja man tas viss ir, tad tas nepiepilda manu sirdi. Tas nepiepilda manu dvēseli, manas ilgas, un vajadzīgs ir kaut kas vairāk par to. Un tas ir tas, ko es esmu atradis – ka caur Dieva Vārdu, caur kalpošanu citiem cilvēkiem, caur kalpošanu draudzē es iegūstu to īsto piepildījumu. Es esmu atradis to, pēc kā cilvēki tiecās un ko viņi meklē. Esmu sapratis, ka tā ir tāda ļoti liela vērtība – ticēt Dievam, paklausīt Viņam, paklausīt tam, ko Bībele saka, un censties dzīvot, cik mums, grēcīgiem cilvēkiem, tas iespējams, tādu patiesu dzīvi.”

(Ansis, inženiertīklu izbūves projektu direktors)