Eshatoloģija

Kas ir eshatoloģija?

Eshatoloģija ir teoloģijas zinātnes apakšnozare, kas pēta ar pasaules galu saistītos jautājumus. Grieķu vārds eshatos apzīmē vārdu pēdējais. Tātad eshatoloģija pēta šīs pasaules vēstures pēdējos notikumus. Šo nozari pārstāv zinātnieki, kas tic Bībelei, gan arī tie, kas Bībeli uzlūko tikai kā vienu no senatnes dokumentiem.

 

Eshatoloģijas izcelsme.

Par pasaules galu tiek runāts kopš senatnes, vienkārši izejot no loģikas – ja kaut kas ir iesācies, tad tam jābūt arī noslēgumam. Cilvēks piedzimst un mirst, koks no sēklas izaug līdz noveco un iet bojā. Ja reiz pasaule ir sākusies, tad arī kaut kad tai pienāks gals. Cilvēki vēroja dabas un sabiedrības norises, līdz senie domātāji secināja, ka agrāk pasaule bija labāka, bet tagad tā ir pilna ar ļaunumu, kas pasauli nenovēršami novedīs pie bojā ejas un labākas pasaules izveides. Pat pasaules visprimitīvākās ciltis pauž ticību, ka reiz nonāks „labākos medību laukos” nekā tas ir šeit.

Zinātnieki ir meklējuši pasaules gala norādes dažādu tautu mitoloģijā, lai pierādītu, ka Bībeles autori, runājot par pasaules galu, šo informāciju vienkārši ņēmuši no pasakām un leģendām. Tomēr viņu apgalvojumi neskan pārliecinoši, jo dažādu tautu mītos un pasakās pasaules gals iezīmējas pārsvarā šādi – kāds mītisks varonis ierodas, lai uzveiktu ļaunumu simbolizējošu briesmoni. Pēc asiņainas cīņas ļaunums pārstāj eksistēt un turpmāk visi dzīvoja laimīgi un apmierināti. Te tikai shematiski var apjaust, ka senatnē ļaudis neapzināti nojauta, ka pār pasauli valda ļaunums un ir nepieciešama dievišķa iejaukšanās, kas šo ļauno varu sakautu un cilvēci atbrīvotu. Šīs ilgas ļaudīs pastāvēja, bet viņi nezināja kā tas notiks un dažādās tautās izveidojās savi mītiski priekšstati.

Dzīvais Dievs vēsti par pasaules galu neatklāja līdz pienāca laiks. Bībeles pirmajās nodaļās nav nekā, kas vēstītu par pasaules galu. Dievs daļēji atklāja Savu pestīšanas plānu, bet neko nesacīja par pasaules galu. Pirmais cilvēks, kurš Dieva aicināts sāka runāt par tā Kunga dienu un visu lietu galu bija pravietis Amoss, kurš pasludināja Israēla tautas galu (Amos 8:2). Caur viņu tika paziņots, ka tā Kunga diena ir tumsa nevis gaisma (Amos. 5:18-20). Amosa laikabiedrs pravietis Jesaja šo konceptu par „tā Kunga dienu” izvērsa plašāk: „Redzi, tā Kunga diena nāk briesmīga ar dusmām un ar karstu bardzību, lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznīcinātu tajā esošos grēciniekus… Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es  iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību… Es satricināšu debesis; zeme izkustēsies no savas vietas aiz tā Kunga Cebaota dusmām Viņa lielās bardzības dienā” (Jes. 13:9-13).

 

Tā Kunga diena.

Tā Kunga diena Bībelē var apzīmēt gan sabatu (sestdienu), kā Dieva iedibinātu svēto dienu, gan arī Dieva tiesu laika galā. Jāpiebilst, ka koncepts par tā Kunga dienu jeb Dieva tiesas dienu Bībeles praviešu grāmatās satur divas nozīmes: tuvākā nākotne un tālākā nākotne (skat. attēlā).

Tā Kunga diena tuvākajā nākotnē varēja apzīmēt kādu noteiktu Dieva darbību vai sodu pret kādu tautu vai pilsētu. Šis sods bija novēršams, ja brīdinātā tauta vai pilsēta šo vēsti pieņēma un atgriezās no saviem pārkāpumiem. Te kā piemēru var minēt Jonas grāmatā aprakstīto vēsti pret Ninīves pilsētu. Dievs lika Jonam sludināt vēsti ninīviešiem, ka viņu pilsēta tiks iznīcināta, ja viņi neatgriezīsies no sava ļaunuma. Šis ir pravietojums ar nosacījumu un tā piepildījums ir saistīts ar nosacījumu. Ninīvieši atgriezās no saviem pārkāpumiem un Dievs šo pravietojumu neizpildīja. Citos gadījumos Dieva brīdinājumam netika pievērsta uzmanība un šie pravietojumi piepildījās, kā piemēram, pravietojums pret Bābeli: „Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur ne mūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies un gani tur neganīs” (Jes. 13:19-20).

Savādāka pieeja ir pravietojumiem par tā Kunga dienu, kā pasaules galu. Tie jau ir beznosacījuma pravietojumi, kurus nevar atcelt cilvēku atgriešanās vai neatgriešanās no grēkiem. Šo pravietojumu piepildījumu neietekmē cilvēku ticība vai neticība. Šie pravietojumi ir saistīti ar lielā konflikta noslēgumu, kurš notiek starp Dievu un tumsas spēkiem. Dievs pats reiz pieliks punktu šis pasaules ļaunuma vēsturei, kad pieņems šādu lēmumu, sodīs vainīgos un atjaunos Zemi tās sākotnējā skaistumā un pilnībā. Dievs iznīcinās arī nāvi, kas visus šos gadsimtus ir turējusi savā varā Viņa ļaudis un tos augšāmcels dzīvībā. Kungs Jēzus Kristus pats personiski ieradīsies uz šo Zemi un to Bībele sauc par Otro atnākšanu.

 

Pasaules gala koncepts dažādās reliģijās.

Daudzās pasaules reliģijās pastāv līdzīgs koncepts par pasaules galu, ka laika galā ierodas kāds pasaules glābējs, kurš dibina savu taisnības valstību uz zemes un sakauj ļaunumu. Neminēšu konkrētus piemērus, bet izcelšu tikai principus, jo te pastāv būtiskas atšķirības no Bībeles vēstījuma par pasaules galu:

1. Pasaules Glābējs Bībelē ir pats Radītājs, kurš bija atdevis Savu dzīvību par cilvēci, kurus Viņš bija nācis izglābt. Citu reliģiju priekšstatos pasaules glābēji ir zemāka ranga par augstāko dievību un tie neatdod savas dzīvības par cilvēci.
2. Bībele vēstī, ka pasaules gals iezīmē arī ļaunuma autora, grēka un nāves galu. Citās reliģijās te domas dalās. Plaši tiek piedāvāta doma par Visuma divējādo dabu (duālisms), ka balansam nepieciešams, lai ļaunums turpinātu pastāvēt mūžīgi, vismaz mūžīgas elles formā.
3. Bībele māca par mirušo augšāmcelšanos miesā tai dienā, kad Kristus nāks Otro reizi. Citās reliģijās turpretim māca, ka mirušie nemaz nav miruši, bet gaida to brīdi, kad viņus no debesīm (vai no elles katliem) atkal „ievietos” miesā caur augšāmcelšanos no kapiem.
4. Bībele vēstī, ka pasaules galā Dievs caur augšāmcelšanos sapulcina Savus ļaudis no visām zemes malām un nostata tos Sava troņa priekšā, lai dāvinātu mūžīgo dzīvību. Citās reliģijās te ir norāde, ka atpestītie pēc savas nāves jau ir mūžīgi dzīvi augšā pie dievības un pēc pasaules gala viņu dzīve turpinās, tikai augstākā labklājības un sociālās taisnības kvalitātē.
5. Bībele vēstī, ka Kristus Otro atnākšanu redzēs visi uz zemes dzīvojošie. Turpretīm citās reliģijās piedāvā vairākas versijas, ka pasaules glābējs ierodas slepeni, neredzami vai tikai savu izredzēto acu priekšā.
6. Bībele māca, ka Kristus ieradies uz zemi Otro reizi Savā miesā, kurā Viņš augšāmcēlās no kapa. Citās reliģijās tiek mācīts par glābēja garīgo, nemateriālo veidolu.

Kā redzam, pastāv zīmīgas atšķirības starp Bībeles vēsti un citu reliģiju mācībām jautājumā par pasaules galu. Protams, esmu šīs atziņas šeit vispārinājis un neesmu nosaucis konkrētas reliģijas, taču to esmu darījis ar nolūku, lai izceltu principu, nevis nosodītu kādu konkrētu reliģisko mācību.

 

Bībeles eshatoloģija.

Bībeles eshatoloģija ar Dieva Vārda autoritāti norāda, kas notiks laikā, kad pienāks visu lietu gals. Protams, interpretācijas var dalīties un atšķirties, tomēr pastāv noteiktas iezīmes, kurām vērts pievērst uzmanību.

„Tā Kunga diena nāk zaglis naktī” (1. Tes. 5:2), māca apustulis Pāvils. No vienas puses tas ir notikums, kam netiek pievērsta atbilstoša uzmanība. „Kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās: ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja. (..) Bet sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk, jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū” (Lūk. 17:26-27; 21:34-35). Taču no otras puses šim notikumam ir daudz priekšvēstnešu jeb laika zīmes, kuras norāda, ka šis notikums – Kristus otrā atnākšana – ir ļoti tuvu. „Jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, būs bada laiki un zemestrīces dažās vietās… daudzi apgrēcināsies un viens otru nodos… daudzi viltus pravieši celsies un tie daudzus pievils… netaisnība ies vairumā un mīlestība daudzos izdzisīs… šīs valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām un tad nāks gals… Mācieties līdzību no vīģes koka. Kad viņa zaros jau pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt, ka vasara ir tuvu klāt, tā arīdzan jūs, kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu priekš durvīm” (Mat. 24:7-14, 32-33).

 

Pielietojums.

Var apkopot, ka Bībeles eshatoloģija satur vairākus svarīgus mācību punktus:

1. Bībeles kopīgā kopdoma un gala notikumu pravietojumu saskaņa savā starpā un ar Bībeles kontekstu.
2. Izceļ cilvēces glābšanas cerību Jēzū Kristū, kas ir sagatavota caur lielo upuri pie Golgatas krusta.
3. Norāda uz laika zīmēm, kuras liecina par Kristus Otrās atnākšanas tuvumu.
4. Apraksta Kristus Otro atnākšanas notikumu.
5. Apraksta mirušo augšāmcelšanās notikumu.
6. Dieva tiesas apraksti, neatgriezto grēcinieku sods un atgriezto grēcinieku izglābšana.
7. Tūkstošgadu valstības apraksti.
8. Jaunās zemes apraksti.

Bībeles eshatoloģija, neraugoties uz cilvēku interpretāciju dažādību, aicina pievērst vairāk uzmanības Bībeles tekstam un to uzlūkot kā dzīvā Dieva Vārdu, kurš dots, lai sagatavotu ļaudis šim lielajam notikumam – Jēzus Kristus Otrajai atnākšanai.

 

Autors: Andris Pešelis.