(no Liecībām draudzei, 2. sējuma, 595-597. lpp. oriģ.)
1868. gada augustā, atrodoties Betlkrīkā, es sapņoju sapni, ka es esmu lielā ļaužu pulkā. Daļa sanāksmes dalībnieku bija sagatavojušies doties ceļojumā. Mums bija līdzi smagi piekrauti rati. Ceļojuma gaitā likās, ka mēs dodamies uz augšu. Ceļa vienā malā bija dziļš bezdibenis; otrā pusē — augsta, gluda, balta siena, kas līdzinājās cietam mūra apmetumam.
Dodoties tālāk, ceļš pakāpeniski sašaurinājās un kļuva stāvāks. Dažās vietās tas likās tik šaurs, ka nolēmām ceļojumu turpināt bez piekrautajiem ratiem. Mēs izjūdzām zirgus un daļu bagāžas no ratiem uzlikām zirgiem, lai ceļu turpinātu jāšus.
Dodoties tālāk, ceļš joprojām turpināja sašaurināties. Mums vajadzēja spiesties cieši pie sienas, lai nenokristu no šaurā ceļa stāvajā bezdibenī. Tā darot, uz zirgiem uzsietā bagāža atdūrās pret sienu, un mēs paši nosvērāmies uz bezdibeņa pusi. Mēs baidījāmies, ka varam nokrist un pret klintīm nosisties. Tad pārgriezām saites, kas bagāžu turēja uz zirgu mugurām, un tā nokrita bezdibenī. Mēs turpinājām ceļot [595] jāšus un, nonākot šaurākās vietās ļoti baidījāmies, ka nezaudējam līdzsvaru un nenokrītam. Šādās reizēs likās, ka kāda roka satver pavadu un izvada mūs pāri bīstamajām ceļa vietām.
Tekai kļūstot vēl šaurākai, mēs nolēmām, ka tālāka ceļošana jāšus vairs nav droša, un mēs atstājām zirgus un gājām kājām, vienā rindā, mīdami viens otra pēdās. Šajā brīdī no tīrās baltās sienas augšas tika nolaistas nelielas virves; mēs ātri tās satvērām, lai ar to palīdzību nezaudētu uz tekas līdzsvaru. Dodoties uz priekšu, virves nāca mums līdz. Beidzot taka kļuva tik šaura, ka mēs nolēmām drošības labad tālāk ceļot bez kurpēm, mēs tās novilkām un kādu gabalu gājām bez apaviem. Drīz tika nolemts, ka vēl drošāk būs iet bez zeķēm; arī tās novilkām un ceļojumu turpinājām kailām kājām.
Tad mums prātā ienāca tie, kas nebija radinājušies panest trūkumu un grūtības. Kur tie atradās tagad? Mūsu vidū viņu nebija. Pēc katras izmaiņas daži atpalika, un uz priekšu devās tikai tie, kas bija radinājušies panest grūtības. Ar ceļojumu saistītās grūtības un trūkums tiem tikai lika vēl dedzīgāk spiesties uz priekšu pretī gala mērķim.
Briesmas nokrist no takas kļuva vēl lielākas. Mēs spiedāmies cieši pie baltās sienas, tomēr taka bija pārāk šaura, lai uz tās pietiktu vietas mūsu pēdām. Tad mēs gandrīz visu savu svaru uzticējām virvēm, izsaukdamies: “Mēs no augšas tiekam turēti!” “Mēs no augšas tiekam turēti!” Šos vārdus teica visi, kas gāja pašauro ceļu. Dzirdot līksmas uzdzīves skaņas, kas likās, nāca no paša bezdibeņa, mēs nodrebējām. Mēs dzirdējām rupjus lāstus, neķītrus jokus un piedauzīgas, pretīgas dziesmas. Mēs dzirdējām kara dziesmas un deju melodijas. Dzirdējām dažādu instrumentu mūziku, skaļus ar lāstiem sajauktus smieklus, sāpju kliedzienus un rūgtas vaimanas, un mēs vēl dedzīgāk kā jebkad agrāk centāmies noturēties uz šaurās un grūti ejamās takas. Pa [596] lielākai daļai mēs bijām spiesti ar visu svaru karāties virvēs, kas, ejot uz priekšu, kļuva arvien resnākas.
Es ievēroju, ka skaistā, baltā siena bija notraipīta ar asinīm. Uzskatot šo tādā veidā aptraipīto sienu, mūsos pamodās nožēlas sajūta. Tomēr šīs jūtas ilga tikai īsu brīdi, līdz es sapratu, ka viss bija tā, kā tam jābūt. Kas sekos vēlāk, tie zinās, ka arī citi priekš viņiem ir gājuši pa šauro un grūto ceļu un nolems, ka, ja citi ir spējuši iet pa augšup vedošo teku, tad tas iespējam arī viņiem. Un, asinīm plūstot no viņu sāpošajām kājām, tie nepagurs un nekļūs mazdūšīgi; bet redzot asinis pie sienas, tie sapratīs, ka arī citi ir cietuši tādas pat sāpes.
Beidzot mēs nonācām pie plašas aizas, kur mūsu taka izbeidzās. Nebija vairs nekā, kur likt savas kājas, kur rast tām atbalstu. Vajadzēja pilnīgi paļauties uz virvēm, kas bija pieaugušas resnumā, līdz bija kļuvušas tikpat lielas kā mūsu ķermeņi. Šeit uz brīdi mēs apjukām un sākām bēdāties. Bailīgi sačukstoties, mēs jautājām: “Pie kā virve ir piestiprināta?” Mans vīrs atradās tieši man priekšā. Lielas sviedru lāses krita no viņa pieres, dzīslas uz viņa kakla un deniņiem bija kļuvušas divreiz lielākas nekā parasti, un no viņa lūpām atskanēja apspiesti vaidi, kas liecināja par dvēseles mokām. Arī no manas sejas lija sviedri, un mana dvēsele cieta tādas sāpes, kādas es nekad agrāk nebiju izjutusi. Mūs sagaidīja briesmīga cīņa. Ja mēs šeit piedzīvosim neveiksmi, tad visas ceļojuma grūtības būs bijušas veltīgas.
Mūsu priekšā, otrā pusē aizai, atradās skaists, ar zaļu, apmēram sešas collas garu zāli apaudzis lauks. Es sauli nevarēju redzēt, tomēr šo lauku apgaismoja spoži, maigi gaismas stari, kas atgādināja tīru zeltu un sudrabu. Nekas no tā, ko es biju redzējusi virs zemes, nevarēja līdzināties šī lauka skaistumam un godībai. Radās baiļu pilns jautājums: vai mums izdosies to aizsniegt? Ja virve trūks, tad mums jāiet bojā. Atkal tika izdvesti mokpilni čuksti: “Kas tur virves?” Kādu brīdi mēs vilcinājāmies riskēt. Tad izsaucāmies: “Mūsu vienīgā cerība ir pilnīgi uzticēties virvei. Tā ir bijusi mūsu atbalsts visā grūtajā ceļā. Tā arī tagad mūs nepievils.” Tomēr mēs vēl vilcinājāmies un bēdājāmies. Tad tika izteikti vārdi: “Virvi tur Dievs. Mums nav jābaidās.” Šos vārdus atkārtoja ļaudis, kas atradās aiz mums, piebilstot: “Viņš mums tagad neļaus piedzīvot neveiksmi. Viņš līdz šejienei mūs tik droši ir vadījis.”
Mans vīrs tad pārsviedās pāri briesmīgajai aizai viņā pusē esošajā skaistajā laukā. Es tūlīt sekoju viņam. Un, ak, kādu atvieglojumu un pateicību Dievam mēs tad izjutām! Es dzirdēju balsis paceļamies uzvarošās slavas dziesmās Dievam. Es biju laimīga, pilnīgi laimīga.
Es atmodos, un man likās, ka visi manas miesas nervi trīc no pārdzīvotajām grūtībām. Šim sapnim paskaidrojumi nav vajadzīgi. Tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka es, iespējams, dzīvi atcerēšos katru sīkumu, kamēr vien darbosies mana atmiņa.