Šis jautājums nav domāts kā pretnostatījums, bet pārdomas par draudzes tradīcijām. Jo abas dienas ir vienlīdz nozīmīgas mūsu dzīvē. Viena kā fiziskā, otra – garīgā dzimšanas diena, kad speram pirmo, pārdomāto soli pa Pestīšanas un Glābšanas ceļu.
Mūsu draudzē izveidojusies sirsnīga tradīcija sveikt dzīves gadskārtās – ar ziediem, ar kopīgu, paša gaviļnieka izvēlētu slavināšanas dziesmu Dieva godam.
Bet kā ar to otro – ar kristību dienu? Kā mēs to atceramies ģimenē, draudzē? Vai tā pēc būtības kristietim nav nozīmīgāka, jo iezīmē laiku, kad viņš sācis gatavot dvēseli Debesīm? Kādu mīlestības dāvanu sagatavot kristību gadskārtai? Pagaidām draudzes komunikācijas nodaļa piedāvā atzīmēt kristību dienu apaļās gadskārtas interneta Mājas lapā. Šogad draudzē tādas būs trīs.
Un pirmā no tām ir mūsu Ancītei .Par viņas ticības ceļu un Dieva atklāsmēm – Oļega saruna ar Anci Možeiko.
Mirdza
“Be
t, kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin Savā žēlastibā.” Ps 32:10
Pirms desmit gadiem 21.februārī mūsu ticības māsa Ance Možeiko publiski apliecināja savu vēlmi piederēt Kristum. Jau pusaudžu gados, lasot Bībeli, Dieva gars atklāja, ka viņa ir grēciniece un ka viņai ir vajadzīgs Glābējs. Tas arī pamudināja pieņemt lēmumu piederēt Kristum un pievienoties Ezeres draudzei.
Ance uzauga ģimenē, kas viņai iemācīja paļauties uz Dievu visās lietās. Arī draudze ir viņas ieguvums, jo tajā apguva Bībeliskās patiesības un ieguva draugus. “Man jau bērnībā bija piedzīvojumi ar Dievu. Mammīte man stāstīja dažādus Bībeles stāstus un mācīja no galvas pantus. Tie piepildīja manas domas un grūtā brīdī Dievs tos atgādināja, lai varētu pēc tiem lūgt.” Viens no pantiem, ko Ance zināja, kas bija kā apsolījums un arī, ko piesauca bērnībā ir no Mateja ev. 7:7 “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.”
Ance īsti neatcerās pašu kristību dienu: “Zinu, ka biju ļoti priecīga, jo uz manām kristībām bija ieradusies visa mana ģimene un draudze. Tie bija lieli svētki!” – atcerās Ance.
Šobrīd Ance ir mūsu, Rīgas 7.draudzes māsa, kura aktīvi kalpo draudzē – viņa vada gan sabatskolas, gan individuālās Bībeles studijas. Draudzē muzicē un organizē pasākumus jauniešiem.
“Pirms kāda laika bija pamudinājums meklēt kalpošanas iespējas cilvēkiem. Šo vajadzību lūdzu, lai Dievs dāvātu šādu iespēju,” – liecina Ance. Viena ticības māsa tad arī viņai ieteica, ka varētu kalpot pansionātā “Liepa”, kur pirms diviem gadiem Rīgas 7.draudzes jaunieši IMPACT projekta ietvaros apmeklēja tur esošos seniorus. Ideju atbalstīja arī citu draudžu jaunieši. Ir jau pagājis vairāk kā pusgads kopš pirmās ciemošanās “Liepās”. Gan Ance, gan citi jaunieši ir sadraudzējušies ar tur esošajiem senioriem. Ziemassvētkos ar draudzes finansiālo atbalstu tika sagatavotas dāvaniņas, ko vecie ļaudis paši bija vēlējušies. Vēlmes bija ļoti atšķirīgas. Piemēram, bija kādi, kas vēlējās Bībeli, kāds pledu, kāds vilnas zeķes, kāds kūciņu “Vecrīga” … “Visvairāk seniori vēlas, lai kāds aprunājas ar viņiem, un lai tiktu uzklausīti. Ir cilvēki, kuriem interesē arī garīgas lietas. Piemēram, vienai iemītniecei man bija iespēja liecināt, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Šīs jautājums viņai nedeva mieru, jo viņas meita bija negaidīti mirusi. Bībeliskais skaidrojums mātei bija kā mierinājums,” – liecina Ance.
Arī pati Ance ir guvusi mierināju no Dieva. Apsolījums, kas viņu šobrīd stiprina ir no Ps 32:10 “…bet, kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin Savā žēlastībā.” Dieva gādību un palīdzību Ance ne reizi vien ir arī izjutusi studiju gados, kas veiksmīgi ir noslēgušies februārī, iegūstot skolotāja logopēda kvalifikāciju. Lūk, kāda liecība no studiju laika: Viens studiju kurss bija ielikts sestdienās, ko viņa nekad nevarēja apmeklēt. Lekciju materiālus Ance ieguva no kursa biedriem. Arī gala pārbaudījums tika ieplānots Sabatā. Ance vairākas reizes centās sazināties ar pasniedzēju rakstot e-pasta vēstules, lai rastu risinājumu šajā situācijā, taču nesekmīgi. Vairāku mēnešu laikā nekas nebija mainījies. Ance turpināja lūgt Dievu un ticībā gaidīja. Tad Dievs deva gudrību griezties pie rektora, kurš šo jautājumu vienas dienas laikā atrisināja. Pasniedzēja pati sazinājās ar Anci un lūdza ierasties pie viņas, lai rakstītu eksāmenu kādā darba dienā, neslēpjot šaubas par to, ka eksāmena rezultāti varētu būt zemi, jo Ance nav piedalījusies nevienā no lekcijām. Par lielu izbrīnu pasniedzējai un Ancei, viņa ieguva augstāko vērtējumu visā kursā.
Ancei vēl ir citi skaisti piedzīvojumi kopā ar Dievu. Desmit gadu laikā viņai ir izveidojušās personīgas attiecības ar Debesu Tēvu. Ticība Tam Kungam vairs nav viņas vecāku, bet tagad jau pašas. “Es zinu, ka varu Dievam uzticēties un paļauties visās lietās. Viņš ir mīlošs, kas rūpējas par saviem bērniem, žēlo un iepriecina, ” – liecina Ance. Tāpēc viņa vēlās turpināt savu iesāktu kristietības ceļu. Ance uzskata, ka turoties pie Dieva rokas un iet pa to ceļu, pa kuru Dievs ved, ir visdrošākā un vislaimīgākā izvēle: “Tāpat vēlos arī turpināt iepazīt Dievu kā draugu un ļaut, lai Viņš mani pārveido Savā līdzībā,” – stāsta Ance.
Mēs kā draudze novēlām Ancei vienmēr turēties pie mūsu Debesu Tēva, jo “Būt savienotam ar bezgalīgo Dievu – kādu augstāku spēku par šo vēl var prasīt cilvēks?” E. G. Vaita, Debesu vietās.
Oļegs