„Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības (…)” 1. Mozus 1:26 (1965).
Attēlā fragments no senebreju teksta 1. Moz. 1:26, kur rakstīts „tēls” (tselem) un „līdzība” (demut).
Ebreju tekstā 1. Mozus 1:26 panta daļā, kur ir minēts Dieva „tēls” un „līdzība”, burtiskā tulkojumā skan šādi: „Un sacīja Dievs, mēs radīsim cilvēku (Ādamu) pēc mūsu tēla (tselem) un līdzības (demut) (…).”
Ebreju tekstā 1. Mozus 1:27 divreiz tiek lietots tikai viens vārds „tēls” (tselem). Šis pants burtiskā tulkojumā skan šādi: „Un radīja Dievs cilvēku pēc sava tēla (tselem), pēc sava tēla (tselem) Dievs radīja to, vīrieti un sievieti Viņš radīja.”
Sengrieķu tulkojumā Septuagintā (attēlā fragments no Septuagintas 1. Moz. 1:26) tiek lietots vārds „tēls” (eikona) un līdzība (homoiōma):
1:26 „καὶ εἶπεν ὁ θεός ποιήσωμεν ἄνθρωπον κατ᾽ εἰκόνα ἡμετέραν καὶ καθ᾽ ὁμοίωσιν (…)”
1:27 „καὶ ἐποίησεν ὁ θεὸς τὸν ἄνθρωπον, κατ᾽ εἰκόνα θεοῦ ἐποίησεν αὐτόν, ἄρσεν καὶ θῆλυ ἐποίησεν αὐτούς”
Latīņu Vulgātā teksts ir šāds (attēlā ir Gūtenberga 1462. g. Vulgātas fragments 1. Moz. 1:26):
1.Moz. 1:26 „et ait faciamus hominem ad imaginem et similitudinem nostram (..)”
1.Moz. 1:27 „et creavit Deus hominem ad imaginem suam ad imaginem Dei creavit illum masculum et feminam creavit eos”.
No šīm rakstu vietām nāk termins „imago Dei” jeb „Dieva tēls”. Latīņu vārdi, kuri ir lietoti šajās rakstu vietās, imago un similitude ir ienākuši angļu valodā kā image (attēls) un similar (līdzīgs).
Rakstu vieta 1. Moz. 1:26 mums nepaskaidro tuvāk, ko īsti nozīmē Dieva „tēls” (tselem) un „līdzība” (demut). Glika tulkojumā tie ir tulkoti kā „ģīmis” un „līdzība”. Jau kopš senatnes filozofi un teologi ir centušies atrisināt šo vārdu dziļāko jēgu un noskaidrot, cik daudz no šī „tēla” un „līdzības” ir izpostījis grēks. Kā galvenā ideja šeit tika izcelta, ka cilvēks atšķiras no dzīvniekiem. Kopš baznīctēva Ireneja (ap 185. g.) laikiem teologi baznīcā ir saredzējuši atšķirības starp „tēlu” no „līdzību”. To varēja izraisīt grieķu Septuagintas tulkojuma nianse, kur starp abiem šiem vārdiem ir likts saiklis „un” (kai), kura nav ebreju tekstā. Šī nianse vēlāk ienāca arī latīņu Vulgātas tekstā.
Baznīctēvi „tēlam” attiecināja cilvēka spējas domāt, bet „līdzībai” cilvēka garīguma iezīmes, kuras atspoguļo Dievu. Tika pieņemts, ka „līdzību” cilvēks zaudēja līdz ar krišanu grēkā, bet „tēlu” tas ir saglabājis, jo vēl joprojām cilvēks atšķiras no dzīvniekiem. Augustīns centās šo „tēlu” skaidrot saskaņā ar Trīsvienības doktrīnu kā trīsdaļīgu būtību, kur ietilpst: atmiņa, zināšanas un griba (Augustine, Trinity X.4.17-19). Augustīns uzsvēra, ka Dievs cilvēkus bija radījis pilnīgus, spējīgus darīt labu, bet grēks darījis tos nespējīgus darīt labu un paklausīt bez Dieva sniegtās žēlastības.
Arī reformatori turpināja uzskatīt, ka „Dieva līdzība” ir cilvēka garīgums, taču tie to vairāk saistīja kopā ar cilvēka sadraudzību ar Dievu. Reformatori sekoja Augustīna domai, ka pēc krišanas cilvēkam dotā „Dieva līdzība” tikusi nāvējoši ievainota, kam ir nepieciešama Dieva žēlastība un Gars uz glābšanu.
Vārds „tēls” (tselem) Bībelē tiek lietots, lai apzīmētu „elkus”, kurus nepieciešams satriekt, kā arī atveidojumus (4. Moz. 33:52, 1. Sam. 6:5, 2. Ķēn. 11:18, 2. Laiku 23:17, Ec. 7:20, 16:17, 23:14), bet „līdzība” (demut) arī tiek izmantota, lai apzīmētu elkus (Jes. 40:19), atveidojumus (2. Laiku 4:3), attēlus (Ec. 23:14-15). Abi vārdi ir sinonīmi.
Bībelē ir aizliegums taisīt elkus, tomēr rakstu vietās, kā 2. Moz. 20:1-2, 5. Moz. 4:16 netiek lietoti vārdi „tēls” (tselem) un „līdzība” (demut). Lai apzīmētu elkus tiek lietoti arī citi ebreju valodas vārdi. Taču, kad tiek aprakstīts Dievs, tad Viņam tiek piedēvēta cilvēka forma. Tas gan nenozīmē, ka Dievs būtu cilvēks, bet pravieši ir redzējuši cilvēkam līdzīgu formu (demut) (1. Moz. 18:1-2, Ec. 1:26).
Senajās tautās pastāvēja ticējums, ka dievību gars mājo tiem veltītajās statujās un šīs statujas tāpēc pārstāv dievību redzamajā pasaulē (projekcija). Senajā pasaulē cilvēkiem, īpaši valdniekiem, tika doti vārdi, kas norādīja uz to „līdzību” dievībām. Piemēram, Ēģiptes faraona, kura kapenes tika atklātas pagājušā gadsimta sākumā, Tutanhamona vārds tulkojumā nozīmē „(dievības) Amuna dzīvais tēls”. Tuvo Austrumu kontekstā tikai ķēniņiem tika piedēvēta „dievības līdzība”. Taču Bībelē šī „līdzība” tiek piedēvēta visai cilvēcei.
Kenets Metjū savos komentāros saka, ka cilvēka „tēls” (tselem) un „līdzība” (demut) var apzīmēt arī dzīvības klātieni cilvēkā. Dzīvība nepadara cilvēku par dievišķu, taču tā padara cilvēku piederīgu Dievam.
Dieva „tēls” (tselem) un „līdzība” (demut) pilnībā netika dzēsta no cilvēka pēc grēkā krišanas, jo 1. Moz. 5:3 sacīts, ka Ādama dēls bija viņam līdzīgs. Tas ir, Ādama dēlam bija tā pati „līdzība” (demut), kāda bija piešķirta Ādamam. Lūkas 3:38 ir sacīts, ka Ādams bijis Dieva dēls. Tas, ka cilvēks bija saglabājis Dieva „tēlu un līdzību” liecina arī rakstītais 1. Moz. 9:6, kur ir izteikts aizliegums izliet cilvēka asinis, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla. Jaunajā Derībā tiek apstiprināts, ka cilvēks ir Dieva „godības attēls un atspulgs” (1. Kor. 11:7, Jēk. 3:9), tomēr tikai Kristus tiek identificēts kā patiesais „Dieva attēls (eikon)” (2. Kor. 4:4, Kol. 1:15), kurā mums ir dota pestīšana. Atpestītie valkās Kristus „līdzību” (1. Kor. 15:49), kura ir no Debesīm, jo tie piedzīvos augšāmcelšanos un nākotnes dzīvi kopā ar to Kungu. Līdz ar to var sacīt, ka šī atjaunošanās būs kas vairāk kā tikai Ādamam piedēvētā Dieva „līdzība”. Te ir iekļauta arī pagodināšana Jēzū Kristū (Rom. 8:30, 1. Kor. 11:7, 2. Kor. 3:18, 4:4).
Grēka dēļ Dieva iecere pie cilvēka nav piepildījusies pilnā mērā, jo cilvēks nepaklausīja, zaudēja godību, taču Kristus ir paveicis to, ko cilvēce nebija spējusi paveikt. Atpestītie līdzdalīs kopā ar Kristu Viņa godību (Ebr. 2:9, Rom. 8:17, 9:23, 1. Kor. 2:7). Ticīgā cilvēka „jaunā dzīve” to pārveido pēc „Radītāja tēla” (Kol. 3:9-10) un taisnības (Ef. 4:24).
Elena Vaita par 1. Mozus 1:26-27 raksta:
„Šajā rakstvietā ļoti skaidri norādīta cilvēku cilts izcelšanās. Dieva ziņojums ir tik vienkāršs, ka tur nav vietas nekādiem maldīgiem secinājumiem. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības. Te nav nekāda noslēpuma, nav nekāda pamata pieņemt, ka cilvēks radies, pateicoties lēnai attīstībai no zemākām formām, no dzīvniekiem vai no augu valsts. Tādas mācības noniecina lielo Radītāja darbu, piemērojot to cilvēku šaurajiem priekšstatiem. Cilvēki tik ļoti kāro noliegt Dievu kā pasaules Valdnieku, ka ir pat gatavi pazemot paši sevi un atņemt cilvēkam tā izcelsmes cieņu (..).
Cilvēkam vajadzēja līdzināties Dievam ne tikai pēc ārējā izskata, bet arī raksturā. Vienīgi Kristus ir Tēva “patiesais attēls”, (Ebr. 1:3) tomēr cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības. Viņa daba bija saskaņā ar Dieva gribu. Viņa prāts spēja izprast dievišķās lietas. Viņa tieksmes bija tīras; vēlmes un izjūtas pārvaldīja saprāts. Viņš bija svēts un laimīgs, nesot sevī Dieva līdzību un dzīvojot pilnīgā paklausībā Viņa prātam.” (E. Vaita „Sentēvi un pravieši”, [44-45])
Šīs Dieva piešķirtās īpašības cilvēkam bija laupījis grēks, bet tās Jēzus Kristus vēlas atjaunot, ja vien cilvēks atsaucas aicinājumam atgriezties pie sava Radītāja un ticībā dzīvot kopā ar Viņu, lai Kristus kritušajā grēciniekā var atjaunot Dieva „tēlu un līdzību”. Lai cilvēks spētu mīlēt tā, kā Kristu ir mīlējis cilvēku.
Mēs esam aicināti tiekties pēc šī Dieva „tēla” un „līdzības” savā raksturā, paklausot Kristus aicinājumam, atspoguļojot Kristus raksturu savā ikdienas dzīvē.
Literatūra:
Gūtenberga 1462. g. latīņu Vulgāta. (https://archive.org/stream/1462TheGutenbergBibleLatinVulgate/1462%20The%20Gutenberg%20Bible%20Latin%20Vulgate#page/n16/mode/1up)
Hamilton Victor, „The Book of Genesis, Chapters 1-17”, Grand Rapids, Michigan: William B. Eerdmans Publishing Company, 1990.
Matthews Kenneth, „The New American Commentary, Genesis 1-11:26”, Broadman and Holman Publishers, 1996.
Sarna Nahum, „The JPS Torah Commentary, Genesis”, Philadelphia: The Jewish Publication Society, 1989.
Священные книги Ветхаго Завета, Берлин: издание Британского и иностр. библейского общества, 1913.
Septuaginta, edit. Alfred Rahlfs, Stuttgart: Priviligierte Wurttembergische Bibelanstalt, 1943.
Vaita Elena, „Sentēvi un pravieši”, 2001.
Waltke Bruce, „Genesis”, Grand Rapids, Michigan: Zondervan, 2001.