Dievs mūs aicina, tas nozīmē, ka mums ir jāklausās un jāatbild. Dievs mūs aicina veikt uzdevumus un kalpošanu, bet vissvarīgākais, Viņš aicina mūs attiecībās ar Sevi. Kad lielākā daļa ļaužu lieto vārdu aicinājums, tie parasti atsaucas uz sarakstu, kas ir jādara, darba piedāvājumu vai vēlmju sarakstu. Patiesībā aicinājumam ir maz kopīga ar to visu.
Tātad, kas ir un, kas nav, Dieva aicinājums?
Tas nav saraksts, kas ir jādara
Mūsu aicinājums nav lietu saraksts, kuras Dievs vēlas, lai mēs darītu, lai gan lielākais daļai no mums ir kāds zināms skaits šādu sarakstu. Mums šķiet prātīgi sadalīt sarežģītus mērķus mazās daļās, lai tos savienotu kopā, sasniegt iecerēto. Piemēram, kad mēs jautājam, kā uzrakstīt grāmatu, es saku: „Man nav ideju. Es to nekad neesmu darījis, nedz arī spēju to darīt.” Grāmatas sarakstīšana ir neiespējams darbs, tomēr tas nav tik sarežģīts, kā uzrakstīt divpadsmit nodaļas. Cilvēks, kurš nav ieguvis iemaņas kā sadalīt savus dzīves mērķus un uzdevumus, atrodas neizdevīgā stāvoklī, jo viss izskatīsies pārāk liels, lai to paveiktu.
Tādēļ darāmo lietu sarakstu veidošana no mums prasa zināmas iemaņas, tomēr tas nav Dieva aicinājums. Viņa aicinājums var sevī ietvert darīšanu, taču mēs reti kad esam aicināti veikt vienu vai kādu centrālo uzdevumu. Kad Viņš mūs aicina kaut ko darīt, tas ir saskaņā ar lielāko uzdevumu – būtību. Mēs neesam tie, ko mēs darām, bet mūsu darīšana līdzinās tam, kam mēs kalpojam. Šis process šķiet sarežģīts, tomēr tas ir diezgan vienkāršs. Teicams pianists spēj nospēlēt dziesmas notis bez degsmes. Labākais tenisa spēlētājs spēj sist ikreiz kā profesionālis, bet nekad nenonākt simts labāko spēlētāju virsotnē. Kāpēc? Tā ir sirds lieta. Un sirds lieta vienmēr ir saiknē ar to, ko mēs pielūdzam.
Pat dzīvnieku pasaulē, kā stāstā „Seabiscuit”, tā riņķo ap netveramām, bet novērojamām sirds lietām. Iebiedēts zirdziņš tiek pārdots par mazu cenu, jo tiek uzskatīts, ka tas ir mazvērtīgs. Gudrs pircējs lēnām apgūst tā stiprās puses un izmanto tā rētas, lai nodrošinātu nesatricināmu enerģiju, kad ar šo zirgu jāj.
Es neapšaubu šo stāstu. Tā notiek ar katru cilvēku. Dievs enerģiski izvaicā mūs par mūsu sirds lietām:
„Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?… Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis… Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!” (Jes. 1:11-17)
„Es ienīstu jūsu svētku dienas un neieredzu tās un nevaru panest pat jūsu sapulču smaku! Un, ja jūs Man nesat dedzināmos un ēdamos upurus, Man tomēr nav liela prieka par tiem, un jūsu barotu teļu pateicības upurus Es negribu ne redzēt! Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!” (Am. 5:21-24)
Dievs pavēlēja ļaudīm nest dedzināmos upurus, bet tad paziņo, ka Viņam tie „apnikuši”. Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu ar sirds dedzību par taisnību. Reliģiski darbi, lūgšanas, gavēnis, ziedošana, upuris, dziesma, liek dievam justies slikti, ja to darām bez sirds, kas slāpst pēc taisnības. Izdzīvot taisnību nav mazāk kā izveidot svētu, skaistu, svētu vietu godībai, kurai augt. Dievs nesniedz mums darāmo darbu sarakstu. Tā vietā Viņš aicina mūsu sirdis uz svētumu un taisnību.
Tas nav darba piedāvājums
Daudziem šķiet, ka Dieva aicinājums ir aicinājums uz īpašu darbu. Tik tiešām, Dievs aicināja jaunekli Jeremiju sludināt par tuvo tiesu. Dievs aicināja arī Pāvilu (tobrīd vēl Saulu) kalpot tieši tiem ļaudīm, kurus viņš ar dedzīgu aklumu bija centies iznīcināt. Dievs mūs aicina uz noteiktiem uzdevumiem un darbiem, bet Viņš to nedara tādēļ, ka esam tam unikāli piemēroti. Viņš mūs aicina veikt uzdevumu vai darbu, jo mēs esam vāji, salauzti, vāji sagatavoti šādam uzdevumam.
Es neticu, ka jebkāds būtu aicināts darbā vai profesijā. Mans aicinājums dzīvē nav būt par rakstnieku, terapeitu, runātāju, treneri vai administratoru. Mans aicinājums ir ieiet ikvienās durvīs, kurās Dievs mani aicina iekšā, lai atklātu Viņa godību. Ja esmu skolu beidzis prezidents, tas ir tikai uz brīdi, bet mana dzīve ilgs mūžību. Ja esmu ārsts vai automehāniķis, tas nav svarīgi: esmu Dieva aicināts nevis tikai uz sezonu vai kāda iemesla dēļ, bet gan, lai mūžībā atklātu Viņa godību. Kas ir mans aicinājums? Tas ir darīt zināmu kaut ko par Dievu, kurš savienots ar manu seju, vārdu un dzīves stāstu. Tas ir, lai atklātu Dievu caur manu raksturu.
Tas nav vēlmju saraksts
Dievs nenodarbojas, lai apmierinātu mūsu piecdesmit vēlēšanās. Kad mana meita mācījās pirmo semestri koledžā, viņai bija jāraksta saraksts ar piecdesmit lietām, kuras viņa gribētu savā dzīvē. Man patika viņas saraksts. Es vēlētos to pašu, ja man būtu tāds pat uzdevums viņas vecumā. Lai gan nekad nav par vēlu. Lai gan te ir dilemma, jo Rakstos mēs neatrodam nevienu, kurš būtu lūgts domāt šādās kategorijās. Tas iz uzdevums, kuram ir jēga tikai Rietumu pasaulē, kapitālisma, vidus slāņa kultūrā. Iztēlojieties atbildi imigranta ģimenē: „Mēs vēlamies atrast darbu, pārtiku, drēbes, pajumti un izglītību.”
Manas meitas sarakstā bija iekļauta izklaide un upuris, augšana un mācīšanās, celšana un nojaukšana, attiecības un ideāli. Viņa paveica brīnišķīgu darbu, lai noskaidrotu, ko viņa vēlas darīt, taču es viņai sacīju: „Dievs nenodarbojas ar to, lai palīdzētu tev sasniegt tavus sapņus, pat tos, kas sevī ietver upuri Viņa labā.” Patiesībā, es ticu, ka Viņš sevi velta mūsu sapņu izgaisināšanai un pārveidošanai. Dievs mūsos dzemdē sapņus un tad pieļauj vēlmēm mūs virzīt, tiecoties pakaļ saviem sapņiem, līdz mēs piedzīvojam traģēdiju, un mēs sastopam dziļākās vēlmes, kuras mums atklāt spēja tikai zaudējums un sirds sāpes.
Kādas dziļākās mūsu būtnes vēlmes Dievs aicina mūs atklāt? Tā nav cita mīlestība, vai jebkurš cits, kā tikai Viņš. Mēs esam aicināti atklāt Dievu caur tēmām un sapņiem, kurus esam iepinuši savās sirdīs. Tādēļ, lai uzzinātu mūsu aicinājumu, mums ir nepieciešams uzrakstīt sava dzīves stāsta unikālo trajektoriju.
Aizrauti ar savu aicinājumu
Mēs vienmēr iesākam ar saviem stāstiem. Pārskatot savu dzīves stāstu, noteiktā laikā vai brīdī, mūsu dzīves trajektorija miglā sāk kļūt skaidrāka. Iesākumā tur ir tikai aprises, bet pēc laika, lūgšanas un apceres, jūs saredzēsiet savas dzīves ceļa kontūras. Tas nav tikai intelektuāls uzdevums.
Mēs neatrodam savu aicinājumu, tas atrod mūs. Mēs varam noķert savu aicinājumu, kad tas brāžas mums virsū, tomēr lielākā daļa no mums tiek noķerti tā tīklos ilgi pirms sākam apzināties tā eksistenci. Mēs esam aktieri-rakstnieki savam raksturam, tomēr lielākā daļa no mums nojauš, ka esam atklājuši kaut ko, kas mums ir dots daudz vairāk, nekā esam paši izveidojuši. Mēs gan atklājam, gan veidojam. Abas šīs perspektīvas liek mums sacīt: „Kas mani virza? Kam es saku: jā? Kā man sekot manas sirds netveramām vēlmēm?”
Dievs mums sniedz vēlēšanos un nozīmi. Tas ir mūsos kopā ar aicinājumu, bez mūsu pašu pūlēm to izveidot. Kad tas skan manu aicinājumu, es uzdodu šos jautājumus: kam es kalpošu (iedzīvotāji)? Kur es kalpošu šai sabiedrībai (vieta)? Šajā sabiedrībā un šai vietā, kuru daļu no Krišanas stāsta es sastapšu (problēmas)? Kādus līdzekļus es izmantošu, lai atrisinātu šīs problēmas (process)? Mūsu dzīves aicinājums vienmēr ir saistīts ar iedzīvotājiem, vietu, problēmām un procesu.
Dievs spēj palīdzēt tev iegūt zināmu izpratni par tavu aicinājumu, savienojot tevi ar kādu no šiem punktiem pirms Viņš iesāk izgaismot tavu stāstu, tēmu un aicinājumu. Piemēram, Viņš tevī var izveidot lielu dedzību uz spāņu cilvēkiem un viņu kultūru. Vai, varbūt, tavu iztēli ir pārņēmuši kalni, kopš tava ģimene tevi ir aizvedusi pie tiem. Abos gadījumos tava sirds tiek vilkta pie kaut kā sevišķa un noslēpumaina.
Izjautā pats sevi. Kāpēc tava sirds iesāpas katru reizi, kad tu redzi Paraolimpisko spēļu reklāmu? Varbūt tavā dzīvē nav neviena invalīda, taču brīdī, kad tavā draudzē iesākas kalpošana invalīdiem, tava sirds ir tajā iesaistīta. Vai arī, varbūt tu neesi ģēnijs, bet tev piemīt neatlaidības dāvana. Tu spēj darboties ar detaļām un izveidot kārtību un skaistumu no haosa. Tava dāvana ir tava vizītkarte, kas gluži vai ienes dzīvību tur, kur nepieciešamas jaunas idejas tiem, kas nespēj tikt galā ar papīriem.
Jo skaidrāks tu esi par sevi, jo tālāk tu tiksi savā ceļojumā, satverot un būdams satverts ar savu aicinājumu. Brīdī, kad tu saki jā iedzīvotājiem, vietai, problēmai un procesam – tevi ir satvēris tavs aicinājums.
A. P.
No Dana Alendera grāmatas „To be Told”, 100-105. lpp.