Reiz lasīju anekdoti: „Fiziķiem esot tradīcija reizi 15 miljardu gados sapulcēties kopā un iedarbināt lielo hadrionu kolaideru.” Tas nozīmē – evolūcija noslēdzas un pēc tam atkal no jauna iesākas ar lielu blīkšķi.
Atceros laiku, kad mācījos LU Ģeogrāfijas fakultātē, studentiem bija vasaras prakse ģeoloģijā. Mums bija jāizveido katram sava iežu kolekcija ieskaitei. Ap savu bāzi mēs sašķēlām visus akmeņus, kurus vien spējām sašķelt. Atradu kādu akmeni un to pārsitu pušu. No tā ārā izvēlās melna gliemežnīca. Šai fosilijai vajadzēja būt vismaz vairākus desmit miljonu gadu vecai, taču tā bija tika apbrīnojami labi saglabājusies, it kā tā būtu tikko izņemta no ūdens. Mani tas ļoti pārsteidza. Šo atradumu es iekļāvu savā akmeņu kolekcijā ieskaitei. Kad visi saņēma savas ieskaites, mēs varējām savas kolekcijas savākt. Taču savu gliemežnīcu starp akmeņiem es vairs neatradu, jo pasniedzējiem arī tā bija iepatikusies.
Cik īsti veca ir Zeme?
Zinātniekiem ir sava atbilde, kuru tie balsta uz pieņēmuma, ka visi ģeoloģiskie procesi uz Zemes norisinās tikpat lielā ātrumā, kā šobrīd. Šādā skatījumā visam ir jābūt ļo-o-o-o-ti vecam. Arī aprēķinos, nosakot iežu vecumu, tiek izmantots pieņēmums, kuru var ilustrēt ar primitīvu vienādojumu:
x + y = gadi.
Lai zinātu, cik gadu ir Zemei, ir jāzina x un y vērtība. Taču to neviens nevar pasacīt, jo tā ir pagātne. Tādēļ zinātnieki ņem talkā fiziku, un proti, izotopu (radioaktīvo elementu) sabrukšanas laiku. Piemēram, ir zināms, ka urāna izotops noteiktā laika periodā sabrūk par svina izotopu. Tam ir nepieciešams daudz gadu. Matemātiski var aprēķināt, cik daudz laika ir nepieciešams, lai noteikta urāna daudzums izveidotos par attiecīga svina daudzumu. Tādēļ, lai noteiktu akmens vecumu, notiek tā ķīmiskā satura analīze, lai noskaidrotu, cik tajā ir svins. Kad tas ir noteikts, tad matemātiski izrēķina, cik daudz gadu ir nepieciešams urāna izotopam, lai izveidotu tik lielu svina daudzumu. Te es vienkāršoti, pat primitīvu, cenšos paskaidrot lasītājam, lai kļūtu skaidrs iežu, un to skaitā arī Zemes, vecuma noteikšanas princips.
Zinātniekiem pat galvā neienāk doma, ka attiecīgais akmens paraugs jau iesākumā būtu varējis būt ar svina saturu. Tiek pieņemts, ka iesākumā ir bijis tikai urāns un svins izveidojies tikai vēlāk. Kāpēc evolūcijas „lielajā sprādzienā” ir izveidojies vienīgi urāns, bet tas nav spējis izveidot kaut niecīgu daudzumu svina? Uz šo jautājumu zinātnieki negrib atbildēt, jo tad Zeme var kļūt „nepieklājīgi” jauna un evolūcijas procesiem neatliek laika. Kur tas redzēts, ka pērtiķis kļūst par cilvēku dažos tūkstošos gadu? Tik ātri tam nav laika pat no koka nokāpt! Šeit ir nepieciešamība pēc gadu miljoniem un šāda pieeja tos sniedz.
Līdzīgi ir arī ar pārējām vecuma noteikšanas metodēm, kuras tiek izmantotas, lai pierādītu, ka Zeme ir ļoti sena. Tajās visās darbojas pieņēmums, ka iesākumā priekšmetā ir bijusi tikai viena veida izotops, kas laika gaitā kļuvis par cita veida izotopu. Bet gadu skaitļa lielums tālāk ir atkarīgs vienīgi no matemātikas. Tad pie daudzo miljonu skaitļa pievienot nedaudz iztēles un… evolūcija kļūst par vēlamo patiesību, kad vairs nav jārēķinās ar Dievu.
Kaut gan, jāatzīst, ka Zemes vecuma noteikšanas metodes tiek pielietotas ārkārtīgi reti. Ja tas tiek darīts, tad par to raksta presē. Visbiežāk iežu un fosiliju vecums tiek noteikts nevis veicot kaut kādas analīzes, bet gan vienkārši – izmantojot ģeoloģisko skalu! Ja tu esi atradis kādu senu fosiliju, tad pēc šīs skalas tiek noteikts tās vecums. Tajā ir atzīmēts laiks gados, kad esot izcēlušās zivis, abinieki, kad dzīvojuši dinozauri un mamuti. Ģeoloģiskā skala ir padarīta par nemaldīgu ceļvedi Zemes vecuma noteikšanā, un zinātne neapgrūtina sevi ar kaut kādām analīzēm!
Ledus laikmets.
Dažkārt, lai pierādītu, ka Bībeles radīšanas stāsts nav precīzs, tiek izmantots arguments par ledus laikmeta periodu. Tik tiešām, Latvijas reljefa lielāko daļu ir veidojis ledājs. Tam ir neskaitāmi ģeoloģiski pierādījumi. Taču, kā ledājs ir izveidojies, cik ilgi tas pastāvējis un, cik ātri nokusis, pastāv vairāki minējumi. Pārsvarā tiek minēts, ka vienkārši ir palicis aukstāks un izveidojies ledus laikmets. Tiek izteikti minējumi, ka, apstājoties Golfa straumei Atlantijas okeānā, ledus laikmets varētu atkārtoties. Taču ir novērots, ka uz mūsdienu ledājiem Grenlandē un Antarktīdā izkrīt maz nokrišņu. Okeāniem ir jābūt ļoti siltiem, lai veidotos daudz nokrišņu un izaugtu milzīgās ledāju cepures, kā ledus laikmetā. Taču šobrīd nav iemeslu, lai tas atkārtotos.
Vienīgi Bībelē minētie vispasaules plūdi sniedz iemeslu, kā ir veidojies ledus laikmets. 1. Mozus 1:6-7 ir sacīts, ka pastāvēja ūdens tvaiku ekrāns atmosfēras augšējos slāņos. Tā kondensēšanās un nolīšana lejā ir notikusi temperatūras izmaiņas rezultātā, kad tika nobīdīts Zemes rotācijas ass leņķis. Bībelē tas gan nav rakstīts, taču tas ir vienīgais loģiskais iemesls milzīgajiem nokrišņiem Noas laikā, kas lika tvaikam kondensēties par šķidrumu. Kopš tā brīža ir sākusies arī secība gadalaikos. Ziemeļu puslodē nokrišņi mijās ar zemo temperatūru, gāja bojā mamuti un citi pirmsplūdu dzīvnieki, veidojās ledājs. Šie procesi esot bijuši tik strauji, ka zinātnieki atrod sasalušus mamutus ar barību mutē. Siltais okeāns piegādāja ledājam nokrišņus un tas ar katru brīdi izauga vēl lielāks. Lai ledājs nokustu nevajag daudz gadu, taču tas ir noticis pakāpeniski. Pasaules tautas pēc Bābeles torņa celtniecības izklīda pa zemi un nekas tām netraucēja pārcelties no viena kontinenta uz otru. Okeāna līmenis bija zemāks, nekā tas ir tagad. Ledāja kušanas ūdeņi pamazām cēla okeāna līmeni un appludināja sauszemes „tiltus” starp kontinentiem. Kamēr ledājs auga, tas atgādāja Latvijā akmeņus no Skandināvijas – granītu un kvarca porfīrus, bet kūstošais ledājs izveidoja reljefa formas.
Ledāja datēšanai tiek izmantots oglekļa izotops, kam, līdzīgi kā urāna-svina metodē, ir zināms sabrukšanas periods, un, vadoties no tā sabrukšanas produktu daudzuma priekšmetos, tiek noteikts vecums mamutu kauliem un visam kam citam. Taču arī šai metodei ir tieši tādas pat problēmas, kā iepriekš minētajai. Pārbaudīt šo analīžu precizitāti nav iespējams, jo vienādojumā x+y nav zināmi abi mainīgie, bet ir zināmi ģeoloģiskā skalas rādījumi, kuri „precizē” paraugu vecumu.
Kāpēc zinātnieki negrib Zemes vecuma noteikšanas principu pārskatīt vai apšaubīt?
Godīgumam ir vērtība, taču, ja ir nepieciešams pierādīt evolūcijas teoriju, tad godīgums var dārgi maksāt. Ja tu, cilvēks, vēlies, lai tavam vārdam būtu svars zinātnē, lai ar tevi un tavām publikācijām rēķinātos arī citi zinātnieki, tev ir jāievēro zināmi priekšraksti. Uzticības parādīšana Bībelei zinātnē ir tabu. Ja zinātnieks to neievēro, tad viņš var kļūt par sava veida „spitālīgo” zinātnes pasaulē, no kura visi pārējie novēršas. Zinātniekam vieglāk paust savu ticību budismam vai ezotēriskai, jo tad viņam nekas nedraud, nevis atzīt Radītāju un Bībeles uzticamību, lai zaudētu sava vārda svaru zinātnē.
Pēc Bībeles liecības Zemei ir nedaudz vairāk kā 6000 gadu. Pēc jūdu kalendāra pašlaik ir 5771. gads kopš Radīšanas. Izmantojot Bībeles tekstā esošo hronoloģiju, ir grūti precīzi noteikt Zemes radīšanas gadu. Un vai tas vispār ir tik būtiski – cik precīzi Zemei gadu? Jautājumam drīzāk būtu jāskan savādāk – vai tu uzticies Dieva Vārdam? Pat, ja arī tev tajā kaut kas nav līdz galam skaidrs, vai tu turpini tam uzticēties? Vai arī sāc Bībeles stāstu apšaubīt katru reizi, kad vien sastop pretrunīgus apgalvojumus?
Redzi: „Šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība. Jo ir rakstīts: „Viņš satver gudros viņu viltībā,” un atkal: „Tas Kungs pazīst gudro domas, ka tās ir tukšas.” (1. Kor. 3:19-20)
Svarīgi neapjukt, kad sastopamies ar tā sauktajiem evolūcijas „pierādījumiem”, kad zinātnes vārdā tiek manipulēts ar vārdiem un jēdzieniem, kad zinātnes vārdā tiek noliegts Dieva Vārds. Pasaulei vienmēr būs ko sacīt pret Dievu, pat ja tās priekšā tiktu nolikti visi Bībeles pierādījumi. Par to nav jābrīnās. Pārsteigt var vienīgi tā sajūsma un prieks, kāds dažos rodas, ja izdodas noraidīt Dievu un tās vietā pieņemt nepārspējamus maldus. Šīs pasaules zinātne maldus ir pieņēmusi par savām goda drānām, bet patiesajai atzīšanai pagriezusi muguru. Tā nu tas ir noticis.
Elena Vaita ir rakstījusi: “Neticību reti var uzvarēt ar strīdiem vai polemiku. Tādos gadījumos tā parasti tikai uzsāk aizstāvēties un meklē jaunus iemeslus, lai attaisnotos. Bet atklājiet tiem Jēzu Viņa mīlestībā un žēlastībā kā krustā sisto Pestītāju, tad no daudzām kādreiz negribīgām lūpām atskanēs Toma liecība: “Mans Kungs un mans Dievs!“” (Laikmetu ilgas [808])
„Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. (..) Bet mēs sludinām Dieva gudrību (..) To nav atzinis neviens šīs pasaules valdnieks; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie nebūtu krustā situši godības Kungu.” (1. Kor. 1:22, 2:7-8)
Shēma, kur parādīti Bībelē minētie „ūdeņi virs ūdeņiem”.
Shēma, kur parādīta Zemes rotācijas ass nobīde, kas izraisa ūdens ekrāna kondensāciju un nolīšanu. Šādi iesākas pasaules plūdi un ledus laikmets polos.
Pieņēmumi izvērtē rezultātus.
Kristofors Kolumbs brauca atklāt jūrasceļu uz Indiju un viņš bija pilnībā pārliecināts, ka šo uzdevumu ir izpildījis. Tikai vēlāk atklājās, ka ir atklāts pavisam jauns kontinents. It kā nekas sevišķs – nelielas korekcijas vēlāk un viss ir kārtībā. Taču, vadoties no nepareiziem pieņēmumiem, var būt arī savādāks rezultāts. Piemēram, ilgu laiku medicīnā pastāvēja pieņēmums, ka slimības jāārstē ar asins nolaišanu. Šīs procedūras nepieciešamība balstījās uz pieņēmumu, ka liekās asinis organismā izraisa saslimšanu. Mūsdienās uz šādu pieņēmumu un medicīnisko praksi skatās kā uz barbarismu, taču tolaik nevienam pat prātā nenāca to apšaubīt. Vēl viens piemērs: neko nezinot par radioaktivitātes kaitīgo ietekmi, Pjērs un Marija Kirī veica eksperimentus ar izotopiem un atklāja jaunus radioaktīvus elementus, viņi strauji kāpa augšup pa zinātnes karjeras kāpnēm un ieguva Nobela prēmiju. Vienlaicīgi pētījumu radioaktīvos paraugus tie nesāja savās kabatās, turēja savās mājās un uz galda naktīs tie spīdēja ar blāvi zaļu gaismu. Mūsdienās viņu veikto pētījumu pieraksti nav izliekami apskatei muzejā, jo tie glabājas svina kastēs, un tiem, kas vēlas tos lasīt, ir jāvelk īpašs aizsargtērps pret radiāciju.
Var veikt lielus atklājumus, vadoties no nepareiziem pieņēmumiem un hipotēzēm, taču tie nosaka atklājumu rezultāta vērtējumu. Pieņēmumi virza uz priekšu zinātni. Tiek ieguldīti līdzekļi, lai atklātu elementārdaļiņas, tumšo matēriju un evolūcijas iztrūkstošos posmus, tikai tādēļ, ka pastāv evolūcijas teorijas pieņēmumi. Šī gada marta un aprīļa žurnāls „Ilustrētā zinātne” ir veltīts cilvēka izcelsmes tēmai. Ilustrācijas un pārliecinošais tonis rada iespaidu, ka zinātne pierāda pieņēmumu par cilvēka izcelsmi no pērtiķiem. Zinātne vēlas tam TICĒT! Ticība cilvēka izcelsmei no pērtiķiem ir mūsdienu Rietumu sekulārisma pamatā. Grūti ir sameklēt melnu kaķi tumšā telpā, sevišķi, ja paša kaķa tur nemaz nav. Taču, ja pastāv pieņēmums, ka kaķim tur ir jābūt, tādēļ meklējumi turpinās.
Cilvēka ģenētiskās analīzes atklāj tā izcelsmi…
Ģenētika ir zinātne, kas pierāda, ka viena suga nevar kļūt par otru sugu. Padomju gados tādi „zinātnieki” kā Mičūrins velti centās egles pieradināt kļūt par bērziem, vai arī paātrināt pērtiķa pārtapšanu par cilvēku, audzinot pērtiķu mazuļos kopā ar cilvēku bērniem. Padomju zinātnieki vēlējās ar komunistisku pieeju paātrināt evolūcijas procesus un pakļaut tos. Ģenētikas likumi nepieļauj vienas sugas pārtapšanu citā, tādēļ ģenētika kā zinātne Staļina laikā bija aizliegta. Vēlāk, redzot, ka eksperimenti nedod vēlamo rezultātu, tika pieņemts, ka evolūciju nevar sasteigt, un tai ir nepieciešams ilgs laika periods. Rietumos nepastāvēja komunisms un Staļina aizliegumi ģenētikā, taču arī tur zinātne ir nonākusi pie līdzīgiem secinājumiem – evolūcija notiek, bet tikai ilgāka laika posmā. Pieņēmumi nosaka rezultātu vērtējumu, un, jebkurā valsts iekārtā, pie labas vēlēšanās un iztēles, arī ģenētiku var izmantot evolūcijas teorijas atbalstam. Ja pērtiķim ir jātop par cilvēku, tad arī pētījumu rezultāts ģenētikā netiek sagaidīts savādāks.
Žurnālā „Ilustrētā zinātne” tiek aprakstīts, kā plašā teritorijā tika sameklēti Australopiteka sediba kaulu fragmenti. Pētnieki izložņāja alu kompleksu Dienvidāfrikā, lai kaut ko atrastu („Ilustrētā zinātne” 2011, marts, 68-69. lpp.). Evolucionisti mīl kaulu fragmentus, jo no tiem var izveidot vēlamos cilvēku priekšteču modeļus. Un tas nekas, ka šo kaulu fragmenti var piederēt gan cilvēkiem, gan pērtiķiem, jo tikai kopā tie var veidot meklējumu vēlamo rezultātu.
Kurš apšaubīs šos pētījumus? Pētnieki ir sevi nodrošinājuši ar zinātniskiem grādiem, lai atvairītu jebkuru „nezinātnisku” kritiku. Taču uzsvēršu – ja pieņēmums ir nepareizs, tad arī atbilstoši pētījuma rezultāta vērtējums nevar būt pareizs. Kurš nosaka pētījumu precizitāti? Iepriekšminētā žurnāla rakstā tiek uzsvērts – tehnoloģiju attīstība! („Ilustrētā zinātne” 2011, marts, 66-67. lpp.) Datorprogrammas palīdz atšifrēt un sašķirot fosiliju DNS fragmentus (!), lai izveidotu genomu karti un atzīmētu mutācijas. Te nav mistikas! Šeit nu mēs esam pietuvojušies ļoti svarīgai jautājumam, kuru ir nepieciešams izcelt. Kurš ir izveidojis datoru un datorprogrammas? Tās ir izveidojis cilvēks! Ja cilvēks tic evolūcijas teorijai, tad šeit pašu rokām darinātā datorprogramma ir jādēvē ar lielo burtu, jo tā nosaka vēlamo atbildi uz paša uzdoto jautājumu! Šai stāstā galvenais varonis un „nemaldīgais dievs” ir dators! Un pats cilvēks to nosaka – ja melnam ir jābūt baltam, tad tas ir balts uz monitora ekrāna. Ja tam ir jābūt melnam, tad tas ir melns. To ir svarīgi saprast.
„Kur tas suns ir aprakts?”
Laboratorisko pētījumu rezultāti par fosiliju genomiem var būt precīzi no ķīmijas un fizikas aspektiem, bet, ja zinātne cenšas pierādīt neesošo, proti, evolūcijas teoriju, tad tā kalpo pasakām. Tā ir kļūda, ja ne krāpšanās – fokusa triks. Ar nepareizu pieņēmumu zinātne kā ar lepni paceltu galvu paiet garām pierādījumiem, kas liecina par radīšanu, un pievērš uzmanību nebūtiskiem blakusproduktiem. Zinātnieki saka: „Eksistē tikai tas, ko var izmērīt un eksperimentāli pierādīt!” Vai Dievu var izmērīt? Ja Dievu izmērīt nevar – tātad Dieva nav. Šo apgalvojumu spēj pierādīt pat „nemaldīgā” datorprogramma! Taču jautājums paliek atklāts – kurš kuru mēra? Nevis cilvēks mēra Dievu, jo tad cilvēks būtu varenāks par Dievu, bet Dievs mēra pašu cilvēku – viņa domas, vārdus un darbus. Te bieži vien tas Kungs secina: „Tu esi svērts un atrasts par vieglu…”
Kamdēļ zinātniekiem tik uzstājīgi nepieciešams pierādīt un atgādināt, ka cilvēks ir izcēlies no pērtiķa? Te ir garīga cīņa – ja evolūcijas teorijai ir taisnība, tad Radītāja nav un Bībeli var izmest atkritumos. Ja evolūcijas teorijai ir taisnība, tad uz cilvēku neattiecas morāles stūrakmens – Dieva 10 baušļi. Ja evolūcijas teorijai ir taisnība, tad laulība starp vīrieti un sievieti ir tikai pašu cilvēku veidota tradīcija un pieņēmums. Ja evolūcijas teorijai ir taisnība, tad ir jāapkaro jebkura homofobijas forma. Iespējams, ka tieši pēdējais iemesls, šai cīņā ir pats svarīgākais, jo evolūcijas teorija ir būtisks balsts seksuālo minoritāšu dzīvesveidam. Bībelē stāv rakstīts: „(..) viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc, ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju (..).” (Rom. 1:24-25)
Kristietim nav jāapjūk, sastopoties ar evolūcijas teorijas atbalstītāju argumentiem. Bībeles Radīšanas stāsts nav atcelts. Zinātne uzstājīgi noraida Svētos Rakstus, un tas nav brīnums, jo šajā pasaulē notiek lielā cīņa starp Dievu un ļauno, kurš izmanto visus savus resursus, lai noliegtu dzīvības Devēju. Kurš ir mūsu tēvs? Kāds izvēlas par savu tēvu – pērtiķi un jūtas apmierināts, bet mēs esam aicināti izvēlēties – Tēvu, kurš ir Debesīs, un iemantot Jauno Zemi, kur vairs neviens neuzdos muļķīgus jautājumus par Zemes vecuma un cilvēka izcelsmes variantiem.
Andris Pešelis.