Vai adventisti ir brīvi no bauslības jūga? Uz šo jautājumu jau sen ir atbildēts. Taču uz to nākas atbildēt vēlreiz un vēlreiz, jo ļaudis aizmirst. Te ir debates, kuras ir notikušas gandrīz pirms gadsimta.
Mācītājs Kārlis Sutta (1873-1957)
1929. gadā adventistu mācītājs Kārlis Sutta publicēja brošūru „Atbilde uz brošūru „Brīvs no bauslības jūga”. Tajā viņš izklāstīja savu nostāju šajos jautājumos, atbildot uz kritiku no citu konfesiju darbinieku puses.
H. Redina brošūra “Brīvs no bauslības jūga” un K. Suttas atbildes izdevums “Atbilde uz brošūru: Brīvs no bauslības jūga”
Pirms tās 1928. gadā tika publicēta pret adventistu mācību vērsta brošūra „Brīvs no bauslības jūga”, kurā baptistu mācītājs Hermanis Redins pauda savus uzskatus par Dieva bauslību un tās nozīmes zaudēšanu attiecībā uz kristiešiem. Taču darba svarīgākā nozīme bija virzība pret sabata ievērošanu. Lūk, ko Redins raksta:
„Ievērojot Kristus atnākšanas tuvumu, Dievs licis pulciņam kristīgo uz sirdīm – apsākt nopietnu evaņģelizācijas darbu Latvijas vēl neevaņģelizētos apvidos. Šis darbs tur nav viegls. Viņu darbu tur padara grūtu – turp jau pa priekšu aizsteigušies degvīna tirgoņi; tie padara tautu gļēvu un muļķīgu; arī tabakas tirgoņi – no ļaudīm izvilkdami grūti pelnītos grašus un tautu padarot nabadzīgu. Bez tam ķinīši tur sagatavo lielu daļu jaunatnes par izvirtuļiem un noziedzniekiem… Bez tam tā ļaužu šķira, kurai lauki zied, kad cilvēki grēko – proti, tie garīdznieki, kuri sakām skaitām pātarus par padarītiem grēkiem un sludina grēku piedošanu pret atlīdzību – tie arī pūlas dabūt atpakaļ ļaudis, lai tie dzīvotu grēkos pēc tēvu tēvu parašām. Šiem nu piebiedrojas vēl kāda „jauna ticība”, kurai piekritēju skaits neliels, bet toties organizēts un enerģisks. Viņi sevi sauc par septītās dienas adventistiem. Tie uzstāda jaunatgrieztiem vēl vienu karantīnu, caur kuru tikai ļoti veselīgiem, t. i. Sv. Rakstus lasījušiem un garīgi stipriem kristīgiem izdodas tikt cauri… Tie uzdodas sevi par evaņģēlija ticīgiem. Pie durvīm nonākuši, tie piedāvājas ieiet viņu dzīvokļos, lai sarunātos par dievvārdiem, ko zināms, jaunie ticīgie nenoraida. Pēc tam tie pastāvīgi tos apmeklē un māca „savu” ticību, tiem lasīdami priekšā 1-2 stundas Bībeles pantus no dažādām Bībeles grāmatām, nekā nepaskaidrodami, līdz jaunatgrieztais ir galīgi apnīcis un noguris. Tad pēdīgi tie pasaka, ka sabats ir tas, ko tie sludina; un ka sabatu ir jāsvētī, ja grib izglābties no Bībelē aprakstītiem (līdzības veidā) zvēriem un nākt arī svētlaimē.”[1]
Tad tālāk Redins brošūrā “Brīvs no bauslības jūga” turpina:
„Katram interesētu uzzināt, ko tad adventisti īsti māca. Viņi uzsver galvenām kārtām ebreju bauslību, bet ne Kristus un Viņa apustuļu sludināto evaņģēliju. Tie ļaudīm ieteic sabatu, t.i. sestdienu, bet ne Kristu. Tie māca dvēseļu nomiršanu, bet ne mūžīgu dzīvošanu. Tie māca, ka kājas jātur tīras un tās esot jāmazgā pat dievkalpojumu sapulcēs, bet par šķīstām sirdīm tie runā ļoti reti. Mācīto šķīstību tie grib iemantot caur cūkgaļas neēšanu. Izdevīga viela tiem ir Jāņa parādīšanās grāmata. Tur aprakstītos skatus tie atļauj sev tulkot pēc saviem uzskatiem. Vēl kāds varētu jautāt: „Ko tad īsteni adventisti grib? Kas ir galvenais viņu nolūks?” To viņi nesaka tūlīt sākumā, bet padala līdz vēlāk – tie grib desmito tiesu no katra viņu locekļa kopieņēmuma – to ļaužu uzturēšanai, kuri propagandē adventismu.”[2]
Rakstot par svētdienas ievērošanu, Redins saka:
„Priekš cilvēka miesas vai gara nav no svara, no kuras dienas iesākt šīs dienas skaitīt, kad tikai pēc sešām darba dienām ir viena svētdiena. Pats sabata Kungs Jēzus strādāja svētīgu darbu visas septiņas dienas nedēļā, un naktis ir bieži pavadījis lūgšanās. Ko Viņš varēja un darīja, tas mums nav pa spēkam. Mums vajag katram darbam noteiktus laikus. Jau Jēzus virszemes dzīves laikā varizeji nebija mierā ar to, kā Jēzus iedalīja savu laiku; un vēlāk tie bija nemierā ar to, kā pirmie kristīgajiem, sekodami Jēzus priekšzīmei, iedalīja savu laiku. Pēdējos gadu desmitos šis nemiers ieradies arī Latvijā un dara daudz rūpju Sv. Rakstus mazāk pazinējiem kristīgajiem. Mēs, kristīgie, sekodami pirmkristīgo paraugam, izlietojam gara stiprināšanai pirmo nedēļas dienu, svētdienu. Bet adventisti biedina no tam un mūs skubina šim darbam izlietot sabatu jeb sestdienu, sacīdami, ka svētdienas svētīšana esot Jāņa parādīšanās grāmatā minētās „zvēra zīmes” pieņemšana, jo to esot iecēlis Romas pāvests. Tā kā šāda mācība nesaskan ar Sv. Rakstiem, nedz ar vēsturi, tad še dažas rindiņas jāziedo arī šim jautājienam… tas Kungs Jēzus ievadīja mācekļus pamazām uz pirmās nedēļas dienas lietošanu… pēc grūta darba sabatā (Lūk. 13:14; Jāņa 9:14) Jēzus pirmā nedēļas dienā izgāja atpūsties un lūgšanā atspirdzināties… Pirmā nedēļas dienā arī meklēdamas dvēseles, sabatā iekustinātas, nāca pie Jēzus tuksnesī, lai pie Viņa vēl vairāk mācītos… Visus Kristus mācekļus, Sv. Gara vadītus uz patiesību (Jāņa 16:13), redzam pirmā nedēļas dienā pulcētus tā Kunga vārdā (Mat. 18:20) un pašu to Kungu Jēzu viņu vidū (Jāņa 20:19). Šai pašā dienā tie saņem arī Sv. Garu lielam uzdevumam (Jāņa 20:22-23). Nākošā pirmā nedēļas dienā, kā parasts, Kristus mācekļi bija atkal kopā tā Kunga vārdā un Viņš bija atkal viņu vidū (Jāņa 20:26). Šajā dienā māceklis Toms nāca pie dzīvas ticības uz Jēzu (27-29. p.).” Tad seko teikums: „Jāņa parādīšanas grāmata uzrakstīta pirmā gadsimteņa beigās, kamēr evaņģēliji un apustuļu grāmatas uzrakstītas vēl daudz agrāk; un visās viņās ir jau liecības par pirmās nedēļas dienas svētīšanu pie kristīgiem.”[3]
Taču autors nemin nevienu Bībeles rakstu vietu, lai šo pieņēmumu apstiprinātu, kas skaidri apliecinātu, ka sabata svētums ir pārgājis uz svētdienu, bet pāriet pie baznīctēvu liecības, minot Ignāciju, Barnabu un citus, līdz secina: „ka 109. g. pēc Kristus svētdiena bija jau visu kristīgu kopīpašums, un ka šī ieraža bija saskaņā ar Dieva prātu. Ja tas tā nebūtu bijis, tad apustulis Jānis un no apustuļiem iespaidotās draudzes būtu pret šo ieražu ieņēmušas stāvokli… Ja ņemtu lietu no formālās puses, arī tad, pirmlaiku kristīgiem lielākas tiesības uz svētdienas svētīšanu, nekā uz sabatu. Jozuus laikā taču viena diena gāja zudumā (Joz. 10:12-14) un tādēļ īstais sabata dienas laiks taisni ietilpst mūsu svētdienā. Adventisti, vai nu vēsturi nepazīdami, vai gribēdami sastādīt „jaunas ticības” mācību,… tās mēģinādami ar nenotikušiem „faktiem” apstiprināt.… Drīzāk mums varētu būtu tiesības sacīt,… ka adventistu Sv. Rakstu sagrozīšana… un vēstures nepareiza atstāstīšana… ir tumsības spēka darbs.”[4]
Sutta, izlasot šo brošūru un netaisnās apsūdzības, protams, par šādu „uzbraucienu” bija neapmierināts un nolēma izdot „Atbilde uz brošūru „Brīvs no bauslības jūga”. Redina brošūrā ir vairāk nekā 60 lapaspušu, bet Sutta uz to atbildēja ar 8 lapaspušu brošūru. Minēšu vairākas atsauces no tās:
„Ko visu minētā brošūra nepūlas atklāt, bēdīgi top ap sirdi redzot, ka daudziem skaistiem Bībeles pantiem jākalpo tumsībai. Nevaru iedomāties, ka atradīsies kaut viens lasītājs, kurš, minēto brošūru izlasījis, būs ko atradis izņemot to, ka autors uzbrūk sabatam un citiem patiesības punktiem. (..) Autora labo gribu kalpot saviem līdzcilvēkiem jau var redzēt un tā ir arī vienīgā brošūras vērtība. (..) Priekšvārdā autora šķēps ir vērsts tieši pret septītās dienas adventistiem. Tur, protams, neko nevaru iebilst, ar prieku dzirdu ikviena pretinieka balsi, kamēr tā korekta. (..) Es agrāk nespēju saprast to, ko saprata adventisti, jo bija luterticīgs no luterāņu vecākiem, stingrs baznīcas apmeklētājs, tiekams pie manis nāca adventistu mācītājs un lietišķi saprotami mani pārliecināja par maldībām. Tad es sapratu Luteru un spriedu: ja nu Luters neturēja par grēku iziet no baznīcas, kurā viņš bija dzimis un audzis, tad arī man, kā reformācijas bērnam, nebūs par grēku pieņemt pilnu evaņģēlija patiesību. (..) Savu brošūru nobeidzot, autors parāda, ka pieder pie tiem pašiem ļaudīm, kurus visu laiku apkaro. Es citādi nevaru saprast pēdējā nodalījuma virsrakstu: „Sods par jaunās derības bauslības un evaņģēlija neturēšanu”. Kāpēc tad tos, kas bauslību tura apkarot? Jo cilvēkam bez bauslības ir bruģēts ceļš uz grēku. (..) „Vai tad mēs to bauslību iznīcinājām caur to ticību? Nemaz! Bet mēs to bauslību apstiprinājām” (Rom. 3:31). (..) Jēzus parādīja, cik augstu Viņš cienīja Dieva baušļus, ko arī darījuši visi Dieva kalpi visos laikos, zinādami, ka visas mācības gala vārds ir šis: „Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas (ne tikai adventistiem, bet) visiem cilvēkiem” (Sal. Māc. 12:13). Vienīgi tādi cilvēki, kuri ir Darvina teorijas piekritēji un pēc savas pārliecības – mērkaķu pēcnācēji un sevi grib atšķirt no ticīgo sabiedrības, var sacīt: „Brīvs no bauslības”, jeb arī tas cilvēks, kurš sevi nesajūt par grēcinieku (t. i. veselais, kuram ārsta nevajag), jo „bauslība ir dota grēciniekam”, lai tas sajūt žēlastības vajadzību. (..). Viens ļoti svarīgs izteiciens ir 60. lpp.: „Tātad sabata bauslis bij viens no tiem maziem jūdu baušļiem, ka tas nebija pieminēšanas vērts.” Uz šo izteicienu atgādāsimies Kristus vārdus: „Ja kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmetis un tos ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts tas mazākais debesu valstībā.” Nekad Israēla tauta nesaņēma tik bargu sodību, kā par šo, „mazāko bausli”; ikviens Bībeles pētnieks zina. (..) Vēl viens raksturīgs izteiciens iz 30. lpp.: „Viņš caur savām asinīm atņēmis bauslības lāstam spēku”. Tā kā tāda rakstu vieta Bībelē nav, tad viņa arī netiek uzrādīta, tā ir autora fantāzija – tukša pasaka. Ir gan viena līdzīga rakstu vieta: „Kristus mūs ir atpircis no tā bauslības lāsta” (Gal. 3:13), atpircis no lāsta, bet ne iznīcinājis to. Piemēra dēļ raudzīsimies uz cilvēku, kurš kādam ir parādā uz vekseli, kuru nespēj maksāt. Vekselim ir spēks nemaksātāju novest cietumā. Nāk viena persona, samaksā vekseli un caur sevi to dzēš, bet nu sanāk pēc autora loģikas, Kristus atņem bauslības lāstam spēku, saplēš, iznīcina, nevis izpērk vekseli un saplēstam vairs nav spēka. Tādā gadījumā arī grēkam vairs nebūtu vara pār cilvēku, bet mēs redzam ik uz soļa, ka tas tā nav. Tas taisnais klūp septiņkārt. Tanī vietā, kur vajadzēja turēties pie praviešiem un apustuļiem, autors pāriet uz baznīcas tēviem. Dievs mums devis Bībeli un nevis cilvēku izteicienus. Pēc Viņa vārda un nevis pēc baznīcas tēviem tapsim tiesāti. (..) Tā kā mūsu draugiem, ne adventistiem, vislielākais arguments ir Kol. 2:16: „Lai neviens jūs netiesā”, tad gribu ar šo rakstu vietu iesākt un pakāpeniski pāriet uz tālākiem apcerējumiem.”[5]
Tad 1929. gadā izdotajā brošūrā „Mūžīgais un ēnas sabati” Sutta analizēja Bībeles rakstu vietu Kol. 2:16 un skaidroja, ka ar to tiek norādīts uz ēnas sabata atcelšana, kas pastāvēja jūdu dievkalpošanā, nevis Dieva bauslis. Sutta izcēla Bībeles sabatu, kas ir mūžīgā Dieva bauslis. Citēšu no šīs brošūras:
„1541. g. M. Jobsts iesniedza Dr. Mārtiņam Luteram priekšlikumu nesludināt bauslību baznīcā, tāpēc, ka tā netaisno cilvēku. Par to Dr. Mārtiņš Luters ļoti apskaitās un sacīja: „Kas iznīcina mācību par bauslību, tas aiztiek arī pilsoniskās kārtības un pārvaldīšanas likumus. Un, kad izdzen bauslību iz baznīcas, tad pasaulē nav vairs nekādas grēka atzīšanas. Baznīcas saeimā Kopenhāgenā 1887. gadā mācītājs P. Krags izteicās: „Es to nevaru atzīt, ka desmit baušļi nebūtu spēkā priekš mums. Vēsture nesaka neko tamlīdzīgu. Kad Pāvils savā grāmatā Kolosiešiem raksta, ka bauslība ir iznīcināta caur Kristu, viņš zem tās saprot šķirības starpsienu starp jūdiem un pagāniem, Mozus bauslību. Desmit baušļi, ar kuriem Mozum nav nekādas darīšanas, tika ar paša Dieva balsi pasludināti un ar paša Dieva pirkstu uzrakstīti par zīmi, ka tiem būs spēkā būt visos laikos. (..) Kristus mēdza tos abus kopā likt, bauslību un evaņģēliju, abus, ticību un labus darbus, lai parādītu, ka ticības nav tur, kur labie darbi neseko” (Suttas citēts no Conradia, 98. lpp). (..) Ja nu ir cilvēki, kas iedrošinās kādu tiesāt jeb kādam pārmest par sabata turēšanu, tad tiem vajadzētu būt tikpat godīgiem un pārmest citiem cilvēkiem, ka viņi nezog, neslepkavo, jeb nepārkāpj citu kādu bausli. (..) Svētīgi tie, kas viņa baušļus dara (protams tura arī sabatu, kā baušļos ietilpstošu), lai viņiem vara iraid pie tā dzīvības koka un lai viņi ieiet pa tiem pilsētas vārtiem (Atkl. 22:11). Viņa baušļi izteikti desmit vārdos, bet šie vārdi mūsu rokās nākuši sagrozīti. Salīdzini savu katķismu ar 2. Mozus gr. 20. nod., tad redzēsi, kas noticis!”[6]
[1] „Brīvs no bauslības jūga”, 3-4.
[2] „Brīvs no bauslības jūga”, 7.
[3] Turpat, 48-51.
[4] Turpat, 53-54.
[5] Citāti no brošūras „Atbilde uz brošūru „Brīvs no bauslības jūga””.
[6] „Mūžīgais un ēnas sabati”, 14.