„Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo” Lūkas 22:26.
Pēc definīcijas vadība ir process, kurā indivīds ietekmē indivīdu grupu, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Vadītājs ietekmē sekotājus. Vadība nevar būt bez ietekmes. Tā notiek grupā, kuru vadītājs ved uz noteikta mērķa sasniegšanu. Lai sasniegtu šo kopīgo mērķi, vadītājam un grupai, kuru viņš vada, savstarpēji ir jāsadarbojas.
Vadītāja un grupas mērķi var sakrist, taču vadītāja vadīšanas stils grupai var būt nepieņemams. Piemēram, Mozus veda Israēla tautu uz Apsolīto zemi. Viņiem bija kopīgs mērķis, taču tauta pastāvīgi bija nemierā ar savu vadītāju. Šis nemiers nebija saistīts ar to, ka Mozus būtu slikts vadītājs. Nē. Dievs bija devis Mozum autoritāti un varu, taču tautas daļai tas nebija pieņemami. Dažu acīs Mozum vispār nebija nekādas autoritātes. Pat Mozus sejas spīdēšana no uzturēšanās Dieva klātbūtnē nebija arguments, kas tiem liktu pakļauties Mozus vadībai. Pat tas, ka Dievs bija devis Mozum baušļus, nenozīmēja, ka tauta bija dedzīga viņam paklausīt. Tauta ar entuziasmu bija gatava atmest Mozus vadību un pieņemt citu vadītāju (Āronu ar zelta teļu, Korus, Dātans, Abirāms). Tomē tautas izvēle nebija Dieva izvēle, kurš bija aicinājis Mozu, lai viņš īstenotu Dieva autentisko vadību Savas tautas labā.
Kāda ir vadības autoritāte 21. gadsimtā?
Sekotāji ir tie, kas savam vadītājam sniedz autoritāti un nosaka tā atbilstību mērķa sasniegšanā. Tas noteic šo sekotāju tālāko likteni. Bībelē mēs lasām, ka Dievs ir sniedzis autoritāti sentēviem un praviešiem. Tur ar to viss ir skaidrs, taču mūsdienās neviens vairs nevar sev pieprasīt līdzīgu vadības autoritāti sabiedrības acīs pat veicot Kristus misiju evaņģēlija pasludināšanā. Šādu vadības autoritāti neviens nevar pieprasīt pat draudzē, jo tādam uzreiz tiks norādīts, ka šāda autoritāte piemīt tikai un vienīgi Kristum.
Norshauss raksta, ka pagājušajā gadsimtā, kad tika aprakstīta vadība, tad bieži vien tika aplūkotas vadītāja spēcīgās īpašības, vara, spējas motivēt un piespiest rīkoties atbilstoši vadītāja prasībām. Tieši spēka pozīcija, kas ietekmē sekotājus, bija svarīgākā, kad tika aplūkots vadītājs pagājušajā gadsimtā. Tagadējā gadsimtā, pateicoties postmodernisma iespaidam un masu mediju ietekmei, kas padara vadītājus „caurspīdīgus”, krietni vien ir zudusi jebkuru vadītāju autoritāte sabiedrības acīs. Vadības pētnieki tagad meklē jaunas vadības pieejas un parādās jauni ceļi:
- Autentiskā vadība. Kur tiek uzsvērts vadītāja īstums.
- Garīgā vadība. Kur tiek uzsvērtas vērtības un izjūtas, kuras ir kopīgas vadītājam un vadītai grupai.
- Kalpošanas vadība. Kur vadītājs ir kalpa lomā, kurš izrāda rūpes par grupas locekļu vajadzībām, lai visi kopā aizsniegtu kopīgo mērķi.
- Adaptēšanās vadība. Kur vadītājs aicina sekotājus piemēroties, kad tie saskaras ar grūtībām vai izaicinājumiem, risinot problēmas.
Visas četras vadības formas ir interesantas, taču tieši autentiskā vadība ir nonākusi pētnieku redzes lokā salīdzinoši nesen un vēl joprojām tā ir zinātniskās izpētes procesā. Sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc autentiskas vadības. Īpaši pēc 2001. g. 11. septembra notikumiem un dažādiem citiem satricinājumiem, kur ļaudis meklē kādus vadītājus, kuriem varētu uzticēties kritiskā brīdī.
No vienas puses autentisku vadību ir grūti definēt. Kas tā ir? Šo autentiskumu var meklēt gan paša vadītāja personiskajā pieredzē un dzīvē, kur vadītājs praktizē vērtības, kuras māca citiem. Taču, no otras puses, te ir svarīga arī sekotāju reakcija uz vadītāja īstumu, ko tie uztver kā autentisku, jo vadītājs ietekmē sekotājus, kā arī sekotāji ietekmē vadītāju. Tas ir abpusējs process.
Pētnieki dažādi definē autentisku vadību. Viena no šīm definīcijām ir šī: autentiska vadība ir vadītāja spējas parādīt psiholoģiskas un noteiktas ētiskas īpašības, kur ietilpst pārliecība, iekšēja morālā perspektīva, līdzsvarota darbība un attiecību caurspīdīgums.
Ko sagaida no autentiskas vadības?
Mūsdienās grāmatas un programmas par autentisku vadību ir ļoti populāras. Daudzi vēlas saprast, kā kļūt par autentisku vadītāju. Piemēram, Bils Džordžs savos pētījumos ir noteicis, ka autentiskam vadītājam ir īsta vēlēšanās kalpot citiem, viņi paši sevi pazīst un tie jūtas brīvi, kad vada, turoties pie savām personiskajām pamatvērtībām. Precīzāk, autentiskam vadītājam piemīt piecas īpašības:
- tas saprot mērķi, kuru vēlas sasniegt,
- tam piemīt spēcīga izjūta par savas lietas taisnīgumu, ko tas dara,
- tas veido uzticības attiecības ar citiem,
- tas parāda pašdisciplīnu un vadās no savām vērtībām,
- tas no sirds ir dedzīgs par savu misiju.
Autentiskam vadītājam ir reāla izjūta par mērķa nozīmi, kuru vēlas sasniegt. Tas spēj dedzīgi citiem stāstīt par šo mērķi un ierosināt tos virzīties pretī tā sasniegšanā. Tādam vadītājam patiesi rūp sava uzdevuma veikšana un šī mērķa sasniegšana.
Materiālos par autentisku vadību dažkārt kā piemērs tiek minēts Terijs Foks, kuram onkoloģiskas saslimšanas dēļ tika amputēta kāja. Viņš iegādājās kājas protēzi un centās noskriet distanci pāri visai Kanādai no Atlantijas līdz Klusajam okeānam, lai ierosinātu sabiedrību pievērst uzmanību onkoloģiskajām slimšanām un vāktu ziedojumus vēža izpētei. Lai gan Fokss mira pirms finiša sasniegšanas, viņa dedzība un mērķtiecība bija ietekmējusi miljonus cilvēku. Foksa dibinātais fonds ir savācis vairāk nekā 400 miljonus dolāru onkoloģisko saslimšanu izpētei. Terijs Foks tiek minēts kā autentiska vadītāja piemērs.
Norshauss norāda, ka autentisks vadītājs zina, kur atrodas viņa „patiesie ziemeļi” gluži kā kompasa adata. Tam ir skaidrs, kurp viņš virzās un par kuru labo mērķi cīnās. Autentiskam vadītājam ir spējas veidot spēcīgas attiecības, līdzdalīt savu stāstu un vīziju citiem, kā arī ieklausīties citu stāstos. Šajā savstarpējā saskarē starp vadītāju un sekotājiem veidojas uzticības un tuvuma sajūta, kas iedrošina doties tālāk kopīgā mērķa sasniegšanā kopā ar vadītāju.
Nepieciešamība pēc autentiskas vadības
Mūsdienās ļaudīm ir vēlēšanās pēc piekļuves pie saviem vadītājiem un tie vēlas, lai to vadītāji ir atvērti tiem. Ļaudis vēlas, lai viņu vadītāji ir arī „caurspīdīgi”, lai tie nav noslēgti, tie vēlas uzticēties saviem vadītājiem. Ja viņi to saņem, tad tie dāvā saviem vadītājiem lielu uzticību un nodošanos to labā.
No autentiska vadītāja tiek prasīta arī pašdisciplīna, gluži kā no maratona skrējēja, kurš paliek distancē līdz mērķa sasniegšanai. Tas prasa piepūli, lai nenovirzītos no sava iekšējā kompasa virziena. Disciplinēti vadītāji ir paredzami, ļaudis zina, ko no tiem sagaidīt, tie zina, kā ar tiem sarunāties. Ja vadītājs atrodas uz iepriekš zināma kursa, tas sekotājiem sniedz drošības sajūtu.
Autentiska vadītāja svarīga īpašība ir arī līdzjūtība un sirds iejūtība. Tas spēj būt atvērts citu vajadzībām, ar vēlēšanos palīdzēt citiem. Vadītājs spēj attīstīt sevī šo īpašību, kad ieklausās citu dzīves stāstos, iesaistās vietējās kopienas vai mazattīstīto valstu palīdzības projektos.
Pēdējo divdesmit gadu laikā sabiedrībā ir izveidojusies liela neuzticēšanās pret vadītājiem, kad tie ir bijuši liecinieki dažādu vadītāju privātās vai publiskās dzīves izgaismošanā. Tas ir izraisījis lielu vilšanos vadītājos. Autentiska vadība sniedz ļaudīm nepieciešamās atbildes šajā neskaidrajā pasaulē, kur ir nepieciešami labi un saprātīgi vadītāji, kas dara „labo” un „pareizo” saviem sekotājiem un sabiedrībai kopumā. Tie izceļ autentiskas vērtības un rīcības modeļus, kurām var sekot pārējie.
Autentiskās vadības kritika
Kritika par autentisko vadību ir tāda, ka to ir grūti izmērīt vai noteikt, kur ir tās autentiskums, un kur tā nav. Autentiskumu vadībai piešķir sekotāji un nevis pats vadītājs. Sekotāji ir tie, kas, vērojot vadītāja vērtības un darbību, tai sniedz savu uzticību un piešķir autentiskumu. Tikai izejot no tā vadība iegūst autoritāti savu sekotāju acīs.
Norshauss savā grāmatā norāda, ka dažkārt ir grūti noteikt, kādas ir vadītāja izcelto vērtību attiecības ar tā paša iekšējo pārliecību. Piemēram, vadītājs izceļ kā vērtību taisnīgumu. Kā šī vērtība tiek saskaņota ar paša vadītāja iekšējo pārliecību un rīcību? Izpratne par taisnīgumu starp vadītāja sekotājiem var atšķirties. Vadītājam tas ir liels izaicinājums rīkoties taisnīgi, lai tas atspoguļotu šo vērtību kāda augstākā mērķa sasniegšanas labā.
Nav skaidrs, kā autentiska vadība spēj veicināt pasludināto mērķu sasniegšanu. Tā šķiet pievilcīga un ir pieprasīta sabiedrībā, taču nav vēl skaidrs, cik šāda veida vadība ir efektīva un kādu galaproduktu tā spēj sasniegt. Bez tam nav skaidrs arī jautājums, vai autentiska vadība spēj būt produktīva. Pašlaik mūsdienās notiek šī vadības modeļa zinātniskā izpēte, jo ir daudz jautājumu. Piemēram, ļaužu grupa var piešķirt līderim uzticību kā autentiskam vadītājam, un tas tiek uzskatīts par autentisku vadītāju, taču tam nav spēju organizēt vai arī tam trūkst tehnisku iemaņu veikt administratīvu darbu. Autentiskums ir svarīgs un tas ir vērtīgs, lai veiktu labu vadību, tomēr nav skaidrības, cik šis modelis ir efektīvs, raksta Norshauss.
Pielietojums
Ļaudis ir spējīgi būt autentiski vadītāji. Tas sevī ietver mūža garuma mācīšanās procesu, kur vadītājs ar savu dzīvi, personiskajām vērtībām un degsmi par noteikta mērķa sasniegšanu aizrauj sev līdzi arī citus. Autentisks vadītājs cenšas darīt „pareizo” lietu savā darbībā, būt godīgs attiecībā pret sevi un citiem, darboties kopīgā labuma dēļ un uzupurēties citu labā. Autentiska vadība spēj ietekmēt sekotāju morāli un vērtības, kad tie saskaras ar kārdinājumiem un izaicinājumiem, un rīkojas pēc šī vadītāja atstāta piemēra. Šāda vadība spēj morāli stiprināt savus sekotājus un veicina ētiskas attiecības starp dalībniekiem vadītajā organizācijā kopumā.
Kristus ir licis mūsu priekšā autentiska vadītāja paraugu: „ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst” Jāņa 10:9-11.
Kristus te runā par autentisku vadību. Labais gans kā autentisks vadītājs ir gatavs ziedot savu dzīvību savu avju labā, lai tos pasargātu no vilka. Avis viņam uzticas, jo pazīst viņa balsi. Gans pret tām vienmēr ir bijis labs, tādēļ avis tam seko, jo zina, ka gana izraudzītais virziens ir ne tikai pareizs, bet arī ved pie labām ganībām un lēna strauta, kur avīm ir drošība.
Autentiska vadītāja paraugs ir Kristus. Lai gan Kristus nebija parādījis tehniskas spējas būt labam administratoram, militārā karavadoņa spējas, finanšu giganta spējas, Viņš nebija spējis kļūt visiem Draugs, tomēr Jēzus vadība ir autentiskās vadības paraugs, kam ir vērts sekot. Šī autentiskā vadība ir atklāta Jaunās Derības evaņģēlijos un vēl aizvien iedvesmo Kristus sekotājus visā pasaulē un visos laikmetos.
A.P.
Literatūra:
Northhouse Peter G., „Leadership: Theory and Practice”, Los Angeles: SAGE, 2016.
Bredfeldt Gary, „Great Leader, Great Teacher”, Chicago: Moody Publishers, 2006.