Ījaba 34:10-11: ”Tāpēc, ak vīri, kam saprāts ir savā vietā, uzklausiet mani! Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu nedz tas Visuvarenais – viltu. Nē, bet gan, kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita , tāds tam tiek novēlēts liktenis!”
Šīs skaistās atziņas, kuras šobrīd ir manā priekšā, runājot par sekojošo; tās tika sameklētas un apkopotas kādā grūtā brīdī, kad cilvēcīgā palīdzība vairs nebija iespējama un tika atteikta. Šie vārdi tika veltīti Mainai, un lasīti priekšā, tajā tumšajā stundā, kad bija jāiet cauri viņas smagajam pārbaudījumam! Un šodien man ir tāda iespēja (runājot par laimi) pasniegt to jums, kā skaistu ziedu, un kā labāko ar ko Dievs mūs ir aplaimojis…. Grūti ir pieņemt, ka nebūs vairs tādi rīti, ne arī tādas dienas, nedz tāds pats vakars!!… Būs dzīvē mirkļi, kuri smaržos pēc bērnības, pēc siltajām mātes rokām, mirkļi, kuri vēlreiz atsauks atmiņā mīļotā glāstus. Tas ir brīnums, un grūti ir novērtēt šī brīža burvību! Bet visam skaistajam līdz var arī atgriezties atmiņas, kas sevī nes smeldzi, vai pat sāpes un ciešanas;(…) un, kas sažņaugs krūtis un liks ritēt asarām. Ikviens šāds aizejošs notikums, laika plūdumā ir vērtība, ko nav iespējams atgriezt. Katrs mūsu ticības posms tiks pārbaudīts, un mēs tiksim svērti svaru kausos. Tāpēc tie jāizvērtē un jāizlabo. Tas varbūt ir viens netīši izteikts vārds, vai kāda nepareiza rīcība, vai pat tikai sejas izteiksme, katrs būs pēdējais, ko nevar vairs atsaukt un, kas sev līdzi nes rētas, kuras paliek!!? Vai zini, ka: „laika vilcienā biļetes atpakaļ neizsniedz!?”….. Tāpēc novērtēsim to, kas mums tiek iedots!…
Ikdienā tverot šos brīžus un, ieslēdzot tajos visskaistāko un visvērtīgāko, mēs veidojam savu nākotni, pie kā varēsim atgriezties, lai turpinātu to izdaiļot. Tāpēc šie mirkļi mums ir jāciena un jāglabā. Jo, ja, reiz pienāks diena, kura būs tumša un drūma, tad varēsim atsaukt tos atmiņā, kas mūsu cerību tad darīs gaišu!
Tagad pārdomājot par Dieva mīlošo gādību, kādu mēs to visi izjutām, mani tā saviļņo viņa laipnība un žēlastība, ka pakrītot uz ceļiem lūgšanā, nevaru pienest savu lūgumu bez iekšēja saviļņojuma, bez asarām! Sastopoties ar Tēva labvēlību un mīlestību manī izgaist mans paša spēks un varēšana. Es alkstu un slāpstu pēc ciešākas un vel jo ciešākas saiknes ar Jēzu jau šajā dzīvē. Mana dvēsele sniedzās pēc Dieva, pēc piedošanas un miera, pēc taisnošanas un patiesa svētuma. Jo sadraudzība ar Viņu un pārdomas par debesu lietām dvēseli pārveido Kristus līdzībā!!
Šīs dzīves laikā mums ir jāizšķiras, kur mēs pavadīsim mūžību? Jau šeit un tagad mums jāiemācās priecāties par Debesīm un Dievu! Miljoni ilgojās pēc nemirstības, bet nezin, kā pavadīt sabata pēcpusdienas!?. Lūk mēs paši klajam sev gultu nākotnei…. Jo vairāk mēs vēlēsimies iegūt no šīs zemes, jo mazāk mēs iegūsim Debesīs. Šeit, mūsu vienīgā drošība ir likt mūsu rokas Viņa rokā,- Viņam pilnīgi uzticoties …Kaut cīņa vēl nav galā, un mums vēl jānodrošinās pret ienaidnieku. Tad tomēr uz otro pusi; „Vai drīkstam cerēt, vai drīkstam domāt, par prieka pilniem, laimīgiem brīžiem jau tagad??
Neliels piemērs no otrā pasaules kara: „pulkvedis Klīrs saņēma rīkojumu atstāt Koregidoru pirms šīs tās krišanas. Pusnaktī vajadzēja iekāpt zemūdenē, lai nokļūtu drošībā. Pavēle skanēja: „Sagatavojieties uzkāpt uz kuģa bez personīgām mantām!”
Šeit ir jautājums mums!… „Ko mēs paņemsim līdz, atstājot šo zemi? Kas būs tas, uz ko varēsim balstīties bēdu laikā?… Tas būs vienīgi Kristus taisnais raksturs. Debesīm neder pilnīgi nekas no šīs pasaules, tur netiks ieausts neviens cilvēcīgs pavediens.
Laime, pēc kuras ilgojās miesīgais cilvēks, un laime, ko piedāvā Dievs, ir divas atšķirīgas parādības. Laime, ko cilvēki bauda šajā pasaulē ir viegli drūpoša. Vienā dienā mēs atrodamies kalna virsotnē, bet otrā – jau esam nogāzusies ielejā! Protams, ka vieglāk un patīkamāk ir peldēt pa straumi, un to arī daudzi dara. Jo, pāreja no taisnības un svētuma uz neticību un tumsu, neprasa piepūli…! Turpretī tam, kas vēlēsies aizsniegt mūžības krastus, būs smagi jācīnās pret vēju un straumi!!…
Tāpēc nekļūsti mazdūšīgs no pretestības ar ko tev jāsastopas. Mazdūšīgus mūs padara mūsu pašu izjūtas. Dzīves izmaiņas jeb pārgrozības var likt krist izmisumā; bet tur var būt, sava vieta arī miera, laimes un prieka brīžiem, bet, ja ļausim tām noteikt mūsu ejamo ceļu, tad pat viscerīgākais sakums var beigties ar tukšumu!! Īsti dzīvot var tikai tas, kas mirst pats sev. Personīgā „es” nāve ir īstas dzīves sākums. Pārmērīga nodarbošanās pašam ar sevi, savu izjūtu analizēšana; vedīs pretī izmisumam, jeb arī citus notiesājošai paštaisnībai. Tieši šeit daudzi maldās, jo tie, kas jūtas dara par savu kritēriju, arī laimi un svētošanos, saskata līksmā pacilātā garastāvoklī. Priecīgu jūtu trūkums vēl neliecina, ka attiecīgā persona ir vai nav svētojusies, un nav arī apliecinājums, ka cilvēks būtu nelaimīgs. Jo patiesa svētošanās ir ikdienas darbs, kas turpinās kamēr vien cilvēks dzīvo. Kurš dienu no dienas cīnās pret ļaunumu, pārvarot savas grēcīgās tieksmes, tiecoties pretī sirds un dzīves svētumam!
Meklējot laimi sev pašam, tā nav atrodama. Parasti tie, kas to dara, nav laimīgi… Laime ir pielīdzināma taurenim, kuru grūti noķert. Mums vienkārši jāatsakās tos meklēt, jo izvēloties personīgo laimi par savas dzīves mērķi, ir bezcerīgi… Tā mēs visu savu dzīvi pavadīsim dzenoties pēc laimes tauriņiem, līdz pagurs mūsu kājas un mēs saļimsim ceļmalā. Laime nav kaut kas tāds, ko mēs varētu aplūkot kā varavīksni, vai izjust, kā ugunskura siltumu. Laime ir tas, „Kas esam mēs paši”…. Tāpēc tie, kas turpinās „alkt un slāpt pēc patiesības”, paliks klusu, jo šie vārdi norāda uz personīgām cīņām, pārdomām un pūlēm pilnveidoties…
Un mūsu dzīvē, var būt arī vēl daudz, kas labāks par ciešanu un sāpju klāt neesamību. Tā ir Dieva aizgādība sāpēs un ciešanās. Kāds ir teicis: „Miers neiezīmējas ar dzīves cīņu trūkumu vai neesamību, bet gan ar to pārvarēšanu!” Jūrnieks, kas vēlēsies braukt tikai pa klusiem ūdeņiem, nekur tālu netiks… Dzīve šeit virs zemes nekad nesniegs tikai labu. Lietderīgai dzīvei ir jānes dažādas nastas. Citādi tā kļūs par tukšiem ratiem!
Ja mēs līdz ar Viņu ciešam, līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti. Miers, ko gūstam no tā, ka līdz ar Viņu ciešam, nav miers bez sāpēm, bez grūtībām, bet gan, miers grūtībās, miers sāpēs, miers vētrās!! (Ps. 97;2.) „Padebeši un tumsa ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti.” Arī Ījabs izsaucās: (Ps. 19;8.) „Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām takām Viņš ir klājis tumsu.” Bet ir teikts, ka: „Grūtības nepārsniegs mūsu spēkus, kādi tiks doti to pārvarēšanai….” Mūsu pūles labu darīt var būt nopietnas un neatlaidīgas, tomēr mums var nebūt atļauts skatīt to rezultātus. Tad mums mūsu darbs var likties veltīgs, bet Pestītājs mūs nomierina, ka mūsu darbi ir ievēroti Debesīs. Ap. Pāvils saka: „Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” Un (Ps. 126:6) saka: „Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”
Golgatas drausmīgo ēnu tuvumā, kad mācekļu augstprātīgais lepnums joprojām bija tik pat stiprs un neiedragājams, Jēzus apsējās ar dvieli un noliecās mazgāt mācekļu kājas….
Kristus nenovērsās no grēcinieka viņu zaimu un izsmiekla dēļ. Viņš paturēja tiesības viņus mīlēt un cīnīties par viņu pestīšanu. Ne jau tāpēc Viņš mira raupjo roku pienaglots pie krusta, ka tas varētu radīt Viņā cēlas jūtas; Viņa dzīvi vadīja kāds augstāks, cildenāks mērķis. Jo citādi Viņš būtu noslaucījis Savu asinīm klāto pieri un atgriezies debesīs. Lai cilvēks maksā pats par saviem grēkiem!? …Vai Jūs šeit saredzat laimes patieso būtību??
Daudzi domā, ka visvairāk prieka vajadzētu būt debesīs, Bet vai mēs saprotam, ka tur atrodamas arī visdziļākās sāpes? Jo lielāka mīlestība, jo lielākas ir arī bēdas Un kamēr vien grēks turpinās cīņu par virsvaldību, būs bēdas! Kad reiz pienāks diena un mēs stāvēsim jaunās pilsētas mūru iekšpusē, un noraudzīsimies uz tiem, kas ārpusē izmisumā kaist par savas dzīves noslēgumu, mēs nespēsim priecāties par viņu nāvi. Pār mūsu vaigiem ritēs asaras, jo tur daudziem no mums atradīsies mūsu mīļie vecāki, mūsu bērni, mūsu tuvinieki. Raudās arī Kristus, jo ārpusē stāvēs tie par kuriem Viņš atdeva savu dzīvību. Raudās tēvs, jo ir sacīts: „Man nav patikšana pie grēcinieka nāves!”
Vēl šodien uz mums runa Kristus. Vēl turpina skanēt Viņa Vārdi. Jesaja nosauc Viņu par vīru, kas pazīst bēdas, un Viņš ir sacījis: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” (Mat.26;38.) Un tomēr šajā stundā Viņš saka saviem mācekļiem: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu:” (Jāņa.14;27.)Iegūstot mieru, kas ir Kristus krūtīs, jūs patiesi būsiet laimīgi!
Šodien šajā pasaulē valda cilvēka „es”. „Es”, ir visu lietu mērs. „Es” nemeklē, ko lielāku par sevi pašu, lai tam piederētu, bet ko tādu, kas atbilstu paša izmēram, kaut ko tādu ar ko „es” justos ērti. Vienīgais noteicējs, valdnieks un likuma devējs ir cilvēku augstprātīgais „es”. Taču ir kāda īpašība, kura līdz ar to izzūd no mūsu dzīves un no šīs pasaules – tā ir nodošanās un sevis aizliegšana! Kādreiz ar trim neatvairāmiem vārdiem: „Nāc man pakaļ!” Jēzus uzaicināja Mateju atstāt savu ienesīgo nodokļu iekasētāja amatu, un tas cēlās un sekoja Viņam… Mūsdienu vieglajā un pielāgotajā kristietībā, kura nepazīst krustu, šīs īpašības bieži paliek neievērotas. Nav mazums to, kas gatavi upurēt debesis, lai tikai iegūtu ko iekārotu un tajā iegremdētos. Atsakoties no tā, kas ir lielāks par paša „es”, mēs zaudējam durvis uz patiesu laimi!…. Visi, kas savu dvēseli, miesu un garu nodod kalpošanas darbā Dievam, pastāvīgi saņems jaunas fiziskā, intelektuālā un garīgā spēka veltes. (Jes. 58:8.) „Tad tava gaisma izlauzīsies ausmā tava dziedināšana steigs plaukt, tava taisnība ies tavā priekšā (…) Kad tu sauksi, tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, tas Kungs sacīs: „Redzi, še Es esmu”!
Žēlastības pilnais Tēvs bieži iedrošina savus bērnus, ļaudams jau šeit redzēt Viņa žēlastības spēka pieradījumus. Ja gribam būt kopā ar Kristu debesīs, tas, jāsāk ir jau šeit! Ja gribam paklausīt tur, tad mums jau šeit jāievēro visi Viņa baušļi! (Ebr. 13:20-21.) „Bet miera Dievs, kas caur mūžīgās derības asinīm uzvedis augšā no mirušiem lielo Avju ganu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai stiprinātu jūs visā labajā…”
Tu vari attīstīt kristīgus tikumus, kas reti parādās saules apmirdzētās tekās. Debesīm pievērstās domas un pieaugošā uzticēšanās Dieva aizgādībai, ir tie augļi, kas uzzied un nobriest tumšu mākoņu, vētru un negaisu vidū. Tev var trūkt cilvēku līdzjūtības, bet tu vari pacelt savas rokas lūgšanā pretī Dievam, pieķeroties savam Glābējam, un tev sūtīta palīdzība piepildīs tavas vajadzības…
Mēs nedrīkstam ne par ko žēloties un skumt, jo ar to apkaunojam Dievu. Mums jāuztur cerības pilns gars. Mums ir jāvēlas nodzīvot kaut vienu dienu ar Dievu, sajūtot mieru, kāds ir Viņa tuvumā?! Tad mēs būsim arī laimīgi!
Tāpēc gribu lūgt!: „Tēvs, lai šī Tava vēlēšanās, cilvēku darīt laimīgu atklājas arī mūsu dzīvē, un pagodinies, caur Savas žēlastības pierādījumiem, lai mūsu paļāvība uz Tevi, vēl vairāk nostiprinātos. Lai Debesīm pievērstas domas un pieaugošā uzticēšanās vēl ciešāk mūs tuvinātu Tev! Nepieļauj, ka ienaidnieks un tumsa mūs varētu šķirt; atvieglo Tu mūsu nastas, atņem mūsu sāpes, un apsedz mūs ar savas aizgādības apsegu. Lai Tavs miers un iekšējā saskaņa vienotu mūs savstarpēji un pāri visam ar Tevi! Lai kur vien mēs ejam, mūsu soļus pavada patīkams iespaids!
Reiz dzīvoja; kāda austrumzemju valdnieka, varenā šeiha Hāruna al Rašida dēls. Teika stāsta, ka viņš esot bijis ļoti nelaimīgs. Tad kāds viņam ieteica uzvilkt laimīga cilvēka kreklu, tad šī nelaime viņu atstāšot. Jā, viņš bija valkājis gan augstmaņu, gan karavīru, gan tirgoņu kreklus un tomēr bija nelaimīgs. Tad kādā reizē, atgriežoties mājās, šis dēls bija jājis gar kādu lauku sētu un ievērojis, ka zemnieks dzen vagu un dungo dziesmu. Apturējis savu zirgu, dēls jautājis: „Vai tu esi laimīgs?” „Varbūt, ka,- jā”, atbildējis zemnieks. „Vai tu nepārdotu man savu kreklu?” „Man tāda nav!”
Vai nav tā: jo mazāk ērtību, jo mazāk vajadzību, jo laimīgāks ir cilvēks? (1. Tim. 6:11.): “Bet tu Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām!” Bēdz no tā, ko tev var dot šī ļaunā pasaule, bēdz no grēka, bēdz no iekāres! Ja tas tevi būs sev piesaistījis, lai arī cik mani vārdi tad būtu skaisti, daiļrunīgi un labvēlīgi, es nespēšu tevi pārliecināt, ka šajā vecajā melodijā var saskatīt Sāpju Vīra seju, staigājam pa putekļainajiem Palestīnas ceļiem. Tur ir redzama nenogurstoša cīņa pret cilvēka tieksmēm, vēlmēm un iegribām. Tur tev ir gaišu cerību un izredžu rīts. No turienes vēl skan; klusa, lēna Gara balss: „Tev jāuzzied, un augļos jānolīgst! Tev jāuzzied savā raksturā, kā krāšņam Debesu ziedam! Tad atlidos arī tavas laimes taureņi, lai nosēstos un baudītu tā (šī zieda) saldo, valdzinošo nektāru!!
Reiz pēc kādas liecības, kuru sniedzu draudzei, pie manis pienāca kāda meitene un pateica: „paldies par tavu liecību”. Vispār jau es nekad neko vairāk par šiem četriem vārdiem no viņas neesmu dzirdējis. Taču tie man atklāja to, ka Kristum ir jābūt mūsos, kā neizsīkstošam ūdens avotam, kas verd mūžīgai dzīvei, atspirdzinot visus, kas ar mums sastopas! Mana sirds pateicās Dievam: „Tu, Tēvs, esi mūs dzirdījis no Sava prieka strauta! Tu mums sniedz mirdzošu, starojošu dārgakmeni. Tu mūs ved Debesu valdnieka pilī, Tur mēs jutāmies, kā pie ķēniņa galda, kur baudām saldo nektāru, un saņēmām veldzi un spēku pacelties spārnos!”
Lai gan vis, ko esmu šeit pasacījis, sagatavo cilvēku, tomēr tas neaizved nekur tālāk, kā tikai pie evaņģēlija durvīm, kur tiek prasīts mūsu katra paša lēmums – vai tu vēlies iet tālāk, sekojot Jēzum?
Aivars Roderts