Un balss runāja uz viņu: “Celies, Pēteri, kauj un ēd!” (Ap. d. 10:13).
Šķiet, ka pants ir ļoti skaidrs latviešu valodā un norāda, ka Dievs vēlas Pēteri “pabarot”.
Taču sengrieķu tekstā te ir kāda svarīga nianse. Kā vārdu “kauj” te iztulkots sengrieķu vārds θῦω, kas apzīmē nevis vienkārši nokaušanu, bet to lieto arī apzīmējot “upurēšanu”.
No vārda θῦω (nokaut) ir izcēlies arī vārds “upuris (θυσία).
Dievs skubina Pēteri šajā pantā “upurēt” un tad “ēst”, pret ko viņš, saprotams, ka iebilst, jo starp dzīvniekiem ir arī kādi kustoņi, kas nav paredzēti upurēšanai un ir nešķīsti.
Ar šo parādību Dievs ir vēlējies atklāt nevis to, ka tagad pēkšņi visi dzīvnieki būtu kļuvuši ēdami, bet gan to, ka tie cilvēki no pagāniem, kurus jūdi uzskata par “nešķīstiem”, var tikt svētoti, ja tie nāk pie Dieva. Pēteris šo vīziju saprata pēc piedzīvojuma Kornēlija namā, ko viņš pats atzīst Ap. d. 11:16-17. Šo zīmi bija sapratuši arī brāļi apustuļi: “To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: “Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā” (Ap. d. 11:18).
Par mums ir pienests upuris (θυσία) Kristus.
“Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris (θυσία) par grēkiem” (Ebr. 10:26).
“jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts (θῦω) – Kristus” (1. Kor. 5:7).
Tātad, Pēterim tika dota pavēle nevis vienkārši “kaut” un “ēst”, bet Dievs lieto svētnīcas valodu par “upurēšanu” un dalību upura ēšanā. Dieva parādītā vīzija bija attiecināma uz pagāniem, kuri atgriežas pie Dieva, ka tie nav jātur par nešķīstiem, kas bija mācība Pēterim un apustuļiem.